Vēlreiz par sešdemitajiem

Pirms apmēram pusotra gada sarunājos ar Rundāles pils direktoru, mākslas vēsturnieku Imantu Lancmani. Saruna sanāca nedaudz tā kā par stilu.[1. Bankovskis. P. Imants Lancmanis. Pirmdienas saruna//Studija.– 2003.– aprīlis, maijs –12. lpp.] Lancmanis ieteicās, ka 20. gadsimta 60. gadi bijuši pēdējais laikmets, kad vēl varēts runāt par kopīgām stila pazīmēm. Tikko pārdošanā parādījies mākslas žurnāla Studija jaunākais numurs, un atkal sešdesmitie: numura tēma ir tieši šis gadu desmits. Nav, protams, tā, ka žurnāli vai citas tādas vietas, kur kādi/kādas kaut ko saka, pauž vai “argumentē”, būtu nemitīgi pārpilni ar sešdesmito gadu pieminējumiem, tomēr tādu pieminējumu ir gana daudz. Ar ko gan tagadnes cilvēkam var būt interesanta tāda pirms gadiem četrdesmit notikusi dzīve? Vai ar saviem ļodzīgajiem trīsstūra galdiņiem un koškrāsu ķeblīšiem? Vai ar melnbaltrūtotiem mētelīšiem un cepurītēm-tabletītēm? Vai ar iespējām, bet ne vienmēr spējām spriest par paaudzēm, par Otrā pasaules kara gados dzimušo pēcpubertātes atskārtām, ka dzīve ir skaista un turpinās, un vismaz kādā no apdzīvotās pasaules daļām tā kļūst aizvien pārticīgāka un brangāka? Vai varbūt ar mūslaiku skeptiķim svešu sajūtu rekonstrukcijām, piemēram, par tuvo, faktiski jau notiekošo zinātnes triumfu?

1967. gada 18. oktobrī Gunārs Priede rakstīja savā dienasgrāmatā: “Mēs esam nolaidušies uz Venēras. Bet vakar Lielvārdē, Lāčplēša klubā, bija Trīspadsmitās 99. izrāde.”[2. Priede G. Dažādu  gadu piezīmējumi “nenoskārstai vajdzībai”//Literatūra un Māksla.– 1988.– Nr.12.– 18. marts] Pēc gada – 1968. gada 29. decembrī – atrodams šāds ieraksts: “Amerikāņi Bormans, Lovels un Anderss aizlidojuši uz Mēnesi, riņķojuši ap to, atgriezušies…Pasakaini. Protams, salīdzinājumā ar Beregovoja varoņdarbu tas nav nekas sevišķs, tāpēc Pravda mūs informē divās īsās rindkopās. Tā, starp citu.”[3. Priede G. Dažādu  gadu piezīmējumi “nenoskārstai vajdzībai”//Literatūra un Māksla.– 1991.– Nr.8.–  9. marts]

Šajos divos citātos, var teikt, ir visi sešdesmitie. Jūsma par “mums”, “mūsējiem”, kas nolaidušies uz Venēras, atklāj to savdabīgo ilūziju un cerību gaisotni, kādā mājoja padomju cilvēks pēc komunistiskās partijas 20. kongresa un vēsturiski patiešām svarīgās staļinisma nosodīšanas, mājoja, neraugoties ne uz radošiem gariem traģikomiski būtisko abstrakcionisma nosodījumu, ne uz Karību krīzi, ne, šeit Latvijā, uz “nacionālkomunistu” sakāvi. Sešdesmito gadu padomju cilvēks vēl bija stingrs savā pārliecībā par sociālisma iespējamību. Pakāpušies uz nosodīto un “vēstures mēslainē” (savulaik visai iecienīta metafora) izmesto pagātnes “pārspīlējumu” un noziegumu kaudzes, aktīvajā dzīvē ienākošie, no tālaika dekoratīvajiem panno vēl atmiņā palikušie jaunietis un jauniete droši tur virs galvām paceltajās rokās mākslīgo zemes pavadoni, bet apkārt viņiem lidinās atoma uzbūves shēmas, roboti un visnotaļ pareizi izteikumi no komunisma cēlāju morāles kodeksa.

