Vai jūs vēlētos, lai jūsu ķermeni pēc nāves kremē?

Nē

Aldis Šuplinskis, TV operators

Personīgi es nevēlētos, arī kristīgā Baznīca kremēšanu neiesaka. Šodien ir divi veidi, kā sāk risināt visus jautājumus, īstenībā tie ir divi jautājumi: “Cik tas maksā?” un “Cik tas prasīs laika?” Tie attiecas arī uz šo lietu. Jā, lētāk ir kremēt, arī laika patēriņš nav liels. No racionālā viedokļa raugoties, ārkārtīgi ērti, viss tāds portatīvs — maza kastīte, negribas aprakt šeit, kaut kas nepatīk, aprok citur, vai arī neaprok vispār. Viss iet uz to.

Tomēr es gribētu uzsvērt, ka Baznīca neiesaka, bet nav pret to. Svētajos Rakstos ir teikts, ka miesa ir Svētā Gara templis un cilvēki pēc Pastarās tiesas augšāmcelsies — ar miesu visā godībā. Cilvēks, kurš tiek apglabāts, arī pārvērtīsies par pīsli, gluži tāpat kā sadedzinātais, un augšāmcelšanās ir iespējama visiem, neatkarīgi no apglabāšanas veida. Dievam ir iespējams tas, kas cilvēka prātam nav aptverams. Tas ir ticības jautājums. Gavēņa laikā tiek atzīmēta Pelnu diena, kad tik tiešām tiek kaisīti īsti pelni, un mums ir jāsaprot, ka arī mēs neesam nekas vairāk par pelniem. Kaisot pelnus, apzināties savu mirstību.

Nesen biju bērēs. Notiek ceremonija: līķi apdzied, ved uz kapiem. Visi redz cilvēku, kurš vēl pirms nedēļas bija dzīvs, bija kopā ar viņiem. Pirms kapā guldīšanas vēlreiz atsedz mirušā seju, visi ņem smiltis un ber... Ne velti saka — izvadīšana. Viss tik tiešām notiek lēni, bet palicējiem šajā laikā ir iespējams pārdomāt savu dzīvi un arī nāvi.

Kremēšanā ir cits temps: hops — krāsnī, hops — kastītē, hops — ņemiet, glabājiet! Tāda sajūta, ka neviens pat īsti nav miris, tik ātri viss notiek. Es neesmu kompetents runāt par to, tomēr man šķiet, ka pašā kremēšanā ir citas filozofijas, citas reliģijas pieskāriens. Ir valstis ar karstu klimatu, kur to vienkārši dara higiēnisku apsvērumu dēļ. Ne jau tur tas āķis. Mirušajam cilvēkam, protams, vienalga, kas ar viņa ķermeni notiek pēc nāves. Dievam, savukārt, viss ir iespējams. Mums tas ir svarīgi, mēs esam tie, kuriem par to jādomā.

Jā

Elita Drāke, kluba Energo prezidente

 Pirmā lieta, kas jāapzinās, lai cilvēki varētu runāt par kremēšanu, bērēm, glabāšanu, ir tāda — mums nekas šajā dzīvē nepieder — nedz ķermenis, nedz vispār jelkas. Ķermenim pēc nāves vairs nav nekādas nozīmes, labāk to zaudēt. Ja runā par zemes dzīvi, man liekas, nav labi apgrūtināt tuviniekus ar staigāšanu uz kapiem, cilvēki var pieminēt mani arī savās sirdīs. Pati eju uz kapiem, lai sevi sakārtotu, lai savestu kārtībā savas domas, bet, ja nebūtu šīs iespējas, es ietu kur citur.

Ja es tiktu kremēta, vienīgais, kas no manis paliktu — neliela lādīte, un tad ir divas iespējas, ko ar to darīt. Ja maniem tuvākajiem cilvēkiem, šajā gadījumā, dēlam, es būšu vajadzīga, manus pelnus var glabāt kastītē uz kamīna, blakus noliekot kādu sveci vai ziedu. Tomēr tas ir stiprajiem, ne jau visi var turēt tās kastītes uz kamīna. Otra iespēja — es labprāt redzētu, kā mani izkaisa virs ūdens, pļavas vai kāda kalna gala. Arī pašu dedzināšanas rituālu es redzu kā skaistu. Uguns ārda, un tikai izārdot rodas kaut kas jauns. Esmu pārliecināta, ka caur uguni tiek nodrošināta pāreja uz garīgo plānu. Kremēšana vienā minūtē pārvērš ķermeni par pelnu čupu, par neko. Uguns enerģija ir tuvāka Dabai, Dievam un Kosmosam, un pašā kremēšanas rituālā nav nekā primitīva, cilvēki to uztver negatīvi nezināšanas dēļ. Mani nebiedē nāve, katram cilvēkam jau dzīves laikā jādomā par to, kā viņš gribētu mirt, kā tas būs un kas būs pēc tam. Es ļoti mīlu dzīvi un protu to novērtēt, pat nezinu, vai es gribētu, lai pēc nāves cilvēki no manis atvadās. Svarīgi, ka šie cilvēki ir ar mani tagad, tas, vai viņi būs manās bērēs — nav priekš manis.

Sagatavoja Anita Admine