Varmāka slēpjas laukā

“Eksperimenta laikā, kas ilga aptuveni mēnesi, fiktīvā Marija saņēma neskaitāmus seksuālus piedāvājumus, aicinājumu fotografēties puskailai un pat piedāvājumu precēties un doties uz Turciju.”

Māra Zīle, Guntis Bojārs, Nils Konstantinovs. “Tas nekas, ka tikai 14”, “Diena”, 2006. gada 28. oktobris.

“Sargiet bērnus!” – laika gaitā šis sauklis ticis izkliegts, domājot gan par neskaitāmiem patiesiem, gan iedomātiem draudiem. Amerikāņi ir gatavi sargāt savus bērnus no visdažādākajām briesmām – no šaudīšanās skolās, vardarbīgām videospēlēm, snaiperiem, sātanistu uzbrukumiem, pornogrāfijas, interneta un narkotikām. Sargājot bērnus no tāda vai citāda ļaunuma, tiek iztērēti simtiem miljoni nodokļu maksātāju dolāru, taču šīs rosības iedarbīgums nevienam īsti nerūp, tāpat kā nevienu neinteresē, vai draudi vispār ir nopietni ņemami. Tā tas ir arī ar pašu jaunāko Amerikas apsēstību: seksuālajiem varmākām. Saskaņā ar likumdevēju apgalvoto un ikdienas ziņās lasāmo, seksuālie varmākas uzglūn no katra stūra: parkos, skolās, lielveikalos, pat bērnu guļamistabās, lietojot internetu. Atsaucoties uz nebūt ne biežiem, tomēr plašu ievērību guvušiem incidentiem un reaģējot uz sabiedrības bailēm, bezprecedenta ātrumā tikuši pieņemti jauni likumi. Ikvienā štatā ir likumi, kas paredz sabiedrības informēšanu par bijušo seksuālo noziedznieku klātbūtni. Vairākos štatos par seksuāliem noziegumiem tiesātām personām ir aizliegts apmesties noteiktos rajonos, un viņi tiek uzmanīti, izmantojot satelīttehnoloģijas. Dažos štatos, piemēram Floridā un Teksasā, tiek kaldināti plāni pat par šādu personu neielaišanu patvertnēs viesuļvētru laikā. Seksuālos noziedzniekus daudzi uzskata par nopietnu un arvien pieaugošu apdraudējumu, jo īpaši internetā. 2005. gada 18. aprīlī CBS vakara ziņu pārraidē korespondents Džims Akosta paziņoja: “Ja bērns pazudis bez vēsts, ir liela varbūtība, ka vainīga ir jau iepriekš par seksuāliem noziegumiem sodīta persona.” (Akosta maldījās – ja bērns ir pazudis, par seksuāliem noziegumiem iepriekš sodīta persona ir viens no retākajiem izskaidrojumiem; daudz biežāk ir iespējama bēgšana no mājas, seksuāla izmantošana ģimenē, apmaldīšanās vai nelaimes gadījumi.) Protams, seksuālie varmākas ir bīstami un pastrādā šausmīgus noziegumus. Tie, kas uzglūn bērniem, ir īpaši bīstami, tomēr cik bieži tie ir sastopami? Cik liels ir apdraudējums? Jo pasaule ar patiesām un tomēr ļoti attālinātām briesmām ir pilna – sākot ar govju trakumsērgu un beidzot ar šaušanu skolās. Saskaņā ar 2006. gada 3. maijā ABC News ziņoto: “Katram piektajam bērnam internetā ir mēģinājis tuvoties varmāka”. Šo satraucošo statistiku atkal un atkal mēdz citēt, ziņojot par internetā uzglūnošajām briesmām, taču šī informācija nav pareiza. Statistika par “katru piekto” pirmoreiz parādījās 2001. gadā veiktā ASV tieslietu departamenta pasūtinātā pētījumā, kuru veica Nacionālais bez vēsts pazudušo un izmantoto bērnu aizsardzības centrs. Tajā par internetā piedzīvoto tika aptaujāts 1501 amerikāņu pusaudzis vecumā no 10 līdz 17 gadiem. Pētījuma secinājumos lasāms: “Gandrīz katrs piektais (19 %) pēdējā gada laikā saņēmis negribētus seksuālus piedāvājumus.” (Par “seksuālu piedāvājumu” tiek uzskatīts “lūgums vai prasība veikt seksuālas darbības, iesaistīties seksuāla satura sarunā, sniegt