Savukārt otrajā Gunāra Priedes ierakstā jūsmai par kosmosa iekarošanu un gaišo nākotni pāri klājas skepse, kas droši vien ir padomju tanku sabradātā Prāgas pavasara raisīta. Tā ir skepse, rūgtums, ko dramaturgs atļaujas vien citiem nerādāmajā dienasgrāmatā. Var sacīt, ka Priedem (neminēšu nemaz Smaržo sēnes, pietiks ar šiem diviem ierakstiem par kosmosa tēmu) sešdesmitie ir beigušies. Kā daudziem tolaik, kā absolūtajam vairumam.

Mums, tagadnes gudrajiem, ir viegli teikt – varējāt taču paredzēt. Tas pats Gunārs Priede 1968. gada 14. augustā pierakstīja šādu vērojumu: “Rīta pusē ar Serdantu tikām iekšā pilsētas muzeja fondos, vajadzēja atrast ko piemērotu mūsu dāvanai Kino namam Maskavā. Redzējām Mauriņa Anneli, redzējām Heimrāta segas, interesantus kalumus, ko citu. Kādā mazā telpā ieraudzījām Staļinu. Stāv tur.” [4. Priede G. Dažādu  gadu piezīmējumi “nenoskārstai vajdzībai”//Literatūra un Māksla.– 1988.– Nr.12.– 18. marts] Vai gan šis lakoniskais “Stāv tur” nepasaka, ka Lielais Brālis ne mirkli nav pagaisis, pat visrožaināko sapņu brīžos, pat Ojāra Vācieša un Imanta Dikesa tulkoto Anatolija Gladiļina bestselleru Brigantīna paceļ buras[5. Vācietis O. Kopoti raksti desmit sējumos. 10. sējums.- Rīga, Karogs, 2003.– 226. lpp.] lasot.

Bet tomēr sešdesmitie – atkal un atkal vīd sejas un skan balsis, kas nevis rekonstruē vai tiecas izprast nepiedzīvoto, bet iestājas “par” un vēršas “pret”. Rekonstrukcijas un vēlme izprast – tās ir dabiskas tieksmes. Kaut vai populārās vēsturnieces Vitas Zelčes mēģinājums izprast sešdesmito gadu padomju cilvēka laulības, ģimenes un seksualitātes iespējas, vienlaikus paužot arī šādas atziņas: “60. gadu padomju cilvēki uzskatāmi par izteiktu politisko paaudzi, entuziastiem, kurus interesēja savs laiks, sabiedrības nākotne. Tai piederīgos dēvēja par fiziķiem-liriķiem un inteliģentiem-romantiķiem, kuri “ar vieglu hemingvejisku akcentu ticēja vecmodīgajam personības jēdzienam”.” (Zelče te citē Svetlanu Boimu – Mifologija povsedņevnoj žizņi. Moskva. Novoje literaturnoje obozreņije, 2002, 118. lpp.)[6. Zelče V. Dažas sešdesmito gadu (re)konstrukcijas// Latvijas Arhīvi.– 2003.– Nr.3.– 108. lpp.]

Nezinu, vai Zelče pati piekrīt Boimas apgalvojumam, ka jēdziens “personība” ir vecmodīgs, spriežot pēc draudīgās sasaistes ar mūsdienām, iespējams, ka jā: “Padomju laika nozīmes implicīti darbojas arī šodien, radot varas nevērību pret cilvēku, cilvēka nevērību pret cilvēku, neprasmi runāt savā starpā, sociālo vienaldzību, vērtībnormu realitāti u.tml.”[7. Op.cit.– 106. lpp.] (Acīmredzot autore vēlējusies teikt “vērtībnormu relativitāte” – P.B.). Zelče te tagadnes “vainu” saknes meklē padomju mantojumā, lai gan tieši tās pašas “vainas” saskatāmas arī Vakarzemē, kur nekādu padomju laika nozīmju nebija. Šīs “vainas” vispareizāk, šķiet, būtu nevis ķengāt par tādu vai citādu “diskursu” vai pat “postmodernismu”, bet gan par jebkura laikmeta cilvēku dabisku nespēju saprast un novērtēt pašiem savu laiku. Ticams, ka tieši šī nespēja liek tagadnes faktiskajiem radītājiem – jaunākajām paaudzēm – kā nemaņā ņemties un kritizēt  savus priekšgājējus, savukārt priekšgājējiem ar neuzticību un nereti pat naidu nolūkoties uz apkārtējo ņudzekli.

