Grieķu salās domas tikai traucē
Agatonisi nav nekāda lielā sala. Tur ir viens vērā ņemams ciemats Megalo Horio, viens mazāks – Mikro Horio un neliela Svētā Georga zvejas osta ar betonētu molu, pie kura vasarā divreiz dienā piestāj prāmis un par to krietni ātrākais pasažieru pārvadātājs uz zemūdens spārniem, līdzīgs “Raķetei”, ar ko senāk varēja aizbraukt no Rīgas Upju stacijas līdz Majoriem. Mola (vai piestātnes) galā novietots soliņš uz cakotām čuguna kājām, kādus esam paraduši redzēt parkos. Novietots tā, ka sēdētāja skatam paveras nevis sala, bet izeja no šaurā, fjordam līdzīgā līča un tālāk – atklātā jūra. Ja iedomās novilktu taisnu līniju paralēli soliņam pa kreisi pāri salai un tālāk, tad pēc kādām sešām jūdzēm būtu sasniegts Mazāzijas krasts un vēl pēc apmēram tikpat gara gabala – asfaltētais lielceļš uz Izmiru un Stambulu. Ja tādu pašu līniju vilktu pa labi, bet nedaudz vairāk dienvidu virzienā, tā pēc kādām jūdzēm astoņām, varbūt demit atdurtos slavenajā Patmas salā, kur apustulim Jānim atklājās Apokalipses noslēpumi.
Uz soliņa sēž divi vācieši, vīrs un sieva. Varētu būt no tiem, kas te ierodas no Patmas rīta pusē, paskatās visapkārt stundas trīs, četras un tad dodas atpakaļ. Prāmis būs ap četriem, tagad ir pusčetri. Jūnija beigas, saule tieši virs galvas, ēnā kādi trīsdesmit pieci grādi, taču tur, kur soliņš, ēnas nav. Abi svīst un ik pa brīdim iedzer pa malkam negāzēta ūdens no 1, 5 litru “PET” pudeles. Rūpes par veselību tagadnes eiropietim ir pašsaprotamas: gan sieviešu, gan vīriešu žurnāli, vasarai sākoties, aizvien atgādina, ka karstā laikā iespējama organisma dehidratācija, tāpēc jānēsā līdzi ūdens pudele. Jādzer bieži, bet nedaudz un maziem malciņiem. Protams, jāuzmanās no saules, ķermeņa atklātās vietas jāieziež ar krēmu, kas pilnībā pasargā no apdegumiem un ādas vēža, ar ko biedē ikviens žurnāls un neskaitāmi televīzijas raidījumi. Vācieši ir brīvos šortos, kas gan nespēj noslēpt vēderu un sēžamvietu apmērus, un bezroku krekliņos. Sejas apēno panamas cepurītes, bet pleci, rokas un stilbi zaigo ziepju vai lauku speķa baltumā. Viņi gaida prāmi.
Nogāze pa kreisi ir samērā krauja, klinšaina, akmeņu starpās kuplo asfodeles un citi dzeloņaugi, kas no attāluma izskatās pēc mīkstiem dzelteniem, pelēkzaļiem vai lillīgiem spilventiņiem. Tādas apmēram četrdesmit piecu grādu slīpuma nogāzes ietver vai visu Dienvidu Sporādu vai Dodekanesas vulkānisko saliņu līčus. Tuvojoties tām svelmainā vasaras dienvidū, brīžos, kad krasta vējš melteni, kas kā apmaldījies vai aizmirsies tomēr šajā diendusas laikā piepeši var nošļūkt no kalniem, lai atvēsinātos caurspīdīgajā Ikarijas jūras ūdenī pie mazkustīgajiem, melnajiem jūras ežiem, jau notālēm var sajust bagātīgo sakarsušo augu, klintāja un dedzinošās gaismas smaržu. Tā iedur nāsīs kā nepelnīta dāvana. Tad brāzma mirklī izplēn līča pretējā krastā un līdz ar to arī smarža, aiz sevis atstājot tikai atmiņas, ko nav iespējams ietērpt vārdos.
