Uz pilsētu pēc pasaules gala
Foto: Aļģimants Kunčus

Uldis Tīrons

Uz pilsētu pēc pasaules gala

Kāpēc lai lietuviešu dzejnieks un literatūras zinātnieks Tomass Venclova kļūtu par Rīgas Laika tēmu? Vairāk par pieklājīgu interviju ar kaimiņu, tiesa gan, profesoru Jēlas universitātē? Kāpēc atkal par mākslu? Un vai Lietuvā vispār var būt mums jel kas interesants — bez basketbola?

Uz Venclovas vārdu es reaģēju absolūtās dzirdes dēļ: nē, ne savas, nekā tāda man nav — Brodska dēļ. Tomass Venclova bija Brodska draugs, un Brodskis mīlēja Tomasa dzejoļus. Viņu lokā bija arī nobelietis Česlavs Milošs un citi, bet svarīgākais bija vientuļo dzejnieku kompānija pati, kurā “Mēs dzērām šņabi — Brodskis, Venclova/Ar brīnišķīgu zviedrieti, es un Ričards/Pie Art Gallery, gadu simta beigās,/Kas bija pamodies no smaga sapņa/Un izbrīnījies jautāja: “Kas tas bija?””[1] Manuprāt, vieta, kur gadsimts mostas, ir tikai šādas draugu kompānijas (un brīnišķīgās zviedrietes), un tās rodas tikai tur, kur ir pa vienam atsevišķam domājošam cilvēkam, tās ir kā mājiens, zīme — “tepat ir…”

Man bija vienalga, ka Venclova bija lietuvietis. Taču tajā ziņā, ka, manis pēc, viņš varēja arī būt, teiksim, amerikānis. Viņš bija bijis Brodska draugs. Un jau ceļā uz Viļņu es apjautu, ka tagad nāksies arī pierādīt, ka “Brodska draugs” ir norāde uz… Uz ko?

Atvēris Brodska sējumu, atklāju divu Venclovas dzejoļu tulkojumus. Viens beidzās apmēram tā: “Pamet zemi. Laiks turpināt bez kursa. (..) Un vieglais bezjēdzīgais vārds/Skan tālumā par nāvi skaidrāk.” Otrs bija pavisam satraucošs. Bez šaubām, tas bija par pēcnāves ainavu. “Viss bija acīm redzami ne tā. Caur zariem/bija saskatāma liela dīka osta. (..) Bija pusdienlaiks, kas dienas sirds. Karš un klejojumu gadi/mums galvās tā kā ūdens smagums peldētājam/neveiklam ir bronhos gūlies./Zem papēžiem sīkie oļi čirkstēja/un gliemežvāki. Mēs visi atgūlāmies/zālē, aizmirsuši dabu — to,/kas pati sen jau aizmirsusi bija mūs.” Un beigas: “Aiz pagrieziena sākās cita/telpa. Un mazliet sagrozījās perspektīva./Smilšu graudi zem kājām mirdzēja, it kā/jūs pētītu caur lupu tos/(vai akmeņus caur tālskata resno galu)./Priekšmetu līnijas virmoja,/kā mūzikas skaņas sliktā zālē./Mēs sapratām uzreiz: tas viss no svelmes —/un nebrīnījāmies nemaz, kad blakus/žogam nāca draugs — viens no tiem,/ar kuriem satikties var vien pēc nāves./Viņš bija tikai pirmais.”[2]

Es jau gāju pa pēdām.

