Uzzināt un nesaprast

Jauns pētījums liecina, ka studenti, kas internetā apgūst tiešsaistes kursus, mācās “pasīvā” veidā un nespēj darbā pielietot iegūtās zināšanas. Šie pierādījumi mazina cerības, ka tiešsaistes kursi varētu pilnīgi vai daļēji aizvietot tradicionālo universitātes izglītību.

Times Higher Education, 1. maijā

Diez vai bieži un vai vispār jums dzīvē ir bijusi sajūta, ka esat kaut ko sapratis vai sapratusi. Es domāju – tā “pa īstam”. Kāds teiktu – domājis vai piedzīvojis nopietnas atskārsmes brīdi jebkurā puslīdz nopietnā zinātnes vai pasaules izziņas jomā. Cik nu man pašam ir šķitis, ka tāds brīdis ir piedzīvots, visos gadījumos tas bijis saistīts ar piepūli – visdrīzāk lēnu, pat mokoši lēnu lasīšanu un sistemātiskām sarunām ar cilvēkiem, kas ir gudrāki par mani. Šī sajūta – ka esi kaut ko sapratis – rada ne tikai prāta, bet arī gluži ķermeniskas un, ja tā var teikt, dvēseliskas vibrācijas un ļauj novērtēt, ka atklāsmei līdzīgus brīžus, par kuriem runā reliģijas un mākslas piekritēji, var piedzīvot arī intelektuālā ceļā.

“Pasīvs” informācijas uztveršanas veids, par kuru brīdina britu laikraksta Times Higher Education aprakstītais pētījums, patiesībā ir veids, kā mēs ikdienā uztveram lielāko daļu informācijas. Pārlaižam acis pāri ziņām internetā vai avīzē, un pēc brīža esam aizmirsuši, kas tur bija rakstīts. Meklējam uzmanību piesaistošus atslēgas vārdus vai kādu asprātību tviterī, lai uzzinātu, kāds šodien ir noskaņojums cilvēkiem, kam sekojam. Lasīt avīzi vai tviteri gan vēl nozīmē prāta piepūli – atšķirībā no caurmēra televīzijas kanāliem, kas aizpilda ēteru ar vai nu zibošu ziņu un viendienas “skandālu” mozaīku, vai arī ļauj sekot līdzi telegēnisku aktieru piedzīvojumiem kādā filmā vai seriālā. Jāuzsver, ka runa ir par caurmēra televīzijas kanāliem, jo nav šaubu, ka televīzijā dažkārt var atrast arī šo to vērtīgu. Starp citu, Latvijas iedzīvotāji pie televizora pavada vidēji četras stundas dienā; tas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā, un diez vai kāds ņemsies apgalvot, ka šīs četras stundas ir ļoti vērtīgi pavadīts laiks.

Izglītības sistēma tradicionāli tiek uzskatīta par pretstatu “pasīvam” informācijas uztveršanas veidam. “Pasīvs” informācijas uztveršanas veids nozīmē, ka cilvēks netiek izgrūsts no savas komforta zonas un uztver informāciju no izklaidi alkstoša patērētāja pozīcijām, bet izglītībai ir gluži pretēji uzdevumi. Laba izglītības sistēma piespiež cilvēku ik dienas pārvērtēt vakar apgūto, mudina kritiski uztvert jebkuru informāciju un liek cilvēkam gluži vai šūpoties gaisā, meklējot puslīdz drošus zināšanu pamatus, uz kuriem atbalstīties, lai iegūtu kaut vai mirklīgu stabilitātes sajūtu. Man šķiet, labs izglītības process nozīmē to, ka tu visu laiku atrodies mākslīgi ierosināta neziņas stresa stāvoklī, kas ir nepieciešams priekšnosacījums, lai vispār varētu kaut ko iemācīties. Tu tausties, “apdedzinies”, kļūdies, atzīsti savas kļūdas, nesaproti, kā tu iepriekš varēji būt tik aprobežots, un vienā mirklī atskārt, ka tu vispār esi aprobežots un vienmēr tāds paliksi, bet tomēr tev ir vēlēšanās kaut ko darīt ar šo sajūtu – un te, starp citu, slēpjas akadēmiskas karjeras vilinājums mūža garumā. Jo ar smadzenēm ir līdzīgi kā ar ķermeņa muskulatūru – tās nav iespējams attīstīt un puslīdz uzturēt formā bez pastāvīgu treniņu traumas un slodzes.

