Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Lasa, kā tad, pie tam sasodīti daudz! Šeit, tāpat kā iepriekš, arī būs runa par kultūru. Vispār, lasīšana nav kultūras simptoms un pazīme, bet gan kaut kas daudz konkrētāks — īpaša nodarbošanās, laika pavadīšana, pietiekami acīmredzama, lai par to varētu runāt tieši un skaidri — tā ir redzams un dzirdams dzīves fenomens. Es runāšu tikai par grāmatu lasīšanu, nekādas avīzes un žurnālus, pat nopietnus, es pagaidām vērā neņemu. Un tā, vispirms, diapazons. Braucot metro, autobusā vai piepilsētas vilcienā, redzi: lasa. Lasa, bieži palaižot garām vajadzīgo pieturu vai pēdējā brīdī metoties uz izeju. Lasa visu: sākot no profesora Rodžera Penrouza Kas ir apziņa no fiziķa viedokļa līdz Kas jāzina meitenei par transseksuālismu, no populāras brošūras matemātiskajā loģikā līdz vēl daudz populārākai padomu grāmatiņai jaunām sievietēm Nevajag patikt visiem. Vidējais lasītāju vecums — 20-35 gadi. Taču tagad — tikai par to, ko Krievijā sauc par “daiļliteratūru”, bet Anglijā — fiction. Šeit dažādība ir vēl lielāka. No tā, kas nemaz nav vienkārši izlasāms un kas arī nopietni tiek vērtēts un apspriests, caur to, par ko tiek runāts kā par “interesantu” (ne tikai “aizraujošu”), līdz vienkārši modīgam. Ko nozīmē “mode”, kad runa ir par literatūru, es nezinu. Modē var būt rakstnieks, modē var būt tēma. Piemēram, kāds pazīstams krievu rakstnieks pirms mēneša itin nopietni paziņoja, ka patlaban valdošā mode literatūrā ir kanibālisms, kamēr dzimums un izvirtības ir palikušas otrajā plānā. (Ek, žēl gan!) Bet vēl pavisam nesen angļu (un amerikāņu arī) literatūrā modē bija jauna cilvēka problēmas, kas saistītas ar “neizdzīvotiem bērna kompleksiem”, un vispār — nopietnas problēmas. Grāmatu par puisi vai meiteni, kam bērnībā it kā viss bija kārtībā, vienkārši nepirka un nelasīja (naidam pret tēvu vai māti bija jābūt gandrīz vai obligāti).
Tagad modē — bez kanibālisma, protams — ak vai, piedodiet, es aizmirsu par incestu, tas joprojām ir modē —, atkal ir vienkārši mīlestība. (Kādas blēņas! Ikviens zaķis laukā zina, ka “vienkārši mīlestība” nemēdz būt.) Vienkārši “normālas” grūtības un dzīves sarežģījumi, no kuriem kaut kā iespējams izkārpīties, vēlams — nevienu nenogalinot un neizdarot pašnāvību (tas arī ir jau pagājis). Šajā jomā populārākie autori ir Džimijs Kūpers un Džekija Kolinza (meitenēm). Vēl ļoti modē ir atklātība. Tādēļ arī tik populāri ir autobiogrāfiskā žanra romāni. Tāda vispirms ir studentu un studenšu jaunā zvaigzne Saādī Smita. (“Paaudzes grēksūdze, rakstīta ar kreiso kāju,” par viņas romānu teica Zinovijs Zimiks, krievu rakstnieks, kurš dzīvo Londonā.) Es pat teiktu, ka pašreizējai paaudzei atklātība literatūrā ir svarīgāka par jēgu (pēc formulas “pasaki visu patiesību par sevi, un tā būs arī patiesība par mani”). Man pat šķiet, ka par savu popularitāti Salmanam Rušdijam jāsaka paldies ne tik daudz viņa izteikumu pārdrošībai par pravieti Muhamedu un tiem sekojošajam idiotiskajam skandālam, kā primitīvajai atklātībai, aprakstot savus “reliģiskos” pārdzīvojumus. Mistika jau sen vairs nav modē, tā arvien vairāk tiek izspiesta uz zinātniskās fantastikas, pat zinātniskās literatūras sfēru. Un vai tas pats nenotiek arī ar citām nopietnajai literatūrai un politikai, tā teikt, marginālām tēmām? Un vienmēr izrādās, ka nopietnā — sauksim to pagaidām tā — beletristika dzīvo. To lasa, par to runā un raksta. Vēl vairāk, pastāv reāla interese ne vien par angļu, bet arī amerikāņu 20. gadsimta “klasiku”. Tieši tādēļ britu literatūrkritiķi ir tik bargi un piekasīgi. Paskatieties Times Literary Supplement recenziju par kādu tikko iznākušu romānu, un jūs apstulbsiet no salīdzinājumiem ne vien ar tādām, šķiet, jau sen pagājībā nogrimušām figūrām kā Greiems Grīns, Īvlins Vo, bet arī Gouldings, Golsverzijs un pat (vēl pirms 10, 15 gadiem neviens neticētu) Selindžers un Steinbeks. Tādējādi mūsdienu autoram vienkārši nav kur dēties no bīstamiem salīdzinājumiem — pagātnes aizmiršana palikusi tālajos 70. un 80. gados.
