Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Neskaitāmas pilsētas mums pieder, druvu plūsmai skatus nepārlaist, lepnākais no vārdiem mums ir biedris, visiem viņš ir kļuvis mīļš un skaists. Katru strādnieku šis vārds ceļ kājās, visā pasaulē mēs esam mājās. Es nepavisam neesmu pārliecināts, ka ikviens, izlasījis šīs pāris rindiņas, jau pie otrās frāzes ir sācis automātiski pie sevis dungot Vasilija Ļebedeva-Kumača un Īzaka Dunajevska “Marša par Dzimteni” melodiju. Lūk, ja uzreiz sāktu ar piedziedājumu “Varen plaša mana zeme dzimtā”, tad lielākā daļa no lasītājiem, kuri dzimuši pirms 1980. gada un kuri 0limpiādes-80 “mīlīgo lācīti” redzējuši aizlidojam ne vien Retro-TV, uzreiz atcerētos gan dziesmu, gan tās motīvu, kas televīzijā vai radio iesāka visu svarīgāko notikumu translāciju. Atceraties? “Rāda Maskava. Runā visas valsts radiostacijas.” Kremļa kurantu sitieni... Sarkanais laukums no putna lidojuma... Darbaļaužu kolonnas, kas gatavas iznirt no Aleksandra dārza puses... Lai gan - tas nav tik svarīgi.
“Internacionalistu patriotisms”
Mums dziesma celt un dzīvot palīdz. “Maršs par Dzimteni” nav vienkārši viens no pirmskara padomju patriotisma piemēriem. Šajā dziesmā izpaužas paradokss, kas raksturo krievu kultūru: pretenzijas uz universalitāti un savas unikalitātes apliecināšana. No vienas puses, plašumu bezgalīgums un nebeidzamais pilsētu saraksts, no otras - asa robežu apzināšanās (“No Maskavas līdz pašām nomalēm, no dienvidu kalniem līdz ziemeļu jūrām”). No vienas puses - “mēs visur esam mājās”. No otras - “Un es nezinu starp zemēm simtām”. Neaptveramība, kas ieslēgta robežās. Neierobežotība, ko apņem labi apsargātas (pie tam, no abām pusēm) robežas. Bet atgriezīsimies pagaidām padomju trīsdesmitajos, kad radās šī dziesma. “Maršu par Dzimteni” uzrakstīja Grigorija Aleksandrova filmai “Cirks” (1936), kura uzreiz kļuva slavena un pie kuras pēc apdullinošajiem kā kuģa sirēna “Jautro zēnu” panākumiem strādāt pieaicināja jaunos padomju literatūras klasiķus. Scenāriju rakstīja vēl no tuberkulozes nenomirušais (tas notiks gadu vēlāk) Iļja Ilfs un vēl negājušais bojā (tas notiks sešus gadus vēlāk pārlidojumā no ielenktās Sevastopoles uz Maskavu) Jevgeņijs Petrovs. Dialogus rakstīja vēl nenošautais (tas notiks četrus gadus vēlāk pēc apsūdzības “pretpadomju sazvērnieku teroristiskā darbībā”) Īzaks Bābels. Literārās idejas autors bija Valentīns Katajevs, kurš pārdzīvoja visus, apdziedādams sevi savos daudzajos memuāros, un kurš nomira Pārbūves pirmajā gadā.
Filmas triumfs pārspēja jebkādas cerības. Jau nākošajā dienā pēc filmas pirmizrādes, kas notika Gorkija vārdā nosauktā Centrālā kultūras un atpūtas parka Zaļajā teātrī - tajā bija 20 tūkstoš skatītāju vietas -, nācās izsaukt zirgu milicijas vienības, lai kaut kā pasargātu laimīgos tūkstošus ar biļetēm no tūkstošiem, kas velti meklēja “lieku biļetīti”. Vienā no pieņemšanām sakarā ar filmas pirmizrādi biedrs Staļins vērsās pie Aleksandrova un, norādīdams uz galvenās lomas izpildītāju un režisora sievu, Ļubovu Orlovu, pajokoja: “Skatieties, nedariet pāri! Ja darīsiet, mēs jūs nošausim!” Šīs filmas nozīmi valstiskajai ideoloģijai un padomju cilvēku pašapziņai vēlāk lieliski izteica dzejnieks Jevgeņijs Dolmatovskis: ‘Aiz vieglās cirka skatu formas slēpās ļoti nopietnas domas, ko bija izsaukuši to gadu notikumi. Amerikā kukluksklans izrēķinājās ar nēģeriem, Abesīnijā itāļu fašisti indēja etiopiešus ar gāzēm. Kā internacionālisma balsts pāri verdošajai pasaulei slējās mūsu valsts. Un labākie kino un literatūras meistari gribēja pastāstīt pasaulei par padomju cilvēku internacionālismu un par viņu mīlestību uz savu valsti, internacionālistu patriotismu.” Satriecoša formula - “internacionālistu patriotisms”! Atzīt visu tautu vienlīdzību un izcelt sevi starp citām tautām, tieši pamatojoties ar to, ka mēs atzīstam visu tautu vienlīdzību. Visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki.
