Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Nākamajā dienā pēc izrādes, jau tumsiņā, kātoju cauri Stockmann tunelim. Gabaliņu tālāk, uz kāpnēm, samanīju incidentu. Četri džeki nogrūda gar zemi piekto, kas piespiedās pie sienas, galvu ar rokām sargādams. Tie četri burtiski dažas sekundes milzu ātrumā sita, spēra un tūliņ zibenīgi aizspruka virszemē. Viens no viņiem nokliedzās pār plecu. Pirmajā brīdī man likās, ka sadzirdēju “džihād!”, pēcāk nospriedu, ka varēja būt arī “čigāns”… Upuris, tāds melnīgsnējs, piecēlās un ikdienišķi aizspērās pretējā virzienā. Īsti nezinu, kā aprakstīt sajūtu. Varbūt kaut kas uz derdzīguma un bezpalīdzības robežas. Acumirklī gribas meklēt skaidrojumu, kas incidentu varētu padarīt izprotamu.
I. K.
Mehāniskais apelsīns:
Entonija Bērdžesa romāns, 1962/Silvijas
Brices latviskojums, Atēna, 1999
Stenlija Kubrika filma, 1971
Regnāra Vaivara iestudējums
Nacionālajā teātrī, 2006
Ieva Kolmane: Ja tā padomā, man gadījies būt arī upura lomā – kaut vai bērnībā. Bet taktika laikam vienmēr bijusi viena un tā pati: racionalizācija. Pēc tam izskaidroju un iegalvoju sev, kāpēc noticis tieši tā. Izrādē gan vairāk laikam vēstīts par varmākām.
Voldemārs Švarcs: Man liekas, izrāde ir mazliet vecmodīga, tomēr ar pietiekamu potenciālu. Klasisks darbs, kur vispirms skatītājā jāizraisa līdzpārdzīvojums, cilvēku iesaistīt emocionāli. Līdz ar to labs ir tas pirmais vardarbības cēliens, kas cilvēkam liek sajusties neaizsargātam vai emocionālam. Jo vardarbība, kā es to saprotu, nav vis pašmērķis, bet drīzāk tāds kā ķirurģisks instruments, kas palīdz atvērt dvēseli.
Kolmane: Vardarbība vispār?
Švarcs: Nē, Apelsīnā. Vardarbība, kas ir tik uzmācīga, traucējoša, ka izraisa regresiju: no ikdienišķās domāšanas pārejam pie līdzpārdzīvojuma, pie jūtām. Tur jau ir mākslas darba jēga, kā es to saprotu. Protams, tādā stāvoklī cilvēku atstāt nevar – tad tas nav īsts mākslas darbs. Ja tev vajag īstu vardarbību, problēmas, aizej, apskaties, kā cilvēki dzīvo.
Kolmane: Bet kāda tad atšķirība starp vardarbību Apelsīnā un kuru katru sex&violence filmu? Vai cilvēks, noskatīdamies kautiņos un slaktiņos, vienmēr regresē līdz empātijai?
Švarcs: Nē, ja tur nav dziļākas jēgas.
Kolmane: Vai Apelsīnā ir?
Švarcs: Tādai būtu jānāk, skatoties izrādi tālāk. Vairāki būtiski jautājumi tur parādās: kas cilvēkam liek būt labam vai ļaunam, kas tas vispār ir? Vai dažkārt labais īstenībā nav ļaunais? Vai tas, kas izskatās ļoti ļauns, zināmā mērā nav arī labs? Vai cilvēks vispār var būt tikai labs vai tikai ļauns?
Kolmane: Taisnību sakot, tieši šī problemātika liekas novecojusi, arhaiska un kur tas laiks, kopš izrunāta. Ir tāds absolūti labais vai ne, ļauno sakāpinām līdz ultravardarbībai, pietuvinām absolūti ļaunajam, izrādās, ļaunums nemaz nav tik ļauns un tas, kas tiek likts pretī, arī ir ļaunais… Un nekāda līdzpārdzīvojuma man arī nebija. Drīzāk atgrūšanās.
Švarcs: Bet tā ir pirmā reakcija. Kad esi spiests kādu laiku ar to sadzīvot, jūtas sāk plūst pāri malām.
Kolmane: Vai arī notrulinies un pierodi. Tomēr, manuprāt, šoreiz ir runa par īpašu, nemotivētu, pašmērķīgu vardarbību – Bērdžesa vārdiem, “ultravardarbību”. Tieši tāpēc jau te ir iespēja runāt par vardarbības estetizāciju. Ne vienu reizi vien jau apcerēta interpretācija, ka Alekss ar savējiem šādi rod vienīgo brīva gara izpausmi radikāla konformisma pārpilnā pasaulē. Bet kāpēc citas iespējas nav?
