Vairāk panka!

Kad vēlēšanu biļeteni bija saskaitīti, Islandes premjerministrs rezultātu pasludi­nāja par “šokējošu”. Tieši tādu pašu šoku izjuta arī gandrīz visi pārējie. Vecā gvarde – tāpēc, ka bija zaudējusi. Un jaunā partija – tāpēc, ka bija uzvarējusi. Tāds rezultāts vēl nebija piedzīvots – ne Islandē, ne arī kur citur. Reikjavīka gadiem ilgi bijusi kon­­servatīvo bastions. Tagad tā jau bija vēsture. Ar 34,7 % balsu pilsēta bija piešķīrusi varu jaunai partijai – anarhistiem-sirreālistiem.

Ienācis ar iereibušajiem anarhistiem pārpildī­tajā zālē, uzvarētāju galvenais kandidāts Jons Gnarrs (Jón Gnarr), pēc profesijas komiķis, izskatījās visnotaļ piesardzīgs. Gandrīz bikli pacēlis sažņaugtu dūri, viņš teica: “Sveicam ar revo­­lūcijas sākšanos!” Un vēl: “Lai dzīvo visvi­sādas lietas!”

Gnarrs nu bija Reikjavīkas mērs. Viņš ieņēma otro svarīgāko amatu valstī aiz Islandes prem­jera. Trešdaļa islandiešu dzīvo valsts galvas­pil­­sētā, un vēl trešdaļa strādā Reikjavīkā un dodas uz turieni ik darbdienu. Pilsēta ir valsts lielākais darba devējs, bet tās mērs – priekšnieks apmēram 8000 ierēdņiem.

Nav nekāds brīnums, ka rezultāts nāca kā pār­steigums. Reikjavīkai viena pēc otras bija uz­­brukušas dažādas krīzes: banku sistēmas krahs bija novedis līdz bankrota robežai arī visu pārē­jo – valsti, pilsētu, uzņēmumus un iedzīvotājus. Un anarhistu-sirreālistu apvienība, kura pati sev piešķīrusi Labākās partijas nosaukumu, pārsvarā sastāvēja no rokzvaigznēm, galvenokārt – iz­bijušiem pankiem. Neviens no tās biedriem ne­­kad agrāk nebija piederējis pie kāda politiska veidojuma. Viņu sauklis cīņai ar krīzi bija vien­kāršs: “Vairāk panka, mazāk elles!”

Ko domāja Reikjavīkas konservatīvie vēlētāji? 2010. gada 27. maijā viņi izdarīja to, par ko cil­­vē­­ki parasti mēdz tikai runāt: no politiķu rokām viņi varu nodeva amatieriem.

Un tā sākās unikāls politisks eksperiments. Kā valdīs antipolitiķi? Kā panki? Kā anarhisti? Pašā krīzes vidū!“Tas bija grupveida sekss”

Pirmajā acu uzmetienā pietiek ar svarīgākajiem Labākās partijas priekšvēlēšanu solījumiem, lai kļūtu skaidrs, cik pārgalvīgi rīkojušies Reikjavīkas vēlētāji. Viņiem solīja bezmaksas dvieļus peld­baseinos, leduslāci pilsētas zoodārzam, ebre­­ju importu (“lai uz Islandi beidzot atbrauc kāds, kurš kaut ko sajēdz no ekonomikas”), no narkotikām brīvu parlamentu līdz 2020. gadam, bezdarbību (“mēs visu mūžu esam smagi strādājuši un ta­­gad gribam izbaudīt labi apmaksātu četru gadu atvaļinājumu”), Disnejlendu ar iknedēļas brīvbiļeti bezdarbniekiem (“kur viņi varēs nofotografēties ar Gūfiju”), izprotošāku attieksmi pret lauku iedzīvotājiem (“ikvienam islandiešu fer­­merim jābūt tiesībām bez maksas aizvest uz vie­s­nīcu vienu aitu”, bezmaksas autobusa biļetes. Un tam visam seko atruna: “Mēs varam apsolīt vairāk nekā jebkura cita partija, jo neturēsim nevienu savu priekšvēlēšanu solījumu.”

Labākā partija dzima no TV skeču šova ieceres. 2008. gadā Gnarrs izdomāja gluma politiķa tē­­lu, kurš bija gatavs solīt vēlētājiem jebko. Ideja tika atmesta, kad pēc banku kraha sākās masu demonstrācijas pie valsts parlamenta, – tie bija pārāk nopietni laiki šādiem jociņiem.

