Uz Lietuvu

Bizes, kopš es tās pinu pati, nekad nebija īsti līdzsvarotas galvas abās pusēs un taisni nošķirtas ar celiņu pakausī. Vienmēr kādi mati staipījās pāri šai robežai, piegrābti, kur nevajag. Mati paliek mati, un galva tik un tā viena – izmocījusies ar stāsta pirmo teikumu, ar pirmo vārdu un pirmo soli, kas jāsper, lai izkustētos no vietas, es pieķēros šīm bizēm, cerot, ka tās tagad visu pateiks priekšā.
Pirmkārt, man 1971. gada vasarā tiešām bija bizes, diezgan pagaras, un es ar visām bizēm biju pārcelta sestajā klasē. Otrkārt, dzimusi Zemgalē un būdama iepīta Latvijā, ko daudzkārt šķirts un pāršķirts, bet tik un tā neskaidrs celiņš norobežo no otras bizes – Lietuvas, es labprāt iztēlojos savu galvu neķemmētu.
Lai uz tās brīvā vaļā plīvotu un pinkātos visas šķipsnas, prūši, kurši, zemgaļi, žemaiši, jātvingi, galindi, aukštaiši, letgaļi un sēļi, līdz valstiska vajadzība tās strupiem pirkstiem sapītu vienā resnā baltu bizē. Un visa vēsture izrādītos pavisam citāda, tā nelīdzinātos padevīgas skolnieces frizūrai.
Negribu apgalvot, ka piektajā klasē biju panbaltiste, taču nevaru to, kas ir bijis, izstāstīt bez tā, ko iztēlojos. Arī pirmais sudraba namejs, ko ieraudzīju savas tantes rotu kastītē, man atgādināja noslēpumainu, no čūskām un vārpām savijušos bizi, un, iztēlojoties kādu nepiedodami jūgendisku, kā Rīgas nama fasādes tronī sēdošu karalieni, es domāju par zalkšiem, kas viņas uzdevumā naktī slīd kaut kur pa rasainu, tumši zaļu zāli. Vai varbūt tie bija zuši?
Tas tiešām ir pasaku jautājums, jo dzīvē es nebiju lāgā redzējusi pat nēģus, ko mans Doles salas vecvecvectēvs esot zvejojis Daugavā, tikai dažas kastītes ar kūpinātiem lučiem, ko Bērzciema zvejnieki veda iztirgot Dobeles radiem. Nēģu vecvectēva mazmazdēls, tas ir, mans tēvs, makšķerēja Zemgales līdzenuma upītēs, kas kā mazas bizītes tiecās no Lietuvas puses uz Svēti, uz Lielupi. Un viņa vārds bija Oļģerts, kā man šķita – vārds ar zirgu un zobenu, bet manā klasē – divi Vitauti, abi gana diži, lempīgi un sārtiem vaigiem, un tieši ar vienu no viņiem deju skolotājs Oļģerta meitu iedalīja pārī...

Taču stāsts ir par citu puiku, kura seja vienmēr bija bāla, gandrīz vai pelēcīga, un lūpas – ja kaut kas tāds vispār ir iespējams – bija vienlaikus gan pilnīgas, gan plānas un sakniebtas. Tās atradās sejā kā izplāts plankums, kas apžmiegts vienā malā iespraustai cigaretei, un ļoti reti pavērās, lai pateiktu dažus strupus, klusus vārdus vai nospļautos. Viņš vienmēr izskatījās noguris vai skumjš. Ja viņš pasmaidīja, likās, ka smaids maksā miljonu, kluss karalisks smaids neparasti vecišķā trīspadsmitgadīga puikas sejā, kurā citādi trūka gandrīz jebkādas mīmikas. Es šo seju, kuru neesmu redzējusi kopš 1971. gada, pārzinu kā savu jūtu karti, ko pati esmu uzzīmējusi. Es patiešām to arī zīmēju, vairākas reizes zīmēju viņa portretu, naktī pie virtuves galda skatoties mazā skolnieku apliecības bildītē, ko viņš bija man uzdāvinājis.

