Uzburtā vieta

Mēs dzīvojam pirms simt gadiem. Līst tas pats lietus un no ēdamistabas atskan bērnu čalas. Es stāvu lielajā zālē pie loga un raugos lejā uz pielijušo dārzu. Pa šosejas strēli ielejas pretējā pusē aizbrauc mašīna. Zāles stiebri sitas gar lieveni un sūna uz pakāpieniem ir piemirkusi koši zaļa. Aiz manis ir tukša telpa, un entropija sasniegusi robežu, kad zaudējumi vairs nav iespējami. Katra vieta reiz piedzīvo brīdi, kad liktenis to pārvērš nebūtībā vai turpinājumā.

Ja es pagrieztos, es ieraudzītu gaismas strēli, kas ieplūst pa aiznagloto logu šķirbām, un tās kūlī – ņirbošus putekļus un gružu kārtu uz grīdas – dakstiņa šķēpeli no trīsdesmitajiem gadiem, metāla detaļas no piecdesmitajiem, eļļas plankumus no sešdesmitajiem, izlietotas baterijas no septiņdesmitajiem, pudeles no astoņdesmitajiem un apsveikuma kartiņas no deviņdesmitajiem, īsi pirms aizbraukšanas. Pa labi būtu pionieru skatuve, pa kreisi – kinomehāniķa telpa ar sienā izsistiem lodziņiem filmu rādīšanai, katrā stūrī pa izlauztai podiņu krāsnij. Uz priežkoka grīdas stāvētu nez no kurienes uzradusies dreijernīca – tāda zemnieciska koka virpa ratu spieķu darināšanai. Varbūt tā ienesta no blakus mājas, kad telpa zaudēja robežas un visas kontūras sajaucās. Te cauri gājuši simtiem cilvēku, katrs atstādams savas nolietojuma pēdas, un promejot paņemdams līdzi pa daļiņai sagruvušās dzīves, pa kādai durvju vērtnei, krāsns podiņam, pakāpienam uz otro stāvu. Viņu vietā nākuši citi, ienesuši pa televizoram, kurpju pārim un neiztrūkstošai nākamo paaudžu bērnu redeļu gultiņai. Daudzi bērnu pāri jau sen izauguši lieli un novecojuši un viņu bērni varbūt Rīgā izmācījušies. Rīga, Rīga! Fascinējošais izbraukums uz darbu.

Es gribētu te dzīvot, bet es baidos. Nomazgāta siena, krāsu pēdas un plankumi, mitrums, kas visur sūcas uz augšu un tad nedzirdami izgaro telpā. Ēnas, kas pielipušas sienai, mazliet rozā un nedaudz zaļas. Hromatika, kas izēdusies cauri apmetumam un iesūkusies vecajos ķieģeļos. Vasarās tie atdod savu miklo siltumu sienas virsmai un atstaro krāsu no iekšpuses. Ķieģeļi ir mājas apslēptās acis. Tie vēro apmetumu un plāno krāsojumu no iekšpuses ar neredzamu spēku. Veco ķieģeļu sarkanums ir pamatkrāsa, tie rada laika izjūtu, un ir vienīgais  tonis, kuru nevar atdarināt un izvēlēties mūsdienu katalogos. Šai mājai nav ekonomiskas pagātnes un arī nākotnes, tā nesīs vienīgi zaudējumus, jo pati ir bankrota iemiesojums. Bet kāpēc tad dzīvot, ja tu neesi spējīgs zaudēt, ja tev ir bailes no bankrota? Dzīve pati ir neizdevies uzņēmums, jo tā nes zaudējumus, un mēs dzīvojam, pateicoties vienām vienīgām subsīdijām. Ko gan es šeit pārdošu? Zaļā glāzē ielietu vīnu uz gara, balta galda? Jo lielāka māja, jo aukstāki sviedri, jo vecāki mūri, jo slapjāki palagi. Atceries mani, čukst putekļi – no tālienes atlido dzejas rinda un nobirst apmetums.