Bet Gnarram patika paša izdomātais izmanīgais tips. Jā, viņš bija blēdis, bet vismaz jautrs. Tā nu viņš ievietoja vairākus klipus YouTube vietnē. Tie kļuva populāri, un Gnarrs izveidoja parodētas politiskās partijas interneta lapu. Šo fiktīvo organizāciju viņš nosauca par Labāko partiju un reklamēja ar pārliecinošo saukli: “Kāpēc balsot par otro labāko, ja var izvēlēties labāko?”

Tas, kā tieši radās doma patiešām kandidēt vēlēšanās, paliek neskaidrs. Pats Gnarrs skaidro, ka tikai bērni ticot tam, ka “ideja var piedzimt tik viegli. Parasti tam nepieciešams, lai divas citas idejas nodarbotos ar seksu. Šajā gadījumā tas bija grupveida sekss”.

Minētās orģijas galvenie dalībnieki bija 1) ideja, ka tas būtu jautri, 2) ideja, ka jautrība ir tas, kas nedienu vajātajiem Reikjavīkas iedzīvotājiem nepieciešams visvairāk, 3) doma “Līdz šim politiķi nelūgti lauzušies mūsu dzīvē – kāpēc gan lai nebūtu otrādi?” un 4) mērķis radīt perfektu mākslas darbu. Gnarrs pierunāja vairākus kolēģus kandidēt vēlēšanās kopā ar viņu. Tie bija Einars Erns (Einar Örn), Bjorkas pirmais līdzautors, vēl neaprēķināmāks nekā dziedātāja pati; Otars Prope (Óttarr Proppé), diža auguma plaši izglītojies panks, drūmās heavy metal grupas HAM dziedātājs, kā arī tās pašas grupas basģitārists Bjerns Blendāls (Björn Blöndal).

Sievietes nebija tik viegli pierunāt. Gnarram iz­­devās savervēt svaigi diplomēto politoloģi Hei­­du Helgadotiru (Heiða Helgadóttir), kurai uzticēja kampaņas vadību. Un īpaši viņš lepojās ar Elzu Jomanu (Elsa Yeoman), ar paskarbu humora izjūtu apveltītu ebrejieti, kurai varēja pateikties par to, ka Labākā partija bija vienīgā, kurai saraksta augšgalā ir “neislandisks uzvārds”.

Pirmajās sabiedriskās domas aptaujās Labākā par­­­tija savāca 0,7 %, šos panākumus Gnarrs televīzijā raksturoja kā “grandiozus”. Un tie tik tiešām iezīmēja grandiozu panākumu sākuma punktu.Kandidāts

Gnarra jaunībā nekas neliecināja, ka viņu gaidītu veiksme vai panākumi. Viņš bija kāda ar dzīvi neapmierināta pāra vēlīna atvase. Gnarra tēvs bija policists un staļinietis, kurš abonēja laikrakstu Pravda, bet pie sienas – tiesa gan, saimniecības skapī – sprauda tābrīža Padomju Savienības valsts un partijas līdera portretu. Gnarra māte balsoja par konservatīvajiem. Būdams komunists, Gnarra tēvs nekad netika paaugstināts amatā. Viņa bezgalīgie monologi pie pusdienu galda dēlā modināja dziļu riebumu pret politiku. Gnarram bija arī citas problēmas. Skolā viņam neveicās jau no pirmās dienas, un ārsti puisēnu atzina par garīgi atpalikušu. Viņš bija vājš maza auguma zēns, kurš cieta no uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma un migrēnām. Rakstīt viņš iemācījās tikai 14 gados, bet pēc kārtas pareizi nosaukt visus mēnešus – 16 gadu vecumā. Tolaik viņam aiz muguras bija jau divi pašnāvības mēģinājumi un krietns grūti audzināmo pusaudžu iestādēs pavadīts laiks. Visi, ieskaitot pašu Gnarru, domāja, ka viņš ir pastulbs. Un tā 13 gadu vecumā viņš pieņēma trīs svarīgus lēmumus: kļūt par panku, par klases klaunu (“labāk klauns nekā pamuļķis”) un pat nemēģināt skolā kaut ko iemācīties. Kopš tā brīža viņš lasīja tikai pats uz savu roku. Un to viņš tik tiešām darīja daudz – grāmatas par anarhismu, Brūsu Lī, “Daodedzin”, komiķu trupu Monty Python un sirreālismu.

