Vai jūs samierinātos ar sava bērna homoseksualitāti?

Jā
Agnese Drunka, puikas māte

Protams, ka jā. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka ir vienalga. Drīzāk pat pieļauju domu, ka būtu sarūgtināta. Bet, jebkurā gadījumā — lai kas arī notiktu — tas ir mans bērns. Protams, grūti iedomāties, kā būtu, ja būtu. Jo homoseksualitāti nepieņem kā normālu parādību. Es droši vien to uztvertu… ne gluži kā slimību, jo slimības var izārstēt, bet šo lietu nē. Es sākumā noteikti brīnītos — nu kāpēc tā? Vēlāk droši vien mēģinātu samierināties ar to, ka viņam nebūs ģimenes, nebūs bērnu.

Pazīstot homoseksuālus vīriešus, varu teikt, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs, īpaši, ja mēs nemēģinām ieskatīties viņu guļamistabās. Droši varu piekrist viedoklim, ka nav labāka drauga sievietei kā homoseksuāls vīrietis. Ievēroju, ka arī manam vīram ar viņiem ir ļoti labs cilvēcisks kontakts.

Atgriežoties pie sarunas par bērnu — nu, ārā no mājas taču nedzīsi! Droši vien es negribētu, lai manā gultā kaut kas tāds notiek. Droši vien dzīvotu atsevišķi, nezinu. Visticamāk, ka būtu šokēta un sarūgtināta. Mēs ģimenē bieži runājam par to, esam apsprieduši arī šādu tēmu un nonākuši pie secinājuma, ka labāk būtu, ja tā nebūtu. Lielā mērā tas ir audzināšanas jautājums — ir tas, ko tu ieliec savam bērnam, ko ieaudzini, ko viņš redz, situācijas, kurās viņš nokļūst. Skaidrs, ka es darīšu visu, lai man šāds šoks nebūtu jāpiedzīvo.Nē
Rojs Diks, vairāku bērnu tēvs

Nu, nēē! Droši vien līdzīgi kā citi vecāki, arī es reizumis esmu apviļājis galvā domu, ko darīt, ja kāds no puikām pēc gadiem atnāks un teiks: klau, vecīt, esi nu demokrātisks un saproti — man patīk puiši. Pirmā doma — sašautu sīcim tā pa ausīm, lai elles ugunis rādās!

Samierināties vai nesamierināties ar notikušo? Vai nesamierināties nozīmē pielikt pistoli pie pieres? Tas droši vien būtu izcili pretīgi — apzināties, ka kaut kas tāds noticis paša ģimenē, tomēr nevar taču tādu vest uz zilo geto un tikties reizi mēnesī caur drāšu žogu. Trimdā arī neaizsūtīt. Neko jau nepadarīsi — nāktos dzīvot, bet kā tālāk formētos mūsu savstarpējās attiecības, es nemaz nespēju iedomāties.

Pārāk agresīvi reaģējot, var palikt bez dēla. Ja nu paguvis kautkur tā saelpoties to pediņu aromātu, ka kaut kāds draudziņš svarīgāks par ģimeni? Paņems savas mantiņas, pasūtīs veco ratā un aizies uz neatgriešanos. Bet pārliecināts, ka varētu rokas rāmi noturēt, neesmu.

Visticamāk, ka šādā situācijā meklētu kāda bērnu psihologa palīdzību — neesmu pārliecināts, ka ar savu temperamentu izdotos reaģēt pilnīgi pareizi. Vecākais puika, paldies Dievam, jau itin labi zina, kas tie zilie tādi ir, un vismaz atklātās sarunās par šādiem ļaudīm smīkņā. Bet, cik šajā smīkņā ir taisnīgu domu, kas lai zina... Varbūt es spriežu nedaudz vīrietiski, tomēr tas, ka kāds no puikām sapītos šajās nejēdzībās, droši vien būtu krietni sāpīgāk nekā tad, ja kaut kas līdzīgs notiktu ar kādu no meitām.

Sagatavoja Anita Admine