Starpbrīžos es gāju tur, kur meitenēm nu galīgi nebija ko darīt, pa laikam pielaužot līdzi vēl kādu bezatbildīgāku skuķi no citas klases, jo manas īstās draudzenes uz šaubīgu uzvedību nebija noskaņotas. Šķērsojot pagalmu, kas līdzinājās nekoptam parkam ar ceriņkrūmiem un lieliem kokiem, mēs nonācām pie visvecākās skolas ēkas, tā saucamās koka mājas. Iekšā bija jocīga trūdu smaka un zemas telpas, kur griestus balstīja daži koka stabi vai kolonnas, vairāk par divām trim klasēm jau laikam tur nebija, bēniņu stāvā dzīvoja kāds no skolotājiem, bet sētas pusē, kas bija pavērsta pret krūmiem aizaugušu gravu un upi, atradās ieeja skolas kartupeļu pagrabā. Vienos sānos ainava atdūrās ķīmiskās rūpnīcas betona sētā. Kad biju piektajā klasē, laikam no tā visa vairs tika izmantots vienīgi pagrabs, pie kura dadžos ieaugušajām durvīm, labi paslēpti no pasaules acīm, lasījās kopā pīpētāji, alus dzērāji, vispār tāda publika, kam neinteresēja spēles un skraidīšana, bet savas zagļu un huligānu darīšanas.

Mani interesēja sliktie puikas. Patiesībā – viens puika, kura dēļ es tur gāju un pacietu gan gaišo spēku nosodījumu, gan stulbas piezīmes no šiem izaicinošajiem tipiem, kas vienā gabalā spļaudījās un katra vārda galā izteiksmīgi teica “bledj”, tieši ar d un j, un šauro e, tas viņiem bija tāds pats “stila vārds”, kā tagad “bļā”. Sevišķi liels “bledj” teicējs bija mans klases biedrs Janka Stefenhāgens, mācītāja dēls, saukts par Melno Cūku, draugs viņam bija blondais Bozulis, ko meitenes bija attiecīgi iedēvējušas par Balto Vistu. Stefenhāgens bija no tiem pašiem Jelgavas Stefenhāgeniem, jā, un skolā bija arī Totlēbens – tagad, kad iznāk kādā grāmatā uzšķirt no Stefenhāgena izdotajiem Kurzemes skatiem reproducēto veco gravīru, kur iepretī pilsdrupām pie Bērzes upes redzama Totlēbena muiža, es katrreiz nodomāju, nez vai viņš arī bija no tiem Totlēbeniem? Tikai neviens Bīlenšteins ar pionieru kaklautiņu nebija tuvumā manāms. Melnā Cūka nemaz arī nebija no lielākajiem skolas bandītiem, neko sevišķi traku, izņemot pīpēšanu un izrunāšanos, nedarīja un seno grāmatizdevēju dzimtu pārmērīgi neapkaunoja, Bozulis gan nonāca speciālā režīma skolā.

Arī tam zēnam bija sava dzimta un vieta, kur tā mita. Tāpat kā nav lepnās Totlēbena muižas, arī šīs ēkas dabā vairs nav, tā, liekas, kaut kad vēlāk nodega, un ir tikai caurums māju rindā – bet manā kartē tā ir atzīmēta. Katram ir savas vēsturiskās vietas savā pilsētā bez tām, ko zina visi – lai gan arī tās, ko zina visi, var būt personiskas. Manu ikdienu aizpildīja ordeņa pilsdrupas, pa kuru brūkošajiem mūriem 19. gadsimta beigās bija kāpelējis utu noēstais mazais Krišjānis Barons – viņa skola atradās zemgaļu priekšpils un kapu lauka vidū, un abpus tai manā skolas laikā katru vasaru rakņājās arheologi un rakšanai salīgtie bērni. Paši zemgaļi 1290. gadā bija savu pili nodedzinājuši un aizgājuši “uz Lietuvu” – tas ir, tur, kurp viņi toreiz
aizgāja, tagad ir Lietuva un dzīvo leiši, kuru tolaik nebija, tāpat kā vēl nebija latviešu – un tagad leišu dzejnieks Vlads Brazjūns, dzimis Pasvalē, sevi ieskata par zemgaļu vai sēļu pēcteci, bet dobelniekiem ir stingri pieteikts nesaukt sevi par zemgaļiem, bet par zemgaliešiem.