Gnarrs sāka strādāt par kopēju psihiatriskajā slim­­nīcā, kļuva par taksistu, pankgrupas Runny Nose basģitāristu un divdesmit gadu vecumā – par tēvu. Kādā brīdī viņš saprata, ka mūziku nevar ciest, toties labprāt dziesmu starplaikā runā ar publiku. Improvizētās runas kļuva arvien garākas, līdz beidzot šīs intermēdijas kļuva par viņa pamatnodarbošanos. Gnarrs pievērsās komiķa karjerai. Viņa repertuārā bija telefonjociņi radio programmās, stand-up komēdijas priekšnesumi, laikrakstu slejas, skeči un televīzijas programmas.

Komiķis Islandē nebūt nebija normāla profesija. Gnarra karjeras sākumā skolasbiedri viņa dēliem jautāja, vai tēvam ir psihiski traucējumi. Tomēr cilvēki pamazām pie viņa pierada, un viņš kļuva slavens. (“Tiesa gan, būt slavenam Islandē, zemē ar 300 000 iedzīvotājiem, neko īpašu nenozīmē,” Gnarrs saka. “Tu nopērc pudeli piena, un paskat tik – jau esi slavens.”) Vēlāk, priekšvēlēšanu kampaņas laikā, konkurenti cilvēkiem atgādināja dažus viņa jociņus, piemēram, parodiju, kurā Gnarrs tēlo Hitleru, kurš iztēlojas salkani sentimentālo CD “No Re­grets”,  vai viņa veiksmīgo piedalīšanos kādā televīzijas raidījumā plikpauraina, egoistiska, tomēr aizkustinoši neveikla staļinieša lomā. Sāncenšu mājiens bija skaidrs – šie tēli atklāj arī paša aktiera būtību.

Un Gnarrs šajās lomās bija spīdošs. Savā profesionālajā dzīvē viņš demonstrēja zināmu aizraušanos ar plikpaurību un smieklīgu apģērbu, teiksim, viendaļīgu peldkostīmu. Cilvēkiem vēl bija arī gluži svaigas atmiņas par Gnarra pievēršanos katoļticībai. Tolaik viņš mēnešiem pārbaudīja Reikjavīkas laikrakstu lasītāju pacietību ar entuziasma pilnām slejām, kurās slavināja pāvestu un baznīcas hierarhiju, līdz tomēr nolēma palikt agnostiķis.

No otras puses, viņš bija piecu bērnu tēvs, grāmatas autors, komiķis un televīzijas zvaigzne, rāms cilvēks ar neprātīgu smaidu – nedaudz haotisks, toties apprecējis gudru sievu. Un viņam aiz muguras jau bija garš ceļš.Kampaņas norise

“Mūsu kampaņas stratēģija bija piedāvāt alternatīvu pasauli,” paskaidro kampaņas vadītāja Heida Helgadotira. “Politikā dominē večuki, kas pasniedz cits citam saindēta vīna kausus. Turpretim mēs uzsvaru liekam uz reālo dzīves pieredzi, krietnumu un humoru. Un mums bija ideāls kandidāts. Jons ir stand-up komiķis, viņš lieliski izvēlas pareizo brīdi rīcībai, un viņš labi sajūt telpā valdošo noskaņu. Viņš nevainojami apguvis to, kas politikā ir galvenais, – uztvert to, kas notiek apkārt.”

Labākā partija priekšvēlēšanu kampaņā tik tiešām visu darīja citādi nekā citas: nekādu ziedojumu, nekādas naudas, nekādu plakātu. Uz skatuves Gnarrs stāstīja anekdotes, nevis strīdējās ar citiem politiķiem. Profesionālie politiķi tikai smaidīja.

Bet smaidi nodzisa, kad Labākās partijas reitings aptaujās pacēlās līdz 10 %. Tonis strauji mainījās. Gnarram tagad pārmeta, ka viņš nepietiekami nopietni izturas pret politisko situāciju vai vēlētājiem. Arī presei tas viss vairs nešķita jocīgi. Kādā televīzijas intervijā Gnarram nācās atbildēt uz iznīcinošu piekasīgu tincināšanu. Uz jautājumu par to, kādas ir viņa domas lidostas jautājumā, Gnarrs atteica: “Man nav ne jausmas.” No televīzijas studijas viņš aizgāja pazemots un jutās kā pēdējais idiots. Taču, Gnarram par lielu pārsteigumu, cilvēki viņu apsveica. “Beidzot kāds to atzīst!” Nākamajā aptaujā La­­bākās partijas reitings uzkāpa līdz 20%.

