Vanags auzās

Būšu godīgs - vispār jau postmodernās žurnālistikas žanrs “komentāri par komentāriem” man nešķiet “nopietna” žurnāla, drīzāk i-neta blogu telpas cienīgs, taču - ko tur liegties - pats allaž ar aizrautīgu interesi tos lasu jūsu žurnālā, jo RL iemanās atrast kādu aspektu, kura dēļ gan “pirmavots”, gan komentārs par to iezaigojas kādā negaidītā domas rakursā. Arī septembra numurā tāds bija Kirila Kobrina “paradokss” par Solžeņicinu, reaģējot uz slavenā rakstnieka nāvi. Tad mans skats atdūrās pret pazīstamu vārdu - Normunds Naumanis. RL komentēja manu 8. augusta īsziņu laikrakstā Diena - atsauci uz Baireitas festivāla vadības maiņu.

Vispirms man ir jāpaskaidro, ka neuzskatu par vajadzīgu kādam atskaitīties, cik reizes un kad esmu bijis Baireitā, sevišķi jau nu M. Vanagam, kurš, nebūdams nedz žurnālists, nedz muzikologs, nedz teātra kritiķis, bet acīmredzot kaislīgs Vāgnera fans, tur nokļūst, izmantojot Latvijas Kultūras ministrijai piešķirto privilēģiju - dažus ielūgumus uz festivālu kā “īpašais viesis”. Protams, ja vien RL komentāra autors Vanags ir tas pats Vanags, kas pilda pašreizējās kultūras ministres padomnieka funkcijas.

Tikai tā varu izskaidrot “komentētāja” Vanaga labo informētību par Baireitas festivāla intrigu pilnajām un bieži pat nepatīkami skandalozajām aizkulisēm, kuras šad tad izsprūk “ārpasaulē”. Piemēram, pērn respektablā Die Zeit publicēja sašutuma pilnu rakstu par 89 gadus vecā, nu jau festivāla iepriekšējā vadītāja Volfganga Vāgnera sievas Gudrunas Vāgneres nekaunīgo telefonisko atbildi žurnālistiem, kas vēlējās sarunāt interviju ar V. Vāgneru, kas jau folklorizējusies: “Vāgners esmu es!” Saprotot, cik sarežģītas savstarpējās attiecības valda t.s. “Vāgneru klanā”, es tomēr, atšķirībā no Vanaga, neriskētu familiāri apgalvot, ka “Volfgangs patiešām ir bijis formālais festivāla vadītājs, taču labi zināms ( - kam, kur? - N.N.), ka reālo festivāla vadību jau ilgus gadus bija pārņēmusi viņa kundze Gudruna Vāgnere, teicama organizatore un mākslās erudīts cilvēks.” Neriskētu kaut vai tā iemesla dēļ, ka “konservatīvās kultūrpolitikas” vidē ierasts cienīt cilvēkus, kas, kā komponista mazdēls Volfgangs Vāgners, 57 (!) gadus vadījis šo slaveno ikgadējo pasākumu. Nosaukt viņu par Baireitas “formālo vadītāju” būtu tas pats, kas tenkot apmēram šādā stilā: ak, nu, mēs jau labi zinām, ka Demakova tikai formāli vada KM, reālo ministrijas vadību sen jau pārņēmis Mārtiņš Vanags...

Tāpat man ir grūti izprast M. Vanaga loģiku, kādēļ Pētera Čaikovska ironiskos izteikumus Baireitas sakarā drīkst apšaubīt, bet paša Vanaga sacerēti opernama slavinājumi jāpieņem kā patiesība augstākajā instancē. Turklāt es, atšķirībā no Vanaga, neuzdrošinos būt eksperts Čaikovska psiholoģisko motivāciju sfērās (“vulgāri aprakstīto iespaidu cēlonis visdrīzāk bija elementāra skaudība”). Man nav ziņu, ka Čaikovski Baireitas apmeklējuma laikā būtu pārņēmusi “elementāra skaudība”. Tomēr, pat divreiz apmeklējis Baireitas Festivālu pili, es to vis nesauktu par “vienu no modernākajiem opernamiem”. Ziniet, pasaulē ir redzēti labāki un “modernāki”. Protams, ka viedokļi par vienu un to pašu lietu var būt dažādi. Pat ja tas ir tikai “pieticīgām barakām līdzīgs pašaurs opernams”.