Pie pilsdrupām uz iešķība postamenta, kuru bija likts uzprojektēt mūsu pašu kaimiņam, būvinženierim Baumanim, bija uzstādīts padomju tanks ar stobru uz “vācu pusi” – tas ir, nevis uz bruņinieku pili, bet
uz rietumiem; vienu tādu tanku es biju redzējusi aizbraucam pat pa savu mazo privātmāju ieliņu, bet parasti Tērvetes, Īles un Saldus karaceļu krustojumos stāvēja satiksmes regulētāji, kas rādīja pareizo virzienu nebeidzamām armijas kolonnām. Es klaiņoju gan pa pilsdrupām, gan ap tanku, un manā romantisko iedomu komplektā ietilpa gan Viesturs (Dobelē nez kāpēc nebija ne Ļeņina ielas, ne Rīgas ielas, bet Viestura iela un Brīvības iela), gan vecmāmiņas Mazajā latvju enciklopēdijā izlasītais hercogs Jēkabs Ketlers, gan kāds 1945. gadā kritis krievs, kuru biju izvēlējusies starp desmitiem citu zeltītā kirilicā sarakstītu uzvārdu, un piedomājusi vārdam klāt cilvēku, lai varētu par to skumt. Es lasīju pilsdrupās zeltstarītes un ar zaļganiem, ātri novīstošiem pušķīšiem, iestūķējot tos akmeņu spraugās, rotāju zeltīto okupanta vārdu. Par strautu, kas aiz skolas sasniedz Bērzi pa to pašu ievām apaugušo gravu, stāstīja, ka šeit esot iebrukusi eja, pa kuru poļi gribējuši ierakties pilī pie zviedriem vai zviedri pie poļiem – bet aizrakušies garām, katrā ziņā – pilnīgas blēņas. Tur, kur hercoga Jēkaba audžumāte Pomerānijas Elizabete Magdalēna 17. gadsimta vidū aizdambēja upi, ierīkojot kokzāģētavu un dzirnavas, padomju laikā rūpnīca Spodrība ražoja kurpju smēri Vici un traipu tīrīšanas līdzekļus. Uz upi no Spodrības toreiz tecēja kaut kas nespodrs un draņķīgs, un visi runāja, ka cūkas (kādas cūkas – pie mums taču nestaigāja pa ielām cūkas kā krievu sādžā?!) esot iegājušas Bērzē un iznākušas ārā tumši zilas. Bet tur, kur izglītotā ragana Elizabete Magdalēna iekopa augļu un ārstniecības augu dārzu, dadžos krita puiku nopīpētie končiki.

Viņš arī dzīvoja netālu no upes, kalnā viņpus slūžām un tiltiņa, tobrīd laikam tā saucās Rudzutaka iela. Sākumā es to precīzi nezināju un kādu laiku vesels rajons man bija pilns ilgu un noslēpuma, jo katra māja varēja izrādīties īstā. Beidzot uzzināju adresi precīzi. Kad vien man bija jāiet „uz pilsētu”, es vienmēr izvēlējos šo ceļu un skatījos uz vecu ķieģeļu māju, kurai vienā pusē logi bija no iekšpuses piesegti ar segām un izsistie caurumi aizbāzti ar lupatām. Viņš dzīvoja tieši aiz šiem logiem. Pāris reizes es redzēju viņa māti – netīriem matiem, vīriešu žaketē un zeķēs, uzburbušu seju, un man aizrāvās elpa no tā, cik šī seja man bija pazīstama. Vienreiz es viņu pat pasveicināju un viņa uz mani paskatījās – tikai mazu sekundes daļu, vienaldzīgi, tomēr ar tik tikko manāmu izbrīnu nekustīgajā sejā, un es ilgi fantazēju par to, kā viņa tagad pūlas saprast, kas es esmu, un pēkšņi uzmin, ka es mīlu viņas dēlu. Patiesībā viņa droši vien mani aizmirsa tai pašā mirklī. Turpat dzērāju midzenī dzīvoja arī viņas māsa, kura pēc izskata neko daudz neatšķīrās, un, kā man bija zināms no drošiem avotiem, “abām bija vairāki bērni, katrs dabūts no cita vīrieša”, tā ka dzimta tiešām nebija mazā. Ko viņš šajā pritonā katru dienu dabūja redzēt un dzirdēt – un ēst, – par to man bija visai aptuvens priekšstats, bet tas viņu bija apzīmogojis ar nepārvaramu nogurumu, it kā viņš ar grūtībām turētos pretī miegam.
No viņa klases audzinātājas biju dzirdējusi, ka viņš esot “šādiem apstākļiem vēl ļoti gudrs bērns”. Mājas darbus viņam lika gatavot pagarinātās dienas grupā. Man tur nebija brīv slaistīties, kopā ar grūtgalvīšiem un bosikiem spēlēt novusu un ar savu nepareizo uzvedību kompromitēt mācību pārziņa ģimeni. Mana atbilde uz to bija spontāna – aizslēgt no iekšpuses klases durvis, nepadomājot, ka tas varētu radīt vēl sliktāku iespaidu. Kad kļuva skaidrs, ka durvis nāksies slēgt vaļā un es tikšu pieķerta, izlēcu pa otrā stāva logu puķudobē.