Un tad nāca video, iespējams – jautrākais visā politikas vēsturē. Tā bija kandidātu iedziedāta Tīnas Tērneres “Simply the Best” versija ar jaunu tekstu; tajā bija iekļauta arī īsa un pacilājoša Gnarra uzruna, kas sākās ar vārdiem: “Līdzpilsoņi! Pienācis laiks ielūkoties savās sirdīs un izlemt. Vai jūs vēlaties gaišu nākotni kopā ar Labāko partiju? Vai arī Reikjavīku drupās?”

Video “nebija nekas īpašs”, vēlāk teica Prope. “Mūzikas video lietās mēs esam profiņi.” Un tomēr tas ir pats jaukākais politiskās aģitācijas video, kāds jebkad uzņemts; noskatieties to, un divas stundas jums garantēta laba oma. Video sajūsmināja un apbūra cilvēkus. Divas nedēļas pirms vēlēšanām Labākās partijas reitings bija 38%.

Tas bija brīdis, kad Gnarrs apsvēra iespēju izstāties no cīņas. Viņš bija pārguris un nejutās savā ādā. Politiķi viņu kaitināja: pirms un pēc debatēm visi laipni tērzēja, bet pa starpu – metās uzbrukumā. Gnarrs sajuta, ka, lai arī neko nesajēdz no apspriestajiem jautājumiem, tomēr sācis izturēties tā, it kā visā labi orientētos. Tas viņu biedēja.

Dienām ilgi nomocījies ar depresiju, Gnarrs kā­du vakaru gulēja vannā, un viņam atausa divas domas. Pirmā bija šāda: “Labākā partija ir mana ideja. Tā izaugusi liela, tāpēc man jāiet tai līdzi – kaut arī tas būtu pret manām paša interesēm. Tas ir kaut kas lielāks par mani. Es esmu kļuvis par spēlētāju pats savā spēlē. Mana brīvība ir zudusi. Esmu iekritis lamatās. Bet jūtu arī ziņkārību.” Otrā doma, kas viņu pārliecināja, bija joks.

Nākamajā dienā notika pēdējās debates. Gnarrs piegāja pie pults un sacīja: “Mēs, Labākā partija, vienmēr esam teikuši, ka turpināsim iesākto tik ilgi, kamēr mums pašiem būs jautri. Taču tagad viss jau kļuvis pārāk nopietni. Tāpēc es atsaucu savu kandidatūru uz mēra amatu un Labākās partijas līdzdalību vēlēšanās.” Telpā iestājās klusums. Publika apklusa, un pārējie politiķi skatījās cits uz citu. Tad Gnarrs izsaucās: “Pajokoju!”

Ja ticētu laikrakstiem, tam vajadzēja būt Gnarra pēdējam jociņam. Labākā partija beidzot zaudējusi pēdējo uzticības kripatu, avīzes rakstīja. Pēc divām nedēļām partija uzvarēja vēlēšanās. Vēlāk Gnarrs sacīja: “Mūsu vēlēšanu kampaņa bija uz mata tāda, kā aprakstījis mahatma Gandijs: vispirms tevi ignorē, tad par tevi smejas, tad ar tevi sāk cīnīties – un tad tu uzvari.”Mūsdienu vikingi

Protams, uzvara nebūtu bijusi iespējama bez totālā sabrukuma, kas bija iestājies pirms tās: 2008. gada 24. septembrī bankrotēja Amerikas investīciju banka Lehman Brothers, un pēc nedēļas tai sekoja visa Islande. Neviena cita valsts notikušā iespaidu neizjuta tik pēkšņi vai ar smagākām sekām. Vienas dienas laikā sabruka trīs valsts lielākās bankas, atstājot aiz sevis parādu, kas 10 reižu pārsniedza Islandes nacionālo kopproduktu. Akciju tirgus zaudēja 90% no savas vērtības. Valsts prezidents Olafurs Grimsons (Ólafur Grímsson) lūdzās: “Dievs, stāvi klāt Is­­landei!”