Andante

Kaimiņš noplūca miežu vārpu, paberzēja to plaukstā, iemeta graudus mutē un teica – mieži gatavi, jākuļ. Es pakošļāju pildspalvu un pakūlu tukšus salmus. Viņš aplaida skatienu apkārtnei un nopūtās – bēdu ieleja. Es atbildēju – laba aura. Viņš piebilda – bija trīs dēli, palika viens – tā dzīvē iet. Es mierināju – te apkārtne zaļa, un devos šosejas virzienā. Viņš pagriezās un palika ar cerībām uz nākamo ziemu.

Dzīves sajūta rodas no bezvietības – pusceļā starp graudu un pildspalvu, raupju delnu un domu, palikšanu un aizbraukšanu. Tā pārkrāso zaļu ieleju pelēkā bēdu krāsā un tūlīt atkal padara to sulīgi zaļu. Dzīves sajūta ir kā nekad nenožuvis akvarelis, pa kuru plūst un notek uz leju krāsa. Atšķirībā no eļļas gleznas tā nepazīst otas triepiena, krāsa velk tevi līdzi pa visu virsmu, kad tā plūst un mainās. Dzīves sajūtai nav skeleta un plecu, kur uzkraut smagumu un izveidot stāju – sabiedrisku, publisku, ārēju, tā pati ir viegluma iemiesojums. Tāpēc tā ir bezvietīga, un līdzīgi krāsai, smaržai un skaņai eksistē izplatījumā starp diviem punktiem. Dzīves sajūta ir kā bezgaisa proletariāts, kas tuvojas tev no visām pusēm ar sārtām neļķēm.

Es varētu te dzīvot, tērēt naudu un izlietot laiku. Tā būtu dzīve nomaļā vietā un es būtu īsts nomaļnieks. Šeit domas varētu nākt un iet bez steidzīgas ķermeņa pārvietošanās telpā un tām nebūtu vajadzības pārkāpt mājas slieksni. Te labākās atmiņas rastos no klusēšanas starp mums abiem – neuzdotiem jautājumiem, nesaņemtām atbildēm un garām pauzēm starp tiem. Stundas pildītu lēni dziestošas kafijas aromāts, un tikai plānu tasīšu šķinda iztraucētu klusumu.

Kā būtu, ja šeit es mēģinātu ierakties? Varbūt šī vieta radīs jaunu pieredzi, vai man tik un tā būs jāizmanto ikreizējie tehniskie līdzekļi, lai pārvietotos uz citu vidi, kur pieredze rodas no kontrasta? Te ainava maz pārvēršas, tik vien kā četri gadalaiki, dažreiz lietus, saule vai stiprāks vējš. Vai ar to pietiks? Dzīve apkārt arī ir nekustīga, un maz ticams, ka pie gala durvīm piestās garāmbraucoša mašīna, šoferis pieklauvēs un vaicās: “Kā tev iet?”

Allegro

Taču nē! Te skanēs dziesmas un čalas, čaukstēs tērpi, un cauri anfilādēm steidzoties pretī vēlīniem viesiem, telpās sacelsies vējš. Te spēlēs orķestris, šķindēs glāzes un viesi pārvietosies no vienas istabas otrā. Viņi uzkavēsies bufetes telpā, no jauna piepildīs glāzes un cauri virtuvei un garām pieliekamajam kambarim dosies uz salonu. Tā būtu skaista un pieticīga celtne, bet viesi tik un tā varētu iet pa riņķi, tikai pa riņķi trīs lielākos un mazākos apļos cauri saloniem, zālēm un istabām, un viņi nerauktu degunus, nokļūdami virtuvē. Vienu telpu mēs būtu pārdēvējuši par brokastnīcu, jo te iespīd tikai rīta saule un cauri vecās gobas lapām met raibas ēnas uz sienas.