Krievu rakstnieks Dmitrijs Galkovskis par 60. gadu paaudzi, tā dēvētajiem šestidesjatņikiem, raksta tā: “Vismazāk jau nu šestidesjatņiki ir ņuņņas un nīkuļi, nekā nebija. Viņi šai pasaulē ir ienākuši ar atziņu, ka viņiem kaut kas nav iedots, turklāt – gluži dzīvnieciskā līmenī: pierīties, nosnausties, parotaļāties zālītē-mīlulītē. Un šie paši ļaudis ienāca pasaulē arī ar citu sajūtu – ka viņus ir apkrāpuši, ka viņi bērnišķīgi sirsnīgi un akli ir ticējuši tam, kam nevajadzēja ticēt. Nevajadzēja tik ļoti, ka viņu mīlestība bija ne tikai komiska, bet pat netikumīga. Bet ja tā – tad širmi ciet! Un viņi atspēlējās. Šestidesjatņiki nobradāja pa pretoties nespējīgo un mazskaitlīgo tēvu un brāļu galvām, izrija un piecūkoja dabas zelta rezerves, nākamo paaudžu kapitālu: viņi izpumpēja naftu, izcirta mežus, sabūvēja simtus netalantīgu un stulbu pilsētu, kosmiskajā skurstenī izkūpināja pēdējās krievu zemnieku paaudzes sarūpēto. Un to visu pavadīja apdullinoši spiedzieni, nē, drīzāk jau demagoģijas un muldēšanas infraskaņas rēkoņa: diletantisku (vai pat talantīgu) dzejoļu lasīšana stadionos, radošo savienību sagrābšana, dažādu šestidesjatņiku klanu rēķinu kārtošana pēc Prāgas pavasara nožņaugšanas, parodijas vērtas grēksūdzes un nožēlas, “gudra politika” attiecībās ar partijas riebekļiem. Patiesi nopietna, vīrišķīga, pieauguša cilvēka stāja visā tajā bija tikai vecākajai paaudzei (Ahmatovai, Solžeņicinam) vai arī pavisam jaunajiem “profesionālajiem neveiksminiekiem” no  70. gadiem.”[8. Galkovskij D. Pismo Mihailu Šemjakinu// Propaganda. – Pskov, 2003. – 11.–12. lpp.]

Šis Galkovska raksts, kurā sava vieta jau pieminētajā vēstures mēslainē atrasta gan filosofiem Merabam Mamardašvili un Ēvaldam Iļjenkovam, gan dziesminiekam Bulatam Okudžavam, gan faktiski itin visam, ko šestidesjatņiki turēja par svarīgu un pat svētu esam, tika publicēts Maskavas presē 1991. gadā un izsauca veselu sašutuma vētru, kas nav beigusies vēl šobaltdien. Tikko klajā nākušajai ļoti svarīga šestidesjatņiku runasvīra, žurnāla Novij Mir redaktora vietnieka, literatūras kritiķa Vladimira Lakšina (1933–1993) darbu izlasei[9. Lakšin V. Golosa i ļica. – Moskva, Geleos, 2004.] uz aizmugurējā vāciņa rodama šāda dramaturga Viktora Rozova atziņa: “[Patlaban] risinās liela un nopietna cīņa ar cilvēkiem, kuri nekādos apstākļos nekļuva par neliešiem, bet aizvien ir spējuši palikt kārtīgi cilvēki.” Viņam piebalso kinorežisors Ņikita Mihalkovs: “Aiziet “šestidesjatņiki”, “jauno krievu” izņirgti. Aiziet un atstāj pēc sevis pēdējo Tolstoja un Čehova Krievijas dvesmu…”