Līdz ar bankām izputēja arī cilvēki. Pirmām kārtām tāpēc, ka bankas bija tik dāsni izsniegušas kredītus, turklāt gandrīz tikai ārzemju valūtās, piemēram, Šveices frankos, jo tad procentu likmes nebija tik augstas kā aizdevumiem Islandes kronās. Taču pēc banku kraha kronas vērtība sāka neapturami kristies, un kopējā parāda summa savukārt uzkāpa teju vai līdz debesīm. Cilvēki, kuri bija paņēmuši kredītu, lai nopirktu auto, tagad maksāja kā par māju.

Gaismā nāca arī fakts, ka īsi pirms banku kraha baņķieri paši sev piešķīruši pamatīgus bezprocentu aizdevumus.

Islande, zeme, kas līdz šim nebija piedzīvojusi ne karu, ne lielus sabiedrības nemierus, tagad saskārās ar masu demonstrācijām, akmeņu svaidīšanu, dedzināšanu, asaru gāzi. Valdība atkāpās, un tai līdzi – vesela kultūra. Pēdējo pirmskrīzes gadu laikā konservatīvās partijas bija pakāpeniski likvidējušas jebkādus regulējošos rāmjus. Islande dažu gadu laikā bija izaugusi par īstu banku industrijas gigantu, kas nebeidza priecēt ekonomikas profesorus, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju un arī prezidentu Grimsonu, kurš vēl gadu pirms krīzes savas valsts panākumus paskaidroja ar vārdiem: “Mēs esam vikingi!” Viņš apgalvoja, ka, pateicoties skarbajam klimatam, islandiešu sentēvu karotāju instinkts saglabājies līdz mūsu dienām. No Reikjavīkas pazuda uzvalki, reindžroveri un luksusa modes preču veikali – līdz ar darbavietām un pensiju fondiem.Nāves zvaigzne

Priekšvēlēšanu kampaņas laikā Labākā partija apsolīja, ka varas kabinetos dzīvošot rāmu dzīvi. Tam nebija lemts piepildīties. Krīzes lai­kā nodokļu ieņēmumi kritās par 20%, turpretim tēriņu summa, kā jebkurā citā pilsētā, jau iepriekš bija fiksēta visdažādākajos līgumos – gandrīz 95 % budžeta bija praktiski neaizskarami. Un sociālajām programmām un bezdarba pabalstiem nepieciešamo līdzekļu apjoms auga augumā.

Atklājās arī, ka iepriekšējā valdība atstājusi bum­bu ar laika degli, kas draudēja pilnīgi sagraut pilsētas finanses, – municipālo enerģētikas kompāniju OR, Orkuveita Reykjavíkur, kas galvaspilsētai piegādāja elektroenerģiju un ūdeni. Liktos, ka tas ir pietiekami drošs bizness: nekur pasaulē enerģija nav tik lēta kā vulkānu zemē Islandē. Mājsaimniecību vajadzībām karsto ūdeni reizēm pat nākas atdzesēt.

Taču 90. gadu beigās OR saskārās ar problēmu: uzņēmums bija pārāk ienesīgs. Lai to atrisinātu, pilsēta tajā izveidoja uz prēmiju principa balstītu pārvaldes sistēmu. Un kā tas nostrādāja! Desmit gadu laikā firma uzkrāja gandrīz 2 miljardus ASV dolāru lielu parādu. Būtībā šī komunālo pakalpojumu kompānija bija pārvērtusies par investīciju banku. Tā ieguldīja arvien lielākas ārzemju valūtu summas citās enerģētikas kompānijās, milzu garneļu audzēšanā un milzu turbīnās alumīnija rūpnīcai, kas tā arī netika uzbūvēta.

Kā šādu kompāniju iespējams rehabilitēt? “Tas ir tikai kārtējais darbiņš,” saka bijušais Bjorkas kolēģis Einars Erns. “Mēs jau neatnācām uz šo darbu “pa pliko”. Mums katram jau bija zināma pieredze. Es senāk strādāju par bārmeni. Pēc ballītēm vienmēr vajadzēja tīrīt pelnutraukus. Es zinu, kā izskatās pamatīga postaža. Runa jau nebija par kreisajiem vai labējiem. Mums vienkārši vajadzēja glābt, kas glābjams.”

