Vējš no Ziemeļpola

Pensionētais kuģu mehāniķis Apollus Bormanis draugu lokā tiek saukts par Poli  (ar īso o).  Apollus tēvs, Londonā studējis garīdznieks, saviem bērniem devis Bībeles vārdus — meitas nosauktas par Sulamīti, Tabitu un Esteri. Apollus atzīst, ka viņa vārds ir mazliet par sarežģītu un neļaunojas, ja kāds izveido savu versiju. Tālo Austrumu flotē, kur pagājusi lielākā  mūža daļa,  viņu saukuši  par Apollonu Janoviču.

Kārļa Zāles slēpes

Sešu gadu vecumā es labi lasīju un orientējos piedzīvojumu literatūrā. Stīvensons, jūrnieku ceļojumi… Gribējās kaut ko tālu un saistītu ar jūru, ar ūdeņiem. Saskarsme ar ūdeņiem man bija agri, kopā ar draugiem no 7, 8 gadu vecuma sākās makšķerēšanas prieki Gaujā un tajā pašā laikā arī mācījos peldēt. Vienreiz tiku ierauts atvara virpulī, kā izķepurojos laukā —  neizprotu, jo peldētājs vēl biju ļoti vājš. Tālākā dzīvē man vairākkārt uz ūdeņiem ir bijuši gadījumi, kad tikai, kā saka, par mata tiesu neaizgāju bojā.

Gaujas stāvie krasti ziemā arī mudināja uz slēpošanu. Pamazām iemācījos slēpot diezgan labi, skolā vienmēr piedalījos slēpošanas sacīkstēs un tāllēkšanā ar slēpēm no tramplīna. Un ar lepnumu jāsaka, ka nebiju no pēdējiem šādās sacīkstēs. Uz trīs kilometrus attālo skolu ziemā vienmēr braucu ar slēpēm. Tikai tās slēpītes man bija tādas pašvakas, kaimiņa, vietējā amatnieka izgatavotas. Tomēr bija gadījums, kad visa skola saskrēja skatīties uz manām slēpēm.  Turpat netālu dzīvoja slavenais tēlnieks Kārlis Zāle. Ar viņa meitu Saskiju es un manas māsas bijām labi draugi, viņa vienmēr piedalījās mūsu nebēdnībās. Tajā laikā pats Kārlis Zāle jau bija miris. Viņa sieva vīra piemiņai turēja mājās daudz viņa mantu, to starpā arī lieliskās īstās somu slēpes. Saskija, zinādama, ka es ilgojos pēc labām slēpēm, mātei neko nesakot vienkārši nočiepa tās un uzdāvināja man, un tā es kādas trīs dienas skolā jutos kā varonis, jo visi tikai par šīm slēpēm vien runāja. Bet Saskijas māte slēpju zudumu bija uzgājusi, viss nāca gaismā un, saprotams, man lieliskās slēpes vajadzēja atdot. Pēc tam es vēl ilgi staigāju ar nokārtu degunu…Kaspijas kuvalda

Kapteiņi ātri aiziet. Mehāniķi daudzmaz dzīvo. Redziet, kad sākas vētras, kapteinis pa div’, pa trīs diennnaktis stāv uz tiltiņa un, lai neaizmigtu, pumpē kafiju iekšā. Visu laiku saspringtā stāvoklī, sevišķi ziemas reisos. Infarkts pēc infarkta. Ap sešdesmit gadu vecumu visi mani draugi un paziņas ir aizgājuši. No mūsu, 1949. gada izlaiduma mehāniķiem četri esam dzīvi palikuši, no mūsu gada stūrmaņiem divi trīs  — viens ir Kļaviņš, tas, kura dēls kuģniecībā priekšnieks. Ar Kļaviņu mēs arī kopā Tālajos Austrumos strādājām. Otrs — pašreizējais Rīgas Jūrskolas pasniedzējs Vītols. Pirmajā kursā latviešu un krievu grupas bija atsevišķi, taču otrajā kursā mūs samaisīja kopā, lai mēs labāk iemācītos krievu valodu. Mehāniķiem bija 15 latvieši un 15 krievi.