privātu seksuālu informāciju, ja vien tas nav noticis labprātīgi, vai arī neatkarīgi no tā, vai tas ir noticis labprātīgi vai nē, ja piedāvājumu izteicis pieaugušais.”) Saskaņā ar šo definīciju, ja viens pusaudzis otram pavaicā, vai tas ir nevainīgs, ir izteikts “seksuāls piedāvājums”. Neviens no minētajiem “seksuālajiem piedāvājumiem” nebija turpinājies ar kādām reālām seksuālām attiecībām vai provocējis uzbrukumu. Turklāt gandrīz pusi no “seksuālajiem piedāvājumiem” nebija izteikuši varmākas vai pieaugušie, bet pusaudžu vienaudži. Kad pētījuma veicēji pievērsās internetā notiekošajai pavedināšanai, par ko vecāki mēdz uztraukties visvairāk (proti, kad pusaudzim tiek izteikts piedāvājums kaut kur satikties, piezvanīt pa tālruni vai dāvināt dāvanas), runa nebūt vairs nebija par “katru piekto”, bet par 3 procentiem. Pētījumā tika secināts, ka “problēma nebūt nav tikai pieauguši vīrieši, kas lūko pēc seksuālām attiecībām, jo aizskaroša uzvedība raksturīga arī vienaudžiem un sievietēm.” Turklāt “vairums jauniešu, šķiet, zina, kā izvairīties no šādas seksuālas uzmācības”. Lielas raizes sagādā uzskats, ka par seksuāliem noziegumiem tiesātas personas pilnīgi noteikti savus noziegumus mēdz atkārtot. Tas ir iemesls, kāpēc šādus noziedzniekus, atšķirībā, piemēram, no laupītājiem vai slepkavām, ir jāuzrauga un jānošķir no pārējās sabiedrības arī pēc soda izciešanas. Un lai gan ir tiesa, ka sērijveida seksuālie noziedznieki (tāpat kā sērijveida slepkavas) mēdz uzbrukt atkārtoti, patiesībā ārkārtīgi mazs skaits seksuālo noziedznieku pēc soda izciešanas mēdz pastrādāt vēl kādu noziegumu, un recidīvistu skaits starp seksuālajiem noziedzniekiem nav lielāks par recidīvistiem, kas tikuši tiesāti par citiem noziegumiem. Amerika ir nonākusi seksuālo varmāku morālās panikas varā. Morālā panika ir socioloģisks termins, kas raksturo sabiedrības reakciju uz viltus vai pārspīlētiem sabiedrības vērtību apdraudējumiem. Raksturojot morālo paniku, sociologs Roberts Bartolomjū norāda, ka šādai panikai iezīmīga draudu un amorālo personu skaita pārspīlēšana. Un tieši tas raksturo arī paniku par seksuālajiem varmākām. Ziņu rakstos un sižetos tiek pārspīlēts gan patiesais seksuālo uzbrukumu skaits internetā, gan bērnu apdraudējums. Bez nevajadzīgas bērnu un pārējās sabiedrības biedēšanas šādas safabricētas šausmu reportāžas iespaido likumdevējus, kas reaģē ar patiesu (un vēlētājiem tik tīkamu) morālu sašutumu. Jo ikviena rīcība, kuras mērķis būs bērnu pasargāšana, izpelnīsies bezierunu atzinību. Runa nebūt nav par to, vai bērnus vajadzētu pasargāt. Protams, ka vajag. Runa ir par to, vai viņus apdraudošās briesmas patiesi ir tik lielas un vai to novēršanai lietotās metodes spēs nodrošināt viņu drošību. Piemēram, tas, ka ir zināms, kur dzīvo par seksuālu noziegumu sodu izcietusi persona, nekādi negarantē, ka šis cilvēks nenonāks jaunu potenciālu upuru tuvumā. Seksuālo varmāku panika novērš uzmanību no krietni vien lielākām briesmām – no vecāku vardarbības un nevērības. Jo lielāko daļu noziegumu pret bērniem pastrādā ne jau no apcietinājuma iznākuši seksuālie noziedznieki, bet gan upura ģimenes locekļi, baznīctēvi vai kāds no ģimenes paziņu loka.

Saīsināti no Bendžamina Radforda raksta “Varmāku panika tuvplānā”, kas publicēts Sceptical Inquirer 2006. gada septembra/oktobra numurā.