Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Stāvu sniegota kalna galā trīsarpus kilometrus virs jūras līmeņa; viss, ko redzu, cik vien tālu acis sniedz, ir spoži baltas, sniegotas kalnu virsotnes un tik zila un dzidra debess, kādu esmu redzējis tikai krāšņiem dabas skatiem veltītu fotoalbumu bildītēs. Jau nedēļa pagājusi kopš manas ierašanās Irānā, bet tikai tagad sāku apjēgt, ka patiešām beidzot esmu šeit. Idilliskā ziemas ainava, protams, manis paša vēl tik nesenajiem stereotipiem pagaidām izaicinājumu nav metusi. Līdz Teherānai nav sevišķi tālu - pāris stundas uz leju pa vijīgu kalnu ceļu, bet savā prātā esmu gaismas gadu attālumā no automašīnu piekūpinātās galvaspilsētas. Esmu atbraucis uz Irānu paslēpot.
Šodien, kad ar Latvijas pasi ceļot kļūst arvien vienkāršāk, kad robežas tiek nojauktas un vīzu režīmi atcelti, uz Irānu braukt, šķiet, gribētu vienīgi tāds, kam tur būtu kas vitāli nepieciešams - tik sarežģīts ir Irānas vīzas iegūšanas process. Mani tomēr vadīja tikai vienkārša cilvēciska interese par zemi, kur neesmu bijis, un vēlēšanās paspodrināt vienu no gadiem nekoptiem vaļaspriekiem.
Dizina ir neliels kalnu kūrortiņš starp Teherānu un Kaspijas jūru, Eiropas standartu komforta ziņā tas piedāvā salīdzinoši nedaudz - te ir tikai pāris trīszvaigžņu viesnīcu, dažas slēpošanas ekipējuma nomas vietas un uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi restorāniņi un tējnīcas, kas izkliedēti starp kalna pakāji un augšdaļu. Pavairāk slēpotāju salasās nedēļas nogalē, lielākoties tie ir studenti no Teherānas. Ārzemnieku pavisam nedaudz - pamanu pa kādam skandināvam, vācietim un arī dažus krievus, kas signalizē ar skaļām un spilgtām vārdu pārmaiņām. Kā noprotu, tērzējot ar irāņiem, krievi šeit īpašā cieņā nav - tieši savas izslavētās bravūrības dēļ. Dizinas irāņi ir diezgan pārsteigti nevis par to, ka esmu latvietis, bet gan par to, ka viņu zemē esmu vienkāršs tūrists, nevis kāds diplomāts, kas atbraucis no galvaspilsētas izbaudīt sniegu nedēļas nogalē.
Bez modernas tehnoloģijas palīdzības sakrātais sniega segas biezums Dizinā kompensē visu, kā pietrūkst komforta jomā. Ja tam vēl pievieno smieklīgi nelielās izmaksas par viesnīcu, ēšanu, slēpju īri un pacēlājiem, tad slēpošana Irānā pēkšņi izskatās pievilcīgāka nekā dažā labā Alpu nogāzē, kuras pēdējo gadu laikā ir, gluži pretēji, piedāvājušas sniega deficītu un astronomiskas apmešanās cenas. Bet, protams, būtu naivi iztēloties, ka no sniega dabiskuma un zemajām cenām veidotos formula, kas garantētu Irānai ārvalstu slēpotāju pieplūdumu.
Stereotipu revidēšana laikam gan bija interesantākais no mana brauciena uzdevumiem. Izvairoties no visu stereotipu metodiskas uzskaitīšanas un iztirzāšanas, jāatzīst, ka mans lielākais rūpests pirms došanās uz Irānu bija mana personiskā drošība. Vai bez problēmām tikšu cauri imigrācijas kontrolei? Vai mani izsekos vietējie spiegi? Vai teroristi mani nenolaupīs? Tagad šie jautājumi man izklausās absurdi, naivi un smieklīgi, bet, ja objektīvas informācijas avotu skaits ir tik ierobežots, kāds tas ir par Irānu, ir pagrūti ignorēt masu mediju kultivēto Irānas imidžu: neviesmīlīga, barbarisku likumu pārvaldīta zeme.