Viņam bija gaita, kura varbūt mani nefascinētu tik ļoti, ja es būtu vairāk skatījusies krievu filmas un zinātu, ka filmās tā staigā visi sliktie – rokas dziļi iekšā tumšās neilona kurtkas kabatās, kalsenie pleci nolīkuši, šļūcoši soļi, kas mazliet šūpo auguma augšdaļu no vienas puses uz otru kā slidotājam. Nopīpējies nīkulīgs sauszemes jūrnieks, kas spītīgi glūn uz pasauli caur pieri un ienīst miliciju. Nezinu, vai viņš ienīda miliciju, māti vai likteni, jo mēs nekad par to nerunājām.
Taču viņš bija zaglis. Es miliciju nebūt neienīdu, milicijā strādāja mana mamma. Nu, tas ir tā nosacīti, patiesībā mana mamma bija dziedāšanas skolotāja, taču balss saišu pārpūles dēļ viņai nācās dažus gadus pastrādāt klusākā darbā un viņa kļuva par nepilngadīgo lietu komisijas sekretāri. Viņas priekšniece, milicijas bērnu istabas inspektore bija mūsu kaimiņiene, manu vecāku ģimenes draudzene, neparasti labsirdīgs un līdzjūtīgs cilvēks, kas visus savus klientus pazina kā raibus suņus un veltīja tiem kā dienas, tā nakts stundas. Es sēdēju pie viņām darbā un ar lineālu vilku ailītes kladēs, kur mammai vajadzēja ierakstīt kaut kādus datus par sēdēs izskatītajiem jautājumiem. Ausis man bija gaisā kā lokatori. Kāds atkal kaut ko bija nozadzis, pieķerts pie kino uz soliņa lietojot alkoholu, aizturēti klaiņotāji, apsekotas nelabvēlīgās ģimenes, kādu tur aizdomās, sauks uz miliciju, citam jau formē papīrus uz specskolu, jo vadzis ir lūzis – daļa no pieminētajiem nepilngadīgajiem pārkāpējiem bija no mūsu skolas, tie paši krūmu brāļi. Mamma un Maigas tante droši vien nenojauta, ka šādas tādas no viņu sarunām sagrābstītas ziņas man kļūst par vērtīgu kapitālu, kas tiek mainīts pret uzmanību sīko zaglēnu aprindās. Brīžiem es jutos kā spiegs un pāris reizes tiešām brīdināju kādu par konkrētām nepatikšanām, kuras neatkarīgi no tā iestājās.

Ap to pašu laiku manā leksikā parādījās arī jēdziens “bērnu sadales punkts” jeb Alīses iela, aiz augstas sētas paslēpta divstāvu koka māja Rīgā, blakus ūdenstornim. Uz turieni veda specskolām lemto kontingentu no visas Latvijas, lai pēc tam sadalītu pa vietām. Dažus pavadīt nācās arī mammai, bet kāda sirsnīga skolotāja nolēma Alīses ielā pa ceļam iegriezties ar visu autobusu, vedot savus skolniekus uz teātra izrādi. Tas bija domāts kā biedrisks atbalsts un pamudinājums laboties kādam tur ievietotam puikam no viņas klases, un droši vien arī kā pamācošs biedinājums pārējiem, bet prātā palicis tikai tas, ka no sākuma jutu ziņkārību un pēc tam bija briesmīgi neērti. Viņš dabūja kaut kādu ciemkukuli, stāvēja visa mūsu bara acu priekšā un neko neatbildēja uz jautājumiem “nu, kā tev te klājas”.

Marta beigās vai aprīlī iestājās kulminācija. Tā sakrita ar Putnu dienām. Skolas zālē notika sarīkojums, kurā runāja par putniem, rādīja būrīšus un gaidīja dejas – jo mūsu skolā, kur visi apmeklēja obligātās sarīkojumu deju stundas, dejas rīkoja ne tikai lielajiem, bet arī vidējiem un pat mazajiem, un Jaungada balle arī 5. – 8. klasēm gāja līdz pusnaktij. Putnu dienas, protams, nebija nekāds Jaunais gads. Tomēr spēlēja plates un kādu stundu pusotru viss turpinājās. Neviens no mums abiem nedejoja – vispār jau nekad nebija redzēts, ka viņš dejotu vai tāpat nāktu uz kādu skolas sarīkojumu, – laiks ritēja, jau tuvojās beigas. Zālē bija gaišs, dejotāju maz. Tad pēkšņi viņš mani uzlūdza. Viss apstājās un pazuda, skaņa, balss, sajēga, tā vietā iestājās pilnīgs tukšums un klusums, kurā atradās viņa maskai līdzīgā seja ar mutes plankumu; visbeidzot laimes mazā nāve atkāpās un mūzika vairs neskanēja. Tā izrādījās pēdējā deja, bija jāiet mājās. Pirms tam mēs nekad nebijām dejojuši un arī nekad pēc tam vairs nedejojām. Vēl kādu laiku turpinājās pa vecam – īpaša saskatīšanās starpbrīdī, dažu vārdu pārmīšana, vienu teikumu garas zīmītes, pāris reizes mēs abi blakus šķērsojām pagalmu. Sesto klasi pabeigt viņam neizdevās. Maijā nāca gaismā zādzība, šķiet, ka bija nozagts mopēds, punkti sasummējās, notika komisijas sēde un viņu aizveda. Daudzus gadus man šķita, ka es vienmēr varēšu pateikt, kurā datumā tas notika, tomēr tiklīdz pārstāju vilkt kalendārā rimbulīšus, datums kaut kur izkūpēja.
Visu dienu es pavadīju ārā, klīstot pa laukiem un mežu, un šai lielajai pastaigai piemita daudz kas no bēru melodramatiskā svinīguma. Diena bija apmākusies, gaisā turējās sīki pilieni. Es teicu nebeidzamas atvadu runas un devu zvērestus, kas izvērtās bezmērķīgos poētiskos monologos – tajos vārdu nozīmes un skaņas saplūda kaut kādā miglā un šī migla cēlās vāliem, vāliem, vāliem; joprojām dzirdu savas balss modulācijas, bet nevaru atkārtot nevienu toreiz izrunāto vārdu. Vazāšanās uz skolas pagrabu beidzās.

