Vēstule no Anglijas laukiem

Šogad es vairākus mēnešus pavadīju saspringtā darbā pie tūrisma ceļveža un, dodoties uz Angliju apciemot savus vecākus viņu jaunajā lauku mājā, vēl joprojām biju iestrēdzis šādiem izdevumiem raksturīgajā garastāvoklī.

Vispār tūrisma ceļvežu valoda man šķiet atbaidoša. Tā dāsni izmanto pilnīgi nevajadzīgu īpašības vārdu arsenālu un visu dēvē par “apburošu”, “burvīgu” un “gleznainu”, tiecoties radīt hrestomātiski vēsturisku pasaules aprakstu. Taču, reiz pievērsušies šai izteikšanās manierei, jūs atklājat, ka tā ir dīvaini lipīga. “Kāda burvīga Renesanses laika kancele,” jūs dzirdat sevi sakām, nonākuši Renesanses laika kanceles priekšā. “Kāds apburošs viduslaiku frontons,” jūs nodomājat, izstiepuši kaklu, lai kārtīgāk aplūkotu viduslaiku frontonu.

Un tā nu brīdī, kad es sēdos lidmašīnā uz Angliju, tikai iepriekšējā dienā pielicis punktu pēdējai ceļveža nodaļai, šī leksika manā atmiņā bija gluži svaiga. Vēl ceļā uz Rīgas lidostu es sevi pieķēru pa 22. autobusa logu apbrīnojam Pārdaugavas “brīnišķīgo koka apbūvi”.

Šoreiz es braucienu uz Angliju biju gaidījis ar īpašu nepacietību, jo mana ģimene – lai nu kas! – bija pārcēlusies dzīvot uz laukiem – lai nu uz kurieni! Pēc divdesmit sešiem gadiem Londonas priekšpilsētā Herovā, apburošā Edvarda laika namiņā ar oļu javas apmetuma sienām, viņi bija pārdevuši māju kādam neveiksmīgam komponistam no Hempstedas un pārcēlušies uz Tringas apkaimi.

Senāk Tringa man nenozīmēja neko vairāk par vietvārdu, kas izklausās mazliet pazīstams. Es biju dzirdējis, kā dzelzceļa stacijās to nosauc kā vilciena galapunktu, un man vienmēr likās, ka šim vārdam ir jauki veclaicīga skaņa. Tas ripot noripo no mēles kā tāds trellis.

Es sēdēju vilcienā, kas mani veda no Jūstonas uz Tringu, un apbrīnoju Anglijas provinces “lekni zaļos un gleznaini paugurainos” laukus. Biju noraidījis vecāku piedāvājumu atbraukt man pakaļ uz staciju, jo līdz viņu jaunajai mājai vēlējos nokļūt pats savām kājām. Tēvs brīdināja, ka mani sagaida astoņu kilometru gājiens pa neasfaltētiem šauriem lauku ceļiem, taču kaut kur dziļi manī sakņojās kāds teritoriāls instinkts, kas mudināja pašam iepazīties ar vecāku jaunās dzīvesvietas apkaimi.

Kad izkāpu no vilciena tuksnesīgi pamestajā dzelzceļa stacijā, bija spiedīga pēcpusdiena. Manā rīcībā bija rūpīgi salocīta papīra lapa ar norādījumiem, ko tēvs bija atsūtījis pa e-pastu, un tā nu es devos ceļā, pilnībā paļaujoties uz viņa pedantisko un matemātisko pieeju maršrutu aprakstiem.

Tomēr itin drīz es jau aptvēru, cik muļķīga bijusi mana iedoma. Pirmais ceļš, pa kuru man nācās iet, bija garš un draudīgi šaurs. Garām traucās mašīna pēc mašīnas, bet man nebija iespējas atkāpties drošākā vietā, jo dzīvžogs sniedzās gandrīz līdz pašai ceļa malai. Es biju spiests atspiesties pret to un nogaidīt, līdz satiksmē iestājās klusāks brīdis, un tad steidzīgi doties tālāk – līdz nākamajam automašīnu vilnim.