Runājot Gnarra vārdiem: “Mums bija sapulces, sapulces, sapulces. Bet būtībā situācija bija pavisam vienkārša. Kompānija bija darījusi lietas, ko tai nevajadzēja darīt. Tās uzdevums bija piegādāt elektrību un ūdeni. No visa pārējā vajadzēja tikt vaļā.”

Labākā partija atteicās no savām vadošās partijas tiesībām ieņemt vietas uzraudzības padomē, tā vietā pieaicinot ekspertus. Tā atlaida OR izpilddirektoru un vēl 200 darbiniekus, izmeta kompāniju no masīvās, drūmās un ārkārtīgi dārgās administrācijas ēkas (kas atgādināja “Zvaigžņu karu” Nāves zvaigzni) un pacēla elektroenerģijas cenas.

“Problēma ir tāda, ka vēlēšanās balsot dodas pārsvarā pārtikusī sabiedrības elite,” saka Gnarrs. “Un tāpēc politika ir radīta tieši viņiem. Visu izšķir nauda. No runāšanas paēdis netiksi. Kad apcirpām kompāniju un pacēlām cenas, mūs sāka pamatīgi gānīt. Mums teica, ka nākamajās vēlēšanās mēs dabūšot trūkties. Tomēr mums, kā jau cilvēkiem, kuri vispār nekad nav vēlējušies nākt pie varas, bija liela priekšrocība. Es varēju vienkārši pārjautāt: “Kādās vēlēšanās?!””Grūtais pirmais gads

“Viens gads,” saka Gnarra labā roka Blendāls, vīrs ar Mežonīgo Rietumu baņķiera ārieni (zā­­baki, ūsas, uzvalks), valdības slikto ziņu izsludinātājs; šī pienākuma dēļ viņš izpelnījies iesauku Tumsas princis. “Lai apgūtu politiku, vajadzīgs gads. Kad esi sastādījis savu pirmo budžetu, amats ir rokā.”

Pirmais gads bija skarbs. Opozīcija viņus apšaudīja kā no ložmetēja. Bērnudārzu apvienošanai sekoja nebeidzami protesti; prese uzbruka valdībai visās frontēs, teiksim, publicējot virsrak­stu “Mērs pametis kaujas lauku”, kad Gnarrs aizbrauca brīvdienās, un ņirgājoties, kad pilsētas ģerboņa tetovējumā viņam uz rokas (tas bija domāts kā lojalitātes zīme) sākās infekcija.

Budžeta apstiprināšana bija īsta cīņa, īpaši ņe­­mot vērā nepieciešamību to samazināt iespējami saprātīgākā veidā. “Mani pārsteidza tas, kā darbojas politiskā ideoloģija,” Gnarrs atceras. “Kad mēs nosaucām budžeta skaitļus, katram bija skaidrs, ka tie nebūs iespējami bez nodokļu celšanas. Un tāpēc cilvēki mūs automātiski nosauca par kreisajiem. Bet mēs jau tikai darījām to, kas bija jādara.”Vuvei

Tipiska vārdu apmaiņa pilsētas domē noritēja apmēram šādi. X, konservatīvo deputāts: “Mēs gribam mēru, kurš pārzina faktus! Tādu, kurš nestāsta anekdotes! Kurš sniedz skaidras atbildes uz skaidriem jautājumiem! Kurš nav idiots!”

Mērs Gnarrs: “Man ļoti žēl, ka jūs neesat apmierināts ar manām atbildēm. Un mani ļoti apbēdina, ka jūs esat par mani tik zemās do­­mās – vēl jo vairāk tāpēc, ka šī attieksme nav abpusēja. Mēs jūs, X, uzskatām par gudru, krietnu un zinošu cilvēku.”

Viens no mērķiem, ko sev nosprauda Labākā partija, bija politiskās kultūras maiņa. Trūka visparastākās pieklājības. Gnarrs saka: “Sākumā es domāju, ka visi tie cilvēki, kas uz mani domē auro, tiešām dusmojas. Bet tā nav. Tiklīdz televīzija izslēdz kameras, viņi mani aicina iedzert aliņu.” Prope: “Te runā divās valodās – viena domāta publikas ausīm, bet otra – aizkulisēm. Nekas tāds nav iespējams nevienā citā darbavietā.”

