Vai jūs uzskatāt, ka masu mediju pārstāvji ņirgājas par cilvēkiem?

Nē

Edgars Štelmahers, a/s Cēsu alus direktors

Līdz šim mana sadarbība ar masu saziņas līdzekļu pārstāvjiem bijusi lietišķa  un skārusi manu profesionālo darbību mārketinga un vadības jomā. Žurnālisti man ir jautājuši, es esmu atbildējis un neesmu sastapies nedz ar tendencioziem faktu sagrozījumiem, nedz paviršu attieksmi pret manis sniegto informāciju. Tas liecina par žurnālistu profesionalitāti. Varbūt situācija mainītos, ja  mani, piemēram, intervētu kā privātpersonu, nevis uzņēmuma vadītāju. Tad ir iespēja dot vaļu dažādām interpretācijām, un tās, savukārt, vienam var šķist saistošas un atraktīvas, otram — tendenciozas un aizvainojošas.

Šādas saziņas problēmas visprecīzāk atspoguļo valoda. Ja intervējamais nav žurnālistam simpātisks kā cilvēks (arī tā dzīvē mēdz gadīties), žurnālists, protams, var, piemēram, intervijā atstāt intervējamā valodas kļūdas, kā tas notika slavenajā intervijā ar Ainaru Šleseru. No vienas puses, tas ir objektīvs fakts — viņš tā runā, un valoda ir cieši saistīta ar cilvēka apziņu un līdz ar to — domāšanu. No otras puses — kas notiks, ja redaktors neveiks savu darbu un korektors — savu? Tad preses izdevumi ņudzēs no dažādām valodas lietojuma kļūdām un zaudētāji būsim mēs visi.

Ir arī nepatīkami, ja dzeltenās preses pārstāvji izmanto brīžus, kad cilvēks ir vājš. Bet dzeltenā prese visā pasaulē savas tirāžas audzē uz skandālu un sensāciju rēķina, ar to jārēķinās ikvienai publiskai personai.  Katrā ziņā ir jābūt gatavam sniegt atbildes uz tiešiem, varbūt pat nepatīkamiem jautājumiem.

Bet runa nav tikai par dzelteno presi. Ja cilvēks piekritis sarunai ar Strautmani vai Domburu, kuri strādā profesionāli, viņam ir jārēķinās ar to, ka jautājumi būs par lietas būtību, nevis par to, kāds ārā laiks. Lielisks piemērs ir mūsu valsts prezidentes saruna ar BBC Hard Talk žurnālistu, kurš bija nežēlīgs. Viņa deva piekrišanu sarunai, bija tai gatava, un domāju, ka ieguva ļoti lielas auditorijas simpātijas. Bez tam, prezidentei sarunas laikā izdevās skaidrot  pasaulei maz zināmos Latvijas valsts vēstures  aspektus.Jā

Dana Albrehte, Panorāmas žurnāliste

Vienīgi reizēm tas notiek netieši. Gadās tā, ka kādas amatpersonas, teiksim, Šķēle un Krištopans grib apcelt viens otru, savstarpēji apvainojot par kretīnu, muļķi vai kā citādi. Un žurnālists, kura pienākums ir atspoguļot notiekošo, līdz ar to arī tiek iesaistīts savstarpējo attiecību kārtošanā. Protams, vēl darbojas tas apstāklis, ka mediji kādam pieder vai arī tos kāds finansē, līdz ar to varētu gadīties dažādas hm… interesantas situācijas. Gadās! Un tas ir fakts, ka top pasūtījuma raksti, kur skaidri un gaiši tiek norādīts, ka jāuzraksta tas un tas par tādu un tādu personu. Vai arī no pavisam citas sērijas — notika Akmens tilta pirmās daļas atklāšana, un toreizējais Satiksmes ministrs Vilis Krištopans uz tilta dejoja ar Lindu Baltiņu. Zinu, ka vēlāk Baltiņa žurnālistiem lūdza, lai to nerāda, bet nu  — kas noticis, noticis. Žurnālistiskā materiāla ziņā tā ir rozīnīte, un žurnālists to ieliek. Varbūt amatpersonai tīri cilvēciski tas ir sāpīgi, bet žurnālistam tas ir darbiņš, un, kā jau teicu, šī apcelšana iznāk negribot.

Protams, gadās tā, ka kādam žurnālistam kāds pazīstams cilvēks, amatpersona, mūziķis utt. “uzkrīt uz nerviem” vai pat, nezinu, kā lai glītāk to noformē — šis žurnālists kādu pavelk uz zoba, un tas pats vien sanāk.

Nešaubīgi, var gadīties tā, ka tas notiek ļaunprātīgi. Žurnālistiem piemīt tieši tādas pašas kaislības kā citiem cilvēkiem.

Sagatavoja Anita Admine