Švarcs: Man pašam īpaši likās tas, ka Alekss nonāk pacienta lomā, tā ka biju spiests viņu šādi uzlūkot. Kāpēc ir tā, ka tu otru cilvēku vairs nespēj paciest tiktāl, ka uznāk dusmas? Situācija ir tāda, ka viņš nonācis citā līmenī. Nosacīti runājot, viņam ir “simptoms”. Nav kontakta, nav vēlēšanās ne sarunāties, ne saprast, nav attiecību. Kad tu saki: “Idiots! Kretīns!” Savā ziņā klīniska diagnoze. Un vienā ziņā tieši tāds ir Apelsīna jauno cilvēku gadījums. Antisociāli personības traucējumi. Zīmīgs ir nadsat žargons – savveida valodas narcisisms, kas ļauj norobežoties no pārējās sabiedrības daļas, veidot tādu kā ieslēgumu.
Kolmane: Lingvistiskais aspekts, manuprāt, ļauj konstatēt civilizācijas klātbūtni – ka cilvēks spēj izcīnīt kauju vārdos, nevis kraut otram pa žokli vai dedzināt vēstniecības. Apelsīnā šāda, gandrīz vai privāta valoda kalpo par lielisku ieganstu tam, ka nemaz netiek paredzēta iespēja nodibināt kaut cik pilnvērtīgu kontaktu ar tiem, pret ko vienkārši gribas vērsties, un cauri!
Švarcs: Bērdžess gan mūs ved tālāk, parādot, ka ir cilvēki, kas tīru vardarbības aktu var saredzēt kā mākslu, – ko es savukārt saredzēt nespēju. Tomēr gadījums ar Aleksu kā pacientu liek domāt, kā mēs izturamies pret slimu cilvēku, kuru mēs vairs nespējam saprast. Un romāns, manuprāt, populārs kļuva tieši tāpēc, ka šajā ziņā mēģināja piedāvāt kādus risinājumus. Piemēram, noslēgums, kur izbijušie antisociālie elementi kļūst pavisam parasti cilvēki. Proti, svarīgs ir izvedums: no estetizētas vardarbības līdz konformismam. Un te vajadzīgs talants, dzīves gudrība un intelektuāla faktūra – aizvest lasītāju no punkta A līdz punktam B. Savukārt Aleksa tēlā ir šis tas no moderna skanējuma. Totāls nelietis, tomēr ar daļu dvēseles, kas ir normāla, tomēr ārkārtīgi slima. Ņemsim stabilu sociālu sistēmu, kam raksturīga tendence uz autoritārismu, uz viedokļu monopolu, neiecietība pret indivīda brīvību, un šāda sistēma sabrūk. Kas notiek un patiešām ir noticis mūsu nesenajā pieredzē? Parādās cita situācija – pietrūkst stabilu, spēcīgu vērtību. Es teiktu, ka no klīniskā viedokļa izrāde ir veltījums vājam tēvam.
Kolmane: Paga, tik jauka un nekaitīga ģimene!
Švarcs: Tieši tas jau tiek parādīts – ka nekādas jaukās ģimenes nav! Ir vājš tēvs – tieši tur Aleksam ir tukšums iekšējā pasaulē. Vecāki bērnam ļauj nospraust emocionālās robežas, turklāt ne tikai standartveida uzskatu veidolā, bet arī viņa iekšējā pasaulē. Bērns ir kategorisks un nereti agresīvs, un vecāku uzdevums ir būt pietiekami sekmīgiem, lai šo agresiju amortizētu. Labi redzam, kā Alekss izmisumu un dusmas par vecāku neesamību primitīvi un ārkārtīgi nežēlīgi izgāž uz citiem, ievērosim, bieži vien gados vecāku cilvēku pāriem.
Kolmane: Tomēr vieni apdalītie kļūst par noziedzniekiem, kamēr citi ne. Vai dēli, ko mātes audzina vienas, ir potenciāli noziedznieki?
Švarcs: Nu, luga, protams, ir metafora, nevis negrozāms pareģojums vai konkrēta programma. Lai varētu apgalvot kaut ko vismaz uz to pusi, būtu jāpieņem, ka visas vientuļās mātes ir identiskas. Tomēr vienam audzināt bērnus ir daudz grūtāk nekā divatā. Tāpēc jau ģimenes institūcija joprojām eksistē, kaut arī daudz kritizēta un apšaubīta.