Viens tāds smaržas pieskāriens tuklajai vācietei liek spēji paraudzīties krasta virzienā. Tur uz saules un vēju izbalinātas veca ziloņkaula krāsas radzes tup liela sudrabkaija. Varbūt sekundes simtdaļu kaijas un sievietes skatieni sastopas. Sieviete pagriežas, lai piebikstītu vīram un negaidīti skaļā balsī pārrautu jau pasen ilgušo klusumu. Iespējams, svelmes dūmakā putns viņai šķiet vēl lielāks, nekā tas ir īstenībā, varbūt pat viņa tagad satraukti stāsta, ka uz klints tepat netālu nolaidies albatross (tāds redzēts pa televizoru). Vīrs klausās un gurdi māj ar galvu. Pa to laiku arī kaija pagriežas, lēnā lidojumā tuvojas otrs putns, nosēžas gandrīz blakus. Pāris. Viņiem tur ir ligzda.
Aiz abiem sēdētājiem un soliņa redzams pasta namiņš. Tālāk maza būdiņa, kurā varētu pārdot biļetes uz prāmi un “zemūdens spārniem”, tomēr tā nenotiek. Biļetes dabūjamas tālāk – Marijas Kamitsi pansijā vai kādā no četriem restorāniem, kur iegriezies “aģents”. Pamazām sākas kustība. Pa ceļu, kas vijas augšup no ostas tūlīt aiz Džordža tavernas un Limanaki restorāna, piestātnes virzienā soļo trīs pāri “bekpekeru” – tie ir tūristi ar lielām mugursomām. Noguruši, acīmredzot nākuši no augšas, no ciemata. Visi noņem somas un satupstas ēnā pie pasta. Parādās Ford Sierra, no tā izkāpj trīs kamuflēti zaldāti. Ceļvežos par to neraksta, bet redzams tāpat – visās Turcijas tuvumā izkaisītajās Grieķijas salās izvietoti dažādi militāri “objekti”. Piebrauc vēl viena vieglā automašīna, aiz tās – kravas pikapiņš. Tad, nevar saprast, no kurienes, krastā uzrodas vēl kādi desmit kājāmgājēji un mācītājs uz motorollera. Pielīgo apjomīgs, pārsegts kravas auto.
Pārkarsušais vācu pārītis nevar redzēt, kas notiek piestātnē viņiem aiz muguras, toties pamana, ka aiz salas dienvidrietumu stūra parādās kaut kas baltgans un tuvojoties pārvēršas par jūras prāmi Nisos Kalymnos. Nu jau dzirdami dzinēju pukšķi, tie pieņemas spēkā un drīz vien līdzinās vibrējošai dunoņai. Prāmis iegriežas ar ahteri pret piestātni, matroži no klāja met lejā galus, briesmīgi dārdot, slīd enkuru ķēdes. Vēl mirklis un kuģis pietauvots. Vācieši piepulcējas pārējo gaidītāju bariņam. Atveras milzīgie prāmja vārti – nobrauktuve. Krastā izripo ar mēbelēm piekrauts auto, vēl viens, kura kravas kastē redzams ledusskapis un citas mantas. Nopukšķina divi motociklisti. Kāda meitene nokāpj krastā, velkot ceļasomu uz ritenīšiem, un tramīgi skatās apkārt, droši vien viņu kāds solījis sagaidīt. Nobrauc neliels pikaps ar divām ūdens cisternām kravaskastē. Vēl seši vai septiņi kājāmgājēji, vairums vecākas dāmas, divas no tām melnās, smagnējās drānās. Tagad kārta prombraucējiem. Vispirms Nisos Kalymnos tumšā mute ierij kravas mašīnu, tai seko viss pārējais, arī abi sasvīdušie vācieši. Mācītājs, garajam amata tērpam noplandot, uzbrauc uz kuģa pēdējais. Tad vārti aizveras, enkurus ievelk, matroži paņem uz klāja galus, prāmis dobji uztaurē, pagriežas un prom ir.
Pēc dažām minūtēm zaldāti, kādu vai kaut ko sagaidījuši, aizbrauc, melnās sievietes, liekas, vienkārši izkūst aklinošajā saules spozmē, mēmi mirguļojošā ainava iesūc arī visus pārējos, krastā, pasta paēnā vēl kādu minūti kavējas meitene ar ceļasomu, tad pazūd arī viņa.