Aptuveni pēc stundas, spriežot pēc tēva norādījumiem, es beidzot biju nonācis kaut cik tuvu vecāku jaunajai mājai. Taču nu jau es biju pārkarsis un nosvīdis, tāpēc iegriezos kādā veikaliņā, lai nopirktu pudeli ūdens. Pie letes dirnēja divi pusaugu puiši un valšķīgi trina mēli ar tur strādājošo ķiķinošo meiču.

“Te pie mums vismaz nav mello,” brīdī, kad es ienācu veikalā, sacīja viens no jaunekļiem. Meitene izlikās, ka puiša vārdi viņu šokē, taču neizturēja un iespurdzās.

Drīz pēc tam es pamanījos apmaldīties un atģidos Aivingho, – ciematā, kas liekas kā izkāpis no pastkartītes. Tieši šādas vietas tūrisma ceļveži mēdz jūsmīgi dēvēt par “autentiskiem Anglijas ciematiem”. Tur netrūkst ne zaļa klajuma ciemata vidū, ne “burvīgas mazas tējnīcas” lēzeni kalnā kāpjošas Tjūdoru stila galvenās ielas malā.

Tuvojoties “krāšņai normaņu baznīcai” pašā ciemata malā, nolēmu lūgt padomu vecam kungam, kurš izskatījās kā nodzīvojis nevainojami cienījamu mūžu.

Džentlmenis un abas viņa pavadones ar lielāko prieku man paskaidroja, kur es biju pieļāvis kļūdu. Šo cilvēku entuziasms bija tik liels, ka viņi pat piedāvājās mani aizvest savā reindžroverā. Es pieklājīgi atteicos, paskaidrojot, ka apmierinu savus primitīvos teritoriālos instinktus, iepazīstoties ar jauno apkārtni.

Pēc kādām desmit minūtēm es beidzot nokļuvu vecāku jaunajā mājā un nekavējoties uzliku uz uguns trumuli. Ceļš no Rīgas, no kurienes es izbraucu agrā pēcpusdienā, līdz Tringai, kur ierados vēlu pēcpusdienā, izrādījās garš.

Vakarā piezvanīju savai draudzenei B. Es iznesu telefonu dārzā, lai neviens nedzirdētu manu sarunu, un pastāstīju, ka jaunā māja ir mazāka, neglītāka un visādā ziņā daudz nepievilcīgāka nekā vecā. Turklāt tā atrodas galīgā nomalē, un bez mašīnas tur ārkārtīgi grūti nokļūt. “Kāda velna pēc tad viņi uz turieni pārcēlās?” B vaicāja.

Tik tiešām, kāda? Cik nu es varēju spriest, no pārcelšanās vecāki bija tikai zaudējuši – īpaši ņemot vērā, ka tiklab vienam, kā otram ir nospļauties uz lekni zaļiem un gleznaini paugurainiem laukiem. Šo lēmumu gandrīz vienpersoniski bija pieņēmis tēvs. Diemžēl viņš vecumdienās kļuvis par pārliecinātu rasistu. Savulaik tēvs bija spožs matemātiķis, taču, kā jau tas notiek ar daudziem šāda tipa cilvēkiem, pamazām viņa prātā virsroku guvusi pilnīgi ačgārna loģika. Tā jau gadās, ja loģiku uztver pārāk burtiski.

