Vai nevēlies gabaliņu Mēness?

"Nevadā dzīvojošais uzņēmējs, kurš mēdz sevi pasniegt kā mūsdienu Kolumbs ar Mērdoka mārketinga vērienu, ir "Mēness vēstniecības" (interneta portāls, kas dala Mēness zemes gabalus par mazāku cenu, nekā viena nakts lētajā Motel 6) dibinātājs un pašpasludinātais "lielais boss". Par 19 dolāriem un 99 centiem Houps savās debesmannas reklāmās sola, ka arī tu vari tikt pie sava akru lielā Mēness gabaliņa. Un tā kā Zemes nekustamo īpašumu tirgū atiezies krāteris, kurš gan spētu pretoties šādam izaugsmes potenciālam? Dzīvoklis vairākos līmeņos, no kura paveras skats uz Miera jūru, vasarnīca Arhimeda grēdas pakājē - iespējas ir neierobežotas."

www.salon.com

““Tev pieder zvaigznes?”

“ Jā.”

“Kā var piederēt zvaigznes?”

“Bet kas ir to īpašnieks?”

“Es nezinu. Neviens.”

“Nu tad zvaigznes pieder man, jo es pirmais par tām iedomājos.””

Mazais Princis ir patiesi izbrīnīts, satiekot aizņemto zvaigžņu skaitļotāju uz ceturtās planētas. Vēl Mazais Princis satiek monarhu, godkārīgo, dzērāju un biznesmeni, kuri apdzīvo asteroīdus Nr. 325 līdz 330. Lasot Antuāna de Sent Ekziperī grāmatu, mums neienāk prātā, ka tajā attēlotie planētu īpašnieki var kļūt par galaktisku realitāti. Arī pieredzējušais kara lidotājs savdabīgos pieaugušos uzsēdināja uz asteroīdiem, visticamāk, paļaujoties, ka tā var notikt tikai literāro simbolu pasaulē.

Šāda pārliecība jau gadu tūkstošiem atspoguļota arī likumos. Līdzīgi ceturtās planētas iemītniekam, tiesībās vienmēr esam centušies saskaitīt, aprakstīt, reģistrēt un personalizēt lietas savā apkārtnē. Latvijas Civillikums absolutizē cilvēka un lietas attiecības: “par īpašuma priekšmetu var būt viss tas, kas ar likumu nav noteikti izņemts no vispārējās apgrozības. Savukārt īpašums ir pilnīgas varas tiesības pār lietu”. Šādi bruņojušies, mēs pieņemam par pašsaprotamu, ka mums var piederēt mūsu labākais draugs, mūsu kaislības un pat iemīļotā ainava. Mājdzīvniekus likums apraksta kā kustamas, ķermeniskas, neatvietojamas un nedalāmas lietas, kas nav patērējamas (jo tos parasti lietojot taču neiznīcina). “Mājas kustoņi nav uzskatāmi par bezīpašnieka kustoņiem pat arī tad, ja tie aizbēg vai nomaldās” (Civillikuma 934. pants). Likums formalizē mūsu kaislības, atzīstot, ka lietas vērtība var būt atšķirīga, ja tā pamatota ar personiskām tieksmēm. Tālredzīgs īpašnieks var pasargāt savu iemīļoto ainavu: nodibinot servitūtu, aizliegt saistītajam darīt ko tādu, kas atņem brīvu skatu. Mūsu pragmatiskajā pasaulē visi objekti ir definēti un sadalīti starp subjektiem. Vēlams, piereģistrēti, lai neviens neapšaubītu to statusu.