1946. gadā, pēc 1. kursa mūs nosūtīja praksē uz Kaspiju. Es nokļuvu uz naftas tankkuģa, kurš vadāja naftu no Baku uz Astrahaņu. Naftu tālāk pildīja upes tankeros un veda pa Volgu augšā. Mūsu kuģis bija vecs, aptuveni 1925. gada izlaiduma. Mašīna no vienas vienas nostiprināta ar lupatām un puļķīšiem, taču mehāniķiem bija zelta rokas. Līdzko tā sāka niķoties, viņi perfekti zināja, kas kurā vietā jāpieregulē vai jāsastiprina. Septiņu, astoņu tūkstošu zirgspēku dīzeļi, kuriem pirms katra reisa mehāniķis līda iekšā motorā un pārbaudīja klaņu un kloķvārpstas stiprinājuma uzgriežņus. Atceros, viņš ielien motorā un es palieku par asistentu, instrumentus padot. Viņš ar āmurīti klaudzinot varēja atklāt, kurš uzgrieznis ir vaļā. Mehāniķis kliedz, lai es padodu kļuč un kuvaldu. Kļuč ir atslēga, to es zināju, bet kas ir kuvalda, man nebija ne jausmas. Es viņam padodu atslēgu, bet viņš no motora turpina kliegt: kuvaldu, kuvaldu. Dodu viņam vienu instrumentu, otru — nekā. Tad viņam apnika, jo tur iekšā uz galvas visu laiku gāžas karsta eļļa un pārbaude ir jāveic 15 minūšu laikā. Saniknots viņš izlec ārā no motora un, paķēris veseri, man acu priekšā klaigā: “kuvalda, kuvalda, vot eto  jestj kuvalda”.  Kad es Kaspijā atgriezos vēlākajās praksēs 1947. un 1948. gadā, tad ar krievu valodu nekādu problēmu man vairs nebija.

Azerbaidžāņu nafta krieviem bija ļoti nozīmīga. Taču man ir sajūta, ka padomju vara šajā valstī tā arī līdz galam nekad netika realizēta. Atceros, Baku bija tādi nopietni puiši. Kad mēs gājām uz dančiem ar azerbaidžāņu meitenēm, viņi tā šķībi skatījās. Diezgan neomulīgi — nazis viņiem visiem, kā likums, bija līdzi. Tad mēs labāk dancojām ar krievu meitenēm. Ienākot Astrahaņas reidā, mūs uzreiz sagaidīja zvejnieki. Tajā laikā tur ķērās milzīgas stores. Par puslitru šņabja varēja dabūt trīs, četras milzīgas zivis. Melnos ikrus ņēmām ārā un ēdām paši, bet zivis sagriezām un likām uz masta kaltēties. Kamēr tikām atpakaļ Baku, pa divi dienām zivs bija gatava — tāda smuka, tauki tek. Tad gājām uz Baku melno tirgu — Kubinku un pārdevām. Par to naudu varējām iepirkt pārtiku. 1946. gadā ar to pārtiku, ko deva uz kuģa, bija pagrūti iztikt.

Uz Kaspiju braucām ar vilcienu un mūsu ceļš veda cauri Staļingradai. Mēs palūdzām mašīnistu, lai aptur, un pastaigājāmies pa sagrauto pilsētu. Nebija nekā ko redzēt, visapkārt tikai ķieģeļu un gruvešu kaudzes. Ķieģeļu jūra.

Davai, laižam tik uz Sahalīnu prom!

Pabeidzu skolu, un man vaicāja: “Gribi braukt uz jūras?” Atbildēju, ka gribu gan. Viņi saka: “Sahalīnas kuģniecībā ir vietas uz dīzeļkuģa.” Latvijas kuģniecībā tajā laikā bija viens vai divi dīzeļkuģi. Mēs visi jauni puikas: “Davai, laižam tik uz Sahalīnu prom!” Mums no stūrmaņiem bija tāds foršs puika — Tille. Ģimenē viņš bija vienīgais dēls. Tēvs ar māti bija atnākuši uz perona pavadīt. Māte raud, tēvs arī slauka acis kabatlakatā, bet viņš pats priecīgs, smejas, ierauj šņabīti un saka: “Skaties, skaties, vecīši raud!” Bet tā bija, viņš aizbrauca, ātri nodzērās un otrā gadā pakrita peļķē un noslīka. Spirts Tālajos Austrumos tajā laikā bija brīvi pieejams un nauda, ko saņēmām, bija milzīga. Tālajos Austrumos daudzi neizturēja, taču tie, kas palika, vēlāk savu dzīvi izveidoja ļoti veiksmīgi, kļuva par kuģniecību vadītājiem, krastā par dispečerdienestu vadītājiem... Mans labs paziņa Lukjančenko vēlāk kļuva par PSRS Jūras lietu ministru. Starp citu, viņš arī vēlāk klapatoja, lai man izsniedz ārzemju vīzu. Manas mātes māsa dzīvoja Brazīlijā, un mēs regulāri sarakstījāmies. Drošības orgāni to zināja un tādēļ baidījās mani uz ārzemēm laist.