Tēvs ienīda Herovas etniski arvien daudzveidīgāko seju. Viņš sauca to par “geto”, kur čumot un mudžot noziedznieki un huligāni. Tēvam taisnība, ka šis rajons kopš manas bērnības laikiem jūtami “gājis uz leju”. Taču ne jau tādēļ, ka audzis imigrantu vai smago noziegumu skaits. Herova gluži vienkārši ir kļuvusi par upuri pašas izdevīgajai atrašanās vietai. Nelielais attālums līdz Londonai, kas to savulaik padarīja par tipiski garlaicīgu un patīkamu “zaļumos slīgstošu” priekšpilsētu, tagad pārvērtis Herovu par īstu ēnu valstību. Izplūdušie Londonas plašumi to tiktāl uzsūkuši un asimilējuši, ka pašas priekšpilsētas pastāvēšana tagad gandrīz pilnībā atkarīga no tās “ērtajiem transporta sakariem” ar galvaspilsētu.

Mans tēvs, kurš šajā grandiozajā vēsturiskā autentiskuma pasaulē jutās kā mūžīgā aplenkumā, nonāca pie pārliecības, ka vienīgais, kas viņam atliek, ir pārcelties uz laukiem, kur cilvēki teorētiski ir baltāki un zāle visā visumā zaļāka. Tā nu viņš izvēlējās Tringu. Vai Tringa izvēlējās viņu. Vai, pareizāk sakot, būtībā jau nekāda izvēle nenotika ne no vienas puses.

Jāteic, ka šis apvidus kopumā ir visnotaļ acij tīkams. To ieskauj “ārkārtīgi iespaidīgas” krīta kalnu nogāzes, ko krustu šķērsu izvago sabiedriskās pastaigu taciņas, tipiski angliska parādība. Apkaimē izkaisīti arī daži aizraujoši vēstures pieminekļi, piemēram, Anglijas vecākās darbojošās koka vējdzirnavas (uz mani gan lielāku iespaidu atstāja tās, ko es redzēju Sāremā salā) un līkumainais Grandjunionas kanāls, kas stiepjas no Londonas līdz pat Birmingemai.

Pirmajā ciemošanās vakarā mēs ar māti iekārtojāmies pie virtuves galda un piedzērāmies. Tā mums ir tāda sena un dārga tradīcija, kas palīdzējusi gadu gaitā uzturēt ciešas saites. Mēs sākām ar vīnu, un, kad tas bija piebeigts, strauji pārgājām pie Asiņainajām mērijām. Man mātes bija no sirds žēl, jo viņa patiesībā nemaz nebija gribējusi pārcelties. “Es biju gluži apmierināta turpat Herovā ar visiem tiem žūpām, kas naktīs streipuļoja pa dārzu nama priekšā,” viņa sacīja.

Es biju atbraucis uz divām nedēļām, taču pa starpu ar lielu atvieglojumu uz vairākām dienām aizbēgu uz Londonu. Noraudzīties, kā vecāki nopūlas pielāgoties dzīvei laukos, pat tik sakoptā nostūrī kā Tringa, bija dīvaini un samērā skumji.

Viens no svarīgākajiem jaunās ikdienas rutīnas elementiem bija iepirkšanās lielveikalā. Herovā viņu rīcībā, burtiski turpat pretējā ielas pusē, bija lielisks lielveikals (Waitrose). Tagad vecāki ir spiesti izvēlēties starp ne tik labo Tesco, kas atrodas Tringā (aptuveni astoņu kilometru attālumā), un daudz labāko Waitrose veikalu Bērkhemstedā (teju vai sešpadsmit kilometrus no mājām).

Taču patiesā dilemma jau tomēr nav lielveikala izvēle. Grūtākais ir kaut kā aizpildīt garās un tukšās dienas. Maniem vecākiem nav noslieces uz rāmu gremdēšanos pārdomās; viņiem nepieciešams sevi ik brīdi ar kaut ko nodarbināt.

Kādudien es ierosināju tāpat vien aizbraukt uz tuvējo Bērkhemstedu. Man gribējās šo mazpilsētu apskatīt, jo es zināju, ka tur uzaudzis Greiems Grīns; biju arī dzirdējis, ka tā ir “ārkārtīgi burvīga” vieta. Vecākiem šī ideja likās brīnišķīga; tas, ka viņiem rastos izdevība pie viena iegriezties arī vietējā Waitrose veikalā, nebūt nebija mazsvarīgs arguments.