Šausmas un naids, kas caurstrāvo Krievijas šestidesjatņiku un viņu paaudzes attieksmi pret savas jaunības “ideālu” piesmiešanu, tālu pārspēj jelko, kas tamlīdzīgs varētu atgadīties Latvijā. Tomēr gluži bešā mēs arī neesam. Lai vai atminamies jezgu, kas sacēlās pērn Ojāra Vācieša sakarā. Vācietis, stingri ņemot, nav īsts šestidesjatņiks, tomēr arī bija to gadu jūsmas pārņemts, pat vēstuli draugam Gunāram Grāvim viņš beidza ar bravūrīgu Viva Cuba! [10. Vācietis O. Op.cit.– 227. lpp.] Latviešu darīšanas tomēr ir mierīgākas, krievisko temperamenta virpuļu te mazāk. Guntis Berelis raksta: “Sešdesmito gadu dzejnieku lielākā daļa piederēja pie paaudzes, kas bija uzaugusi padomju Latvijā stingrā kultūrizolācijā un sociālismu uztvēra kā vienīgo iespējamo valsts varas formu. Gan ar vienu korekciju: reālajam, acīm redzamajam sociālismam tika pretstatīts, cik nu to pieļāva cenzūra, “teorētiskais”, “vēlamais”, varbūt – utopiskais sociālisms, kamēr “komunisma rēgs” joprojām saglabājās kā gaišās un teju vai ar roku sasniedzamās nākamības tēls (tāpēc nav nejaušība, ka – vismaz sešdesmito gadu pirmajā pusē – daudzi teksti bīja orientēti uz nākotni). Sociālisma nenovēršamais absurds tika traktēts kā atsevišķi šķēršļi ceļā uz “īsto” sociālismu. Šo neapskaužamo un uz nebeidzamiem kompromisiem vedinošo dzejnieka situāciju varētu modelēt arī kā mēģinājumus iekļauties sistēmā un humanizēt to legālā ceļā.” [11. Berelis G. Latviešu literatūras vēsture. No pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam.– Rīga, Zvaigzne ABC, 1999. – 147.-148. lpp.]

Patiesi, arī cīņā pret abstrakcionismu mūsu radošie gari spēja saskatīt pozitīvo, kas, tiesa gan, praksē izvērtās par ko citu. Atkal Ojārs Vācietis vēstulē Gunāram Grāvim 1963. gada 19. decembrī: “Tātad – Tu zini, tā visa šļura sākās Maskavā. Teorētiski tur nekā slikta nebija, vienam otram pa kaklu vajadzēja arī. Jevtušenko par muldēšanu un izākstībām un vēl vienam otram par to pašu. Kas iznāca praktiski, to Tu visumā zini. Es tikai pastāstīšu par detaļām.

Jau pašā sākumā nebija nekādu garantiju, ka būtībā pareizi principi tiks, tā sakot, novadīti līdz apakšai nesagrozītā veidā. Un novadīti arī netika. Tāpēc, ka pie darba ķērās ne sevišķi zinoši cilvēki, bez attiecīgas atbildības sajūtas, vai arī gluži vienkārši svoloči. Tāpēc šis tas netika izdarīts un šur tur aizgāja līdz absurdam. (..)

Man konkrēti piešuva formālismu, dekadenci, ideoloģisku svārstību un neskaidrību, kaitniecību, streikošanu, otmalčivaņije, prasības pēc partijas tīrīšanas.”

Mani sajūsmina šis “Teorētiski tur nekā slikta nebija” – tādi nu mēs esam, tāda pusotram gadsimtam cauri ir mūsu (latviešu) estētiskā pozīcija, un tur neko nevar un, man šķiet, arī nevajag darīt... Mērenība, zināma tieksme uz veselīgu konformismu noteikti ir pamatā arī latviešu šestidesjatņiku, pirmkārt, mazskaitlīgumam, otrkārt, disidentisma prakses mazpopularitātei, treškārt, radikālu izgājienu un skandālu pieticībai. Ir grūti iedomāties mūsu šestidesjatņikus, piemēram, Imantu Auziņu vai Imantu Ziedoni sarīkojam jaungada ballīti lepnā restorānā viena gada 19 mīļākajām, kā to, ja ticam Jevgeņijam Reinam, esot darījis Jevgeņijs Jevtušenko.[12. Jevgenij Rein. Zametki marafonca. – Jekaterinburg,  U-Faktorija, 2003. – 141.–153. lpp.]

