Vai jūs citiem piedodat?
Foto no personīgā arhīva

Sagatavoja A. A.

Vai jūs citiem piedodat?

Vita Atvara, dzīvo ārzemēs

Es pat nesaprotu, kāpēc man kādam būtu jāpiedod. Vai tad man kāds ir piedevis? Piemēram, tagad, kaut vai — pa to laiku, kamēr biju projām, es savā dzīvoklī ielaidu dzīvot cilvēku, un viņš nelietīgā veidā izmantoja manu prombūtni. Neko man nesakot, ir pārbūvējis dzīvokli, it kā pat noslēdzis līgumu ar saimnieku, nomainījis atslēgas — izdarījis visu to īpaši nelietīgi. Es gribētu redzēt cilvēku, kurš var piedot kaut ko tādu! Viņš dzīvo manā dzīvoklī ar manām mēbelēm, un es pat nevaru paņemt savas mantas! Atklāti sakot, ir jābūt galīgam idiotam, lai to pieņemtu un vēl jo vairāk — piedotu! Un arī — cik var piedot? Cik ilgi? Man ir 34 gadi, un es cilvēkiem esmu piedevusi daudz ko, bet viņi man ir sagādājuši tikai raizes. Kāpēc tā? Vai arī vēl tad, kad dzīvoju šeit, mans toreizējais draugs iekļuva slimnīcā. Es gāju pie viņa ciemos, nesu ēst, apmīļoju viņu… Bet te reiz pie viņa atnāk kāda sieviete, kura uz to vīrieti skatās tā, ka es saprotu — viņš jājas ar citām! Drausmīgi, ja?! Kad viņam bija problēmas, es aizdevu 50 latus, vēlāk, kad meklēju naudu mammas bērēm (mēs jau bijām šķīrušies), viņam pat prātā nenāca man atdot! Pilnīgs absurds! Vienmēr atrodas cilvēki, kuriem sagādā prieku citu apvainošana vai ļauna darīšana. Kāpēc viņiem jāpiedod? Protams, ir lietas, kuras var un vajag piedot. Bet ir tādas, kuras es pirms brīža pieminēju, tās nemaz nevajag piedot, un parasti arī cilvēki nepiedod tādus pāridarījumus. Kāpēc? Tāpēc, ka to gluži vienkārši nevar izdarīt un nevajag! Jo, ja tiek pārkāpta zināma robeža, tad tas kļūst neiespējami. Attiecībā uz laulātā drauga neuzticību pat Bībelē ir rakstīts, ka tādā gadījumā var šķirties. Un šķirties tāpēc, ka tas nav piedodams. Un visi šie cilvēki, kuri izmanto citus, ja viņiem piedotu, tas nozīmē, ka viņi to tikai vien darītu!

Silvija Aņikanova, dzīvo Rīgā

Varu pateikt tā — es domāju, ka protu piedot, piebildīšu tikai, ka tas nav tāds process, kurš notiek uzreiz, piemēram, pasaku šodien maģisko: “Es tev piedodu,” un esmu piedevusi. Nav tā, jo ar katru aizvainojumu… Vienalga — tas nevar pāriet uzreiz — vienalga, atkal un atkal nākas to atcerēties. Vienkārši šī piedošana ir jāveic katru reizi, kad par to aizvainojumu jādomā, un tad mēģini to rūgtumu palaist vaļā, mēģini pat iedomāties to kā priekšmetu, kas izkrīt no rokām. Jo nepiedot, kā mēs zinām, principiāli ir muļķīgi — tas nozīmē, ka visu laiku jādomā par to, par ko domāt negribas, un par ienaidniekiem šo aizvainojumu dēļ jādomā vairāk nekā par draugiem. Jāpiedod kaut vai tāpēc, lai var justies brīvi. Es šo piedošanu mēģinu neatlikt uz vēlāku laiku, un, lai arī tas nesanāk uzreiz, tad turpinu to darīt otro, trešo un ceturto reizi, kamēr galu galā iznāk. Bieži vien izrādās, ka cilvēki, kuri domā, ka ar šo pirmo reizi ir piedevuši, mānās, jo tā ir tikai ārēja darbība, bet tās jūtas, kuras ir dziļi tevī, tur arī paliek. Manā uztverē nepiedodamu lietu nav, ir tādas — kuras ir piedodamas varbūt gadiem ilgi, bet piedodamas. Kā mēs zinām, visgrūtāk ir piedot tuviniekiem — tieši tuvā attāluma dēļ. Kritērijs, pēc kura var pateikt, ka cilvēkiem esi piedevis, ir ļoti vienkāršs — tu patiesi priecājies, šo cilvēku satiekot uz ielas. Piemēram, man bija ļoti labs un mīlošs tētis, mēs labi sapratāmies. Un lūk, skolas beigās man bija uznācis jaunības dullums — es negribēju iet mācīties tur, kur viņš gribēja — es pat atbildēju, ka vispār negribu mācīties (lai arī tagad man ir divas augstākās izglītības). Un tad viņš mani pirmo reizi mūžā iekaustīja. Apvainojos briesmīgi, pat aizgāju no mājām. Bet tad, kad pati kļuvu māte, tad sapratu, cik gan cilvēks var būt bezspēcīgs sava bērna priekšā, kad viņam vairs nav nekādu argumentu un viņš izmanto savas bezspēcības dēļ to vienīgo, ko var — iekaustīt. Tikai tad es no visas sirds sapratu savu tēvu — un piedevu. Un ja cenšas, tad var saprast jebkuru situāciju, jo mēs vispirms domājam un tikai tad jūtam. Kā tad savādāk mēs zinātu to, ka esam apvainojušies.

Raksts no Oktobris, 2000 žurnāla