Mana māte bija izsūtīta uz Krasnojarskas apgabala Jarcevu, bet tēvs bija lēģerī pie Ačinskas. Tajā laikā es strādāju Sahalīnas kuģniecībā un regulāri sūtīju viņiem naudu. Tad es nolēmu, ka jādabū māte no tā meža laukā. Aizgāju Krasnojarskā uz NKVD un sacīju, ka gribu runāt ar priekšnieku. Biju ģērbies jūrnieka formā, ādas mētelītī un mani ielaida. Sēdēja man pretī tāds sirms kungs, rūpīgi nopētīja un vaicāja, kādā jautājumā esmu ieradies. Izstāsīju visu par savu māti, mājskolotāju, un par tēvu, kurš bija mācījies Londonā, līdz ar to čekisti uzskatīja, ka viņš ir Anglijas spiegs. Tad viņš palūdza, lai atnes manas mātes lietu, izlasīja un atļāva pārvest māti uz pilsētu. Tur es viņai noīrēju dzīvokli.

Tālajos Austrumos dabas stihijas bieži parāda savu īsto spēku, un tas cilvēks viņu priekšā ir tāds puteklītis vien… Kuriļu salas un Kamčatku nereti tricina zemestrīces. Vienreiz Petropavlovskā-Kamčatskā man pašam iznāca izjust krastā, ko tas nozīmē, ka glāzes un šķīvji neturas uz galda un viss apkārt sāk šūpoties. Toreiz tā bija tikai neliela zemestrīce. Ja spēcīga zemestrīce notiek okeānā, saceļas liels vilnis, tā saucamais cunami. Viņš mierīgā jūrā izskatās kā tāds milzīgs kalns, kas tev gāžas virsū. Šādos gadījumos kuģi noteikti jāsagriež ar forštēviņu pret šo kalnu, un nekas briesmīgs nenotiks. Milzīgais vilnis, tuvojoties krastam, kļūst arvien lielāks un augstāks. Uzgāžoties krastam, šīs lielās ūdens masas noposta visu un atkāpjoties aiznes tāpat visu sev līdzi okeānā.

1954. gada vasarā šāds spēcīgs cunami uzvēlās Ziemeļu Kuriļskas pilsētiņai Paramušīras salā un nakts laikā dažās minūtēs visa pilsētiņa, apmēram ar 7000 iedzīvotājiem, tika aizskalota okeānā. Vairākiem kuģiem, kas atradās šajā rajonā, tika dota pavēle steidzīgi iet uz to vietu un glābt, kas vēl ir glābjams. Arī mēs toreiz atradāmies tuvu Paramušīras salai un saņēmām tādu pavēli. Rītausmā bijām tur. Skats atklājās drausmīgs: no pilsētiņas tikai redzamas drupas, jūrā cilvēki, pieķērušies pie kādām mājas durvīm va jumtiem, pussamaņā, galvas tikai virs ūdens. Cits pilnīgi bez apģērba, cits vieglā krekliņā. Labi, ka jūra bija mierīga un ūdens ne pārāk auksts. Mums izdevās izvilkt no jūras apmēram kādus 100 cilvēkus. Arī pārējie kuģi izvilka cilvēkus, kas vēl kaut kā turējās uz ūdens. Bet kopā, kā vēlāk stāstīja, izdevās izvilkt labi ja vienu trešo daļu no pilsētas iedzīvotāju skaita. Vēlāk vietējie, kas palika dzīvi, stāstīja mums, ka vakarā pirms vētras visi suņi un kaķi aizbēga augšā kalnos. Naktī, kad nāca lielais vilnis, tas nopludināja visu ciematu, atsitās pret kalnu un atpakaļceļā ieskaloja jūrā mājas un cilvēkus. No rīta, kad dzīvnieki atgriezās, ne viņu māju, ne saimnieku vairs nebija.