Filmā “Cirks” ar cirka efektivitāti izpaudās krievu kultūras spēja svešo uztvert kā savu (par nožēlošanu, to nelīdzsvaroja kritiska spēja paraudzīties uz savu kā uz svešu.) Tā nu galvenā filmas varone - amerikāņu cirka dīva Mariona Diksone - vienalga palika mūsu Ļubova Orlova, pārāk mīlama, lai izplūstu ārzemnieces kinotēlā. Pat galvenais staļiniskās internacionāles sižeta tēls - nēģerītis Džimijs iekļāvās šajā krieviskajā modelī, kur svešais tiek piesavināts - gan kā personāžs (par bērna simbolisko ģimeni kļūst “visa padomju valsts”), gan kā šo lomu nospēlējušais reālais zēns, kurš bija amerikāņu emigranta dēls un kurš vēlāk pabeidza Nahimova kara skolu, dienēja uz zemūdenes un kļuva par dzejnieku, bet pēc Maskavas Literatūras institūta beigšanas publicēja vairākus dzejoļu krājumus. Cirkus fokuss, kurš tika veikts miljonu skatītāju acu priekšā, slēpās apstāklī, ka svešie kļuva par mūsējiem, padomju pilsoņiem, un tieši šī iekļaušana ģimenē atrisināja visas viņu problēmas. Vēl vairāk, filma nojauca robežu starp filmas skatītājiem un tās varoņiem, jo galvenie filmas varoņi nebija vis amerikāniete Diksone vai viņas tumšādainais dēls, bet gan parastie padomju ļaudis - skatītāji, kas atnākuši uz cirka izrādi un kas iesaistās viņu bioloģiskajā dzimtenē vientuļo amerikāņu likteņa peripetiju risināšanā.
“Viss mūsu - mūžīgi mūsu”
Acīmredzami nejaušajā un Dolmatovska paša nepārdomātajā ideoloģiskajā formulā - “internacionālistu patriotisms” - izpaužas mūsu nacionālajam patosam raksturīgā patriotiskā izolacionisma un mesiāniskā pasaules glābšanas ideja. Šo ideju dialektikas paradokss krievu kultūras gadījumā ir tas, ka atvērtība un noslēgtība ir ne tik daudz vēsturiski periodi, kas nomaina cits citu, bet vienlaicīgi līdzās pastāvošas tendences. Piemēram, visi ārzemnieki, kas uzturējās pirms Pētera laika, “barbariskajā” un noslēgtajā Moskovijā, apbrīnoja krievu ceļu lielisko kvalitāti. Bet atlika tikai izcirst un atvērt logu uz Eiropu, kā Krievija tūdaļ pat Eiropas apgaismības centieniem iekļūt valsts iekšienē lika pretī ceļu neesamību.
