Vai jūs gribētu būt 18 gadus vecs?

Bez šaubām
Jānis Pelšs, 33 gadi

Pat argumenti nav vajadzīgi — tik daudz kas vēl būtu priekšā! Pārmaiņu iespējas, varianti… Esmu pārliecināts, ka cilvēkam, kļūstot vecākam, iespēju skaits samazinās. Ņemsim tik banālu piemēru kā sievietes — skaits varētu būt lielāks. Jo vairāk gadu, jo mulsinošāka kļūst doma, ka katra sieviete tev var būt pēdējā. Jauns cilvēks var kļūt par dižu futbolistu, mūziķi, izgudrotāju, iespējas praktiski neierobežotas. Es ticu tam, ka noteiktā laika posmā cilvēks teorētiski var piedzīvot noteiktu skaitu pārdzīvojumu. Laiks šeit ir nopietns rādītājs. Ir lietas, ko vecāks cilvēks nevar izdarīt tīri no fizioloģijas viedokļa. Pieņemsim, nevar vairs kļūt par izcilu sportistu. Astoņpadsmit gados tu to vari, protams, ja vēlies, bet piecdesmit gados, lai cik labā fiziskā formā arī cilvēks būtu, neko, kas saistīts ar sportisku, estrādes vai cita veida profesionālo karjeru, viņš nepanāks. Garīgi, droši vien, ka viss ir iespējams. Vai arī sociālā plānā — kāds ķieģelis var uzkrist uz galvas, mašīna pārbraukt. Astoņpadsmit gadu vecumā ticība dzīvei ir lielāka. Mazāks cinisms attiecībā uz mīlestību. Protams, ja mēs uzskatām, ka mīlestība ir vērtība. Un astoņpadsmit gados cilvēks var mīlēt –– vismaz ja paklausās bītlus, kļūst skaidrs, ka šādā vecumā var mīlēt visu pasauli. Cits jautājums — kāda ir šīs mīlestības kvalitāte. Kas vēl… nu — zāle bija zaļāka, debesis zilākas…. Un pēc desmit gadiem viss būs vēl vismaz par 10% pelēkāks. Protams, ar to nosacījumu, ka pieredze ir tāda kā šobrīd. Kaut gan var arī bez pieredzes, arī tajā ir kaut kas skaists.Nē, noteikti nē!
Laima Muktupāvela, 40 gadi

Tās gan būtu šausmas. Iemesls varbūt ir tāds: ja cilvēks ir dzimis, dvēsele dzimusi lai izzinātu sevi, tad astoņpadsmit gadu vecumā cilvēkam ir tikai dvēsele, liela enerģija un nav zināšanu par to, kas tu esi. Protams, es varu runāt tikai par sevi. Zinu pēc saviem bērniem, ka septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu vecumā ļoti būtiski ir uzdot jautājumus par to, kāpēc mēs esam piedzimuši, un ne tikai jautājumus. Četrdesmit gadu vecumā es sāku tuvoties atbildei, ka dzīvošanas process ir skaists pats par sevi — vairāk es negribētu atrasties tādā neziņā. Astoņpadsmit gados uz cilvēku sāka skatīties kā uz pieaugušu, bet dzīves noteikumi bija ļoti nežēlīgi un zināšanas par tiem minimālas. Šie noteikumi atklājas tikai spēles gaitā. Tagad ir tā — es turpinu apgūt dzīves noteikumus, taču tās vairs nav ābeces zinības, bet drīzāk studijas. Vairs nepārsteidz cilvēku rīcība, neuztrauc. Es varu brīnīties par to, bet tas mani vairs nespēj apbēdināt. Astoņpadsmit gados es zināju, ka cilvēks ir miesa un gars, brīnījos par savu ķermeni — rokas šādas un citādas, kājas šādas, tādas un tā tālāk… Šodien miesa man nesagādā ciešanas — es zinu sava ķermeņa tieksmes, zinu, ko tas spējīgs panest. Zinu, kā tas vai cits eksperiments var beigties. Tas nenozīmē, ka ķermeņa dzīve nav interesanta, bet vairs negribas eksperimentēt ar nejaušībām. Es skatos, kā rīkojas mani bērni, kā viņi mokās ar šiem pašiem jautājumiem, bet, tiklīdz es saku gatavas atbildes, viņi nesaprot. Acīmredzot tas viņiem jāizdzīvo pašiem. Un tie ir tie loki, kurus es negribētu iziet atkal. Tagad dzīve kļūst arvien interesantāka, daudz kas atkarīgs no liktenīgas sagadīšanās un providences žēlastības. Astoņpadsmit gados es varēju brīnīties par to, kā es cīnos ar savu koka zobentiņu un neviens no tā nekrīt. Un tagad es redzu, ka nevienam arī nav jākrīt, ka viss ir kopsakarībās. Teiciens — ja jaunība zinātu un vecums varētu, ja tas realizētos, tad tas būtu briesmīgi, jo šī izziņa bija tik interesanta! Bet atgriezties tajā, to nu gan nē!

Sagatavoja Anita Admine