1952. gada novembrī Japāņu jūrā man pirmoreiz nācās piedzīvot neaizmirstamo bezpalīdzīgo briesmu sajūtu, kad uragānā (viesuļvētrā) mūsu kuģa mašīnu telpa dažās minūtēs piepildījās ar ledainu ūdeni. Mašīntelpa un dzīvojamās kajītes, kuras bija kuģa pakaļdaļā, uzreiz aizgāja zem ūdens. Virs ūdens palika tikai augšējais kapteiņa tiltiņš un kuģa priekšgals. Visa komanda tad arī sapulcējāmies uz šī augšējā kapteiņa tiltiņa. Pāri mums vēlās milzīgi ledus auksti viļņi un kuģis sāka pamazām apledot. Pēc signāla SOS, kuru mūsu radists paspēja nodot ēterā, pienāca mūsu tuvumā vairāki kuģi, bet pienākt klāt vai kaut ko palīdzēt ar savām glābšanas laivām nebija ko domāt milzīgo viļņu dēļ. Un tā mēs trīs diennaktis atradāmies uz nāves robežas. Ārā gaisa temperatūra bija zemāka par mīnus 10 grādiem pēc Celsija. Un kuģis apledojot grima ar katru stundu dzelmē dziļāk. Mūs toreiz izglāba tas, ka kuģis bija bez kravas un visas priekšējās kuģa tilpnes bija tukšas, pateicoties tam mēs vēl turējāmies virs ūdens. Par laimi, pēc trim dienām viesuļvētra pārgāja. Tad viens no speciāliem glābšanas kuģiem ar lielisku kapteini pilnā gaitā nobrauca mums gandrīz blakus un izmeta koka mucu, kurai bija piesieta pamatīga virve. Mums izdevās ar ķekšiem aizķert šo mucu, pievilkt pie borta, un ar virvi pārvilkt pie sevis no glābēju kuģa īstu tauvu, to nostiprinājām, un mūsu kuģi sāka lēni vilkt uz tuvāko ostu. Lielākā daļa no mūsu komandas pēc šī gadījuma aizgāja vispār no jūras, citi smagi saslima no pārsalšanas. Man liktenis bija labvēlīgs, es nesaslimu, tikai visu gadu mocījos ar augoņiem uz ķermeņa.Zeku kuģis

Pēc apmēram pusotra gada, kad jau strādāju uz cita kuģa, atkal viesuļvētrā gandrīz aizgājām bojā. Toreiz mūsu kuģi remontēja Sovetskajā Gavaņā. Savulaik tā bija kara flotes osta un arī lēģeris, kurā zekus lādēja kuģos, lai sūtītu uz Magadānu. Ejot iekšā ostā, skatam atklājās brīnišķīga ainava. Uz milzīga kalna nogāzes kuģus sagaidīja Staļina ģīmetne. Kāds zeks, mākslinieks, izcirta priedes ar tādu aprēķinu, lai, no noteikta attāluma raugoties, sanāktu Staļina portrets. Mākslinieks par to nopelnīja atbrīvošanu.

1953. gadā, uzreiz pēc Staļina nāves, bija plaša amnestija. No Magadanas zeki brauca atpakaļ uz Nahodku un tad atgriezās savās dzīves vietās. Taču, kamēr viņi bija Nahodkā, pieauga kriminalitāte. Viņi dzēra, laupīja un varoja. Tad robežsargiem tika dota pavēle šaut bez brīdinājuma. Gandrīz visus viņus nošāva. Uz zekiem nemaz neskatījās kā uz cilvēkiem. Kāds mans paziņa, kurš bija strādājis uz zeku kuģa, stāstīja, kā viņi vadājuši zekus. Kuģa tilpnes tiek pielādētas ar cilvēkiem un, lai būtu drošāk, lūkas aizmetina ciet. Tad Magadanā atkal grieza vaļā. Šādu sistēmu ieviesa pēc gadījuma, kad zeki sagrāba tvaikoni un gandrīz aizbrauca uz Japānu.