Šo dažādu virzienu kultūras vektoru dramatisko un pretrunīgo sadzīvošanu mūsu gadījumā nodrošina gatavība sevī iekļaut visu, līdz kam iespējams aizsniegties, kuru pavada priekšstats par savu sevišķumu (neatkarīgi no šo jūtu negatīvā vai pozitīvā piepildījuma), un reālo noslēgtību, kad runa ir par līdztiesīgu sadarbību ar citām kultūrām. Mūsu atvērtība ir kā one-way ticket ar vienu virzienu: mēs vai nu piesavināmies svešo (tiešas ekspansijas variants) vai apgūstam to (kultūras un tehnoloģijas importa veidā). Tomēr jebkurā gadījumā svešajam, lai tas tiktu uzņemts, vispirms jāpārvēršas par mūsējo. Krievu kultūrai, īpaši sākot ar Pētera laiku, nevar pārmest pārlieku noslēgtību. Tā tomēr nav Japāna, kurā gandrīz līdz 19. gadsimta beigām saglabājās aizliegums sarunāties ar ārzemniekiem, un tā nav arī pēckara Albānija, kuru Envers Hodži bija nosējis ar dzotiem un kurā ikvienai ģimenei bija sev jāizbūvē bumbu patversme kara gadījumam. Drīzāk jau tieši otrādi - pati 18.-19. gadsimta Eiropa nebija sajūsmā par krievu ziņkārības pamošanos pret apkārtējo pasauli un par viņu rosīgo gatavību Eiropas kultūras formas pārņemt savā dzimtenē. Laikam gan Eiropā jau pašā sākumā saprata, ka kultūras kontakti, kas sākās ar vācu zinātnieku un franču guvernantu aicināšanu, beigsies ar krievu armiju Berlīnes ielās (1760. gadā, Septiņgadu kara laikā) un atamana Platova kazakiem Parīzes bulvāros (1814. gads).
Tas arī attiecas uz jautājumu par kultūras un robežu atvērtību. Rodas savdabīgs paradokss: lai tieksme pēc atvērtības (jebkurā sfērā: no intelektuāla horizonta un gatavības uztvert svešo un nepazīstamo - angļu valodā to labi apraksta jēdziens open mind, līdz brīvai iespējai pārvietoties un brīvai tirdzniecībai) kultūrā izpaustos kā pozitīva vērtība, nepieciešams arī, lai saglabātos robežas, nacionālo atšķirību, kultūras savdabības izjūta. Globalizācijas kultūras vērtības saglabājas tikai tik ilgi, kamēr pastāv lokālās atšķirības. Tas, ka pasaule ir kļuvusi atvērta, ir labi, un mēs varam salīdzinoši brīvi iezīmēt savus individuālos maršrutus, vadoties no mūsu vajadzībām un ziņkārības. Bet kāda jēga, nerunājot par biznesu, iedomāties pārvietošanos no punkta A uz punktu B, ja tur mēs redzēsim tieši to pašu. Robežu jau tieši tādēļ ir patīkami šķērsot, ka tā ir. Tikko atšķirības izzudīs - izzudīs arī robežas (ne tik daudz politiskajā vai telpas ziņā, kā simboliskā nozīmē.) Tieši tādu savējā un svešā neatšķiršanu apraksta Gogolis “Mirušajās dvēselēs”, kad Nozdrevs rāda savus īpašumus Čičikovam: “Re, redzi, mežs, lūk, viss, kas līdz mežam - ir mans.” Bet Nozdreva krievu dvēsele necieš šaurību. Un tiecoties pārvarēt jebkādu, pat tīri valodisku jēgu, viņš, nespēdams aprimties, turpina: “Un viss, kas aiz meža - arī mans.” Nozdreva gadījumā mums ir darīšana ar krievu nevaldāmības cilvēcisko komēdiju - bezjēdzīgu, taču nevainīgu. Tas tādēļ, ka Nozdrevs ir krievu muižnieks, kas nespēj dienēt un kam nepiemīt reālas ambīcijas. Problēmas sākas, kad nozdrevi aizdienas līdz ģenerāļu lampasiem. Lūk, tad robežas “atveras” pilnā mērā, svešs kļūst par mūsējo, bet mūsējais tiek uzspiests citiem kā paraugs sekošanai. Tāda atvērtība, kas par mūsējiem padarījusi gan dienvidu kalnus, gan ziemeļu jūras, mums labi pazīstama. To sauc par Krievijas impēriju vai Padomju Savienību, kas gan vispār ir aptuveni viens un tas pats.