Izglītība internetā, ko iezīmē “masveida tiešsaistes brīvpieejas kursu” (massive online open courses) pieejamība, ir sajūsminājusi jauno tehnoloģiju piekritējus. Viņi apgalvo, ka ar tiešsaistes kursu palīdzību iespējams izplatīt iepriekš tikai elitāram cilvēku lokam pieejamās zināšanas un labprāt piebilst, ka tādā veidā maz priviliģēti ļaudis var pārvarēt savu sociālo apstākļu ierobežotību, iekļauties sabiedrības dzīvē un ekonomiskajā apritē. Patiešām, virkni kursu, kas vēl pirms dažiem gadiem bija pieejami tikai desmitiem izredzētu studentu, teiksim, Bērklijā vai Prinstonā, nu apgūst simtiem tūkstoši (!) cilvēku visā pasaulē. Lūk, internets ir radījis “globālas Atēnas bez vergiem” – kāds varētu teikt. Mani pašu vilina iespēja paralēli apgūt kursus dažādās jomās, universitātēs un valodās – teiksim, grieķu un romiešu mitoloģiju, ievadu finansēs un Kārļa Ulmaņa režīma vēsturi. Šāda zināšanu kombinācija diez vai būtu iespējama kādā universitātē vienuviet.

Saprotams, ir kompromisi, – kursa ietvarā rakstāmās esejas vai citus darbus vērtē nevis pasniedzējs vai viņa akadēmiskie asistenti, bet gan citi kursa klausītāji (vismaz pieci tā sauktajā peer review kārtībā). Visas kursa prasības, tostarp pārbaudes darbus, izpilda vien aptuveni 5% cilvēku no visiem tiem, kas pierakstījušies uz aptuveni simt tūkstošiem kursu, kādi internetā pieejami jau patlaban. Tomēr te nebūtu vietas liekam snobismam – nav grūti iedomāties, ka censonis Indijas vai Latgales ciemā, noklausījies Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta lekciju par Higsa bozonu, izdomā veltīt dzīvi fizikai vai, apgūstot Londonas Biznesa skolas kursu par biznesa uzsākšanu, izlemj dibināt savu iesācējuzņēmumu. Politoloģe Iveta Kažoka ir ierosinājusi, ka Latvijas ierēdņiem vajadzētu apgūt vismaz divus tiešsaistes kursus gadā, tā paaugstinot savu kvalifikāciju.

Izpētītais, ka tiešsaistes kursos zināšanas bieži netiek apgūtas un saprastas, un tādēļ nav arī pielietojamas, varētu būt pamatots tādēļ, ka tiešsaistes izglītība nav sistēma, tā diez vai rada mācīšanās stresa režīmu. Ne velti lielās universitātes ASV un Eiropā ir veidotas kā “universitātes pilsētas” (campus) – arī tādēļ, ka uz universitāti cilvēks dodas līdzīgi kā uz klosteri, viņš tur dzīvo stingrā intelektuālā režīmā (vismaz tā ir iecerēts). Lielākā daļa cilvēku – varbūt, atskaitot Ivetu Kažoku – tomēr ir jāpiespiež un jāmotivē mācīties, jāievieto vidē, kur mācīšanās ir režīms, nevis situatīva izvēle atkarībā no noskaņojuma. Izglītība ir varas mehānisms – vērtību radošs un vēlams, bet neizbēgami saistīts ar piespiešanu un disciplīnu. Laba izglītības sistēma, laba augstskola rada stresa režīmu, tā piespiež cilvēku nevis pasīvi uztvert informāciju, bet gan mēģināt kaut ko saprast un ik dienas apzināties savas nezināšanas robežas. Vai un kad tas izdosies interneta izglītībai, es nezinu.