Ceļā uz Bērkhemstedu ainava aiz mašīnas loga “lika aizrauties elpai”, turklāt mēs izbraucām cauri kādam vēl “idilliskākam” ciematam nekā Aivingho. Pilsētā atstājām savu auto Waitrose stāvvietā un kājām devāmies uz centru.

Es taktiski centos kaut nedaudz no jauna satuvināt savus jau gadiem atsvešinājušos vecākus un atkal sajutos kā desmitgadīgs puišelis. Mēs sēdējām “smeķīgi veclaicīgā” kafejnīcā un dzērām kafiju, un es izplūdu jūsmīgās runās par pilsētu, apkārtni, lauku ainavu – par visu. Un vecāki likās tik aizkustinoši neveikli laimīgi, jo es esmu viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kurus viņi tiešām uzklausa.

Tomēr katra nākamā diena izdzēš iepriekšējo. Pa vēstuļu spraugu iekrīt Guardian numurs un iebirst vēstuļu lietus; tiek atvērtas aploksnes, izlasītas ziņas, atrisinātas krustvārdu mīklas, dzerta tēja, rakstīti iepirkumu saraksti, sapirkti produkti, gatavotas ēdienreizes, pietecinātas vannas, paņemtas un atkal noliktas grāmatas, izdvestas nopūtas. Un tas viss ciešamajā kārtā. Vienīgā atšķirība starp Herovu un laukiem ir tā, ka laiks te šķiet mazliet dzelkšņaināks, mazliet pauguraināks.

Jāteic, ka man pašam šīs divas nedēļas sagādāja prieku. Pēc garajiem saspringta darba mēnešiem man bija nepieciešama kārtīga atpūta, un tā nu es stundām ilgi sēdēju dārzā – domājot, lasot, dzerot kafiju, vērojot mūžam mainīgās mākoņu figūras. Es nogāju garus kilometrus, izpētot apkārtni, kāpjot pakalnos, staigājot pa kviešu laukiem un izsekojot Grandjunionas kanāla līkumiem.

Es varu saprast tēva dedzīgo vēlēšanos tikt projām no Herovas, lai gan viņa motīvi man šķiet kroplīgi. Gandrīz visi mani Londonas paziņas gribētu no šīs pilsētas aizbraukt. Nesen Rīgā es parunāju ar diviem gauži nestulbiem angļiem, un abi vienā mutē apgalvoja, ka viņiem neesot ne mazākās vēlēšanās jebkad atgriezties Lielbritānijā. Es esmu simtprocentīgi pārliecināts – statistika apstiprinātu manas aizdomas, ka no Anglijas vēlas izceļot vairāk cilvēku nekā no jebkuras citas Rietumeiropas zemes. Es pat atceros pirms dažiem gadiem Londonas metro ar vienu aci pamanījis kategorisku virsrakstu kāda laikraksta pirmajā lapā: “Piecdesmit procenti britu vēlas aizbraukt no Lielbritānijas.”

Tam ir daudz iemeslu, tomēr tie pelnījuši tikt iztirzāti grāmatas formāta apcerējumā, nevis paviršā mazā rakstiņā, kas šķietami veltīts Anglijas laukiem. Taču mēs varētu šim gadījumam pielāgot un mazliet modernizēt Aleksandra Hercena acīgo novērojumu, kas attiecas uz 19. gadsimta beigu Londonu: “Londonas patiesā identitāte ir tās neesamībā. Kā pilsēta tā vairs neeksistē. [..] Londona ir pirmā metropole, kas pazudusi.” Tikpat lielā mērā šos vārdus šodien varētu attiecināt uz visu valsti.