Ar Krievijas federāciju ir sarežģītāk. Mums pašreiz nav runa par kādreizējo agresīvo “atvērtību”, labi, ja izdosies noturēt to, kas palicis. No šejienes arī kārtējais izolacionisma un ārpolitiskā saspīlējuma vilnis. Pie tam pēdējā tendence gan pastāv drīzāk retoriskā līmenī, kad deklarācijas vairāk domātas televīzijas patērētājiem un tām nav nekā kopīga ar reālo politiku un elites reālajām ekonomiskajām interesēm. Nafta un gāze, ko virza spiediens un valsts un pusvalstisku korporāciju komercijas entuziasms, plūst uz rietumiem. Atpakaļ uz austrumiem tek finanšu plūsmas, lai, daļēji nosēžoties krievu rēķinos, atkal kā gāju putni atgrieztos rietumos. Nekādu robežu - vieni vienīgi cauruļvadi un banku transakcijas. Bet, lūk, retorikas un ideoloģijas līmenī - cīņa par nācijas veselību, ko iedragājuši gruzīnu Boržomi un moldāvu vīni, dienas svinēšana, kad poļus izdzina no Kremļa, Krievijas kā “ielenkta cietokšņa” koncepcija utt. u.t.jpr.
Taču nerunāsim par skumjo, atgriezīsimies pie kultūras mehānismu mierīgās darbošanās. Vēlreiz atkārtošu, aizgūtais Krievijā iedzīvojas tikai tajā gadījumā, kad masu apziņa aizmirst par pašu aizgūšans faktu. Ap visu, kas tiek sajusts kā elements, kas atnācis no citas kultūras, risinās nebeidzami strīdi: vai tas ir krievu kultūrai organiski vai nav, vai no labas gribas mēs to esam paņēmuši vai mūs ir piespieduši, vai mēs pirms tam esam dzīvojuši labāk, vai arī esam sākuši dzīvot sliktāk. Un nav svarīgi, kas tas ir: demokrātija vai ūdensvads. Lūk, pareizticību gan vairs neviens pie mums neuzskata par grieķu produktu, bet, teiksim, vēsturiskā versija par to, ka valstiskums šeit atnācis līdz ar varjagu konungiem, tiek uztverta par nācijas goda aizskaršanu. Jo pareizticīgā ticība ir kļuvusi par neatņemamu organisku krievu kultūras sastāvdaļu, tāpat kā tās politiskās pārvaldes krieviskā specifika, kas aizsākusies Bizantijā un Zelta Ordā. Organisks - tas nozīmē, mūžīgi mūsu, neatņemams no krievu gara, izaudzis no pašas krievu zemes.
Lai tos ēstu, atvestajiem kartupeļiem vispirms bija jāpārvēršas par krievu nacionālās virtuves simbolu. Lai tēja kļūtu par nacionālo dzērienu, Tulas ieroču meistariem vispirms jāizdomā patvāris, bet krievu valodai jāizdomā vārds “uzlējums”, un tā rezultātā ķīniešu dzēriens pilnībā zaudē savas sākotnējās īpašības un kļūst par mūsējo. Bet ja kas ir kļuvis par mūsējo, tas kļuvis par mūsu uz visiem laikiem. Kā savulaik dziedāja brīnišķīgās grupas Centrs līderis Vasilijs Šumovs: “Matrjoška... Balalaika... Volga... Būda... Borščs... Patvāris... Sputņiks... Pankūkas... Puškins... Jevtušenko... Ivanovs... Petrova... Kurčatovs... Kalašņikovs... Viņtikovs...Špuņtikova. Uz visiem laikiem. Visiem. Viss mūsu - mūžīgi mūsu.” Starp citu, matrjošku mums atveda no Japānas, tās pirmtēls bija budistu gudrā Fukurumas figūriņa, kuru uz Savas Mamontova muižu Abramcevā atveda no Honsju salas. Taču japāņu gudrā sirmgalvja budistisko apcerību krievu mākslinieki drīz vien pārvērta sarkanvaigu un mūžīgi pilnvēdera krievu matrjoškas dzīvespriekā. Un kurš gan tagad atceras Fukurumu pat Japānā? Bet vārds “matrjoshka” stabili ieņēmis savu vietu visās valodās, daloties traģikomiskajā liktenī ar vārdiem “intelligensija” un “perestrojka”.
“Maskava kā trešā Roma un piecu jūru osta”
Mēs jau runājām par krievu kultūrai raksturīgo savienojumu - pretenzija uz universālismu un unikalitātes nostiprināšana. Šis priekšstats slēpj sevī diezgan vienkāršu domas gājienu: mēs neesam līdzīgi citiem, mēs principiāli no visiem atšķiramies un mums piemīt daudzas pozitīvas īpašības, mums jākļūst par paraugu atdarināšanai. Protams, aiz šīs intences slēpjas loģiska pretruna: kā gan mēs atšķirsimies no citiem, ja citi patiesi sāks mūs imitēt? Bet kad gan loģiskas pretrunas kādu ir mulsinājušas? Pie tam stāvokli glābj tas, ka pat asinstuvi kaimiņi acīmredzami un demonstratīvi nevēlas atkārtot šejienes attīstības ceļu. Es pat nerunāju par dienvidu kalnu iemītniekiem. Tā ka šāds kultūras uzstādījums vēl ilgi var pastāvēt kā utopiska perspektīva - reāla, jo nerealizējama un nepārbaudāma.