No rītiem es sēstos uz velosipēda un laistos lejā pa aleju. Virs priekšējā riteņa būtu piestiprināts grozs, kurā salikt pirkumus, un es dotos uz tuvējo pilsētu iepirkties. Es nopirktu krējumu, maizi un nedaudz svaigi spiestas olīvu eļļas. Varbūt es ieietu zivju veikalā, pieliecis galvu zem slīpās dakstiņu karnīzes, vai bufetē iedzertu tasi kafijas. Saimniecības veikalā lūkotu pēc kādas skrūves vai ziepju gabala – lielie darbi, kuri sagatavo dzīvi, būtu beigušies, un man vajadzētu vairs tikai dažas neparasta izmēra skrūves. Tā nebūtu iekārtošanās, bet dekorēšana, tas nebūtu līgums, bet solījums. Mēs pirktu dzīvi tikai jūtu un pašas dzīves dēļ, mēs negribētu iegūt neko citu, kā vienīgi tīru laimes esenci. Tāpēc arī pirkumi būtu nepraktiski. Tad es pieslietu riteni pie grāmatnīcas sarkanās ķieģeļu sienas, ietu iekšā un nopirktu kādu sējumu. Pēc tam mītu pedāļus atpakaļ. Es brauktu cauri laukiem, kuros zemnieki vēzētu izkaptis, viņu sievas blakus laukos salīkušas ravētu bietes, bērni, piesegušies baltām cepurītēm, citos laukos lasītu no kartupeļiem kolorādo vaboles un mestu tās stikla burkās. Upes pļavās vecāsmātes pārsietu govis. Nē, nē – tālāk rūktu arī traktors, pašgājēja pļaujmašīna vai kāds cits lauksaimniecības agregāts. Mans augums izslietos virs miežu lauka un baltais krekls no tālienes slīdētu pār to kā balts karogs. No attāluma varētu redzēt, kā es paceļu roku sveicienam un zemnieki man atmāj pretī. Mēs nedaudz pazītu viens otru. Mani neinteresē tas, kas bija, mani interesē tas, kas varētu būt. Pilsētiņa varētu atrasties mazliet tuvāk, lai nav tik daudz reižu jāgriež pedāļi. Tam varētu nepietikt spēka, jo brokastīs es būtu ēdis tikai sausiņu un sāpīgi piedzēris klāt melnu kafiju.

Šajā namā nebūtu krampju un aizvērtņu, to arī nav, loga slēģis guļ izlauzts manā priekšā uz grīdas. Mēs būtu par velti ieguvuši to, kas piederēja mūsu sirdij. Kamēr sabiedrība piedzīvoja evolūciju desmit gadu garumā un priecājās par ārpuses nomaiņas ātrumu, mēs aplinkus tuvojāmies simtgadīgai telpai, kurā nekas nav jāmaina. Mēs vērojām sauli rieta plīvurā un atvērām durvis uz nākamo telpu, it kā skaidri zinādami, ka īstenība ir atšķirība starp diviem vakariem verandā, kad bezdelīgas lido augstu debesīs, un kad tās lidinās zemu, bet saule izšķīst izmērcētā miglā bez pārspīlēta dramatisma. Mūsu vienīgā priekšrocība bija mūsu redzīgums, un redze bija mūsu dzīves sāls. Mums nebija jāsacenšas par savas iztēles augļiem, un tas darīja mūs brīvus. Vērtības, pēc kurām mēs tīkojām, un kuras, šķiet, mums arī pienācās, netirgoja biržā.

Tiklīdz pieredze šķērso ādu, tu nonāc kādā telpā, slikti – ja sabiedrībā. Mūsu vieta bija citāda, tā atgādināja nokārtotu dzīvi. Pavērtas ozolkoka durvis uz garu koridoru bija pāršķēlušas skatu uz griestiem tieši pa vidu. Šī telpa varēja kļūt par mājvietu vēl vienai dienai, nedēļai, mūža gadam. Tie pagaistu kā troksnis drapētā istabā, norimtu kā priekšmets, kurš iekrīt vatē, neatstājot sekas. Tāpēc te patiktu dzīvot. Vissvarīgākā pieredze, kura jāapgūst dzīvei aiz ādas robežām, ir prasme saraut attiecības – sākumā ar mūzikas skolu, tad – parasto skolu, vēlāk – ar dažām iestādēm un draugiem.