Vispār jau iesākumā, lasot Vanaga aleluja Baireitai, es vareni uzjautrinājos - kā kad saticis dedzīgu fanātiķi, kura svēts pienākums ir apņirgt itin visus “Vāgnerneticīgos”. Laikam jau uzskatot, ka tikai viņiem, iesvaidītajiem, ir tiesības apcerēt Baireitas ziņas un jaunumus. Mans pienākums Dienas publikācijā bija pieticīgs - informēt par festivāla vadības maiņu, kura nu jau, tā sakot, ir noformēta arī oficiāli - 1. septembrī ar Baireitas fonda (Vācijā tik nozīmīga kultūras pasākuma vadības maiņa nevar notikt bez federālās un pilsētas varas akcepta) īpašo lēmumu festivālu turpmāk vadīs Riharda Vāgnera mazmazmeitas - trīsdesmitgadīgā Katarīna Vāgnere un 63 gadus vecā Eva Vāgnere-Paskjē. Fondā gan pēdējā brīdī tika iesniegts arī pieredzējušā beļģu mākslas menedžera, Parīzes operas direktora Žerāra Mortjē un Volfganga Vāgnera brāļa Vīlanda meitas Nikes Vāgneres projekts Baireitas turpmākai attīstībai, taču tas neguva atbalstu. Iespējams, tādēļ, ka Volfgangs Vāgners nevarēja samierināties ar domu, ka Baireitas saimnieks būs ārzemnieks, turklāt visai kreisu uzskatu, radikālas domāšanas “operas revolucionārs”. Kā viss noticis “īstenībā”, mēs tā arī neuzzināsim - Baireitas fonda sēdes ir slēgtas. Ja nu vienīgi M. Vanagam zināms kas sīkāk. Visbeidzot, zinot RL pedantisko attieksmi pret kļūdām, es tomēr negribētu, ka jūsu žurnāla labā slava tiek apdraudēta paviršu spriedelētāju dēļ, tādēļ vēršu uzmanību, ka M. Vanags diezgan gēbelsiskā veidā ir manipulējis ar faktiem manā Dienas 8. augusta rakstā “Templis ir kritis!” un tos sagrozījis sev izdevīgā gaismā. Proti - pierakstot izteikumu “kardināli jauninājumi”, kuru esmu attiecinājis uz Baireitas festivāla tehniskajām novitātēm (izrādēm internetā un pļaviņā ārpus Festivāla pils, - un konservatīvajā Baireitā tas patiešām ir radikāls demokratizācijas žests, pie šī uzskata es palieku joprojām), - lai pēc tam izbrīnīti sašustu “grūti saprast, kādēļ festivāla palikšanu Vāgneru dzimtas pārziņā Naumanis sauc par kardinālu jauninājumu”. Patiešām grūti to saprast, jo es to nekur publikācijā Dienā arī nemaz nesaucu par jauninājumu - tā ir šīs dzimtas tradīcija. Lai tā tāda paliek.

Otra šķietamā “kļūda”, kuru Baireitas speciālists Vanags man inkriminē - ka, lūk, esot notikusi tikai vienas izrādes - “Nirnbergas meistardziedoņu” - interneta tiešraide. Protams! Manā rakstā nav norādes, ka šovasar i-netā būtu izrādītas vairākas Baireitas festivālā notikušās operas! Es aprakstu jauno Baireitas principu - ar izrādēm pirmoreiz festivāla vēsturē iziet virtuālajā telpā. Tā ka Vanags rīkojas gluži kā sliktas pasaciņas varonis - izdomā spokus un tad ar tiem aizrautīgi cīnās.

Man ir grūti saprast, kas motivējis Mārtiņu Vanagu sacerēt šādu melīgu tekstu, kurā tiek apšaubītas manas tiesības un kompetence laikraksta Diena lasītājiem sniegt informāciju un nedaudz to komentēt. Man ir grūti saprast, kādēļ Rīgas Laiks šo pretenciozo Vanaga tekstu publicē, nepārbaudot tā izteikumu un apgalvojumu atbilstību faktiem. Taču pret sevis apmelošanu es gan vēlos kategoriski iebilst.

Cieņā - Normunds Naumanis