Manam ciemošanās laikam tuvojoties beigām, es vecākiem ierosināju aizbraukt uz Sentolbansu. Tas bija vēl viens izmisīgs mēģinājums izmantot vecāku jaunās dzīvesvietas apkārtni, lai viņus satuvinātu. Kad mēs pēc mokošā brauciena ieradāmies pilsētā, atklājās, ka ir tirgus diena, un galvenā iela bija kā nosēta ar tirgotāju stendiem un cilvēkiem. Es uzaicināju vecākus uz lenču stilīgā itāļu restorānā, kur mēs ar māti nekavējoties pieplakām pie vīna. Liku lietā visu savu desmitgadīga puikas viltību krājumu, lai vecākus kaut cik atmaidzinātu, un kādu brīdi viss ritēja gludi.

Nepagāja ne pusstunda, kad tēvs jau aizmiglotām acīm gremdējās nostalģijā, bet māte izmisīgi pūlējās piesaistīt viesmīļa uzmanību, lai tiktu pie vēl vienas glāzes vīna. Izrādās, vecāki reiz jau bija apmeklējuši Sentolbansu – pirms četrdesmit gadiem. Es lūdzu, lai viņi pastāsta sīkāk, un viņi mīļuprāt to arī darīja.

Mūsu brauciena galvenais mērķis bija apskatīt Sentolbansas katedrāli, vienu no slavenākajiem dievnamiem visā valstī. Kad mēs visi trīs cieņas pilni, rokas aiz muguras salikuši, soļojām pa katedrāles jomu, man šķiet, mēs pat izskatījāmies pēc īstas ģimenes. Es biju neizsakāmi priecīgs par iespēju kaut uz mirkli redzēt vecākus patiešām laimīgus kopā. Tēvs apbrīnas pilns aplūkoja viduslaiku freskas un klāstīja man, kāda krāsa toreiz lietota un kāpēc ar to bijis iespējams panākt tik košus toņus. Māte sajūsmināti pievērsa manu uzmanību smalki izstrādātam altāra rotājumam un paskaidroja akmenī izkalto figūru simbolismu. Es apzinīgi māju ar galvu.

Tomēr kaut kas man nelika mieru. Sentolbansas katedrāle ir “pārsteidzoši” eklektiska ēka, kas apvienojusi gadsimtu arhitektūras stilus un vēsturiskus notikumus vienotā milzu ansamblī. Es aptvēru, ka pūlos to “ieraudzīt” kā tūrisma ceļvedis. Tā likās vieglāk atrast tai visā kaut kādu jēgu – visā šai vēsturē, šajos materiālos, šajā pelējuma smakā, visā šajā neprātā. Laimīgā kārtā mani erudītie vecāki to “ieraudzīja” manā vietā, un tā nu manā ziņā palika vienīgi pienācīgā apbrīnā māt ar galvu.

Pēdējā vakarā, kad, elpojot svaigu gaisu un pūloties sakopot domas, sēdēju dārzā, es piepeši ieraudzīju sikspārni. Es satraukti ievilku dūmus; manas cigaretes galiņš gailēja gandrīz melnajā tumsā kā oranžs punktiņš. Tad sikspārnis vēlreiz nolidoja man cieši garām – tik tuvu galvai, ka es instinktīvi pieliecos.

Es iegāju mājā un paziņoju mātei: “Jums te ir sikspārņi.” Viņa man nenoticēja un iznāca dārzā ar visu vīna glāzi. Mēs sēdējām tumsā un gaidījām sikspārņa parādīšanos. Taču māte nav pacietīga sieviete. Nepagāja ne minūte, kad viņa jau noprasīja: “Nu, kur tad viņi ir?” Es teicu, lai viņa paciešas. Māte sarkastiski nosprauslājās un iemalkoja vīnu. Un tad sikspārnis atgriezās – spējš spilgti melns zibsnis vakara pustumsā. Pat māte, kuru nemaz nav tik viegli ar kaut ko izbrīnīt, neslēpa savu pārsteigumu. “Tev taisnība!”, viņa teica un tad piemetināja, ka metoties auksti un nu jau gan vajagot iet iekšā.

Tulkojusi Sabīne Ozola