Vai jūs uzskatāt, ka esat labāks par daudziem citiem cilvēkiem?

Jā
Elmārs Tannis, restorānu īpašnieks

Ikdienā es sev šādu jautājumu neuzdodu, jo šī nudien nav tā lieta, kas mani nodarbina. Varētu teikt tā –– esmu labāks par citiem, sliktāks par citiem un pilnīgi vienlīdzīgs ar daudziem. Kāpēc labāks? Domāju, ka man ir diezgan pareiza dzīves ētika un morāle. Pārliecība par sevi un tā tālāk. Ir svarīgi, ka cilvēks cenšas būt labs, arī labāks par citiem. Vienmēr esmu centies būt ātrākais sportists, labākais futbolists, tagad cenšos, lai man būtu labākie restorāni. Kā sanāk, es nezinu. Atsevišķos jautājumos noteikti esmu labāks, jo citi nemaz necenšas tādi būt.

Un ir otrādi — citi ir labāki par mani. Viņi savu darbu dara vēl labāk, viņiem ir vēl labāka morāle un ētika. Ja man kāds jautātu, kurš tad ir ļoti labs cilvēks, tad es teiktu, ka Renārs Kaupers, viņš burtiski staro, viņam tā labestības aura “spīd cauri”. Vaira Vīķe–Freiberga, arī viņa, man šķiet, ir labs cilvēks, vismaz no tiem, kas ir politikā. Jautājums pats ir tāds diezgan slidens –– ja kāds pasaka, ka viņš ir labāks par citiem, tad pārējie domā –– o, tas nu gan ir idiots! Es pat teiktu, ka tas ir tāds — nu, nekaunīgs jautājums. Galvenais ir — censties būt labam, un īstenībā to pats nemaz nevar novērtēt. Nedomāju, ka  par to vispār ir jādomā ––  esi tu labāks vai nē, jācenšas būt labam. Salīdzināt sevi ar pārējiem nevajadzētu, bet mērķim ir jābūt.

Ir cilvēki, kuri sev katru dienu uzdod šo jautājumu, jo viņiem tas ir jādara, tie ir profesionālie sportisti. Viņiem ir jābūt egoistiem, citādi viņi neko nebūtu sasnieguši. Ir jācenšas, ir jābūt pozitīvai domāšanai, ir jātiecas uz mērķi. Vienmēr ir forši, ja cilvēkam ir elks, kam līdzināties: lasīt par viņu, darīt kaut ko lietas labā, lai nokļūtu tur, kur viņš ir. Maikls Džordans varētu būt elks jebkuram cilvēkam, viņš ir pats labākais, viņam ir grandiozi sasniegumi, viņš vadīja komandu, vienmēr ir smaidīgs, priecīgs. Viņš deva bērniem cerības... Un kas gan var būt labāks par cerībām?Nē
Māris Subačs, mākslinieks

Cilvēks kaut kādu apstākļu dēļ var tikai patikt vai nepatikt sev pašam. Piemēram, es ļoti bieži sev nepatīku. Cilvēki vispār ir kā akmentiņi — katram ir sava forma, visbiežāk neregulāra. Baltais nevar būt labāks par melno un otrādi. Stikla piramīda var būt perfekta, cilvēks nekad tāds nebūs. Ir kritēriji, pēc kuriem man šķiet, ka esmu labāks — un ir tādi, kur esmu niecība. Parasti man liekas, ka esmu sliktāks. Gadās arī kārdinājums teikt, ka kāds kaut ko ir izdarījis sliktāk, nekā es — piemēram, skatos kādu grāmatu un man tajā brīdī šķiet, ka es būtu varējis labāk. Varbūt kādas būtnes, eņģeļi ir perfekti, cilvēks ir neperfekts savā būtībā, cilvēks ir kaut kas pretējs stikla piramīdai. Es māku vai nemāku kaut ko izdarīt labāk par citiem, bet vai tāpēc esmu labāks...  Ir man bijis tā, ka es uztaisu izstādi tādā līmenī, kas mani apmierina, bet nekad neesmu domājis, ka šī izstāde būtu labāka par citām. Kad atceros sevi kā skolnieku — man ir bijusi doma dabūt piecinieku, bet nekad nav bijusi vēlēšanās būt labākajam klasē. Sports, man šķiet, ir diezgan ļauna parādība, jo negodina to, kas ir pēdējais. Sports ir labs tikai tik daudz, lai uzlabotu savu veselību, skrietu pa mežu vai kā tamlīdzīgi. Cilvēkam nav par katru cenu jābūt pirmajam. Ir gadījies būt blakus cilvēkiem, kuri cenšas rīkoties tik labi, cik vien iespējams, bet man šķiet, ka cilvēks ir nepilnīgs un viņam ir tiesības būt nepilnīgam, vājam. Visi pilnības kritēriji ir izdomāti. Cilvēks grib būt pilnīgs savas nepilnības dēļ. Man pat liekas, ka tā nav laime — justies varenākam kādas niecības priekšā. Laime ir būt tādam, kāds esi, nebūdams Dievs.

Sagatavoja Anita Admine