Reiz kārtējais zeku kuģis ar aizmetinātām lūkām iekļuva stiprā vētrā Ohotskas jūrā un uzskrēja uz klintīm. Pienāca glābējkuģis un noņēma komandu. Kapteinis, atbildīgs būdams, zvana uz Maskavu, ko darīt, metināmā aparāta nav. Ja arī lūkas atvērtu, nav kur likt tik daudz zeku. No Maskavas atnāca pavēle: “Ostavitj, kak jestj!”

Sovetskajā Gavaņā tolaik biju  ceturtais mehāniķis. Satiku arī pāris latviešu ieslodzītos. Kādu dienu ienāk pie manis vīrs un saka: “Sveiki!” Tajā laikā visus kuģa krāsošanas darbus un citus melnos darbus ostās veica zeki. Viņiem bija galvenais, tā saucamais pahans, kurš pats nestrādāja, bet tikai izrīkoja pārējos. Kapteinis izsauca pahanu un sacīja: “Tā, es tev došu šņabi, tēju un vairāk ēst, bet tu sarunā, lai zeki strādā ātri un godīgi, lai neviena lieta no kuģa netiktu nozagta!” Pahans nodeva pavēles, kuras visi pildīja. Ienāca tas latvietis un lūdza man tēju. Sākām runāties. Viņš man rādīja tādu tievu, 30 centimetru garu drāti, un teica, ka citādi nemaz nevarot. Reizēm viņi spēlējot uz kārtīm — izspēlē cilvēka dzīvību. Un tad, barā ejot, žviks, tādu drāti mugurā iekšā, un tas cilvēks beigts. Cilvēka dzīve bija pilnīgi nevērtīga.Aukstā kara kaujas

Kara laikā un tūlīt pēc tā PSRS tirdzniecības flotē bija ļoti savdabīgs jūrnieku kontingents. Daudzi vecie kadri bija gājuši bojā vai joprojām nebija demobilizējušies. Uz kuģiem strādāja daudzi gados jauni un sievietes. Tālajos Austrumos bija ļoti pazīstama kapteine Sandra Ščetiņina.1942. gadā viņa pirmo reizi devās reisā uz Sietlu pēc tankiem un kaujas tehnikas. Kad amerikāņi ieraudzīja, ka sieviete ir kapteine, nākamajā reisā uzdāvināja viņai Liberty tipa kuģi. Kara laikā tādus taisīja mēneša laikā, tie bija paredzēti vienam reisam, uzkraut varēja ap 10 tūkstošiem tonnu. Kuģu rūpnīcā viens cehs taisīja priekšgalu, otrs pakaļgalu un trešais viduci. Tad sastūma kopā, sametināja un gatavs. Vienīgā bēda, ka lielās vētrās mēdza nolūzt pakaļa vai priekšgals, un kuģis nogāja pa burbuli. Mans paziņa stāstīja, kā viņi ar šādu kuģi trāpījušies pamatīgā džorgā pie Aleutu salām, un viņš, stāvot uz tiltiņa, ieraudzījis, ka šķērsām pār klāju parādās pamatīga plaisa. Ko darīt? Kuģis pilns ar tankiem un lielgabaliem. Ātri izsaucis mehāniķus un tie saurbuši caurumus abās plaisas pusēs, ar skrūvēm un pamatīgām dzelzs plāksnēm saskrūvējuši kuģi kopā. Vēlāk krievi uzreiz iemetināja stiprinājumus, un tie kuģi vēl ilgi nokalpoja.