No rīta te varētu dzert kafiju gultā un ilgi skatīties sienā. Siena ir labākais civilizācijas izgudrojums – kaut kāds kompromiss starp ādu un pasauli. Tā pasargā no citiem cilvēkiem un uztur apziņas spēli ar telpu. Siena uzbur ilūziju, ka kāds ārpusē uztver tavu atrašanos šeit. Taču tas ir vismaldīgākais pieņēmums par tavu nozīmi, vajadzīgumu vai nepieciešamību vispār tikt pamanītam. Es meklēju kādu piederības zīmi telpas iekšienē, varbūt kādu zirnekļa tīklu vai caurvēja pūsmu. Regularitāte, ar kādu vējš izpūš cauri tukšai telpai, ir apbrīnojama.

Katra vieta reiz kļūst tik sāpīga, ka tu nevari vairs tajā atrasties – tevi pārāk nomoka atmiņas par bijušo. Tāds ir bērnu dzelzceļš ar nomontētām sliedēm un apsūnojušiem gulšņiem, tāds ir vilciena vagons ar koka kupejām, kurš sen vairs nekursē. Atmiņas, kas pieaugušas vietai, padara to nepanesamu un izraisa bēgšanas refleksu. Taču šī vieta nebūs tā, kurā mēs kolekcionēsim atmiņas. Mēs tikai dzīvosim uz priekšu un ļausimies dzīves vienkāršībai.

Vietu nemaz nevar radīt. Katra jaunceltne ir tikai tukšs sapnis. To nevar dabūt gatavu savādāk, kā vien no jauniem materiāliem, un tad, kad tā gatava, viss sāk krist uz nerviem – apmetums, krāsa, nedabiski spalga skaņa, putekļu un traipu trūkums. Tiekšanās uz jaunu vietu nozīmē jau paredzamu iznākumu – ak, cik labi bija, kad mēs vēl dzīvojām vecajā mājā. Vietu var radīt tikai ģeniāli cilvēki – pārējie to var apdzīvot, bet viņi savu noslēpumu ir paņēmuši līdzi. Un laikam viņu noslēpums bija lēnais laika tecējums un pārliecība, ka viņi dzīvos simt gadu. Viņi savas mājas cēla nevis sev, bet savai dzimtai un bērnubērnu paaudzēm. Viņi nepārstādīja simtgadīgus ozolus, bet es neticu, ka šīs mājas, vietas un koki jelkad ir bijuši jauni. Un pat ja es šīs vietas esmu redzējis tikai pilnbriedā vai noietā, cilvēki tās radīja tieši mums. Tie ir viņi, kas tagad ar manām acīm raugās uz pielijušo dārzu, un zāles stiebri un trauku šķinda verandā mani saista ar viņiem.

Es gribētu te dzert vēlīnu rudens tēju, apsedzies ar pledu, no tasītes, kurā vējš saceltu baltus garaiņus. Šis aukstums būtu atstarpe starp mani un viņiem, un caurumi griestos būtu paaudzes, kas izkritušas starp mums.

Kas gan vietu aizdara ciet? Kas ir tas spēks? Pa zaļiem laukiem un grantētu ceļu mēs braucām tovasar, un tad pāri laukam dīķa otrā pusē iznira balta siena ar tumši brūnu dakstiņu jumtu virs tās. Mēs iegājām vēsajā zālē ar parketu un kamīnu. Ārā sanēja tikai bites un visa dzīvā radība dusēja dienvidu. Brīvi pieejama ir tikai izbijusi bagātība, tā, kas atsegusi sevi ar tukšām logu ailēm, līdz kājai atgrūstām durvīm, nobrukušām trepēm, velvēm, kas turas uz caurumiem, terasi, no kuras atlikusi vairs tikai vieta. Vēl viens šedevrs iet zudumā, kad no pagraba uzvējo auksta dvaša un virs galvas caurvējā nočīkst durvis. Un tu tikai domā, ka tas ir caurvējš, jo nekāda vēja un arī durvju vairs nav. Vēl tikai vietas gars pretojas pilnības sasniegšanai un žēlojas par likteni. Varbūt viņš aicina mūs pabeigt šo vietu? Tuvoties, iejusties, uzdrošināties un palikt? To varētu darīt. Te visu varētu sākt no jauna. Un tad klusumā atskan vēl viena skaņa – dobjš sitiens – vietas gara derība ar tevi. No šī brīža sākas vietas aizvēršanās. Tā ir atbilde uz dobju troksni. Vietas gars neatbild uz jautājumiem. Tev nevajag baidīties no viņa, jo viņš jau nelūdz palīdzību, viņš vienkārši dod ziņu. Aizvēršanās ir tava atsaucība – risks rīkoties ar to, kas tev nepieder un nekad nav piederējis, trīsas nākotnes priekšā, kas beigsies ar nožēlojamu vietas piepildīšanu ar sevi. Tagad es zinu, kāpēc viss spožums iznīkst – tāpēc, ka tas tiek piesavināts, tam uzrodas gādīgs saimnieks.

