Uz sakarsušā arbūza

“Tolstojs! — viņš stādās priekšā pirmajam no mums, kas gadījies vistuvāk.
Stādās priekšā nākamajam:
— Tolstojs!
Un tālāk:
— Tolstojs! Tolstojs! Tolstojs! “  [1. No Jurija Oļešas piezīmēm.]
Kopā ar viņu uz tikšanos ir atnācis arī kāds miljonārs.

Apaļais bulgāru puika, kāds Dončo vai Cončo, kas bezrūpīgi guļ uz tikpat apaļo arbūzu kaudzes laimīgajā dienā, kad viņa valsts valdība piekāpusies saviem arbūzu, tomātu un paprikas audzētājiem un palielinājusi maksājamo ievedmuitu citās zemēs izaugušajiem dārzeņiem, fotoaģentūras pasūtījuma dēļ, pašam nezinot, kļuvis par ekonomikas ziņu ilustrāciju. Pašu valsts, pašu arbūzi. Mazs, ērti iekārtojies slaists no postsociālistiskas valsts, kurā darba ētika balstīta austrumu kristietības tradīcijās? Kas šeit būtu jāizlasa — pareizticības “fundamentālistu” sludinātais pienākums nodoties vērojumam un apcerei, atstājot pasaulīgās rūpes bezcerības dzītajiem protestantiem, vai sirsnīgs lepnums par katru sadarbībā ar Dievu radīto arbūzu? Viņš saldi snauž saulē, gaidot pircējus, bet skatieni riņķo ap viņu kā mušas.

Ko viņš vairāk atgādina — miljonāru vai Tolstoju [2. Tolstij — resns (krievu val.). ]?

Vai jocīgu resnvēderu no pasakas, ko sacerējis odesiešu rakstnieks ar arbūzam līdzīgo uzvārdu Oļeša. “Vienszilonis un viens zilonis — divi ziloņi, divi ziloņi un viens zilonis — trīs ziloņi, trīs ziloņi un un viens zilonis — četri ziloņi...” — četri arbūzi un viens arbūzs — pieci arbūzi, kamēr pie simt divdesmit trešā acis aizveras un vairs nav atšķirams, vai tas, ko tu redzi sapnī, ir zilonis, arbūzs, miljonārs vai “sārtmiesīgais spēkavīrs Lapitups”, ļoti līdzīgs tam Tolstojam — Aleksejam — kuru pazina Oļeša: mati atķemmēti atpakaļ un kā ar nazi nogriezti virs ausīm, padarot viņa jau tā nobaroto seju apaļu kā īstam resnvēderam. Viņa smiekli izklausās kā skaļa cūkas rukšķēšana un viņš smejas par neveiklo kļūmi jaunā odesieša sacerētajā dzejolī, par “kūpinātajiem amoriem” — ak tad “sveces kūpina griestu amorus”? Tā kā šķiņķus? Un kopā ar viņu smejas visi, gan jaunie dzejnieki, gan resnajam Tolstojam līdzi atnākušais miljonārs, kurš atšķirībā no viņa ir tievs.