Krieviem vajadzēja pārdzīt divas jaunas zemūdenes no Murmanskas uz Tālajiem Austrumiem, lai papildinātu savu kara floti. Tajā laikā zemūdenes bija kniedētas. Gadījās spēcīgi ledi, kas tās saspieda tā, ka tika bojāti daži svarīgi mezgli un zemūdenes vairs nevarēja ienirt. Mēs lauzām ledu, un zemūdenes nāca aiz mums. Zampoļits sasauca mūs visus kopā un sāka stāstīt, ka tās ir slepenas zemūdenes, nekādu fotoaparātu, un pat skatīties uz kuģa pakaļgalu mēs nedrīkstam. Vīri nosmīkņāja — nu, labs ir, braucam. Tikko iebraucām šaurumā starp Vrangeļa salu un Čukotku, nāk mums pretī trīs amerikāņu ledlauži. Amerikāņu un krievu kapteiņi, nostrādājuši ziemeļu trasēs 10-15 gadus, savā starpā bija labi pazīstami. No amerikāņu kuģa pa radio kliedz: “Privet, Ivan Ivanovič!” Krievu kapteinis nevar atbildēt, jo turpat blakus poļitruks stāv. Izkāpsi krastā, ņems un arestēs. Tikko pienācām viens otram blakus, uzreiz no amerikāņu ledlaužiem paceļas visi helikopteri. Uz katra kuģa tādi bija divi. Pielido pie zemūdenēm un sāk bildēt. Amerikāņu helikopteriem bija tādas stikla kupola kabīnes, un bija interesanti vērot, kā jūrnieki sajūsminājās par krievu zemūdenēm. Krievi izsludināja bojevuju trevogu. Ko darīt? Šaut uz tiem helikopteriem nevar, jo visi atrodamies neitrālajā zonā. Zemūdenes ienirt arī nevar. Sabijušies zvana uz Maskavu. Maskavā ģenerāļi arī apklust. Neko nevar darīt. Vienīgais, ko beigās krievi izdomāja — lika saviem helikopteriem spiest pie zemes amerikāņu helikopterus. Viens helikopters aizlidoja pie amerikāņu ledlaužiem un visiem, kas stāvēja uz klāja, nopūta cepures no galvas, uztaisīja kārtīgu vēju. Tā Pentagons dabūja svaigākās krievu zemūdeņu bildes.

Kuģu rūpnīcā, kur ražoja kreiserus un ziemeļu kuģus, bija ļoti augsta drošības sistēma. Katrs strādnieks varēja nokļūt tikai savā cehā. Ieejas kartes kodi cehā mainījās katru dienu. Jocīgi, mani uz ārzemēm nelaida, bet superslepenā rūpnīcā gan. Tika darīts viss, lai neuzzinātu, cik un kādi kuģi ir saražoti, taču vietējiem iedzīvotājiem viss bija skaidrs uzreiz. Ja būvētavas virzienā sāk iet jūrnieki ar matračiem padusē, skaidrs, ka dienu vēlāk laidīs kuģi ūdenī. Pēc jūrnieku daudzuma varēja aptuveni pateikt,  cik liels kuģis ir izgatavots. Pie rūpnīcas bija liels ezers, savienots ar Amūras upi. Tālāk kuģi nonāca Japāņu jūrā. Baidoties, ka kāds varētu nofotografēt, uz kaujas kuģiem bija uzliktas no finiera izgatavotas upes kuģu mulāžas.Kam ir vājāks korpuss,  noiet jūras dibenā

Ziemeļu kuģi  no parastajiem atšķiras pirmām kārtām ar paaugstinātu izturību. Otra svarīga lieta ir manevrētspēja. Ja, kuģiem karavānā virzoties aiz ledlauža, ledlauzis pēkšņi iestrēgst, tad pārējiem ātri jāpārslēdzas uz atpakaļgaitu un jāsamazina inerce, lai tie neietriektos viens otrā. Parastiem kuģiem kapteinis uz komandtiltiņa dod signālu “Stop”. Paiet laiks, kamēr izdodas apstādināt motoru, kuram katra cilindra diametrs ir vairāk nekā metrs. Tad seko komanda — ieslēgt atpakaļgaitu. Un motors tiek iedarbināts no jauna, tikai pretējā virzienā. Šī procedūra aizņem trīs, četras minūtes.  Ziemeļos izmanto kuģus, ko sauc par dizeļ-eļektrohod. Dīzeļmotors tajos ir savienots ar milzīgu strāvas ģeneratoru, savukārt pie dzenskrūves atrodas elektromotors istabas lielumā. Kapteinis uz komandtiltiņa, ieraudzījis, ka priekšējais kuģis iesprūdis ledū, vienkārši maina strāvas polaritāti — dzenskrūve griežas pretējā virzienā un nobremzē kuģa inerci.