Erns: “Teiksim tā – politiķu vidū es sev jaunus draugus neatradu. Ar draugiem es runāju par vaļaspriekiem. Politiķu vaļasprieks ir politika.” “Tas nu ir mazliet liekulīgi,” aizrāda žurnālists Karls Blendāls, otra ietekmīgākā persona konservatīvajā laikrakstā Morgunblaðið. “Uz politiku viņi raugās kā uz teātri, bet pēc tam viņus šokē teātris politikā.”

Politiskajās kaujās Labākā partija pielietoja no “Daodedzin” patapināto principu vuvei: nekad neatbildi uz uzbrukumu, bet ļauj, lai tas netrāpa mērķī. Un izrādi cieņu pretiniekam.

“Vai tas neizklausās pēc agrīnajiem kristiešiem Senajā Romā?” es vaicāju Bjernam Blendālam. “Jūs atstājat oponentiem tikai divas iespējas: vai nu viņi izvēlas iet lēnīgas nepretošanās ceļu, vai arī jūt spēcīgu vēlmi iesūtīt jūs arēnā pie lauvām.” Blendāls smejas: “Domāju, ka viņi no sirds vēlējās uzsūtīt mums lauvas.”Labā vecmāmuļa

Pilsētas naudas lādes bija tukšas, tāpēc mērs ķērās pie simboliskiem soļiem, tādiem kā Reik­javīkas ģerboņa tetovējums vai Ķīnas tirdzniecības delegācijai izteiktā prasība atbrīvot disidentus (ķīnieši aizbrauca noskaitušies), piedalīšanās geju parādē sieviešu drēbēs, pilsētas resnāko kaķu konkurss par oficiālā Ziemassvētku kaķa goda nosaukumu, ierašanās pie vēlēšanu urnas džedaja paskatā, ar tīši salkanu video izsludinātā “Labdien diena”, kurā pilsētas iedzīvotāji tika lūgti pieklājīgi sasveicināties (tam bija panākumi). Un pēc mātes nāves Gnarrs rakstīja, ka esot gājis uz darbu viņas kleitās, tādā veidā izrādot sēras...

“Stop! Ne jau viss, ko Jons raksta, precīzi atbilst īstenībai,” saka Reikjavīkas pašvaldības preses sekretārs Bjarni Brinjolfsons. “Reizēm viņam patīk arī drusku pakaitināt cilvēkus. Katrā ziņā viņš atrada elegantu risinājumu problēmai, ka politiķis bez naudas cilvēkiem neko nevar piedāvāt. Neviena no viņa akcijām neizmaksāja pilnīgi neko.”

Otars Prope formulējis to šādi: “Jons ir kā laba vecmāmiņa: ar mazu drusciņu viņš panāk ļoti daudz. Mēs pierādījām, ka var lieliski izklaidēties pat bez naudas. Tas pats attiecas uz revolūciju: Jons un mēs pārējie runājām praktiski ar visiem. Arī šķiru iekārtu iespējams noārdīt bez naudas.”Partneris

Vēlēšanu naktī Labākā partija izvirzīja savus noteikumus potenciālajam koalīcijas partnerim: tam jābūt redzējušam visas piecas seriāla “No­­klausīšanās” (The Wire) sezonas.

Sociāldemokrāti piekrita. Prese rakstīja, ka tā esot politiska pašnāvība, bet patiesībā viņiem vajadzēja izvēlēties starp risku un bojāeju. So­­ciāldemokrātu līderis Dagurs Egertsons (Dagur Eggertsson), kuru gan draugi, gan ienaidnieki raksturo kā cilvēku, kas “spoži runā, bet ne tik spoži klausās”, tikko bija zaudējis otrajās vēlēšanās pēc kārtas. Viņam vajadzēja tikt pie varas.

Egertsona partijas biedrs Jalmars Sveinsons (Hjál­mar Sveinsson) šo sadarbību apraksta šādi: “Sākumā mēs domājām, ka [koalīcija] noturēsies, ilgākais, gadu. Taču viss noritēja apbrīnojami glu­­di. Viņiem bija jaukas idejas: cilvēktiesības, politika kā mākslas darbs un tādā garā. Bet ir jāpārzina arī politika kā amats. Kur ir vājās vietas, kādas ir iespējas, kādi ir līdzekļi, kādas problēmas? Reik­javīka ir ārkārtīgi plaši izpletusies pilsēta – tālu no ideāla autobusu satiksmei. Tāpēc mums bija vajadzīgs zonēšanas plāns, kas aizkavētu jaunu rajonu veidošanos. Stratēģijas autors bija Dagurs, kā gandrīz visos gadījumos. Būtībā visus svarīgākos lēmumus pieņēmām mēs. Viņi bija vājš partneris. Anarhisti ļoti drīz sāka uzvesties ļoti kārtīgi. Viņi vispār nestrīdējās! Mēs bijām tie, kas ik reizi plēsās ar opozīciju. Es iestājos par to un par to – lūk, tādam jābūt labam politiķim. Man liekas, viņi vispār gribēja tikai trīs lietas: izturēt šo pārbaudījumu; uzņemties atbildību; jautrību. Un mums kopā gāja jautri. Daudz smējāmies.”Kopsavilkums