Mūsu dzejnieki, kā viņi paši atceras, galvenokārt nopietni strādāja. Imants Auziņš, šeit sabalsojoties ar Gunti Bereli, raksta: “Dzeju augstā vilnī cēla, un dzeja pati cēla augstāk tautas cilvēcību un demokrātismu. Var to sākumos dēvēt par sociālistisko demokrātiju bez pēdiņām, bez šovinisma un militārisma, var – par nacionāli demokrātisko, var aptverošāk – par liberāli demokrātisko strāvu, bet – droši var teikt – tā pastāvēja, jebšu nekur saraksti nav atrodami, lai nebrauktu uz Mordoviju vai citur, tā sakot, bezmaksas komandējumā. [13. Auziņš I. Piecdesmit gadi bez televizora. Atmiņu ainas. II daļa.– Rīga, Sol Vita, 2003.– 199. lpp.] Ja nu reiz bija tolaik liberāli demokrātiska nostāja, tad gluži pašsaprotams ir secinājums: “Grūti atrast kādu Trešās atmodas jautājumu, kuru sarunās vai vēstulēs nebūtu cilājuši sešdesmito gadu cilvēki: no totalitāro noziegumu atmaskojuma līdz rusifikācijas samilzumiem acu priekšā un prasības pēc daudzpartiju sistēmas.” [14. Ibid. – 207. lpp.]

Grūti man, kas sešdesmitajos biju pionieris un Rīgas Pionieru pils kora nometnēs ar citiem zēniem ansamblī dziedāju “Kuba, ļjubov moja…”, neieklausīties Auziņā, kurš laikmetu raksturo tā: “Spriegumu uzturēja arī, piemēram, ideālu un īstenības nesaskaņa, plaisa starp oficiāli sludināto un realitāti (no šejienes – arī cerības atjaunot revolūcijas ideālu tīrību; Kuba ir viens ātri pārejošs cerējums). Atdzimttiecīgais staļinisms – neostaļinisms. Kodolieroču Damokla zobens pār visu galvām. Nemitīgi “lokāli kari”, vispirms – Vjetnama (pietika arī vēlāk…).”[15. Auziņš I. Šķautnes. Latviešu dzeja  20. gadsimtā:  esejas un dzejnieka dienasgrāmata.– Rīga, Sol Vita, 2001.– 213.-214. lpp.] Lai gan jāpiekrīt dzejnieka skepsei, kad viņš citā lappusē retoriski iesaucas: “Ko tu, Šodieni, zini par dzejnieka, mākslinieka veikumu, par viņu upuriem tautas, sabiedrības labā?”[16. Ibid.– 355. lpp.]

Auziņš, šķiet, ir vīrs, kuram visvairāk iznāk pakavēties pie 60. gadu notikumiem un jutumiem. Atkal un atkal viņš savās domās šaudās šurpu, turpu. Vienubrīd viņš vēsi konstatē: “Ikvienam laikmetam ir tieksme sevi uzskatīt par tuvu ideālam. Jo draņķīgāks laikmets, jo vairāk tas gaida glaimus.”[17. Ibid.– 402. lpp.] Citviet viņš rezignēti sarunājas pats ar sevi: “Laikmeta sāpju punkti nav nenozīmīgi, bet nevajag pārspīlēt laikmeta visvarenību. No laikmeta nevienam neizbēgt, bet māksla tiecas mērot ar mūžības olekti. Mūžība, manuprāt, tomēr nav arī ala, kur paslēpties no laikmeta.”[18. Ibid.– 372. lpp.] Beidzot tomēr, sajūtot atsvešinātību no tā, kas te notiek tagadnē, dzejnieks izsaucas: “Kā šajos gados rakstnieku pulkā pietrūkst Ojāra Vācieša, Ēvalda Vilka, Visvalža Lāma, citu!”[19. Ibid.– 357. lpp.]