Ziemā ejot cauri Kuriļu salām, visapkārt ir sniega vētra, purga. Tu neko neredzi. Starp salām ir milzīgas straumes, visapkārt klintis. Kad es sāku strādāt, mēs gājām tikai pēc nabaga kompasa. Uz šīm sarežģītajām līnijām atļāva strādāt tikai pieredzējušiem kapteiņiem. Tagad, kad izgudrotas radiobākas, satelītnavigācijas iekārtas, Tālo Austrumu jūrnieku dzīve ir kļuvusi mazliet vieglāka.

Ja nav spēcīga vēja un straumes, kas kuģi iespiež starp ledus gabaliem, tad labs ledlauzis var izbraukt praktiski jebkur. Krievu atomledlauzis mierīgā garā aizbrauca uz Ziemeļpolu. Visiem iedeva varoņu ordeņus. Ledlauža kapteinis vēlāk stāstīja, ka tāda progulka vien bijusi. Par ko ordenis!? Veči mierīgi dzēra kafiju, ierāva šņabi, aizbrauca līdz polam, apgriezās un brauca atpakaļ.

1960. gadā kā galvenais mehāniķis tiku nosūtīts uz pirmo uzbūvēto sērijas kuģi darbam ziemeļos ar skaistu nosaukumu Amguema.  Šis kuģis bija jāekspluatē vienu gadu, jānoskaidro visas šī pirmā kuģa konstrukcijas nepietiekamības — viss bija jāfiksē, jāapraksta, tikai tad sāka tālāk būvēt vēl 15 tādus pašus sērijas kuģus, jau ar izlabotām iepriekšējām kļūdām mehānismā un konstrukcijās.

Vasaras mēnešos, sākot no jūnija, šie kuģi pārvadāja dažādas kravas no Vladivostokas, garām Kamčatkai, caur Bēringa jūras šaurumu, gan Ziemeļjūras piekrastes pilsētiņām. Strādājām tā saucamajā Ziemeļjūras Austrumu sektorā, tas ir, apmēram no Čukotkas pussalas līdz gandrīz Taimiras pussalai. Ap šīm nelielajām pilsētiņām bija raktuves, kuru šahtās ieguva dažādu metālu rūdas. Izrakteņus tad vedām lejā uz Vladivostoku un no turienes atkal augšā uz ziemeļiem dažādas mašīnas, pārtiku, visu vajadzīgo šīm pilsētām. Vasaras mēnešos, kad visu laiku pūš vēji no dienvidiem, tas ir, no krasta, un milzīgās ledus masas tiek atbīdītas no krasta, kuģošana ir viegla, tikai maisās nelieli, ne pārāk biezi ledus lauki. Tad transportkuģi tikai retos gadījumos lūdz ledlaužu palīdzību. Bet tādu navigāciju ir maz. Vēji savu virzienu maina, ja vasaras mēnešos tie pūš no Ziemeļpola, un tas ir biežāk, tad milzīgie ledus blāķi tiek piepūsti pie krasta un kuģiem iet smagi. Pat spēcīgie ledlauži, kas ņem savā karavānā līdzi 10-12 transportkuģus un lauž ledū kanālu, citreiz tikai pa metram tiek uz priekšu. Ja no ziemeļiem sāk pūst ļoti stiprs vējš, tad pat spēcīgais ledlauzis ar atomiekārtu neko nevar izdarīt. Biezie ledus blāķi lien viens uz otra un tā saspiež kuģi, ka tie, kam ir vājāks korpuss, noiet jūras dibenā. Piemēram, 1965. gada navigācijā mūsu karavānā, pūšot turpat vai uragānam no Ziemeļpola, tika saspiests un aizgāja dibenā kuģis ar diezgan stipru korpusu, Zina Petrovna. Vienīgais labums, ka komanda izlēca uz ledus un paglābās uz citiem kuģiem, kas stāvēja blakus, ledusblāķu ielenkumā. Šādos ziemas vētras apstākļos gadās, ka kuģis ar ļoti stipru korpusu tiek izspiests pilnīgi uz krasta. 1966. gadā pie Pevekas pilsētiņas tika izspiests krastā liels, ledlauža tipa transportkuģis Angara, pat viņa lieljaudas galvenie dzinēji bija bezspēcīgi ko izdarīt. Turpat netālu bija arī ledū saspiests galvenais ledlauzis Jermaks, kurš pats nevarēja izkustēties no vietas un sniegt palīdzību Angarai. Arī tajā gadījumā komandas locekļi necieta, jo bija iespēja izlēkt no kuģa borta taisni uz sauszemi.