Izvērtējot četrus anarhistu varas gadus Reik­ja­vī­­kā, jāizdara samērā pārsteidzošs secinājums: panki pa šo laiku saveduši kārtībā pilsētas naudas lietas. Vēl viņi var ar lepnumu atskatīties uz da­­žām ļoti sekmīgām runām, dažiem desmitiem kilometru velosipēdistu celiņu, pilsētas zonēša­­nas plānu, jaunu skolu sistēmu (par kuru ne­­viens vairs nesūdzas) un mierīgu, plaukstošu pilsētu: tūrisms pieaug par 20% gadā (un daži saka, ka tas esot jaunais ekonomiskais krahs). Prezidents Grimsons savās runās tagad cildina ne vairs islandiešu slepkavniecisko instinktu, bet gan viņu radošo garu. Nekustamā īpašuma cenas atkal kāpj, un atgriezušies arī reindžroveri. Pērnā oktobra sabiedriskās domas aptaujās Labākā partija sasniedza savu līdz šim augstāko reitingu – 38 %. Drīz pēc tam Gnarrs paziņoja, ka aiziet no politikas un likvidē Labāko partiju. Viņa pamatojums: “Es esmu komiķis, nevis politiķis.” Viņš piemetināja: “Četrus gadus esmu bijis arī taksists, turklāt tiešām jēdzīgs. Un arī to es pametu.”

“Man vienmēr būtisks licies jautājums: kā iz­­drāzt sistēmu?” saka Erns. “Un atbilde bija – pierādot, ka arī neprofesionāļi gluži labi var darīt politiķa darbu. Bet aiziet no politikas brīdī, kad ar roku aizsniedzama droša uzvara vēlēšanās, – lūk, tā jau ir patiesa sistēmas izdrāšana.”

Pārējie turpinās – viņi nodibinājuši partiju Gaišā nākotne. Prope kļuvis par valsts parlamenta de­­putātu, un Tumsas princis Bjerns Blendāls ta­­­gad politiskajās aprindās jūtas kā zivs ūdenī. “Pa­­­tiesībā tas ir aizraujoši, ja vien tu saproti, kā iespējams kaut ko mainīt uz labo pusi, un pamazām mācies. Politika ir amats, kam vajadzīgas iemaņas.” Blendāls bija Gaišās nākotnes saraksta līderis Reikjavīkas pašvaldības vēlēšanās. Viņš ar Daguru Egertsonu sacentās par to, kurš nomainīs Gnarru mēra krēslā. Ilgu laiku aptaujas nedeva skaidru atbildi, taču galu galā sociāldemokrāti uzvarēja. Bez Gnarra partijas priekšgalā nākotnieši zaudēja pusi no iepriekšējās vēlēšanās sasniegtajiem rezultātiem, savācot 15 % vēlētāju balsu. Egertsons tagad vada četru partiju koalīciju, kurā vēl piedalās arī Pirātu partija un Kreisie zaļie.

Tomēr lielāko pārsteigumu vēlēšanās sagādāja mazākā no abām konservatīvajām partijām – priekšvēlēšanu kampaņas pēdējā nedēļā tā aģitēja pret ieplānoto mošejas celtniecību un re­­zultātā saņēma 10% balsu. Tā bija pirmā reize, kad islandiešu vēlētāji pie urnām atalgojuši kse­nofobisku retoriku.

Kaut kas sistēmā tomēr ir mainījies. Reikjavīkas apkārtnes pilsētās un mazpilsētās uzvarēja konservatīvie. Taču pašā galvaspilsētā, kur labējie gadu desmitiem mēra krēslā sēdinājuši savējos, šoreiz viņiem nebija ne mazāko izredžu.

Tages-Anzeiger, 2014. gada 24. jūnijā