Atklāju, ka vidusmēra irāņi ir pārsteidzoši viesmīlīgi, simpātiski, izglītoti un zinātkāri ļaudis. Angļu valoda, lai arī reizēm paskopa vārdu krājumā un gramatikā, tiek lietota bez liekas domāšanas un kautrēšanās (kas reizēm, dabiski, var novest pie kurioziem pārpratumiem). Viņu small-talk tēmu izvēle bija viens no maniem pirmajiem interesantākajiem novērojumiem.
Lieki nekavējoties pie laika apstākļu analizēšanas, gados jaunie irāņu studenti ķērās vērsim pie ragiem ar negaidīti tiešiem jautājumiem: “Ko jūs domājat par mūsu prezidentu?” “Kādas ir jūsu domas par talibiem?” Viņi ne tikai jautāja, bet neskopojās arī ar savu situācijas vērtējumu, piemēram: “Talibi ir sūdu galvas (shit-heads) ar visiem saviem stulbajiem turbāniem.” Šādās ikdienišķās sarunās jaunie irāņi mazpamazām sāka man atklāt, ka ne jau visi Irānas iedzīvotāji ir reliģiozi fanātiķi, kas seko dogmām - daudzi ir neapmierināti ar valdību, uzskata, ka klerikāļu politiskās doktrīnas ir novecojušas un ka tās būtu laiks mainīt. Ņemot vērā, ka apmēram 70 procenti no Irānas 70 miljoniem iedzīvotāju ir 30 gadu vecumā un jaunāki, ir pagrūti iedomāties Irānu, teiksim, pēc gadiem divdesmit bez nozīmīgām politiskām izmaiņām.
Sievietes Irānā drīkst noņemt lakatus (vai citas galvassegas) tikai tad, ja apkārt nav vīriešu, citādi tas tiek uztverts kā vietējo kultūru nerespektējošs žests, un, atšķirībā no kaimiņos esošajām arābu zemēm, galvassegas nēsāšana tiek pieprasīta arī ārzemniecēm, neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes un reliģiskās piederības. Taču arī šai tradīcijai jaunā paaudze regulāri met izaicinājumu ar lakatiņiem, kas uz galvas “noslīdējuši” gandrīz vai līdz pleciem, un spilgti sakrāsotām lūpām. Laiku pa laikam “reliģiskā policija” tvarstot “nemorālas” sievietes, bet tādas tvarstīšanas notiekot arvien retāk un retāk. Sievietēm Irānā ir ievērojami lielāka brīvība nekā kaimiņu zemēs - Irānas sievietes drīkst strādāt, balsot, tikt ievēlētas, būt privātīpašnieces, kā arī, pretstatā, piemēram, Saūda Arābijas likumiem, vadīt automašīnu. Vēl pirms gadiem piecpadsmit Dizina izskatītos pavisam citāda - sievietēm bija atļauts slēpot arī toreiz, tikai norobežotās nogāzēs, prom no vīriešu acīm.
Prezidents Ahmadinedžāds tiek bieži kritizēts savu neapdomīgo komentāru dēļ, kas Irānai nodarot vairāk ļauna, nekā laba. (Populārākais starp viņa mestajiem izaicinājumiem bija paziņojums, ka Izraēla būtu “jānoslauka no zemes virsas”.)
Bet, lai arī jaunā paaudze par savu pašreizējo prezidentu izsakās nievājoši, valsti faktiski pārvalda reliģiskie ierēdņi, kuri tādu vai citādu iemeslu dēļ publiski netiek apspriesti. Turklāt gan jauni, gan veci irāņi šķiet vienoti savā antagonismā pret ASV. Jau labu brīdi pirms nolaišanās Teherānā, Iran Air stjuarts, pieklājīgi apvaicājies par manu labsajūtu, bez īpašas piesaistes sarunas kontekstam uzskatīja par savu pienākumu atgādināt, ka Amerika ir Irānas ienaidnieks numur viens. Līdzīgos viedokļos dalījās ikviens, ar ko izdevās papļāpāt, nereti tomēr piebilstot, ka ne jau amerikāņiem kāda vaina, bet gan prezidentam Bušam un viņa kliķei. Pēdējie amerikāņu diplomāti no Teherānas tika padzīti pirms trīsdesmit gadiem, tātad nepatika pret ASV valdošajām aprindām Irānā tomēr ieviesusies labu laiku pirms Buša nākšanas pie varas. Uz kādreizējās ASV vēstniecības ēkas sienām rēgojas antiamerikāniski uzsaukumi un sienu gleznojumi, starp kuriem izceļas Brīvības statuja ar miroņgalvu. Otrā vieta ienaidnieku sarakstā pieder Izraēlai - Irāna neatzīst Izraēlas tiesības pastāvēt un neviens ar Izraēlas pasi Irānā netiek ielaists. Rietumvalstu sankcijas tiek stingrā pārliecībā uzskatītas par Amerikas izgudrojumu, lai gan ne viens vien jaunietis saprot, ka pašu politiķi gluži bez vainas nav.