Gatavojoties intervijai, lasīju Venclovas esejas, rakstus un intervijas — tajās dzejoļu aukstais dramatisms izzuda kā nebijis. Toties ļoti skaidri iezīmējās pozīcija, no kuras tika rakstīts vai runāts: Venclova “vienkārši” balstījās uz to, ko viņš pats uzskatīja par patiesu un taisnīgu, un tas skāra visu — gan Lietuvu, gan neatkarību, gan tautu, gan arī sevi. “Personiskā lieta” bija skopa, tomēr tajā bija arī dažas intriģējošas neskaidrības: dzimis 1937. gadā Klaipēdā. Tēvs, Antans Venclova, lietuviešu padomju dzejnieks, kādu laiku padomju Lietuvas kultūras ministrs, Staļina prēmijas laureāts, sarakstījis arī vārdus Lietuvas padomju himnai. 1956. gadā Venclovu izslēdz no Viļņas universitātes (tajā viņš iestājās sešpadsmit gadu vecumā kā pats jaunākais students universitātes vēsturē) par neveselīgu interesi par ungāru revolūciju, un vēlāk viņš kļūst par lietuviešu disidentu kustības dalībnieku. Literatūra kļūst par Venclovas vienīgo realitāti, dzīvei viņš pelna tulkojot, rakstot esejas un žurnālistiskus aprakstus, taču pati dzīve viņam ir dzejoļi. (Atsaucos uz Brodska priekšvārdu Venclovas dzejoļu krājumam poļu tulkojumā.) Mācās Tartu pie Jurija Lotmana, ilgstoši dzīvo Ļeņingradā un Maskavā, kur iesaistās disidentu kustībā, iepazīstas arī ar Borisu Pasternaku un Annu Ahmatovu. Iespējams, ka šī plašā trajektorija neļauj atbildīgajām instancēm izšķirties, kurai ar viņu būtu jānodarbojas; katrā ziņā vēstule Lietuvas kompartijas centrālajai komitejai nenogādā vis Venclovu ieslodzījumā, bet Amerikā, Jēlas universitātē, kur viņš pasniedz vēl joprojām.

Tie ir tikai punkti dzīvē, un daži iezīmēja figūru, ar kuru man bija jāsatiekas: 1. Tēvs. 2. 1956. gads (arī personisku iemeslu dēļ). 3. Vēstule par aizbraukšanu.

Par tēvu Venclovam vaicāts daudzas reizes, visdrīzāk sekojot literārajam un psihoanalītiskajam aizspriedumam par personības ģenēzi: ir gandrīz vai neiespējami noticēt, ka cilvēks (dzejnieks) varētu arī ne no kā nerasties, ne no apstākļiem, ne no vecākiem. 1956. gads varbūt bija nozīmīgāks; tas saistījās ar 1968. gadu, proti, Ungārija un Čehoslovākija daudziem Austrumeiropā, šķiet, kļuva par sava veida gultni, kas dzīvi iegrozīja tieši tā un ne savādāk, kaut gan nedomāju, ka šis pagrieziena punkts būtu saucams, teiksim, par likteni. Lai gan — kā kuram. Katrā ziņā, 1956. gads būtiski ietekmēja Venclovas attieksmi pret padomju varu, un tas 1977. gadā viņu “izsvieda” ārpus nebrīvības zonas. Taču varbūt pat svarīgāks ir gads, kurā Venclovu atskaitīja no augstskolas, jo tas bija brīvības gads, kad viņš atklāja sev literatūras pasauli un lasīja, lasīja, lasīja.

Un, visbeidzot, vēstule Kompartijas centrālkomitejai. Tā mani pārsteidza gandrīz vai visvairāk, atgādinot Brodska vēstuli Brežņevam, kurā dzejnieks norāda dzīvajam mironim, ka ir kaut kas kopējs visiem, gan partijniekiem, gan disidentiem, un arī Jums, Leonid Iļjič: mēs visi mirsim. Venclovas vēstule pārsteidz ar savu atbruņojošo tiešumu un vienkāršību: man grūti noticēt, ka tā arī varēja (un varbūt — vajadzēja) darīt — nevis klusu ķimerēties padomju aizgaldā, slēpjot dūri padusē, bet atklāti pateikt: es negribu. Tiesa, es nezinu situāciju, kura Venclova atradās, var jau būt, ka tas bija piespiedu solis, taču tas nemaina lietas būtību — tā bija Venclovas brīva izvēle un skaidrība par to, ko viņš vēlas, vai drīzāk — nevēlas. Vēl jau nekas nebija noticis, “vienkārši” Venclova bija sapratis, ka, dzīvojot šeit, nevarēs izvairīties no “reveransiem”, un tas viņam riebās. Tad jau labāk braukt prom. Iespējams, ka šī soļa “vienkāršība” vislabāk raksturo Tomasu Venclovu, un visvairāk kaitina tos, kas atrunājas.