Šo vietu vajag definēt bez jebkādas vēršanās pie tās būtības, tikai, vērojot tās parādīšanos un ieklausoties sevī. Tā būs dzīve, kas sāksies pēc tam, kad es būšu izlīdis caur smaga kalna apakšu un visas nastas būs palikušas aiz muguras. Un uz salūtu sev par godu es raudzīšos bez aizspriedumiem. Tas būs dzīves posms starp pabeigtiem darbiem un pilnīgu laimes stāvokli, un mūsu vienīgās rūpes būs dekorāciju radīšana.

Mēbeles mēs meklētu antikvariātos. Mēs ilgi staigātu pa tiem un neko nevarētu atrast. Antikvariāta turētāja censtos mums izdabāt un izklaušinātu: “Kādas mēbeles, madam, jūs vēlētos? Ampīru? Rokoko? Bīdermeijeru? Ar grebumiem?” – “Nē, nē, to nē!” – “Bet kāds tad ir jūsu stils?” viņa kļūtu nepacietīga. “Iedomājieties parketu, un Vīnes krēsls lido pa to,” mēs izsviestu uz priekšu roku. Viņas seja pārvērstos, bet mēs tikai uzsauktu: “Nekas, nekas, mēs pie jums vēl ienāksim!”

Moderato

Bet ar to vēl būtu par maz – mēs ieliktu sludinājumu avīzē: “Steidzami iepērk vecas gleznas.” Mēs sāktu jaunu kolekcionēšanas ēru un mums būtu plašs interešu loks, tas ietvertu Meisenes porcelānu. Mūs vairs nemocītu vēlme uzlabot pasauli, un jebkādas aktīvisma lēkmes kļūtu retākas ar katru reizi, kad mēs iegādātos kādu apgleznotu tasīti. No lietām un priekšmetiem te nebūtu nekā no nepieciešamā, tikai liekais, tikai liekais. Mums nebūtu šeit ne pie kā jāpierod un ne no kā jāatradinās. Būtu dzīves vidus, un mēs būtu paņēmuši vienu brīvu gadu laika palēnināšanai – mūzikai, pastaigām un grāmatu lasīšanai. Ja zinātu, kad ir mūža vidus, šo laiku varētu izvēlēties precīzāk, bet mēs neko nebūtu nokavējuši. Krēsls būtu nošķiebies, es varētu to iztaisnot, lai vēl kādus trīsdesmit vai četrdesmit gadus sēdētu taisni un neslīdētu nost, bet – kāpēc? Piecdesmit gadus pirms manis uz tā ir sēdējis smags cilvēks un arvien slīdējis zemāk un zemāk. Kāpēc lai es pieņemtos prātā un sāktu iztaisnošanu? Mēs apmainītos šeit tikai divām frāzēm – “Pažēlo mani!” un “Tu mani nemīli”. Vēlos vakaros klausītos mūziku tālu uguņu atblāzmā. Apkārt būtu tumsa, un gaismiņas no tuvākās mājas nāktu līdz mums vairākus kilometrus. Tās tuvinātu mūs notikumam un balvas pasniegšanas ceremonijai. Ieildzis mēģinājums kļūtu par dzīvi, visumā izdevušos.

