Vai komjaunatnei bija pozitīva loma?

Jā

Vladimirs Ikusovs, servisa centra DIVI direktors

Ļoti labs jautājums, īpaši pēc Latvijas komjaunatnes dzimšanas dienas, kas 28. februārī notika nakts klubā Pepsi Forums, kur tika svinēta komjauniešu-jauniešu kafejnīcas Allegro 30 gadu jubileja. Visam ir savi plusi un savi mīnusi un šobrīd krietnu laiku pēc komjaunatnes lietu beigām visu var objektīvi novērtēt. Protams, slikta bija visa tā ideoloģizācija, bet nevar noliegt daudzos plusus, jo galu galā — cilvēki nodarbojās ar konkrētu darbu, konkrētām lietām. Tajā laikā es biju specializēto studentu celtnieku vienību vadītājs — tie bija vilcienu pavadoņi, mediķi, mehanizatori un citi, kas nav celtnieki, un visiem šiem jaunajiem cilvēkiem bija cienījama nodarbošanās. Ļoti progresīvi bija tas, ka, neraugoties uz savu jaunību, šie cilvēki daudz darīja sabiedrības labā, lai cik tas cēli arī neizklausītos. Neatklāšu Ameriku, ja teikšu, ka salīdzinot ar šodienu, kad katrs cīnās par sevi, tur dzīvē iemiesojās “Viens par visiem un visi par vienu” princips. Tas iespējams tikai tad, kad cilvēkus vieno kopīga ideja, tas mudināja jauniešus braukt uz komjaunatnes triecienceltnēm, lai sniegtu savu ieguldījumu kopējā lietā. Kas tur slikts? Tas attiecas arī uz jauno talantu konkursiem, pašdarbības mākslinieku skatēm, kur katrs varēja sevi brīvi izpaust. Pat nevar salīdzināt ar pašreiz notiekošo. Ņemsim par piemēru sportu, kur vispār, šķiet, viss notiek tikai par naudu! Atliek atcerēties Krievijas hokeja izlases zaudējumus pagājušajā gada, kur sporta ideja neko nenozīmēja vispār. Nemaz nerunājot par valsts godu — uz to viņiem nospļauties. Tajā laikā nekas tāds pat nebija iedomājams, tā, ka nevar pateikt — slikti un viss. Bija daudz labu lietu, kas noderētu tagad, īpaši jauniem cilvēkiem, kuri atrodas zināmā neizpratnē. Es pat teiktu: lai cik slikti izklausās vārdi “ideoloģiskā audzināšana”, bet tā spēlē noteiktu lomu jauniešu dzīvē. Varbūt pat vislielāko.

Nē

Otto Lodiņš, brīvmākslinieks

Kaut gan doma apvienot jaunus cilvēkus neapšaubāmi bija laba, bet visas idejas, kas jauniešiem tika burtiski iebarotas — tas gan bija pēdējais mēsls. Diemžēl idejas tur arī spēlēja noteicošo lomu, neraugoties uz visiem labajiem komjauniešu darbiem. Piedalīšanās komjaunatnes darbā bija tukša laika tērēšana, visas sapulces, mītiņi un pasākumi, kas tika bagātīgi pārlieti ar ideoloģijas mērci. Lai cik labus darbus viņi nedarīja, tā vienalga bija komunisma ideoloģijas propaganda. Un paradoksāli — jo labāki darbi, jo lielāka propaganda — jo daudzos prātos dzima šai līdzīgas domas: “Ā, viss, ko viņi dara, ir labi, tātad komjaunatne ir pozitīva!” Un nākamais solis bija tikai atzīt to, ka arī komunisms ir vienkārši lielisks! Tā iznāk. Pie tam viņi izmantoja cilvēku entuziasmu, lai komjaunieši iedvesmotu citus, tie citi nākamos un tā tālāk. Īsts multilevelmārketings! Tāpēc arī bija iespēja komjauniešu vidū redzēt godīgus un taisnprātīgus cilvēkus, jo viņi skatījās tikai uz ārējo čaulu, neredzot visus tos mēslus, kas tur bija iekšā, pat dzīvību varēja atdot tā dēļ. Nerunājot nemaz par to, ka tajā laikā nebija iespējams taisīt karjeru, braukt uz ārzemēm, ja tu nebiji komjaunietis. Un visbriesmīgākais bija tas, ka katrs kļuva par komjaunieti it kā no sava prāta, tā it kā bija viņa paša iniciatīva. Bet ja šobrīd būtu situācija, būt vai nebūt komjaunietim, tad es nebūtu, tas skaidrs. Ne silts ne auksts man bija no tām komjauniešu štellēm.

Sagatavoja Anita Admine