Lasa — un vēl kā! Londonas lielākajos grāmatu veikalos — rindas, pārdevēji skraida kā apsviluši, un to vien dzird: “Pārdots, viss pārdots, varbūt atvedīs nākošnedēļ.” Un tas notiek brīdī, kad ekonomikā jūtama zināma lejupslīde. Ja ņem vērā, ka mazāk kā par desmitnieku romānu (arī mīkstajos vākos) nopirkt nevar un ka lielākā daļa studentu dienā tērē ne vairāk par desmitnieku, pie vidējās tirāžas 50-60 tūkstoši eksemplāru var runāt gandrīz vai par grāmatu “bumu”. Es pat nerunāju par to, ka izdevniecības, maksājot grāmatu veikaliem 40 līdz 60 procentus no pieteiktās cenas, tomēr ir visai tālu no izputēšanas. Tomēr atšķirībā no 70. gadu grāmatu “buma”, šodien var runāt par daudz nopietnāku, es teiktu, “cietāku” kontekstu nopietnās literatūras uztverei Lielbritānijā.
Atstājot mierā valsts ekonomiku un to, ko pieņemts saukt par “vispārējo kultūras stāvokli”, pacentīsimies saprast, kas lasošajiem ir nopietnas beletristikas lasīšana.
Šeit ir iespējamas divas atbildes, kuras nav pretrunā, bet drīzāk papildina viena otru. Mana jaunākā meita uzskata, ka nopietnu grāmatu lasīšana viņai un viņas draugiem ir tīrs eskeipisms (“aizbēdzniecība”, tā es to varētu nosaukt). “Bet no kā jūs bēgat, lasot šīs grāmatas?” — “Nu, kā tu nesaproti, ka visiem jau sen ir apnikusi tā skriešana un ņemšanās?” — “Bet tu pārtrauc skriet un tiec skaidrībā,” tāda bija mana bargā tēva atbilde. “Tu itin neko nesaproti! Ar savu dzīvi neviens nevar tikt skaidrībā (manuprāt, nav slikti — A. P.), tādēļ mēs arī skrienam uz citu dzīvi romānā.” Bet paskatieties, es komentēju, kāds kontrasts ar septiņdesmitajiem un pat astoņdesmitajiem gadiem. Toreiz taču arī lasīja — un ne mazāk aizrautīgi —, lai pašidentificētos (kaut kādas šausmas! Self-identity), lai atrastu sevī romāna varoni, saprastu sevi kā viņu, pazītu sevī citu. Mūsdienu angļvalodīgais jaunais lasītājs jau aizgājis no “pašidentificēšanās tieksmes” cikla uz citu laiku, citām idejām, citām dziesmām. Patlaban — un mani jaunie angļu draugi šeit ir ar mani vienisprātis — nebūtu iespējami ne vien Selindžera, Apdaika un Kingslija Eimisa (pašreizējā Mārtina Eimisa tēvs) panākumi, bet nekas neiznāktu arī Greiemam Grīnam un — bail teikt! — arī bītliem. Kāds vecs angļu dīvainis, kad es viņam vaicāju par cēloņiem tik straujai “nobīdei” attieksmē pret literatūru mūsu — tikko es to nosaucu par “citu” — laikā, iebilda (viņš ir liels “iebildumu meistars” mūsdienu angļu literatūras kritikā): “Laiks nav cits, tas ir tas pats, vienkārši tam apnicis laist muļķi ar idiotiem, kuri paši nespēj sevi tajā (šajā laikā) noteikt.” — “Vai tad jaunie idioti ir labāki?” — “Jaunie vismaz neizturas pret sevi tik nopietni,” viņš iebilda, “un viņi pie tam aklāti grib gūt baudu no nopietnas literatūras lasīšanas.” Gūt baudu! Ticiet man, tā ir ļoti nopietna pretenzija, kuru literatūrai apmierināt būs daudz grūtāk, nekā, piemēram, prasību pēc augstiem morāles standartiem vai tās atbilstību taisnīgas un universālas cilvēcības ideāliem.
