Vai arhitektūra var padarīt jūs resnus?

Neviens cilvēks nav spējīgs ilgstoši dzīvot fiziskajai veselībai kaitīgā, kaut arī arhitektoniski kvalitatīvā vidē, bet ir spējīgs veiksmīgi dzīvot, radīt un audzināt pēcnācējus veselīgā vidē, kas arhitektoniski nav tik kvalitatīva, kā varbūt dažiem profesionāļiem gribētos. 

Mg.iur. Māris Meļķisis, zvērināts advokāts. “Valsts pārvaldes uzdevumu tiesiskais pamats”. “Jurista Vārds”, 2007. gada 22. maijs

Pagājušā gadsimta 80. gadu vidū Pasaules veselības organizācijas speciālisti secināja, ka aptuveni 30 % pasaulē būvēto jaunbūvju un renovāciju var sagādāt veselības problēmas. Kopš tā laika labi zināms ir t.s. slimās ēkas sindroms, ko izraisa mākslīgā vēdināšana un ventilācija, kā arī sintētisko būvniecības materiālu izgarojumi. Ilgstoši uzturoties šādās ēkās bez iespējas nonākt tiešā kontaktā ar dabu, cilvēki sāk sūdzēties par galvassāpēm, skrāpēšanos kaklā, nespēku, iekaisušām acīm un sausu ādu. Līdz šim par kaitīgām ēkas bija ierasts saukt to fizisko īpašību dēļ un nebija dzirdēts, ka veselībai ļaunumu varētu nodarīt ēkas izskats. Protams, laikmetīgā dizaina izpausmes laiku pa laikam kādu uzbudina. Taču tie ir tikai īslaicīgi vājuma brīži, kādus piedzīvoja Rīgas koncertzāles projekta kritizētāji, nosaucot to par melnu zārku, vai princis Čārlzs, jau minētajos 80. gados iepazīstoties ar Nacionālās galerijas piebūves projektu Londonā. Tolaik, sašutis par piedāvāto vīziju, piebūvi viņš nosauca par karbunkulu, kļūstot par bieži citētu laikmetīgās arhitektūras kritiķi. Projekts tika apstādināts, un piebūve galu galā uzbūvēta pēc citu arhitektu – Roberta Venturi un Denīzes Skotas-Braunas – projekta. Savukārt nupat, 2007. gada jūnijā tika publiskots 2012. gada Londonas olimpisko spēļu logo. Ieraugot grafiti stila zīmējumu, ko veido četri bērnišķīgi pleķi, kas tikai pēc rūpīgākas apskates atklāj skaitli 2012, šoks bija liels un diskusijas karstas. Londonas mērs Kens Livingstons raidsabiedrībai BBC atzina, ka “viņiem” (logo dizaina radītājiem no Wolff Olins) nemaksātu “ne penija”, bet logo galvenie aizstāvji – olimpisko spēļu rīkotāji – atgādināja, ka dizains radīts interneta paaudzei. Šo aizbildināšanos un rūpes par jauniešiem logo pretinieki apšaubīja ar ātri sarūpētu pētījumu, kurā vairums aptaujāto tīņu neslēpj, ka jaunā logo dizainu “ienīst”. Formāli jaunais logo ir nekas vairāk kā ar datoru zīmēts dizaina grafikas darbs četros krāsu variantos, tomēr naids pret to aizņēma ievērojamas platības britu nacionālajos laikrakstos un uzmanības ziņā izkonkurēja Demjena Hērsta svaigāko mākslas darbu – ar briljantiem rotāto galvaskausu. Visus citus zīmolu virzītāju, tautas, politiķu un dažādu ekspertu viedokļus tomēr pārtrumpoja apgalvojums, ka olimpiādes logo ir bīstams veselībai. Iespaidīgāko versiju 6. jūnijā publicēja tabloīds “The Sun”, kur lielāko daļu pirmās lapas aizņēma kliedzošs teikums uz melna fona: “Olympics Logo Triggers Epilepsy”. Saskaņā ar organizācijas Epilepsy Action paziņojumu, laikā, kad televīzijā tika demonstrēts jaunā logo reklāmas rullītis, 12 cilvēkus piemeklējusi epilepsijas lēkme. Tā kā aptuveni 2, 5 miljoni cilvēku pasaulē slimo ar fotosensitīvās epilepsijas formu, kuras lēkmes var izraisīt ņirboša gaisma un kustīgi attēli, tad Olimpiskajai komitejai būšot jārēķinās ar neskaitāmām medicīnisko izdevumu un morālo kompensāciju prasībām. Arī respektablie laikraksti turpināja kult putas, kliedzot par nejēdzīgi izlietotajām 400 000 sterliņu mārciņām. Lai arī spēļu organizētāji nebeidza savu logo aizstāvēt, reklāmas rullītis