Vēl viena prieka vēsts

Neesmu pamanījis, kā tādas lietas dara citās Latvijas pilsētās, bet Rīgā ir tā: ja tiek vērts vaļā jauns veikals vai apavu remonta darbnīca, ja kādā telefonistu kantorī pabeigts telpu remonts vai ja ēdnīca atskatās uz trīs gadu sekmīgu pastāvēšanu, tad ieejas durvis izdaiļo ar divu vai pat trīs krāsu balonu virtenēm. Liekas, ka tā tiek panākta svētku atmosfēra. Ko nozīmē svētku atmosfēra? To, ka ir tāds dīdīgs garastāvoklis, sajūta tāda, it kā kaut kam tūlīt vajadzētu notikt, kaut kam brīnišķīgam (banketam, apsveikumiem, dāvanām, nu, kaut kam tādam).

Nav mana darīšana, vai rotāšanu ar baloniem pieprasa paši jubileju svinētāji, vai arī to viņiem ar neatlaidīgu darbošanos uzspiež kāds artelis, kam attiecīgā profesija (balonu piepūšana) ir dienišķās iztikas avots. Droši vien tās ir abpusējas sapratnes, vēlmju un vienošanās sekas. Un kā tādas, šīs sekas ir liecinājums laikmetam, kurā dzīvojam. Zināma lieta, ka dekorējums ir viena, varbūt pat pati galvenā stilu raksturojošā iezīme. Tādā gadījumā pašreiz pārdzīvojamais, kas seko pēc visām gotikām, barokiem, ampīriem un pārējiem, ir balonu stila periods.

Balons. Ja atmetam pārējās, uz visādām asociācijām vedinošās nozīmes (skābekļa, gāzes, vīna u.c. baloni), tad paliek tas pats, visiem no bērnības tik labā atmiņā palikušais krāsainais gumijas maisiņš, kas piepūsts kļūst apaļš, retāk iegarens vai pat zarains. Diezin vai esat jau aizmirsuši tēta vai mammmas sašķobīto seju un izbolītās acis, balonu pūšot. Tāpat neticēšu, ja teiksit, ka nemaz vairs neatceraties tās spridzīgās, nepacietīgās gaidas, kad beidzot varēs satvert piepūsto, lieliski apaļo, vieglo un krāšņo balonu aiz aukliņas, kad varēs pasviest to gaisā un tad skriet pakaļ kūleņojošam prieka materializējumam – gumijā iesprostotam gabaliņam gaisa. Un visbeidzot – katram taču dvēseles dzelmēs vēl tagad skalojas rūgtas mieles no tik patiesajām bēdām, kas caurdūra mūsu bērnišķīgo esību mirklī, kad balons paša vainas vai nejaušības dēļ ar skaļu paukšķi pārplīsa.

Protams, bēdās talkā nāk (no tagadnes, no pieauguša cilvēka liesās tagadnes raugoties) “mierinājums filosofijā” (skatīt epizodi par to, kā Pūks dāvināja balonu ēzelītim I-ā zināmajā Aleksandra Milna stāstā).

Balonu stils, kas ir viens no pamanāmākajiem Rīgas publiskās ārtelpas atribūtiem, ir plānā gumijas apvalkā ietverta atmosfēras gaisa stils. Tas ir bērnības patieso prieku stils. Bet, baloniem pārplīstot (pietiek, ja pat tikai iztēlojamies, ka tie pārplīst), tas kļūst par sapiņkētu diegu un nožēlojamu skrandiņu stilu. Tomēr dekorētāji un dekorējuma pasūtītāji nedomā par diegiem un skrandiņām, droši vien nedomā arī par bērnudienu “prieku par itneko”. Iespējams, ka viņi domā par naudu (cik izmaksā dekors, cik – “firmas” atvēršana, cik un vai vispār varēs nopelnīt), domā tādas uzmācīgas, veselību maitājošas pieaugušo domas par to, kas, kā viņiem šķiet, ir visur apkārt tepat degungalā. Un nemaz nedomā par to, kas patiešām vienmēr ir tepat degungalā – par gaisu.