Principā tāda pretenzija uz universālismu nav unikāli krieviska. Šī īpašība ir raksturīga visām impērijām. Jo impērijas robežas atšķirībā no nacionālas valsts robežām nesakrīt ar valodas, kultūras, kopējā vēsturiskā likteņa utt. robežām. Lai impērija būtu nesatricināma, metropole nevar balstīties tikai uz militāru spēku. Impēriskā projekta spēks slēpjas tajā, ka sākumā ar spēku pakļautās tautas tiek pārliecinātas, ka tagad tās ir organiskas un līdztiesīgas daļas kopējā politiskā un ekonomiskā telpā. Impērijas spēks slēpjas augstsirdīgā gatavībā uzņemt uzvarētos jau nomierinātu tautu draudzīgajā saimē. Jebkurai nācijai atvērta iespēja kļūt par impērijas daļu, pārvarot savas kultūras ambīcijas, priekšstatus par nacionālās suverenitātes nozīmību, savu nacionālo vēsturi un citus “novecojušus” jēdzienus. Ja nācija šo atvērto iespēju neizmanto, tai var palīdzēt. Jo, lai uzturētu balansu starp atvērtību pasaulei un suverēno autonomiju, ir nepieciešams spēks un resursi. Ja to nav - laipni lūgtum impērijā. Pie tam runa ir tieši par balansu. Pārliecīga rūpēšanās par savu totālo suverenitāti, savu unikalitāti, par nacionālā projekta unikalitāti kalpo, kā likums, vienīgi kā demagoģisks aizsegs nacionālajai elitei, kas nekontrolēti realizē savas privātās intereses no apkārtējās pasaules izolētā valstī.
Taču kas atšķīra Krievijas/padomju projektu no citiem - tajā pastāvēja varena garīgā (tieši garīgā, nevis vienkārši ideoloģiskā) daļa. Garīgums ir laba lieta, kamēr tas nekļūst par kolektīvās prakses priekšmetu. Garīgā kultūra ir kolektīvās piepūles rezultāts, bet aiz šīs piepūles stāv atsevišķi cilvēki ar viņu vajadzību izkļūt aiz materiālās sfēras robežām. Tajā brīdī, kad garīgā dzīve kļūst par kolektīvo rūpestu un valsts aprūpes jautājumu (bet rūpes nekad nav atdalāmas no kontroles), tā kļūst pat vēl vairāk materiāla nekā rūpes par veselību, finanšu labklājību vai sadzīvisko komfortu. Krievu impērijai bija raksturīgi, ka pār tās horizontālo vektoru klājās vertikālā mesiāniskās idejas garīgā dimensija. Patiesību sakot, telpisko robežu paplašināšana arī tika pamatota ar to, ka ir šāda garīga ideja, kuras gaisma jānes citām tautām, nav svarīgi - uz rietumiem vai austrumiem no Viduskrievijas līdzenuma. Un ja ģeogrāfija vēl noteica zināmas robežas, tad gars, kā saka, lidinājās, kur tam tika. Šajā nozīmē Romas vai Britānijas koloniālā pieredze bija godīgāka. Pax Romana un Pax Britanica turējās, apstiprinot Romas un Britānijas slavu, tāpat arī tiecoties paplašināt izejvielu avotus un noieta tirgus. Pax Moskovian paplašināja savas robežas, balstoties idejā, kas garīgi glābtu kaimiņus no reliģiskā akluma un pasargātu tos no citām impērijām.
Mesiāniskā “gaisma no austrumiem” kā pareizticība vai slāvu ideja, mūsdienu civilizācija vai Staļina internacionāle vienmēr ieņēma savu vietu pirms krievu ieročiem, izgaismojot vietu rekognoscēšanai.