Jā, mūsu dzejniekiem dažubrīd licies, ka tūdaļ pat viņu jaunības gadus – sešdesmito gadu “leģendu” – kāds metīsies aizskart, kā tas nu jau ilgstoši notiek Krievijā. Viens no nenoliedzamiem latviešu šestidesjatņiku līderiem Māris Čaklais tādēļ pat ir izdarījis preventīvu triecienu, rakstot: “Jautāts par paaudzēm un paaudžu konfliktiem, Bulats [Okudžava] atzina, ka jautājums par paaudzēm ir uzkurināts: “Kad es sāku rakstīt dzejoļus-dziesmas, man likās: es kontaktējos ar savu paaudzi. Tagad, pēc trīsdesmit gadiem, izrādās, ka šīs dziesmas liekas vajadzīgas arvien jaunu un jaunu paaudžu cilvēkiem.”

Šis jautājums ir ļoti būtisks. Jo paaudžu pretnostatījums ir bijis un ir garā nabago darbs. Paaudžu liecinieki ir nevis horizontālē, bet vertikālē.”[20. Čaklais M. Fragments no nepabeigtās grāmatas Dzīve kā piedzīvojums // Karogs.– 2004.– Nr.3.– 190. lpp.]

Nodēvējot iespējamos kritiķus par garā nabagajiem, Čaklais droši vien bija piemirsis, ka “tiem pieder debesu valstība”, tomēr viņa proponētais horizontāļu un vertikāļu koordinātu tīkls katrā ziņā ir veikls gājiens, noteikti daudz veiklāks par plakanu apgalvojumu, piemēram, tādu, kādu atradu populārā literāta Jurija Družņikova (savulaik žurnālā Avots lasījām viņa apceri par Pavļiku Morozovu) teiktajā kādā intevijā: “Ūdensšķirtne iet pa vecuma grupām: vecākajai paudzei Trifonovs ir domubiedrs, palīgs izdzīvošanā, vidējā uzskata viņu par garlaicīgu kolaboracionistu ar pigu kabatā, jaunākā – nelasa vispār.” Trifonovs šajā gadījumā ir tikai piemērs, tikpat labi tur var ielikt jebkuru šestidesjatņiku vai, droši vien, jebkurā laikā – pārdesmit gadus iepriekš rakstījušo.

Tomēr šestidesjatņiku jautājums nav gluži hrestomātisks, man šķiet, ka viņu atvērtību (neaizsargātību) nākamo paaudžu kritikas priekšā ir saskatījis Grigorijs Freidins. Viņš raksta: “Jevtušenko uzstājīgi aicināja literatūras politikas pelēkos kardinālus saprast, ka nepieciešams atļaut nopietnu kritiku sistēmas iekšienē, neuztraucoties par to, kā šo kritiku uztvers kaut kādas tur “aizrobežu Marjas Aleksejevnas”. Šie viņa lūgumi uzrāda to rakstnieku nopietno norūpētību, kuri gluži tāpat kā Jevtušenko pats, mēģināja mēroties spēkiem ar valsti, taču attapās pie sasistas siles, jo visi pagodinājumi galu galā tika nevis viņiem, bet gan izaicinošajiem cietējiem atkritējiem [disidentiem].”[21. Freidin G. Ob avtorstve i graždanstve v novoi russkoi literature//Sovetskoje bogatsvo. – Sanktpeterburg. –  2002. – 266. lpp.]