Tad sākās apmātība ar Alīses ielu. Naktīs man mutē bija sakodienu regulējoša plate, līdzīga laužņiem, un bieži nācās kopā ar mammu braukt pie dakteres Jonaites uz Stomatoloģijas institūtu Dzirciema ielā, bet Pārdaugavas trolejbusi, tie paši, kas centrā meta apli ap Brīvības pieminekli, no Kalnciema ielas toreiz nogriezās nevis pa Baložu ielu, kā tagad, bet pa Alīses ielu.
Pie ūdenstorņa trolejbuss pagriezās pa kreisi, un arī tad divstāvu nams pagalmā vēl bija saskatāms caur sētu un ceriņkrūmiem. Divas reizes es braucu garām sadales punktam jau tajā laikā, kad viņš patiešām vēl varēja tur atrasties. Es ticēju, ka varu viņu ieraudzīt. Man nebija nekā svarīgāka, kā skatīties uz šo vietu, koncentrējot skatienā visu savu bijušo un nākamo dzīvi, un tā tas turpinājās vēl ilgi pēc tam, kad viss jau bija beidzies un aizmirsts, vēl vairākus gadus. Cik gadus, nē, patiešām, interesanti – cik? Sešus septiņus. Kad man bija deviņpadsmit, es Alīses ielā jau dzīvoju un ūdenstorni varēju paturēt acīs pa istabas logu. Taču tas notika jau “pats no sevis”, bez nodoma un gribas.

Neatceros, ka būtu runājusi par viņu ar citām meitenēm – bet droši vien runāju, tikai neatceros. Pirmais, kuram tas tiešām kaut cik interesēja, bija Hercs Franks – dažus gadus vēlāk, tā ap astoto klasi. Hercs uzņēma filmu Cēsu kolonijā, parunāties ar mani par sliktajiem zēniem viņam nozīmēja ievilkt vēl vienu krustiņu tukšajos kvadrātiņos ap kuģiem, kam jātrāpa, aizpildīt kontekstu. Beidzot viņš mani paņēma līdzi uz koloniju un lika klakšķināt klapīti. Es toreiz domāju, ka viņš grib man sagādāt prieku ar to, ka varu kaut kādā
veidā būt noderīga īstā filmēšanā. Vēlāk atcerējos, cik man bija gadu un cik īsi svārki – kolonijas čaļiem bija pūtēju orķestra mēģinājums, nošu statīvu nebija, viņi sēdēja lejā zālē un uz rampas malas turēja notis, bet es ar savu klapīti biju nolikta augšā uz skatuves. Kā ēsma, kā uz dakšiņas uzdurta kotletīte. Manipulācija, es nospriedu. Patiesībā vienkārši nevajag pievērst atmiņām tik lielu uzmanību, nevajag mēģināt tās pārtaisīt. Svarīgi ir tas, kas bija toreiz, tagad pat laimei var pievienot tikai sarūgtinājumu, bet ne otrādi. Varbūt Hercam vienkārši patika, ka meitenes tik agri iemīlas.

Vasaras vidū es uzzināju, ka no specskolas viņš ir man rakstījis vēstules. Vienu saņēmu, rokraksts viņam bija tāds, it kā putns būtu pārskrējis, cenšoties atstāt pēc iespējas mazāk nospiedumu. Tajā bija jautājums, kāpēc neesmu atbildējusi uz iepriekšējām, un noskaidrojās, ka mamma ir centusies mani pasargāt no nepiedienīgas draudzības un tālākām nepatikšanām. Nākamajā rītā es pamodos pilnīgi mierīga un, neapsverot itin nekādus par un pret, sakrāmēju divas somas ar grāmatām un drēbēm. Neviens manu rīkošanos nepamanīja, mamma bija darba lietās aizbraukusi uz Rīgu vai Jelgavu, tētis – varbūt aizgājis uz skolu pārraudzīt kādu remontu, varbūt devies makšķerēt, vecmāmiņa dārzā ravēja.