“Maskavas - trešās Romas” koncepcijā, kas bija Krievijas impērijas pamatā, iekļautas divas idejas: runa ir par dievišķo providenci, kuru pauž Krievijas politiskā loma, un vēsturisko alternatīvu neesamību, kas bloķē ceļu citiem spēlētājiem impēriskajā celtniecībā. Pie tam raksturīgi, ka šī ideja radās Krievijai sarežģītā mirklī, kad tā tik tikko bija galīgi atbrīvojusies no 0rdas un kļuva par vienīgo pareizticīgo valsti, kuru nebija iekarojusi 0smaņu impērija. Pašai par savu impēriju tobrīd vēl bija grūti pat sapņot, taču impēriskā ideja, pie tam ambiciozāka par visām iepriekšējām, jau pastāvēja. Ap 1510. gadu šo ideju formulēja Čudovas klostera mūks Filotejs: “Roma krita par grēkiem no barbariem, otrā Roma - Konstantinopole - krita no turkiem osmaņiem, trešā Roma - Maskava - stāvēs mūžīgi. Ceturtās Romas nebūs.” Tikai dažus gadus pirms tam Maskavas caristes sastāvā iekļāvās Lielā Novgoroda, bet pati tālākā pilsēta, kas piederēja Krievijai, virzoties pa Volgu uz augšu, bija Ņižņijnovgoroda, un tomēr - jau Trešā Roma. Pie tam - nekādas ceturtās. (Šī ceturtā Roma, protams, radās. Un mēs visi zinām, kur. District Columbia. Bet tā ir cita saruna.)
Pētera reformas, kas Krievijas robežas atvēra kultūrai no Rietumiem uz Austrumiem, bet no Austrumiem uz Rietumiem - militārā ziņā, it kā bija vērstas uz to, lai ierakstītu Krieviju kopējā Eiropas politiskajā un kultūras telpā, tomēr tām piemita neglābjama nacionālā specifika. Gan pēc vesternizācijas metodēm, gan pēc izmisīgas pretošanās no pretējās puses. Vienus vardarbīgi sūta mācīties uz Eiropu, citi labprātīgi bēg uz Sibīriju un slēpjas tur mītnēs taigas vidū. Vieni, kā viņiem šķiet, nes apgaismības uguni. Citi, kā šķiet viņiem, glābj savas dvēseles pašsadedzināšanās attīrošajā ugunī. Strīdi par divām Krievijām, kas radās pēc Pētera pārkārtojumiem, un par traģisko plaisu starp tautu un izglītoto slāni sākās jau 18. gadsimta otrajā pusē. Pirmais pēcpētera Krieviju kritizējošais sacerējums - ja neskaita vecticībnieku pret Pēteri vērsto reliģisko publicistiku - bija kņaza Mihaila Ščerbatova traktāts “Par tikumu pagrimumu Krievijā”, kas bija uzrakstīts 18. gadsimta 80. gados, taču cenzūra to atļāva publicēt tikai 19. gadsimta beigās. Tad nāca jau Čaadajevs un Hercens, slavofili un rietumnieki, sociālrevolucionāri un sociāldemokrāti, nacionālpatriotiskais Naš sovrememik un liberālais Novij mir, visbeidzot Žirinovskis un Gaidars. Strīds bija nebeidzams, tas nav atrisināts līdz pat šim brīdim, un sen jau pārkāpis pāri tīri inteliģentiskai laika pavadīšanai. No tā mūžīgajiem starprezultātiem ir atkarīgs gan veids, kā mēs saskaramies ar apkārtējo pasauli (un arī - kā ar saviem līdzpilsoņiem), gan veids, kā mēs apgūstam jauno. Un daudz kas cits. Pagaidām kultūras komunikācija, kad svešais un savējais ir dialogā, iedarbojas viens uz otru, nezaudējot savu autonomiju, mums padodas gaužām vāji. Mums jāiemācās svešais uztvert kā svešais, pārstājot apveltīt to ar negatīvu jēgu. Svešais nenozīmē sliktais, svešais nozīmē - interesantais, kaut kas, kas jāiemācās, vai kaut kas, kam jāiemācās stāties pretī, bet tādēļ jau atkal tas jāiemācas. Robeža (es runāju par robežu visplašākajā nozīmē) - nav siena un nav aizkars. Robeža ir filtrs, kas kaut ko laiž cauri, bet kaut ko - ne. Izvēle paliek mūsu ziņā.