Uz šī sakārtotā fona šķiet aizdomīgi, ka likums nav nonācis līdz zvaigznēm. Lietas ārpus Zemes atmosfēras likumdevēju neinteresē. Civillikuma 1042. un 1043. panta plāns aizdomīgi tieši sasaucas ar Mazā Prinča satiktā biznesmeņa loģiku: “Zemes īpašniekam pieder ne vien tās virsa, bet arī gaisa telpa virs tās, kā arī zemes slāņi zem tās un visi izrakteņi, kas tajos atrodas. Zemes īpašnieks var, pēc sava ieskata, rīkoties ar savas zemes virsu, gaisa telpu virs tās, kā arī zemes slāņiem zem tās, ja vien viņš ar to neskar svešas robežas.” Šīs Romiešu tiesībās aizgūtās normas nostāda īpašnieku sava visuma centrā - īpašnieks ir pavēlnieks pār zemi, tās virsu un visiem gaisiem. Tam blakus rosās citi tādi paši īpašnieki ar savām konusu veida zemeslodes daļām un šķietami neierobežotiem gaisa cilindriem tieši virs viņu galvām. Divdesmitā gadsimta sākuma tiesību doktrīnā tas vēl pastiprināts: “Nav robežu, kur izbeigtos zemes īpašnieka intereses”, raksta Bukovskis 1914. gada komentārā. Vēl pirms sešdesmit gadiem tiesību zinātnieks Konstantīns Čakste atzinis: “Mūsu likums nepazīst īpašuma tiesībām vertikālas robežas. Tas neatzīst nedz augstuma, nedz dziļuma robežas.” Tātad likums tev piešķir tavas debesis, tomēr nesaka neko par Saules sistēmas vai ārpus tās robežām izvietoto kosmisko ķermeņu tiesisko statusu. To var saprast - kosmiskie objekti šķiet nesasniedzami tāli, turklāt cilvēciskām būtnēm nav iespējams dzīvot vakuumā, bez atmosfēras. Un likumā neklātos rakstīt nesasniedzamas un neiespējamas lietas.

Tomēr divdesmitā gadsimta vidū suņi un dažus gadus vēlāk jau pirmais cilvēks šķērso Zemes atmosfēru un atver juristiem jaunu darba fronti. Zemes pieņēmumi par cilvēku un lietu attiecībām ir jāpārceļ uz kosmisko telpu. Kam pienākas astronomiskie objekti, vai tos atdot astronomam, kas pirmais ieraudzījis, vai kosmonautam, kas pirmais nosēdies, vai līdztiesīgi sadalīt starp Apvienoto Nāciju drošības padomes dalībvalstīm, vai katrai atzītai suverēnai valstij piešķirt kādu kvotu no zvaigznājiem un planētu virsmām? Juristi mēģina radīt līdzsvaru starp visiem pretendentiem un vienojas privātīpašumā nevienam neko nedot. 1967. gadā ANO Ģenerālā Asambleja pieņem rezolūciju, apstiprinot Līgumu par principiem, valstīm izmantojot un lietojot kosmosu, tai skaitā mēnesi un citus debess ķermeņus. Kosmosa Līgums paredz, ka valstis izmanto kosmosu un debess ķermeņus tikai miermīlīgiem mērķiem, visas cilvēces interesēs. Neviena valsts nav tiesīga okupēt vai kā citādi piesavināties kosmosu, tā daļas un debess ķermeņus. Kaut arī līgums izslēdz kosmisko telpu un tās objektus no privātās apgrozības, tas tomēr pilnībā neatbild uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. Līgumā nav tieša pretspara uzņēmīgu privātpersonu publiski deklarētajam pieņēmumam, ka kosmiskajā telpā darbojas Jaunajā pasaulē ienestais kolonistu princips: īpašnieks būs tas, kurš pirmais sagrābs. Valstis savā starpā apņēmušās draudzīgi sadarboties un kosmosa objektus nepiesavināties. Tomēr šādas saistības ir uzņēmušās tikai līgumu parakstījušās valstis. Privātpersonas un to veidotas juridiskas personas nav starptautisku līgumu dalībnieki, starptautiskajās tiesībās valdošais princips paredz valstu atbildību par to pilsoņu un tajās dibināto uzņēmumu darbību; valsts pienākums uzraudzīt savu pilsoņu darbību un no tās teritorijas palaistos kosmiskos objektus nostiprināts arī Kosmosa līgumā. Tomēr nevar ignorēt apstākli, ka valstis aizvien vairāk nonāk atkarībā no spēcīgām pārnacionālām saimnieciskām organizācijām. Bažas pastiprinās, vērojot izmaiņas kosmosa apguves programmās: kopš deviņdesmito gadu sākuma valstis kā ekskluzīvus kosmiskās darbības subjektus pakāpeniski papildina privātie uzņēmumi. Krievija, ASV un Lielbritānija jau pilotē kosmosā pirmos kosmiskos tūristus. Jūtūbā var vērot Ričarda Brensona iecerēto Virgin Galactic kosmosa kuģa pacelšanos pāri zemeslodei un pasažieru kūleņošanu no gravitācijas atbrīvotajā lainera telpā. 2005. gadā izveidotais uzņēmums apņēmies sākt “kosmosa kolonizāciju”. Pirmais solis būtu - sekot Neila Armstronga pēdās uz Mēness. Pretēji Kosmosa Līguma dalībnieku iecerei, neizbēgami, ka uz Mēness savu pēdu atstās arī kāds no 3, 5 miljoniem Mēness īpašnieku (precīzāk, tiem, kas sevi par tādiem uzskata). Par Mēness gabalu īpašniekiem tos padarījis pašpasludinātais Mēness pirmīpašnieks Nevadas uzņēmējs Deniss Houps. Viņa radītās Mēness Vēstniecības mājaslapa ir gana daiļrunīga: “Tas viss kļuva iespējams, kad 1980. gadā amerikānis vārdā Denniss Houps, balstoties uz savas valsts likumdošanu un pasaules likumdošanas nišu, piesavinājās īpašuma tiesības uz Mēnesi, Marsu, Venēru un citiem Saules sistēmas kosmiskajiem objektiem, izņemot Zemi un Sauli. Neticami, bet fakts!” Atliek vien pajautāt - kāpēc gan ne Sauli?

