Vai Prezidente ir seksīga sieviete?

Nē

Māris Zanders, ziņu redaktors

Un ja vēl varētu piebilst — vēlreiz nē. Neesmu īpašs Sofijas Lorēnas cienītājs, bet piekrītu, ka viņā kaut kas ir. Tāpat uzskatu, ka katram cilvēkam piemīt konstants seksualitātes daudzums, bet vara seksualitāti absorbē. Ne velti saka, ka tie, kam seksualitāte plūst pāri malām, tiecas pēc varas. Protams, gadās arī tādi, kam pat vara neko nespēj skādēt, tādi kā Džons Kenedijs, bet acīmredzot kā izņēmumi. Smiekli nāk par visiem šiem topiem, kuros tiek minēti politiķi — tas ir pretēji pēc definīcijas. Lai man nestāsta par Šķēli vai vēl kādu, cik viņš ir seksuāls, jo imidžs var būt vienalga kāds, lai sasniegtu noteiktu mērķi, atkal jau — politisku.

Prezidente... Tīri subjektīvi, nu neredzu es viņā siltumu. Ir manā vārdu krājumā tādi vārdi kā “emocionāls siltums”, kas tad arī nosaka seksualitāti. Nav arī tā, ka jēdziens “siltuma trūkums” nozīmē to, ka cilvēks ir auksts vai bezkaislīgs. Un Vaira, gods godam, ir gan gudra, gan godīga, gan drosmīga, bet... nav silta, kā jau teicu — manā uztverē. Bieži vien nākas vērot, ka pazīstamība pati par sevi it kā garantē seksualitāti. Visādā ziņā, manās acīs nē — dažos veikalos pārdevējas ir tik seksuālas un skaistas, ka grūti pat salīdzināt ar topu skaistulēm. Publicitātei neapšaubāmi piemīt zināma vara: ja nepārtraukti atkārto, ka cilvēks ir seksuāls, piemēram, Misāne, tad visi arī sāk to atkārtot. Pie tam, ļoti bieži nākas dzirdēt, ka tiek runāts: “Es jau nu gan neuzskatu, ka tā vai tā ir seksīga, bet...” Visi tā it kā uzskata, un kā tad nu tu teiksi, ka nav. Arī attieksme pret 1. vietas ieguvēju Kluba topā ir tāda... Atceros, ka pubertātes vecumā skatījos mākslas albumus un man patika Engra gleznas, bet teikt, ka tāpēc tas ir seksuāli, gan nevaru. Seksualitāte ir dialogs un tā necieš publiskumu. Ja cilvēks sevi pakļauj nemitīgai aplūkošanai, tad kāda tur seksualitāte!

Jā

Juris Matuzelis, datorspeciālists

Kāpēc nē? Es uzskatu, ka atbildot uz šāda veida jautājumu, nav obligāti sevi jāiedomājas iespējamā partnera lomā. Viņai taču ir vīrs, kas viņu novērtē, un bērni, kas radušies, teiksim tā, šīs vērtēšanas rezultātā. Neuzskatu, ka seksualitātei ir kāds noteikts vecums vai ka to būtu iespējams noslēpt, jo, pēc manām domām, tā ir zināma daļa no personības imidža. Ja par seksuālākajām personām parasti tiek nosaukti publiski cilvēki, tad loģiski, ka prezidentei pienāktos viena no pirmajām vietām. Zināmā mērā nepieejamība varētu būt ļoti seksuāla īpašība. Cita lieta, ka prezidente nefotografējas glancētiem žurnāliem caurspīdīgos tērpos vai vispār bez tiem, kas, iespējams, liktu akcentu tieši uz šo īpašību. Savukārt, ja atkailinātība nosaka seksualitātes daudzumu, tad varbūt godīgāk būtu vērtēt pornozvaigznes. Starp citu, Krievijā ir kāds vīriešiem domāts izdevums, uz kura vāka vienmēr ir tikai pornodīvas, savukārt saturs kā visur — par automašīnām, dzērieniem, ceļojumiem, politiku.

Gluži tāpat kā tikumu un netikumu skaits vismaz pēdējos 2000 gados nav mainījies, un visi tie pilnā mērā piemīt ikvienam cilvēkam, tā arī vispārcilvēcisku ārēju un iekšēju īpašību kopums piemīt katram, piemēram, ķermeņa svars, auguma garums, raksturs un tamlīdzīgi. Jā, arī seksualitāte. Cita lieta, ka šeit, kā saka šāda veida “eksperti” dažādos seksualitātes vērtēšanas topos, ir gaužām trauslas robežas un noteiktu kritēriju vispār nav. Tāpat, ja šos kritērijus sāk meklēt un apspriest publiski, tad tas izskatās neētiski — gan attiecībā pret saviem partneriem, gan vērtējamajiem cilvēkiem. Un galu galā — pret sevi pašu arī!

Sagatavoja Anita Admine