Kādu laiku pēc inerces es vēl dotos raitās pastaigās līdz brīdim, kad uz vientuļas meža takas sastaptu cilvēku, kurš pastaigājas lēni. Mēs samainītos uz šaurās takas, un tas būtu tikai viens mirklis, kurā es saprastu, ka dzīve ir problematizēšanas beigas un rūpju satura izmešana no tās. Ka pie dzīves mēs varam nonākt tikai kā pie tukšas formas un ārkārtīgi lēna laika tecējuma. Bet kāpēc tad manam nejaušajam pretimnācējam acīs bija tādas skumjas? Un kāpēc es, sastapies ar viņu, palēnināju gaitu? Vai arī es te gribēju iemācīties dzīvi bez rūpēm un bezgalīgi daudz laika, ko varēšu veltīt sev? Vai mans mērķis atbrīvotajā laikā bija iemācīties pavārmākslas noslēpumus un beidzot pagatavot ēdienu sev, piemēram – uzcept olas? Un vai galu galā drošāku mani nedarīja sastapšanās ar vēl kādu cilvēku dažus kilometrus dziļāk mežā, kurš rēja kā sunītis un atdarināja putnu balsis. Arī viņš gāja lēni, bet viņa seja smaidīja un tajā nebija raižu. Ieraudzījis mani, viņš apklusa un pacēla roku sveicienam. Varbūt viņam arī bija ļauni nodomi un viņš tikai izlikās? Es atkal paātrināju gaitu un atguvu līdzsvaru – kaut kādu samēru starp dzīves piepildīšanu un formas iztukšošanu.

Kādu dienu mēs sacerētu uz savām bērēm aicināmo viesu sarakstu. Nekur nebūtu jāsteidzas un saraksts iznāktu garš. Citu dienu sēdētu krēslā, burzītu pirkstos izšūtu sonjeti un iztēlotos zvana skaņas, kas atskanētu, ja mēs to paraustītu, un vēlīgās sejas, kas sarastos telpā no visām malām. Bet tā būtu tikai veca papīra strēmele, kas atplīsusi no aizlīmētajiem logiem, caurvējš svilpotu tukšajā telpā un laukā vējš rautu ābelēm nost lapas. Ne tagad, ne arī kaut kad vēlāk man apkārt nebūtu daudz cilvēku. Un, kad pienāktu sēru brīdis, tas būtu tīrs estētisks baudījums – ziemas laikā saule apspīdētu apkārtni un bezvējš kailos zarus padarītu dzidrus un skanīgus, vasarā nedaudz cilvēku atstatus stāvētu izkaisīti zem lielajiem kokiem.

Es te to vien darītu kā domātu. Par visu. Trīs nojausmas uz priekšu, trīs teikumus atpakaļ. Tad uzpūstu vējš un domas mainītos. Dažas domas es pierakstītu, nevis to svarīguma, bet viegluma dēļ. Es būtu atbrīvojies arī no sabiedriskiem pienākumiem, līdzdalības komisijās, valdēs un padomēs, es vairs nebūtu loceklis, biedrs un dalībnieks un man nebūtu pienākuma uz āru – kaut ko virzīt, stumt un dedzīgi aizstāvēt. Un tas būtu tāpēc, ka es uz pasauli būtu sācis raudzīties nevis kā pārveidojamu, bet dekorējamu lietu. Es būtu sapratis, ka pasaule ir nevis jāuzlabo, bet jāpiesprauž tai broša – jāizdaiļo kāda maza vieta. Es drīzāk rūpētos, lai uz pārnēsājamā galdiņa gultas tuvumā vienmēr atrastos cukurtrauks, nekā dzirdētu pārmetumus, ka profesoru sasniegumu izstādē neesmu atjaunojis godalgu stendu. Un, protams, es no visa aizietu pirmais, negaidot mudinājumus, mājienus un grimases – paslēpis plaukstā tumši sarkanu stikla brošu. Jautājumu “Ko darīt?” pamazām būtu nomainījis jautājums “Vai vajag?”, un tad tā vietā nācis jautājums – “Vai tas piestāv?” Substance būtu kļuvusi par atribūtu un pretenzija sarukusi izmēros. Es būtu sācis dzīvot nieku pasaulē. Un tā nebūtu vienkārši reakcija uz politiskā tirgus sašaurināšanos un estētiskā tirgus paplašināšanos, tā būtu atskārta par iespēju izveidot pilnību tās vismazākajos iespējamos apmēros. Tā būtu sajūta par savas brīvības pilnīgu kontroli.