Somas sanāca diezgan smagas. Kuru grāmatu jūs ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu? – Protams, daudzas. Cik vien spētu panest. Taču es nedevos uz neapdzīvotu salu. Es devos uz Lietuvu. Un grāmatas latviešu valodā man tur bija vajadzīgas, tāpat kā mētelis, – es nešaubījos par to, ka aizeju uz visiem laikiem, ka palikšu Lietuvā. Jautājums, kur tieši palikšu, kur dzīvošu, neeksistēja, man vienkārši bija nepieciešama sava dzīve un tai bija jānotiek Lietuvā. Es sapinu bizes, uzvilku ķīniešu kedas (tolaik veikalā bija divu veidu kedas, smukās ķīniešu – reti, nesmukās leišu – vienmēr), garās sporta bikses no stīva sintētiska auduma – tās skaitījās ļoti elegantas, gaišā smilšu krāsā, bet tām nebija kabatu, kas manās acīs bija liels trūkums, – un parasto melno treniņtērpa blūzi ar garajām rokām. Treniņblūze – kāpēc to vispār sauca par blūzi? tas jau bija tāds kokvilnas sporta krekliņš, vairāk līdzīgs apakšveļai, – bet tā būtu pelnījusi kādu cildinošu odu. Tās melnā maliņa, rēgodamās pie kakla, zem skolas formas apkaklītes, kam dažkārt pat izdevās neuzkrītoši atpogāt augšējo pogu, izteica neformulētus centienus pēc bītlenes, kuru nevar dabūt, pēc brīvības, kura man kādreiz būs, tā iemiesoja manu neatkarību un piederību es nezinu, kam – tiem, kas ir savādāki. Ārpus skolas vilku to mugurā arī vienu pašu, kad devos dažādos klejojumos – tāpēc, ka tā bija melna un skarba, tā bija no krāsotas kokvilnas izgatavota drosme un romantika; es taču nevarēju vilkt mugurā kaut kādu puķainu kleitiņu! Šis apģērbs bija ļoti nepiemērots, jo diena izrādījās karsta, taču tas acīmredzot atbilda manam priekšstatam par situācijas nopietnību.

Es izgāju uz šosejas un pagriezos pa labi, uz Tērveti, Dobeles pilskalns palika aiz muguras. Viss bija nodedzināts.

Pavāriņu lejā nokāpu tilta ēnā un skatījos, kā plūst mazā Sesavas upīte un straume upes dibenā ik pa brīdim sakustina maksteņu mājiņas, mazas caurulītes, ko klāj sīki grants graudi. Es izņēmu no somas kabatas viņa fotogrāfiju un pētīju mazo bildīti kā karti, it kā tajā būtu redzams, kur man jāiet. Sēdēju tur ilgi, ilgi, pamirusi kā caurspīdīgs gaiss, patiltē viss bija viegls un virmojošs, visapkārt zaļi stiebri, balti suņuburkšķi, ūdenszāles, kas visu laiku slīd prom, bet paliek uz vietas, ūdens runāja klusā balsī, beidzot es nomazgāju upītē seju un devos tālāk, skatoties apkārt tā, it kā visas labi pazīstamās vietas redzētu pirmo reizi.
Es neko nedomāju par mājām, par mammu, par zēnu, kurš atrodas kaut kur man nezināmā iežogotā pagalmā vai istabā ar daudzām gultām, es gāju tā, it kā somas nebūtu smagas un neveiksme neizbēgama – jo nedomāju arī par sevi un sev neko nenozīmēju. Labajā pusē bija Auru kolhoza mājas, kreisajā plašs lauks, es gāju tālāk kilometru pēc kilometra, nevienu nesatiku, neviens man neko neprasīja, ne reizi neapstājos, tikai saule pamazām kļuva arvien karstāka.