Vasaras mēnešos jau tur saule nenoriet, vienmēr ir gaišs, tumsa sāk parādīties ap septembra beigām, tā ka karavāna iet uz priekšu visas 24 stundas. Oktobrī un novembra sākumā jau ir polārā nakts. Tas ir pats bīstamākais laiks, spēcīgie ziemeļvēji un zemās gaisa temperatūras sakaļ ledu kā bruņas. Spēcīgie ledlauži tad ved tikai kādu vienu no stiprākiem transportkuģiem un citreiz tikai ar lielām pūlēm izdodas pie Čukotkas pussalas izsprukt ārā  no Ziemeļjūras apskāvieniem…Lāči un latviešu piens

Nakts stundās ledlauži nestrādā, bet stāv kopā ar transportkuģi līdz rītausmai — lai gan tā rītausma ir tāda nosacīta, tumsa turpinās, tikai paliek nedaudz blāvāka. Šādos brīžos naktīs kuģus apciemo baltie polārie lāči. Sevišķi daudz to ir Longa jūras šaurumā pie Vrangeļa salas. Viņi gaida, kad jūrnieki tos ar kaut ko pacienās, un to jau arī darījām. Viņi ēda visu, ko tiem pār bortu metām, sevišķi kāri viņi ir uz biezināto saldo pienu bundžiņās. Parasti mūsu kuģa pārtikas noliktavās bija Latvijas, Rēzeknes piena rūpnīcas ražotais iebiezinātais piens — par šīm bundžiņām viņi pat savā starpā plūcās, jo katrs gribēja to dabūt. Skārda bundžiņas pārkost balto lāču spēcīgajiem zobiem ir tāds nieks vien.

Pensijā aizgāju 1984. gadā, jo kuģu mehāniķi varēja iet pensijā no 55 gadu vecuma. Veselība jau nekur arī vairāk nederēja, bija vesela buķete slimību. Ārsti arī neko sevišķi palīdzēt  nevarēja. Es savācu vajadzīgo literatūru un sāku ārstēties pats. Sāku ar vingrošanu, soļošanu, pēc tam skriešanu, aukstām ūdens dušām, visa ķermeņa pašmasāžu. Vienu reizi nedēļā dzēru tikai avota ūdeni, tas ir, tajā dienā neko neēdu. Izgāju autogēnā treniņa kursus un regulāri ar to nodarbojos līdz pat šim laikam. Ēdu daudz nātru, pieneņu lapu, salātus, jūras kāpostus. Katru dienu ķiploki un medus. Lietoju regulāri Tālo Austrumu īsto žeņšeņa sakni, eleuterokoku, citronliānas augļus. Arī no jogiem pārņēmu vairākus vingrinājumus, un tā mana slimību buķete pamazām izbeidzās.

Vēlāk kopā ar draugiem, bijušiem jūrniekiem — pensionāriem pavadīju daudz laika Piejūras apgabalā taigā. Tur ir brīnišķīga, vēl cilvēka neskarta daba. Agros pavasaros ievācām tikko uzdīgušos paparžu asnus, kas ir ļoti garšīgi un veselīgi. Vēlāk sākās sēnes, meža vīnogas, avenes, mežrožu augļi, un rudeņos maisiem lasījām vērtīgos ciedru riekstus. Taigā parasti gājām kādi astoņi cilvēki, jo tur tomēr vēl ir tādi plēsoņas kā tīģeri, lielie lūši, brūnie lāči. Iznāca gan jau tikai sastapt kādu reizi brūno lāci, kurš, mūs ieraudzījis, aizmuka projām.

1999. gadā nomira mana vecākā māsa un atstāja man mantojumā mūsu mazo mājiņu Inčukalnā. Pašreiz piebūvēju nelielu verandiņu, abi ar sievu gribam tur pavadīt vasaras mēnešus. Manas abas māsas blakus ir uzcēlušas sev jaunas lielas mājas. Un tā nu sanāk, ka pēc ilgiem tālās jūrās pavadītiem gadiem atkal esmu atgriezies savā bērnībā…

Sagatavoja Kaspars Goba