Kolmane: Tātad ģimene ir tā, kas cilvēkam iemāca sublimēt?
Švarcs: Sublimācija kā primitīvu, sociāli nepieņemamu dziņu pārveidošana sociāli pieņemamās formās pieprasa diezgan bagātu iekšējo pasauli. Aleksam tādas nav.
Kolmane: Un mūzika? Manuprāt, grāmatas spēks lielā mērā nāk no pirmajā brīdī tik paradoksālā, pat šķietami sadomātā salikuma – Alekss un viņa instinktīvā jūsma par simfonisko mūziku, šķietami nīstās civilizācijas pērli.
Švarcs: Lūk, te varam redzēt, ka Aleksam ir potenciāls – talants, ko viņš virza savas endogēnās destrukcijas gultnē, izjuzdams vienīgi uzbudinājumu, kas izpaužas atbilstoši viņa iekšējai struktūrai. Varētu pajautāt tev – ko par to teiktu Kants?
Kolmane: Cita starpā droši vien atgādinātu, ka cilvēkam, ja viņš par tādu grib dēvēties, jāizkopj sevī iekšējais, morālais likums. Kādā no Kubrika filmas izraisītajām diskusijām savulaik parādījusies norāde uz Aleksa vārda iespējamo simbolismu: a-lex kā “tāds, kuram nav iekšēja likuma”.
Švarcs: Tieši tā, te ir cilvēkbērns, kurš izmisīgi meklē savu iekšējo struktūru. Tēvs? Ideāls nulles tēls, kurš ik situācijā rāda, kā jāuzvedas, lai tu kā tēvs būtu pilnīgi nekas. Izrādē tas izdevies, aktieris nospēlē vienkārši lieliski. Māte varētu būt mazliet patoloģiskāka, sadzīviski uzbāzīgāka un izteiktāka hipohondriķe. Autoritātes, ko meklēt ārpus ģimenes, Aleksam nav. Audzinātājs? Agresīvs, ar antisociālām iezīmēm.
Kolmane: Kubrikam viņš ir pat teju perverss tips.
Švarcs: Te mēs redzam, ka Kubriks to lietu saprot labāk. Un der padomāt, ka tādu Aleksu ir izauklējuši tādi paši cilvēki kā mēs. Stāsts, protams, ir metafora un brīdinājums. Romāns – sešdesmito gadu skatījums uz labā un ļaunā problemātiku, tieši tāpat kā Mocarta Burvju flauta bija tā laika skatījums uz iespēju padarīt pasauli labāku. Abos gadījumos pastāvējis pārprotamības risks – ka tēlotās ainas tiks uztvertas pārāk burtiski.
Kolmane: Tomēr – no kurienes derdzīgums brīžos, kad saskaries ar vardarbību, kas it kā neskar tevi pašu?
Švarcs: Jebkuram normālam cilvēkam ir sajūta, ka vajag iejaukties, bet tobrīd tu nespēj. Lūk, vēl viens joprojām aktuāls aspekts: ir brīži, kad tu konstatē sevī labo, “normālo” Bērdžesa ģimeni. “Nekas briesmīgs jau nav noticis.”
Kolmane: Bet izrādē sajūta bija tieši tāda pati, un tur tu skaidri zini, ka neviens negrib, lai iejaucies. Turklāt derdzīgumu tur saasina vēl kas: grāmata ir stāstījums 1. personā, tā ka gluži pieļaujams, ka upurus redzam Aleksa acīm. Izrāde ir tuvāka romānam, Kubriks samanāms mazāk (Vaivars respektē pēdējo nodaļu, kas ignorēta gan Apelsīna pirmizdevumā, gan filmā), tomēr gan izrādē, gan filmā vizualitātes dēļ 1. personas vēstījumu adekvāti atainot grūti, rodas kārdinājums vēstītāju pielīdzināt citām trešajām personām, un es neticu upuriem! Kāpēc viņi neliek lietā itin nekādu arsenālu, lai neizskatītos pēc mazohistiem, kas notiekošo itin kā labprāt izbauda?
Švarcs: Lai tas tevi ievainotu. Lai šis jautājums tevi vajātu.
Kolmane: Sazin kādu iemeslu dēļ man tas Mehāniskais apelsīns ir jau līdz kaklam.
Švarcs: Ja kāds man apgalvotu, ka viņa mīļākā filma ir Mehāniskais apelsīns un viņš noskatījies to 15 reižu, es uz šo cilvēku paskatītos ļoti uzmanīgi.