Šajā telpā man vairs nebūtu jāpārdodas, un visjaukākās lietas es dabūtu par velti. Visi kredīti būtu nomaksāti un aiz sienas nebūtu ne rūpju, ne gaidu, ne pienākumu. Un pat ja man būtu jāpārdodas, tad tikai izmeklētā un nepamanāmā veidā; mani tirdzniecības maršruti ietu pa neiebrauktiem ceļiem un vietu tīmeklis āriniekiem paliktu neatminama mīkla. Es būtu tīri personiska būtne, man nepiederētu plaši īpašumi, tikai pašam sava uzburta vieta. Maskas būtu pakārtas priekšnamā, personāži palikuši aiz durvīm, iekštelpās būtu nokratīta pat identitāte. Tad atklātos trešās šķiras nezināma un draņķīga dzīve – lūk, visas pieredzes summa. Varbūt šī vieta iegūs raksturu pēc daudziem gadiem, kad varēs teikt – tas viss no vectēva – atjaunotas flīzes, ar rūpību no jauna izgatavoti slēģi, paneļi logu ailēs. Mazbērna roka pieskarsies krēsla atzveltnei, un viņš nezinās, ka tas kādreiz te nav stāvējis. Nekad neiekļūt straumē – lūk, viss dzīves noslēpums.

Ieeju aukstā virtuvē. Te sen neviens nav vārījis tēju. Mani sasniedz senas smaržas – aplupusi krāsa, iekurta plīts. Es to vairs neatceros. Siltums, kurā tagad dzīvoju, nonāvē pagātni. Tad eju tālāk – pagrabs ar velvēm, vīna pudeļu krāvumi, smagas koka kastes, atmiņas no ziemas braucieniem uz siltām zemēm un par līdzi vesto bagāžu – svarīgākā vieta ēkā zem pamatiem. Un vietas bez pagrabiem, kurās tagad uzturos, kā zobi bez saknēm. Es vispār šo jēdzienu vairs gandrīz nepazīstu – bērna bailes no tumšām piekrautām telpām, kur sveces liesmas met spocīgas ēnas, un, jaunu māju ceļot, nesaprotu padomu vispirms izbūvēt pagrabu. Atbrauks celtnieku brigāde, atvedīs materiālus un saliks tos no virsmas uz augšu, spoža gaisma izskries cauri neaptumšotai telpai. Pēc kā man ilgoties – pēc vecas vai jaunas vietas? Vēl mazliet bieza vīna, kas, ilgi nosēdināts, iekrāsojis stiklu, vai vēl mazliet ūdens, ar ko atšķaidīt savas plānās domas? Tad eju laukā zem vecās bumbieres un nomēru attālumu – lai cik tālu sniegtos skats – līdz meža malai, pakalnam vai ielejas pretējai pusei, es zinu, kas atrodas aiz horizonta. Mana iztēle vairs nav mierinājums, un ko citu es varu darīt, ja ne piepildīt ierobežoto telpu ar jelkādu rīcību. Ņemties un rosīties, būvēt un plānot, pievilkt komunikācijas un ceļa malā ierakt stabu “Skaistās dzīves aģentūra. Visas apkārtnes satekles punkts”. Vai varbūt nedarīt neko – kolekcionēt iebrukušas sijas, pievienot krājumiem vēl vienu sapuvušu grīdu, būt pārliecinātam, ka šķūņa jumts noteikti iebruks šoziem, tikai raudzīties uz vecuma plaisām, nokavēt apdrošināšanas un regulāro tehnisko apskašu termiņus, aizmirst par medicīniskajām apskatēm un ierakstīt smadzenēs atziņu par lietu pasauli, kurā dzīvoju: “Tev viss ir sabrucis.” Caurs krēsls, uz tā pat nevar sēdēt, caurs jumts, plaša, tukša telpa, caurvējš, bet – kas par galdautu! Un kas par glāzi!