Kroņaucē jau varēja nogriezties pa labi uz Lietuvas pusi, taču manā priekšstatā “uz Lietuvu” – tas nozīmēja “uz Žagari”. Varētu tagad uztiept sev zemgaļu aiziešanas shēmu līdz galam un atcerēties, ka vēsturiskais maršruts tieši tāds arī bija: Dobele, Tērvete, Rakte, un tikai tad tālāk iekšā žemaišu vai aukštaišu zemēs. Taču tas būtu aiz bizēm pievilkts stāsts, ne piektajā, ne sestajā klasē man nebija ne jausmas, ka Žagare ir tā pati Atskaņu hronikas Rakte, Žagares (Sagera) novada centrs ar trim pilskalniem, viena no tām, ko lepni min nodedzināto, bet neatdoto zemgaļu piļu rindiņā. Man nebija ne jausmas, ka tā minēta rakstos vēl pirms Rīgas, es nezināju nekā par Kurzemes hercogistes amatnieku pilsētu, par Nariškina pils zirgu staļļiem un Kufalda parku, par 14 tūkstošiem rosīgo pirmskara ebreju. Pašlaik šajā pilsētiņā ir 2200 iedzīvotāju, varbūt septiņdesmit pirmajā gadā vēl bija kāds tūkstotis vairāk. Man Žagare bija labi zināma pavisam praktisku iemeslu dēļ: tur arī padomju laikā sestdienās vēl bija dzīvīgs krāmu tirgus, uz kuru dobelnieki brauca izandelēt nevajadzīgas mantas.
Maniem vecākiem līdz algai pietrūka gandrīz vienmēr, un šad tad arī viņi, pārcilājuši visu,  kas bija vecs vai lieks, piebāza pāris somas, kāpa uz motocikla un brauca četrdesmit kilometrus uz leišiem, bet pēc tam atgriezās ar leišu maizi un dažiem rubļiem makā, un brīnījās, ka daudz kas tiešām izrādījies par kapeikām pārdodams. Taču motociklam nebija blakusvāģa un mani nekad uz Žagari līdzi nepaņēma.

Tā nu es krustojumā turpināju ceļu taisni – uz Tērveti, lai gan nekāda skaidra lēmuma man nebija. Netālu no kolhoza zirgu fermas aiz muguras apstājās armijas bobiks. Pie stūres bija zaldāts, blakus virsnieks, un viņi piedāvāja man vietu mašīnā, pa ceļam tēvišķi iztaujājot, kurp es eju. Biju jau slapja un sarkana no karstuma, melošanas kauns vaigus sarkanākus nepadarīja – meli un iedomas bija pavedieni, kas turēja kopā manu identitāti, tā ka pāris teikumi par vecmāmiņu Tērvetē tur ielocījās tik veikli kā ķirzaka viršos. Es viņiem neko nejautāju, tāpat bija zināms, kāpēc ceļš uz Tērveti un Eleju ir asfaltēts, bet ne līdz galam, visi gali pazuda mežos, kur slēpās pazemes raketodromi, un dažreiz izšauto raķešu grāvieni bija tik spēcīgi, ka mums Dobelē sadrebināja ne tikai logu rūtis, bet šķita, ka sakrata zemi ar visu māju. Mēs brezenta bobikā pabraucām garām Sprīdīšiem, pilskalnam, pāri Tērvetes upītei, un otrā krastā es izkāpu. Kalnā bija ceļa rādītājs, bet man sajukuši dažādos laikos šaipusē redzētie uzraksti: vai tur bija Lietuvas PSR, Augstkalne, Žagare? Visticamāk –  Brīvais ceļš, bija tāds kolhozs un ciemats, ko tagad sauc par Zelmeņiem.

Ejot pa šo putekļaino brīvo ceļu, kam blakus krūmos lokās Tērvete, es realitāti jau uztvēru daudz sāpīgāk, ar papēžiem un izkaltušo mēli. Nāca pēcpusdiena, saule spieda taisni pretī, aiz katras mašīnas putekļi stāvēja uz ceļa kā mākonis, un es pēkšņi sajutos kā bēglis, kas kaut ko pametis, bijis spiests atstāt kaut ko ļoti svarīgu. Kādus desmit kilometrus spītīgi gāju cauri laukiem, laukiem, laukiem, kas stiepās uz abām pusēm, cauri savai druvām un skābbarības torņiem izrakstītajai tēvzemei, kas nebeidzās un nelaida mani vaļā, un es biju viņai par to pateicīga, jo kaut kur priekšā bažu pilns šalca nezināmais leišu mežs un mitros muklājos iedibinātās pilsētas. Drusku pirms Augstkalnes saņēmu dūšu un ceļmalas mājās paprasīju padzerties, man iedeva krūzīti ūdens no akas, atbildēja uz jautājumu, cik tālu līdz Augstkalnei, aplūkoja, bet neko nepajautāja. Tā bija nostrādājusies vecāka sieviete – ja viņa būtu kaut ko paprasījusi, es, iespējams, pēkšņi kļūtu par nobijušos bērnu, un ieraudātu visu viņai priekšautā, bet viņai pietika spēka tikai skatienam. Es paņēmu savu dzīvi, kam, kā negaidot izrādījās, bija lemts būt par nastu, un gāju tālāk.