1967. gada Kosmosa Līgums un vēl precīzāk 1979. gadā ANO Ģenerālajā Asamblejā pieņemtais un 1984. gadā spēkā stājies Līgums par valstu darbībām uz Mēness un citiem kosmiskajiem objektiem izslēdz visuma objektus, arī Mēnesi, no civiltiesiskās apgrozības. Protams, starptautisko tiesību piemērošana ir iespējama tikai tajās valstīs, kas pievienojušās konkrētajam starptautiskajam līgumam. Lielākā daļa pasaules valstu ir pievienojušās Kosmosa Līgumam, savukārt Mēness Līgumu ratificējušas tikai 13 valstis. Lielākās kosmosa izpētes valstis - Krievija, ASV, Lielbritānija un Ķīna nav ratificējušas Mēness līgumu, un tas ir galvenais “Mēness pārdevēju” arguments. Ja tomēr kosmosa tirgoņiem nav tiesību pārdot planētu gabaliņus, ko tad mēs nopērkam, reģistrējoties mājaslapās? Atbildi sniedz Mēness Vēstniecības mājaslapa - tā ir Nebijusi Dāvana (Novel Gift). Autori paskaidro, ka šādā veidā varot izvairīties no citu valstu iespējamiem prasījumiem pret Mēness īpašniekiem. Atliek tikai piebilst, ka Latvija nav pievienojusies ne Kosmosa Līgumam, ne Mēness Līgumam un tāpēc Latvijas valsts, visticamāk, Mēness kolonizatorus nenosodīs.

Lai kam arī nepiederētu, zvaigznes joprojām ik nakti spīguļos un Mēness blāvi lies pār mums savu skumjo gaismu, jo, kā rakstījis profesors Rozenfelds, tiesības pastāv neatkarīgi no lietām. Lietas dzīvo savu patstāvīgu dzīvi neatkarīgi no tā, ka mēs tās uzskatām par savu īpašumu.