Bet vēl jautrāk ir tas, ka arī pašam galvenajam Tolstojam — Ļevam — askētiskajam bārdainim, kas jebkurā situācijā būtu lēnprātīgi pagriezis otru arbūzu, bijis svarīgi, lai pašnāvniece Anna Kareņina būtu pilnīgas miesasbūves sieviete, un viņš, sacerēdams daudzus Kareņinas apraksta variantus, centies panākt, lai lasītājs šo tuklumu neuztvertu kā neparastu vai komisku, bet gan kā pievilcīgu iezīmi. “Viņai bija resnas rokas ar tām piekarinātām mazām delnām.” Varbūt tāpēc, lai cīņa būtu nopietnāka, lai nerastos iespaids, ka dzīvei bija viegli šo sievieti salauzt un pagrūst zem vilciena. Atgriežoties pie lauksaimniecības — pastāv uzskats, ka himniski slavinot pļaušanu un zemnieku, kas nevar nepļaut (tikpat labi — neart, nesēt vai nekult) Tolstojs nemaz nerunāja par darba tikumu, bet par ģimnastiku. Kā kuram, bet man tādējādi kļūst skaidrs, ka darba amorālā būtība izpaužas nevis kā pretstats starp rosīšanos tīrumā un gulēšanu uz arbūziem, bet kā arbūzu cenas neatkarība no abiem šiem faktoriem un pircēja brīvā izvēle. Gadījums ar bulgāru lauksaimniecības produktiem lieku reizi apstiprina, ka darbs ir amorāls, jo tas ir pretrunā ar pircēja interesēm. Piemēram, neapzināti reliģiozais padomju akadēmiķis Lisenko uzskatīja, ka arī dabai un lauksaimnieciskajai ražošanai tāpat kā Dievam pietiek ar brīvu gribu, piemēram, dzeguzes pašas no sevis rodas svešās olās mežā dzirdamās kūkošanas iespaidā. Tiesa, Lisenko ticībā gribas brīvībai bija saskatāma arī uzticība padomju domāšanai: “Ja ļoti ilgi sit un moca augu sugu, tā piekritīs pārvērsties par jebko”[3. Citāts no Mihaila Gasparova piezīmēm. ] . Vai pat rasties ne no kā. Majakovskis, sacerējis poēmu 150 000 000, nevēlējās to parakstīt, lai tā būtu anonīma kā tauta un katrs tajā ieviestu savus papildinājumus — latviešu kinematogrāfā Majakovska 150 miljoni pārvērtās par 253 miljoniem — un visas šīs vienādo miljonāru sejas mēmā pārmetumā raugās no arbūzu kaudzes uz mazo resnuli, kam jāattaisno iepriekšējo paaudžu cerības.

Vienā aspektā viņš tās (arī šajā fotogrāfijā) noteikti attaisno: bērnam nemaz nevajag turēt rokas zem segas, lai apstiprinātu pieaugušo aizdomas, ka tās tur atrodas, tas ir, ka bērnu apziņā notiek nekārtības, kam ir seksuāla nozīme, ka viņu sarunās, domās, vēlmēs vienmēr pastāv nepieklājīgais. Bērns no pieaugušā viedokļa ir neciešami nevainīgs: nekaunīgi egoistisks, apaļš kā arbūzs, kurā, nelietojot vardarbību, nekā nevar iespraukties ar savu vainas apziņas agrotehniku, nepiespiežams tikumiski norūpēties, pirms kļūst par nervozu pusaudzi, kas “savā attīstībā ir izstiepies kā vilciens un mocās, skraidīdams gar sevi visā garumā no galvas līdz astei,” [4. Citāts no Mihaila Gasparova piezīmēm] un pats vēl nenojauš, ka cīnās tieši par to, lai drīkstētu piepulcēties ievainoto arbūzu skumīgajai lauksaimniecībai.

Ir tāda sajūta — iespējams, no karstuma —, it kā šī fotogrāfija teiktu: nevajag censties ielīst ne arbūzā, ne cilvēkā, nevajag uzzināt noslēpumu un saprast pasauli.

“...ķermeņi mijas ar tukšumu, kas viņus nošķir,
Tāpēc, ka visu ar vielu nav iespējams aizpildīt dabā,
Nav arī tukšumi vien, bet pastāv tik ķermeņi tādi,
Kuri ar pilnumu spējīgi atdalīt tukšumu telpā.” [5. Tits Lukrēcijs Kārs, Par lietu dabu, tulkojis Jāzeps Eiduss.]

Taču tā vietā, lai atklātu, kas slēpjas “lietu vidučos”, “iekšienēs”, apzinātos, ka tu to spēj saredzēt, sajustu savu pilnvērtību un iegūtu gudrību, tu tikai sapūdēsi arbūzus. Bildes pilnums, pieblīvētība ar ķermeņiem, kam nav nekādu atstarpju, nav tukšuma, ar visu savu saulē pārkarsušo virsmu atvaira šādas iedomas, tev nav ne vietas, kur atkāpties, lai “aptvertu” lietas, tu nevari arī iztēloties, ka iekļūsti tajās — un tu paliec karstumā uz arbūzu cietās gludās virspuses, piespiests saprast, ka var iztikt bez šīs ilūzijas un pasaule no tā neko nezaudē, ieguvis apjausmu par pasaules īsteno hermētiskumu: iekšpusē ir tas pats, kas ārpusē.