Augstkalne man patika, vairs nebija tik karsti, baznīcas koku ēnā apkārtne šķita tik svinīga, it kā Mancelis Mežmuižas baznīcā teiktu sprediķi, kā dziedātājputns locīdams savu balsi, veclatviešu valodu un ortogrāfiju, un vītolā pie dzirnavu dīķa joprojām Rainis kā sirms krauklītis sēdētu dzejnieka pozā, reiz fotogrāfa Rīdzenieka nosēdināts. Es iegrimu vēsuma un cienījamas pagātnes atvieglojumā, un neviena doma nesniedzās tālāk par Lietuvas robežu, par apzināšanos, ka Žagare drīz jau būs klāt. Turklāt aiz Mežmuižas drīz ceļa kreisajā pusē tiešām parādījās mežs, un pēdējie pieci seši kilometri līdz robežai pagāja tādā pasaku noskaņā, it kā kājās būtu pastalas, nevis ķīniešu kedas, un pa ceļmalas apsītēm vēlīgi čabinātos Meža māte ar visām citām Mežmuižas Einhorna uzskaitītajām mātēm: “Ap viņu grupējas Krūmu māte, Lapu māte, Puķu māte, Ogu māte, arī Ganu māte, Bišu un Briežu māte.” Atceros tikai šo vēso čaboņu, kas saudzīgi apņēma manu pārkarsušo galvu.

Tad acīmredzot es kādā brīdī pirms pašas Žagares nogriezos no lielā ceļa, laikam tādēļ, ka baidījos uz robežas sastapt kādus valsts varas un kārtības pārstāvjus, kuriem varētu būt uzdots mani noķert. Un saulei rietot pirmoreiz mūžā neviena negaidīta un neaicināta ierados Lietuvā, bez tilta šķērsojot seklo Svēti pa ūdenī gulošiem akmeņiem, no paura uz pauri, cenšoties nezaudēt līdzsvaru, atkārusi abas rokas ar somām kā smagus melnus spārnus. Otrā krastā pie kādas mājas bija redzams lozungs, ar baltiem, stipri nomazgātiem  burtiem uz noplukuša sarkana auduma: “Tegyvuoja Didysis Spalis!” Man nebija ne jausmas, ka tas spalis ir Lielais Oktobris, es pagaidām biju dzīves pieredzē iekrājusi vēl tikai aizrādījumu, ka nevajag klasesbiedru Vitautu Bilkšti saukt par Bibi, jo leitiski tas ir rupjš vārds. Aiz koka sētām aizejošās saules sarkanajā gaismā vīdēja izslavētie leišu ķirši, pilni ar pusgatavām ogām. Iela, kuras bruģis arī atgādināja apaļas cilvēku galvas, aizveda taisni uz autoostas laukumu. Tur stāvēja trīs četri gaidītājii; pie slēgta kioska grozījās drusku iereibis jauns puisis, kurš bija klāt tūlīt, tiklīdz es ar visām somām un bizēm atkritu uz pieturas soliņa. Saruna bija ļoti muļķīga, lai ko es atbildēju uz viņa jautājumiem (viņš aši saprata, ka jārunā krieviski: “Ģevuška, ot kuda ti?” “A ti ņe ko mņe prijehala?” “Kuda pojeģeš, ostavaisja u meņa!”) [1. No kurienes tu esi, meitenīt? Tu gadījumaa neesi pie manis atbraukusi? Kur tu brauksi, paliec pie manis! (krievu val.)], par visu viņš apmierināti smējās, stiepa roku pēc bizēm un jau ķērās klāt somai, lai noceltu to zemē un piesēstos man tuvāk blakus.

Tajā pašā mirklī laukumā ieripoja vēlīns autobuss ar uzrakstu “Dobele-Žagare” un mazāku: “Dobeles AP”. Izkāpa pāris cilvēku, šoferis apgrieza maršruta izkārtni otrādi un visi, kas bija gaidījuši, sasēdās iekšā.
Šoferis jautājoši paskatījās uz mani un bagāžu. Es pietrūkos, atņēmu leitim somu un iekāpu autobusā. Naudas pietika tieši biļetei līdz mājām un nepagāja ne stunda, kad stāvēju Dobelē, pieturā pie stadiona sētas. Nogurums mani glāba no jebkādām problēmām – kas tālāk notiks, man tobrīd bija pilnīgi vienalga. Nekas arī nenotika. Nebija jau vēl tik vēls, lai arī iestājusies krēsla, un ģimenes piesardzīgās izturēšanās dēļ es tā arī nesapratu, vai kāds Latvijā bija īsti pamanījis manu aiziešanu uz Lietuvu.

Visas savas kartes es vēlāk plītī sadedzināju.