Vai jūs uzskatāt, ka reizēm ir nepieciešams piedzerties?

Jā
Aleksandrs Tokarevs, celtnieks

Jā, es tā daru. Cita lieta, ko es domāju par to nepieciešamību. Iespējams, tas notiek tādēļ, ka emocijas, ja tā varētu teikt, “iestrēgst” kaut kur iekšpusē. Jo tad, kad dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, nerodas jautājumi: piedzerties vai nē, tā nav nedz programma, nedz problēma. Varbūt — jā. Bet varbūt nē.

Šajā manas dzīves situācijā nav citas iespējas, kā atbrīvoties no stresa, un saspringtos brīžos mana dzīvesveida sastāvdaļa ir dzeršana. No otras puses — ir bijuši arī tāda veida paradoksi: sērfojot saceļas vējš un uz vairāk nekā trīs stundām es tieku aizpūsts no krasta. Sākumā tas liekas vienkārši interesanti, bet pēc tam sākas cīņa par izdzīvošanu — emociju vairāk nekā vajadzīgs. Pēc tam ilgi nevarēju aiziet gulēt un pusnakti dzēru alu.

Iespējams, ka tādos brīžos zūd kontrole, kaut gan ir bijuši arī citi laiki, kad stresu noņēmu vingrojot, sportojot, badojoties. Alkohols tomēr nav īpaši ekoloģisks ķermenim, bet cilvēks nu reiz ir iekārtots tā, ka ir tendēts meklēt un izmēģināt visu, kas gadās pa ceļam. Kā jau teicu, viss atkarīgs no tā, kāda kurā brīdī ir cilvēka dzīve. Manējā šobrīd ir tāda, ka es dzeru alu. Neuzskatu par problēmu tikt no šībrīža ieraduma vaļā, ja jau reiz varēju 21 dienu badoties, tad ko neatmest tādu nieku kā alkohols!

Cilvēces dzīves ritms gadsimtiem ilgi ir balstījies uz bakhanālijām, tajās tiek atmesti dažādi sabiedrības diktēti ierobežojumi. Šodien sabiedrībā pašu ierobežojumu ir daudz mazāk, un tomēr ir lietas, kuras var izdarīt tikai dzērumā. Man, piemēram, grūti iedomāties vīrieti, kurš skaidrā prātā ietu dejot ar sievieti, ir pat dziesma: “... īsti vīrieši nedejo.” Dzērumā — cita lieta. Piedzerties pašu sieviešu dēļ? Nezinu. Diez vai. Kaut gan, var gadīties, ka sievietes pašas arī ir šis iemesls. Protams, dzērumā man ir cita uzvedība, tomēr nevaru apgalvot, ka tieši skaidrā esmu īstais “pats”. Es esmu kaut kur pa vidu.Nē
Inita Žagare, speciālās izglītības pedagogs

Lielā mērā tas atkarīgs no tā, kuram šo jautājumu uzdod. Ja to prasa sievietei, tad jautājumi lieki: kas gan var būt stulbāks par apdzērušos sievieti? Pārējais ir tradicionāli: kad esi iedzēris, tad viss šķiet tik jautri, tik jautri, pazūd robežas... Pēc tam vairākas dienas no vietas esi spiests klausīties aculiecinieku stāstus. Esmu pat ievērojusi, ka pastāv ļaužu kategorija, kas ar lielu interesi uzklausa šāda veida informāciju par sevi: “Nu, nu,” ar nepacietību viņi dīdās, “un ko es pēc tam darīju?” Tāda sajūta, ka šie stāsti viņiem sagādā zināmu gandarījumu. Nākamās dienas pēc dzeršanas paiet veldzējoties atmiņās.

Otrs pretarguments izriet no iepriekšējā — sastrādātajam ir dažādas gradācijas, sākot ar ārdīšanos un beidzot ar avārijām. Zināms, ka pie mums pie stūres sēžas tad, kad paiet vairs galīgi nevar, gadās pat tā, ka “labie” draugi paši iesēdina — nedrīkst taču vīrietis zaudēt stāju! Un viņš arī cēli sēž — pie stūres. Brauc arī.

Ir cilvēki, kurus sauc par svētdienas braucējiem, un uz ceļa viņi ir bīstamāki par ikdienas braucējiem. Ar dzeršanu ir tāpat — reizēm hroniski, “pieredzējuši” alkoholiķi, kuri stiķē “traukam” un, to ieguvuši, iegūst sirdsmieru, ir miermīlīgāki par svētdienas dzērājiem, kuriem vēl ir jaizrādās un jaizārdās pēc “pilnas programmas”. Piedevām viņus nepamet sajūta, ka viss it kā tiek kontrolēts. Kā šo ļautiņu rīcība, tā sekas ir diezgan neprognozējamas. Labi vēl, ja pamostas svešā mājā un nesaprot, kā tur nokļuvis!

Saprotams, ka piedzēries cilvēks pats sev it kā iegūst iedomātu brīvību. Man pat ir tāds plakātiņš, kurā aprakstīts, kas ar cilvēku notiek pēc katras nākamas glāzītes: pēc pirmās iegūst gudrību, pēc otrās — skaistumu, pēc trešās paliek neatvairāms, līdz pievienojas tādas īpašības kā iešana cauri sienām un neredzamība. Un... es jau pateicu — nē...

Sagatavoja Anita Admine