Tātad, eskeipisms? — Bet bēg taču nevis, kur acis rāda, bet uz kaut kurieni, kur ir labāk, patīkamāk. Un, lūk, izrādās, ka jaunā nopietnas beletristikas lasītāju paaudze prasa daudz augstāku literatūras kā literatūras kvalitāti, daudz augstāku mākslinieciskā profesionālisma līmeni. Un vēl viens apstāklis, kas izriet no iepriekšējā. Stipri palielinās plaisa ne tik daudz starp nopietno un nenopietno literatūru, kā starp “vairāk vai mazāk pieklājīgu” literatūru un “pavisam jau nu sūdu”. Tā ir tā plaisa, kuras tā pietrūkst mūsdienu krievu literatūrai.
Otra iespējamā atbilde uz jautājumu par nopietnās literatūras lasīšanas jēgu un nozīmi Anglijā — nē, tas nav tikai eskeipisms, bet arī iemesls, pamats kontaktiem starp britu iedzīvotājiem izglītotajos slāņos. Ne par ko tik daudz nerunā un nestrīdas, kā par grāmatām. Precizēju, tieši par grāmatām, bet nevis par idejām un problēmām. Tam ir ļoti interesantas sekas ne vien literatūrā, bet kaut kādā ziņā arī sabiedrības noskaņojumā, īpaši, jaunākajai tās daļai. Es pat riskētu par to izteikt kādu pieņēmumu.
Es domāju, ka pašlaik mēs dzīvojam tā laikmeta noslēguma posmā, ko varētu nosaukt par “liberālisma laikmetu”. Sabiedriskās problēmas, ar kurām britu “izglītotie slāņi” dzīvoja 20. gadsimta 70.,80. gados (un ko lielā mērā atspoguļoja literatūra), netika un arī nevarēja tikt atrisinātas “liberālisma” ietvaros. Liberālisms pēc savas ideoloģijas un savas pastāvēšanas vēsturiskajiem nosacījumiem ir principiāli antiradikāls. Liberālisma laikmetā pēdējais radikālisma “uzliesmojums” bija, pašā vispārējākā veidā, protams, sešdesmito septiņdesmito gadu “pseidorevolucionārā” kustība, kas atnesa sev līdzi savu literatūru un, galvenais, savu literatūras uztveri. Šīs uztveres svarīgākā iezīme bija galēji primitīvā ideja, ko tā, protams, bija mantojusi no iepriekšējā “līdz-totāli liberālā” laika posma: ka personiskās problēmas ir atrisināmas vienīgi sabiedrisko problēmu kontekstā. Un, vēl vairāk, ka personiskās problēmas pēc savas būtības nav personiskas (pat klasiskā psihoanalīze balstās ne vien uz sava pielietojuma, bet arī uz savas izcelšanās socialitātes — no šejienes arī sociālās psihoanalīzes “fenomens” angļu un amerikāņu literatūrā 50.-70. gados).
Bet jau kopš 80. gadiem sāka rasties pavisam jauna situācija literatūrā un īpaši literatūras uztverē. Nē, personiskās problēmas joprojām ir personiskās problēmas gan grāmatā, gan grāmatas lasītājā. Liberālisms ir pārāk spontāns savā ietekmē uz literatūru un kultūru kopumā. Ar pašu savu “iedzīvošanās” faktu tas, jau atkal spontāni, risina kaut kādas atsevišķas, lokālas problēmas, kultūru atstājot vairāk vai mazāk “deideoloģizētu” — tam patlaban knapi pietiek pašam savai ideoloģijai. Bet “jaunajiem lasošajiem” tiek dotas (precīzāk, tiek atstātas) tiesības risināt savas problēmas viņu izolēti “sociāli atomārās” eksistences individuālajā (kā psiholoģiskajā, tā arī estētiskajā) līmenī. Iespējams, ka tāds fenomens literatūras uztverē, īpaši pašreizējā literatūras “buma” situācijā, arī izskatās tipiski anglisks — vēsturisko asociāciju dēļ ar britu “veco”, sen vairs neeksistējošo, tradicionālo, “grāmatu un apgaismības” liberālismu.
Tulkojis Uldis Tīrons