no oficiālās mājaslapas pazuda. Interesanti, ka slimās ēkas sindroms populārajā presē nekad nav bijis aprakstīts dzīvesstila, kultūras vai sporta nodaļās. Tā tehniskā daba un saistība ar globālās sasilšanas problēmu šad un tad ir izpelnījusies vietu vienīgi komentāru lapās un specializētajos izdevumos, tāpēc veselīgas arhitektūras popularizētājiem jāmeklē citi ceļi. Viens no tiem ir šogad īstenotā Lielbritānijas arhitektūras un būvētās vides kvalitātes organizācijas CABE kampaņa, kas mudina arhitektus un pilsētu plānotājus risināt aptaukošanās un neveselīga dzīvesveida problēmu. Par to plašāk 3. janvārī rakstīja “The Guardian” kultūras nodaļā. Raksta nosaukums “Can Architecture Make You Fat?” Gandrīz neviena vārda par kaitīgajiem kondicionieriem un ogļskābās gāzes izmešiem, taču pārliecinošs stāsts par pārāk bieži lietoto liftu un pakāpenisku aptaukošanos, dirnot pie stūres sastrēgumā. Citētie speciālisti visi kā viens atzīst, ka arhitektūrai un pilsētu plānošanai ir jābūt tādai, lai mudinātu cilvēkus pēc iespējas daudz kustēties, pārvietoties kājām, braukt ar velosipēdu. Šo tēmu masveidīgi turpina attīstītajās valstīs iznākošie dzīvesstila izdevumi, mājkopības un dārzkopības žurnāli, kas aicina atgriezties piemājas dārziņos, iepirkties tirgū un restaurēt senču mēbeles. Šajā kontekstā atļaušos īsi pakavēties savā bērnībā un skolas gados, ko pavadīju Jelgavā. Mūsu divos mazstāvu mājokļos, no kuriem viens bija dzīvoklis koka mājā, bet otrs – ķieģeļu privātmāja, bija viss dzīvei nepieciešamais. Dārzā, kas savienoja abas mājas, auga visi pazīstamākie vietējie dārzeņi, augļi un ogas. No agra pavasara līdz vēlam rudenim ziedēja puķes, zīles meža dzīvniekiem arī varēja salasīt dārzā, kur auga divi ozoli, kastaņa, ceriņi, jasmīns,  akācija un ieva. Ome ziemai gatavoja aroniju un cidoniju sīrupu, ābolu sulu, dažādus ievārījumus, marinētus gurķis, opja virtuvē vienmēr bija paliels ķobis ar sālītām sēnēm. Ar mašīnu izbraucām tikai tad, ja vajadzēja doties ārpus pilsētas. Vannu opis kurināja reizi nedēļā, dažkārt mēdzām aiziet arī uz pirti. Tolaik neviens neko ārā īpaši nemeta, un no atkārtotai izmantošanai nododamajām piena pudelēm sanāca lieliska kabatas nauda. Ak, jā, mājās neviens īpaši neslimoja, visi labi ģērbās un bija visumā glīti no vaiga. Nevienu nemāca besis un depresija. Pirmos nemierus un trauksmes sāku piedzīvot, dzīvojot Rīgas centrā un vēlāk Londonā. Dzīvesveids mazstāvu mājās pilsētas centrā ar nelieliem pagalmiem, kur varētu atrast vietu pat garšaugu dārzam, mūsdienās tiek uzskatīts par veselībai vislabvēlīgāko. Tieši tāpēc izbrīnu rada tajā saskatītais kaitīgums, kas plaši apskatīts izdevuma “Jurista Vārds” 22. maijā publicētajā rakstā “Valsts pārvaldes uzdevumu tiesiskais pamats.” Jāatzīst, ka šī raksta kopija nebūtu nonākusi manā uzmanības lokā, ja vien tas nebūtu izraisījis arhitektūras mantojuma aizstāvju sašutumu. Lai arī raksts ir publicēts latviešu valodā, tā īpatnējā sintakse lasīšanu padara daudz grūtāku par augstākminētajās britu avīzēs atrodamajiem rakstiem, kā arī par veselīga dzīvesveida rakstiem vietējos žurnālos. Daži īsākie teikumi tomēr ir visai skaidri, piemēram:  “No labas pārvaldības principa un sabiedrības interešu viedokļa, valsts pārvaldei būtu jāveicina Rīgas centra veco mazstāvu, dzīvošanai nepiemēroto ēku aizstāšana ar jaunām, mūsdienīgām un lielākām dzīvojamām ēkām.” Šo un citus izteikumus vairākas reizes pārlasot, tomēr jāsecina, ka sabiedrības interesēs šajā gadījumā tiek popularizēts veselīgas arhitektūras praksei neatbilstošs viedoklis.