Sudrabkaiju pāris sarosās, kad līcī iepukšķina Agios Stefanos. Tas ir spilgti zilā un dzeltenā krāsots, sīks zvejas kuterītis. Ūsainais, manāmi sirmais vīrs pie stūres tērpies melnās biksēs un tumšāk un gaišākpelēksvītrainā polo kreklā. Viņš noenkuro savu laivu pie bojas iepretī restorāniem, nones krastā kasti ar kādām desmit zivīm. No “Georga tavernas” iznāk pats Georgs, paņem pretī zivis un ienes tās krodziņā, lai novietotu uz ledus.
Pludmalē iepretī Marijas Kamitsi pansijai gulšņā daži pansijas viesi un kādi no reidā noenkuroto jahtu iemītniekiem. No attāluma šķiet, ka viņi tur gozējas pilnīgi bez skaņas. Zvejnieks svītrainajā polo kreklā sāk attīrīt no gružiem un gliemežvākiem koši dzeltenos sintētiskos tīklus. Tas būs darbs ne vienai vien stundai.
Laiks tikšķ pulksteņos un pamazām satikšķ pēcpusdienu. Tie no jahtām un citi – no ciemata un no pansijām – dodas pusdienās. Ir vēsāks, eiropeiskākie atpūtnieki tērpjas flanelī, bet viņu atpūtnieces – atturīgās kleitās. Divas kundzes stājā, sejās, kreļļu nēsāšanas veidā tik ļoti atgādina nesenajos atmodas gados Latvijā daudzkārt redzētās trimdas vecmāmiņas, ka nav šaubu: tās ir svešatnes grieķietes, kas viesojas dzimtajā salā. Liekas, ka tavernas saimnieks Georgs viņas labi pazīst. Katrā ziņā redzams un dzirdams, ka viņiem netrūks, ko pārrunāt un par ko vēlāk arī saskandināt mājas vīna glāzītes. Bet tas jau vēlāk, kad pusdienās ieradīsies arī skolotājs no Itālijas. Šis vīrs ar smaržīgo pīpi zobos gadu no gada salā pavada vasaras atvaļinājumu. Un lasa grāmatas (šo nodarbi Agatonisi apciemotājiem no sirds iesaka arī Lonely Planet ceļvedis).
Georgs tepat tīra zivis cepšanai uz oglēm un iekšas met jūrā. Kaijām tas ir interesanti, un ne jau tikai tām divām vien. Saule lēni slēpjas aiz salas viļņotās kores. Sākumā Georga sieva, tad krodziņa saimnieks pats binoklī pētī izgaismoto kori, padod binokli arī svešatnes viešņām un skolotājam. Tur pa augšu kaut kur stiepjas robeža: viņā pusē ir Georga kazu ganības, šaipus – kaimiņam. Novakara slīpajās gaismās labi saskatāmas kazas abpus akmeņu krāvuma žogiem.
Kad pienāks vēls rudens un salā ciemiņu vairs nebūs, kad jūras vējam iepūšot, līcis piepildīsies ar sāļo ūdeni līdz pat tuvāko māju sliekšņiem, Georgs aizslēgs tavernu un nopietnāk pievērsīsies savam simt kazu ganāmpulkam – tikai mums, jaunlaiku garāmgājējiem, liekas, ka kazas bezrūpīgi kāpelē, grauž ērkšķus un vairojas pilnīgā savvaļā un neprasa ne uzmanību, ne rūpes.
Vakari pēc darba, protams, paliks pašam. Uzšķīru Lorensa Darela
1978. gada grāmatu “Grieķu salas”. Kopš tās iznākšanas aizskrējušie gandrīz trīsdesmit gadi saliniekiem atnesuši Briseles direktīvas, tūristu pūļus (Agatonisi un citās tādās vietās, kur “nav ko redzēt”, svešinieku pūļu gan vēl nav), ēzelīšu vietā stājušies Mitsubishi un Nissan pikapi, notikušas vēl visādas pārmaiņas, cilvēki masveidā sirgst ar lieko svaru un kas tik vēl ne. Bet vakari paliek pašam. Darels raksta: “Ko lai saka par vīriem? Viņu intelektuālā dzīve norit kafejnīcās, dzerot araku vai ūzo un veroties izplatījumā pilnīgi bez jebkādām domām.”
Grieķu salās domas tikai traucē. Un ziemas sezonā Agatonisi strādā restorāns (vai kafejnīca) “Pie Irēnas”. Augšā – ciematā.