Nesen redzēju tādu ar divkrāsu balonu virtenēm priecīgi rotātu, aicinošu ieeju. Ne nu gluži kā templī, bet gandrīz vai tā. Piegāju un apskatījos – tur tika svinēta jauna lombarda atvēršana. Blakām, kā tas ierasts, jau kādu laiku tumšā puspagrabā darbojas spēļu automātu zāle. Ērti tā: cilvēks nospēlē visu, cik nu viņam bijis līdzi, un tūdaļ pat var ieskriet lombardā un ieķīlāt pulksteni vai pat vecos svārkus. Te gan jāatgādina, ka Karlo tētis ieķīlāja svārkus citai vajadzībai – lai nopirktu Buratino ābeci. (Piedodiet, novirzījos no tēmas, “grāfs” Aleksejs Tolstojs nedod miera.)

Balonu stils liek domāt par gaisu, par neredzamo, nesataustāmo, kas ļauj mūsu bioloģiskajai substancei vispār substancionalizēties. Šis stils paģēr atskatīties atpakaļ bērnībā, kad gaisam un tā mājvietai – zilajām debesīm, vēl nebija ne gala, ne malas. Bet tikpat noteikti, pat brutāli tas atgādina par pieaugušo loģikas un rosības iedabu. Jā, ir mums kaut kādai “ērtībai” vai “vērtībai”, sevis saprašanas labad uzkonstruētas zinātnes un instrumenti, ir teorijas, domu gājieni un secinājumi, ir vissvisādi rīki, sākot ar nūju Frīdriha Engelsa rokā, beidzot ar monetārajiem un fiskālajiem rīkiem un citiem citplanētiešiem. Tas viss un miljoniem vēl visādu “lietu” radīts, lai dzīvot būtu vieglāk un priecīgāk. Taču nekļūst ne vieglāk, ne priecīgāk.

Brīžiem pārņem sajūta, ka mūslaiku eiropietis aizvien pārliecinošāk līdzinās gaisam, kas uz laiku iesprostots krāsainā balonā, nevis priecīgam bērnam, kas stiepj rociņu pretī apaļajam brīnumam. Man patīk lasīt visvisādas izkārtnes pie iestādēm. Vienā vietā uz durvīm izlasīju, ka aiz tām atrodas Projektu sagatavošanas departamenta projektu koordinācijas nodaļa. Redzēju, kā tur iet iekšā un nāk ārā jauni vīrieši un sievietes, nesot padusēs un portfelīšos A4 formāta papīru žūkšņus, tā sauktos dokumentus. Diendienā, nedēļu pēc nedēļas, gadu pēc gada. Atcerējos, kā reiz biju Briselē un tur lielā, gaišā un laikam gan slavenā namā (to bieži rāda televīzijā, tad jau ir gan slavens) ieraudzīju daudzus desmitus tādu pašu jaunu cilvēku, kas “dokumentus” pārvadāja tādos kā lielveikalu iepirkumu ratiņos. Tā viņi skrien: miljoni jaunu, darbaspējīgu cilvēku ar saviem papīru blāķiem. Bet tāltālu Āzijā, kur vēl ir ļaudis, kas prot kaut ko derīgu izgatavot, kāds šiem papīru pārnēsātājiem šuj jaunas kurpes, ko apaut skrienot nodilušo vietā, un jaunas bikses, ko uzvilkt, kad iepriekšējām, sapulcēs, sēdēs, koferencēs, kolēģijās, apspriedēs un darījumu lančos sēžot, būs dibens izdilis.

Vai esat ievērojuši, cik skumīgi pēc svētkiem pa ielām mētājas reiz tik krāsaino balonu driskas? Skumīgi tas gan šķiet tikai sentimentālam vērotājam. Nav taču noticis nekas traģisks. Sagūstītais gaiss ir atgriezies savā brīvībā, bet gūstītāji – pie driskām, lēveriem un samudžinātiem diegiem.