Vecais dzejnieks

I

Dzejnieks saka:
Sieva! Vai redzi tās divas mušas
uz palodzes
kritušas no aerosola
visumam viņas nozīmē tikpat daudz
kā abi mūsu suņi
kas atdusas tepat zem akmens

Atceries kā Tropka skatījās
kad viņam kaut ko teica
bet viņš nesaprata
raukdams pieri pūlējās
bet nesaprata
Dzīvnieks paliek dzīvnieks
Mēs arī nesaprotam
Skat mūs uzrunā mākoņi
blāzmas un zvaigznes
un vēji
bet mēs nesaprotam
Mūs uzrunā plašumi
Gaišzilie
uzrunā kuplie koki
uzrunā puķes
runā
un aug
bet mēs nesaprotam
Un tā arī būs

Būsim visumā
kā tās abas kritušās mušas
kā tie abi beigtie suņi
kā divas niecības
Viņi arī mīlēja
un gribēja saprast

II

Dzejnieks saka:
Sieva! Neaizej
Paliec ar mani brīdi

Gribu būt viens
Bet kad tu aiziesi
Uzreiz sanāks te visādi:
Tuvims atnāks
ar dižiem āboliem pilnu zaru
kā tas ko aizveda līdzi
no mūsu sudraba kāzām
Česlavs tūdaļ atnāks
tāds jauniņš kā atbraucis
tikko no Viļņas
uz lūpām vārdi: es dievinu
jūs
Toleks atnāks
Tāds kā Aīdā
kad stāstīja Marišai pasakas

Atnāks Oleks ar papagaili
naktstauriņš atlidos
tas pats, kas reiz mūsu istabā ielaidās
liels un neuzminams
Tik daudz ļautiņu
apkārt
Neej prom
paliec pie manis
Jo gribu būt viens
Viens
pavisam viens

III

Dzejnieks saka:
Sieva!
Mēs reiz bijām jauni
redzējām okeānu Skāgenā
un Barselonu
un Materhornu un Dents du Midi
mums bija draugi
pļāpājām ar Lehoņu
ar Vitkaciju un Sartru
aizrāvāmies ar Prustu
lasījām Tumsas sirdi
Annu Kareņinu
Pelnus
Bet tagad esam veci
un vieni
Kašķējamies
meklējam nez kur
noklīdušas grāmatas
Kabatlakatus
Sērkociņus
brilles
Bet kad būsim Nekādības Kunga priekšā
tas viss piepeši
neko nenozīmēs

ka bijām skaisti
ka dejojām gan zemnieku kāzās
gan pils zālēs
Un neviens mums nevaicās
ne par mušām
ne suņiem
ne pazudušajām grāmatām
ne nēzdogiem
ne brillēm

(1976)

Ingmāras Balodes tulkojums

* Julians Tuvims – viens no literātu grupas Skamandrs spožākajiem pārstāvjiem, ironijas, vārdu spēļu un bērnu dzejas meistars; Toleks – Antonijs Sloņimskis, dzejnieks, kurš bieži viesojās un lasīja jaunākos darbus villā Aīda, 1900. gadā celtā medību namā, ko Ivaškeviči īrēja, pirms iegādājās Stavisku; būdams viens no tuvākajiem Ivaškeviču draugiem, Sloņimskis bija lielos draugos arī ar Ivaškeviču meitiņu Marišu. Oleks savukārt ir komponists Aleksandrs Landaus, kuru no bērnības atceras Ivaškeviča otra meita, komponistam esot ļoti pieķēries ģimenes papagailis – katrā ciemošanās reizē tas sēdējis viņam uz pleca. Materhorns un Dent du Midi – Alpu virsotnes; Šveices Materhornā Ivaškevičs bija apņēmies uzkāpt 1930. gadā, taču sniega vētra viņu atturējusi. Jans Lehoņs – arī Skamandra dzejnieks; Vitkacijs – Staņislavs Ignacijs Vitkevičs ir viena no daudzpusīgākajām poļu avangarda mākslas personībām – gleznotājs, dramaturgs, rakstnieks un filozofs, miris 1939. gadā. “Pelni” ir agrīnā poļu modernista Stefana Žeromska vēsturiskais romāns, kas poļiem nozīmē apmēram to pašu, ko krieviem Tolstoja “Karš un miers”.