Citas reliģiskas minoritātes šajā valstī ir laipni lūgtas pievienoties islāmam, bet islāmiskās reliģijas noraidīšana pēc Irānas likumiem tiek sodīta ar nāvi. Lai arī 99 procenti no Irānas ticīgajiem ir musulmaņi, atlikušais mazākums piekopj citas reliģijas, no kurām lielākās ir kristietība, jūdaisms un zoroastrisms. Par spīti lielajai bijāšanai pret šiītu augstākajām varas iestādēm, tikai nedaudz vairāk par pusi Irānas iedzīvotāju praktizējot regulāras lūgšanas, un reliģiski aktīvākie, kā jau tas mēdz būt arī citur, ir vecāki ļaudis, īpaši - no nomaļākām un konservatīvākām provincēm.
Un tad kādu dienu es, kājas lēni šūpodams, sēžu pacēlāja beņķītī, bet lejā zem sevis pamanu kādu vientuļu snovbordistu, kurš tup sniegā, ceļos nometies, ar visu dēli pie kājām. Pirmajā brīdī man nepielec, ko šis cilvēks tur sakņupis dara, bet tad pēkšņi apjēdzu, ka viņš pagriezies Mekas virzienā un iegrimis lūgšanā. Šis brīdis bija visspilgtākais atgādinājums par to, kur es atrodos. Tagad esmu arī sapratis, kā man Irānā pietrūka vakara tumšajās stundās - kāda bišķīša brendija, pielieta pie karstas zāļu tējas, kamīna priekšā lasot grāmatu - jo to Irānā nav iespējams ne legāli ievest, ne nopirkt. Viss cits man Dizinā bija pieejams, un šai vienīgajai neērtībai līdzi nāca arī zināmi labumi - rīti ar svaigu galvu. Gids Teherānā smejoties stāstīja, ka krievu tūristi parasti vairāk par trim dienām Irānā nevarot izturēt.
Visjaukākais vakars gadījās gluži neplānots, jo šis pats gids mani ieaicināja vakariņās uz savām mājām, kopā ar viņa māsas ģimeni. Galds tika klāts tradicionāli - uz grīdas, visi satupa apkārt uz slavenajiem persiešu paklājiem, un mans gids pēkšņi kļuva par tulku, jo izrādījās, ka neviens cits no viņa ģimenes un radu pulka angliski nerunā. Galda sarunu tēmas, protams, bija jaunākās nianses Irānas un ASV attiecībās. Un šeit es uzzināju par vienu no irāņu tradīcijām, sauktu Ta’arof - formālas pieklājības sistēmu, kas ārzemniekiem sākotnēji izskatās mulsinoša, bet patiesībā kalpo par sociālas mijiedarbības metodi un ikvienam palīdz atrast savu vietu, it īpaši, ja esi nokļuvis svešinieku vidū. Piemēram, ir gluži normāli, ja viesi vairākkārt noraida namamātes piedāvājumu pagatavot vakariņas, tā dodot viņai gan iespēju izrādīt viesmīlību, gan arī - izvairīties no varbūtējas neveiklas situācijas, ja viņa gadījumā nemaz nespēj šādu mielastu nodrošināt. Ta’arof māca - atsakies no piedāvājuma trīs reizes, bet piekrīti, kad tev jautā ceturto reizi.