Vai jums ir bail no lidošanas?

Jā
Jānis Osis, skolotājs

Jo man ir bail no augstuma. Ne jau tā, ka trīc rokas, bet ir neomulīgi. Ar lidmašīnu es arī neesmu lidojis, tāpēc gan, ka nav sanācis. Man ļoti gribējās redzēt Rīgas panorāmu, bet tad, kad uzbraucu augšā Pētertornī, tajā mazajā skatu laukumiņā, tad sametās tā šķērmi ap dūšu. Es turējos cieši pie margām un tas skats uz leju man galīgi negāja pie sirds. Skaidrs, ka gaisa balonā es negribētu lidot noteikti. Arī tad, kad man bija iespēja lidot ar helikopteru, es no tās gluži vienkārši izvairījos, acīmredzot — bija bailes no tā, ka varētu nogāzties. Vispār… man ir aizdomas, ka visos cilvēkos lielākā vai mazākā mērā mīt šīs bailes, jo galu galā — cilvēkiem nepiemīt dabas dota spēja lidot. Negribas īsti ticēt, ka normāls cilvēks neizjūt bailes vispār. Ja nu vienīgi reliģiskie fanātiķi. Tomēr, esmu dzirdējis, ka pat tie mēdzot baidīties, vienkārši — viņi zina, kāda ir šo baiļu kompensācija kaut kur… tur. Cita lieta — kā cilvēki tiek ar šīm bailēm galā. Drīzāk pat ir tā: tās ir bailes nevis no lidošanas, jo — kurš gan nav apsvēris lidošanas iespēju tīri teorētiski, vai, piemēram, sapnī, bet gan no kritiena. Mani pašu bērnībā ne ar kādām briesmām neviens nav baidījis, es arī nedomāju, ka šādu baiļu iemesls būtu meklējams kā kādu psiholoģisku traumu sekas, bet,— kā es jau principā arī iepriekš pateicu — paša cilvēka dabā. Ir cilvēki, kas principā nepārvietojas ar lidmašīnām, ir viens tāds holandiešu futbolists, viens no brāļiem de Būriem, kuram pat līgumā ir iekļauts punkts, ka viņš pārvietojas ar jebkuriem līdzekļiem, izņemot gaisa satiksmi, vai Ziemeļkorejas līderis, kura vilciena dēļ bija paralizēts viss Krievijas dzelzceļš.

Ir bailes vai nav — ja man būtu jālido, tad es to darītu.Nē
Anna Heinrihsone, māksliniece

Visādā ziņā ne vairāk, ne mazāk kā citiem. Nesen, lidojot gan uz Londonu, gan atpakaļ, notika tādi, bez pārspīlējumiem — īsti negadījumi. Turp lidojot, jau tad, kad lidmašīna cēlās augšā, pilots paziņoja, ka trūkst skābekļa. Sajūta bija tāda, nu — klaustrofobiska, jo lidmašīna nolaidās, bet ārā jau nelaiž…

Atpakaļceļā nepatikšanas sagādāja laika ziņas. Ņemot vērā beidzamā laika notikumus, mums visiem lika pievērst uzmanību instrukcijai Kā rīkoties avārijas situācijās. Es tieši sēdēju pie avārijas izejas — man klāt pienāk stjuarte un saka: “Jūs būsiet atbildīgā! Vai jūs esat gatava lauzt ārā durvis?” Un es saku: “Jā!”, kaut gan patiesībā drīzāk palīstu zem krēsla, ja tas tiešām būtu bijis jādara. Tomēr tās nebija bailes no lidošanas, bet no konkrētās situācijas.

Cilvēks baidās, kad redz, no kā baidīties — šī iemesla dēļ man ir bail braukt ar prāmi. Atceroties filmu Titāniks, šermuļi skrien pār kauliem. Toties visas filmas par aviokatastrofām parasti beidzas laimīgi. Vismaz viens cilvēks brīnumainā kārtā izglābjas, un skatoties kino, mēs taču sevi identificējam ar varoņiem.

11. septembra notikumi manā attieksmē pret lidošanu neko nemainīja, jo viss taču notiek ar tiem, ar kuriem tam jānotiek, tā es to uztveru. Acīmredzot ar mani tam jānotiek nebija.

Bailes varbūt uz brīdi uznāk tad, ja sāc prātuļot, kā tā lidmašīna tur gaisā turas, tur nu man pietrūkst padoma. Es paļaujos uz to, ka katrs veic savu darbu labi, un šajā gadījumā cenšos nedomāt par lietām, uz kurām man nav atbildes.

Sagatavoja Anita Admine