Dzīve Amerikā kopš 1977. gada diezin kāpēc man vairs nešķita izmainām kaut ko Venclovas portretā, un tas bija pareizi, un nevis tādēļ, ka cilvēks izveidojas bērnībā, tajās vietās, bet gan tādēļ, ka Amerika šajā vēsturē patiešām ir kā “aizkapa pasaule”. Taipusības nozīmē. Tobrīd es vēl nevarēju zināt, kāda nozīme ir Viļņai. Taču to man nācās uzzināt, lasot Miloša un Venclovas saraksti par Viļņu: tā bija pamācošs piemērs, kā runāt par vietu, kura kaut ko zaudē un kaut ko iegūst, tikai personiskajā vēsturē, pateicoties cilvēkam, kas attālinās vai pietuvinās pilsētai. “Es vēl atceros ikvienu Viļņas ieliņu; es varētu iet pa šo pilsētu, neskatoties apkārt, domājot par kaut ko savu, un tomēr atrastu tur visu. Starp citu, es bieži to daru sapnī. Taču pilsēta neizbēgami attālinās: es zinu, ka tā mainās, un šajās izmaiņās es nepiedalos. Es sāku to redzēt vienkāršoti, galvenajās līnijās, iespējams — uz vēstures fona.” Stāstot par Viļņu, Venclova stāsta par redzēto un iedomāto māju bojā eju un jaunu celtņu rašanos, bet galvenais — kā pilsētā izgaismojas un izdziest brīvības cīnītāji un dīvaiņi, nacionālisti un masoņi, viņa paziņas un draugi. Galu galā cilvēki ir it kā atstājuši pilsētu, ir tikai arhitektūra, Viļņas baroks, kas dod Venclovam zīmi, atgādinot par tradīciju pilsētā bez tradīcijām, pilsētā, kuras iedzīvotāji it kā pēc mēroga neatbilst tās augstajai pagātnei.

Vienalga, kad es braucu pie Venclovas uz Viļņu, es jau zināju, ka nav nekādas jēgas runāt par dzīves apstākļiem un biogrāfijas nosacījumiem ar cilvēku, kurš sen jau dzīvo taipus pilsētas, pēc pasaules gala, lai gan neizdara no tā nekādus apokaliptiskus secinājumus. Tieši otrādi. “Smilšu kārtas, osta, nakts; vai drīzāk

zīmes vējā. Zīmējumi sniegā.” Var jau būt, ka tā joprojām ir tikai Baltijas ainava ziemā, un pelēkā krāsa, kā teiktu Brodskis, ir “vienkārši augšējā gaisma, kas sabiezējusi līdz tumsai”. Vienīgā gaisma un vienīgā ainava, kurā iespējams satikties ar draugiem.

Miegs Itakas pakalnus ietinis miglā./Bērni guļ, ļaunos darbus neatminas,/Un būs nāve, un slapjš sniegs tur ārā,/Un mūzika, un nekas nekur. (Tomass Venclova)

[1] Česlava Miloša dzejoļa pārstāsts.

[2] Vēlreiz, tas ir tikai vāji ritmēts pārstāsts no Brodska tulkojuma. Kad vēlāk izteicu Venclovam savu sajūsmu par šo dzejoli (Vienpadsmitā dziesma), viņš attrauca: “Nu, tas jau Brodskis…”

Raksts no Novembris, 2000 žurnāla