Iespējams, ka vietā un nevietā pazibošā, izplēnošā un atkal no jauna uzliesmojošā šestidesjatņiku kritika, kas Latvijā, visdrīzāk ticams, vispār nav nekāda “problēma”, ir saistāma ar tagadnes indivīdu vēlmi distancēties no ideoloģijām. Sešdesmitie acīmredzot vēl bija skaidri definējamu ideoloģiju laikmets, kad varēja meklēt sociālisma cilvēcisko seju, varēja ar šo seju attapties dubļos vai pat pie sasistas siles. Bet “sešdesmitie bija nepieredzētu sociālo pārmaiņu laikmets. Tos raksturoja emancipācija un atļaušanās. Iepriekšējās desmitgades sapni par omulīgu dzīvi priekšpilsētā tagad nomainīja utopiska alternatīvo dzīvesstilu vīzija. Atskārtuši iepriekšējās paaudzes kļūmes, strauji urbanizēto rietumvalstu jaunie ļaudis tagad aicināja uz labāku pasauli. Viņu kolektīvā sabiedriskā apziņa un virzība uz seksu, narkotikām un rokenrolu bija galvenie dzinuļi, kas jaunatni padarīja par 60. gadu sabiedrības virzošo spēku.”[22. Decorative Art, 60’s. A source book edited by Charlotte&Peter Fiell. –Köln, Benedikt Taschen Verlag GmbH, 2000. –  p. 13.]

Sputņiki, Kuba, ģeologu varoņdarbi, dziesmiņas Novosibirskas Akadēmijas pilsētiņā, sekss, narkotikas un rokenrols, Motocikls un Skumjais optimisms – visas tās ir ideoloģijas, nevis “bez krastiem”, bet stingrās gultnēs iekļautas. Nesen Amsterdamā uz ielas redzēju vīru, tā ap gadiem septiņdesmit, tērpušos garā, puķainā mētelī, puķēm rotātu tarbu plecā. Viņš gāja, čāpstinādams un murmulēdams, viņa seja līdzinājās sažuvuša un daudzkārt pārrakstīta pergamenta skrandai. Viņš bija palicis savos sešdesmitajos, savā hipija jaunībā. Durvis bija pazudušas, izejas no vecās, muļķīgās jaunības vairs nebija.

“Šķiet, ka mūsdienās publika ar tādu kā skepticismu izturas pret intelektuāļiem, kas metas mums kaut ko sludināt; vienkāršie cilvēki aizvien biežāk sāk apšaubīt akadēmisko aprindu, rakstnieku, filosofu, lai cik arī izcili tie būtu, tiesības pamācīt mūs, kā uzvesties un kā kārtot mūsu lietas. Liekas, ka plašumā vēršas atskārta, ka intelektuāļi nav nedz gudrāki pamācītāji, nedz labāki uzvedības paraugi par seno laiku zintniekiem un priesteriem. Es pievienojos šiem skeptiķiem. Ducis uz ielas aptaujātu gadījuma cilvēku spēs sniegt vismaz tikpat sakarīgus ieskatus par morāles un politikas problemātiku kā caurmēra inteliģence. Bet es vēlos paieties vēl tālāk. Viena no mūsu traģiskā gadsimta, kurā tik daudzi miljoni dzīvību ir upurēti cilvēces likteņa uzlabošanas vārdā, mācībām ir – sargieties no intelektuāļiem! Viņi ne vien jātur, cik vien iespējams, tālu no varas gaiteņiem, bet arī jāpiesargās no viņu mēģinājumiem nākt klajā ar kolektīviem padomiem. Sargieties no intelektuāļu komitejām, konferencēm un apvienībām. Neuzticieties no viņu vides nākušajiem publiskajiem paziņojumiem. Neklausieties viņu spriedumos par politiskajiem līderiem un nozīmīgiem notikumiem. Jo intelektuāļi, ne tuvu nebūdami individuālisti un nonkonformisti, vadās pēc noteiktām izturēšanās normām. Grupā aplūkojot, izrādās, ka tie bieži ir ultrakonformistiski tajās aprindās, ko veido cilvēki, kuru atzinību viņi meklē un augstu vērtē. Tieši tas viņus en masse padara bīstamus, jo ļauj viņiem radīt sabiedriskus viedokļus un izplatītas dogmas, kas savukārt bieži vien ir par pamatu iracionālām un destruktīvām darbībām. Pats galvenais, mums vienmēr jāpatur prātā tas, ko intelektuāļi tik bieži mēdz aizmirst: cilvēki ir nozīmīgāki par koncepcijām.” Tā raksta konservatīvais britu vēsturnieks  Pols Džonsons. [23. Johnson P. Intellectuals.– New York, Harper Perennial, 1990.– p. 342.]