“Un Poco de Amor”*

Tūkstošiem cilvēku sāka izceļot no Dominikanas Republikas, kad pēc diktatora Rafaēla Truhiljo noslepkavošanas tika mīkstināti emigrācijas likumi. Dominikāņi ir Ņujorkas visstraujāk augošā etniskā grupa. Ik desmitgadi viņu skaits dubultojas (125 tūkstoši 1980. gadā, 333 tūkstoši 1990. gadā, 495 tūkstoši 1997. gadā). Tagad Ņujorka ir otra lielākā dominikāņu apdzīvotā pilsēta pasaulē (vairāk ir tikai pašas Dominikanas Republikas galvaspilsētā Santodomingo).

Amerikas Savienoto Valstu departamentu ziņojumos atrodams, ka dominikāņu ienākumi ir viszemākie starp lielākajām rasu un etniskajām grupām Ņujorkā. 55% mājsaimniecību dzīvo zem iztikas minimuma. 54,7% Ņujorkas dominikāņu, kam jau 25 gadi, nav pabeiguši vidusskolu. Bezdarbnieku skaits dominikāņu vidū ir divreiz lielāks nekā vidēji Ņujorkā.

Vasarā dodoties uz ASV, es par dominikāņiem neko nezināju. Godīgi sakot, domāju, ka par dominikāņiem sauc tikai Svētā Dominika sekotājus. Vēl manas zināšanas ļāva spriedelēt aptuveni tā – Domini canes latīņu valodā ir Kunga suņi. Par Dominikanas Republikas emigrantiem man pastāstīja mana draudzene Marta, kad atgriezās pēc Ņujorkā pavadītām divām nedēļām. Lētas viesnīcas meklējumi internetā noveda viņu līdz W169. St.[1. Rietumu 169. iela (angļu val.).], kuru tad arī ietver dominikāņu rajons (no 155. ielas uz augšu). Un kad pēc gada abi bijām nonākuši ASV un atklājuši, ka vieta, kur mums paredzēts vasaras darbs, ir simetriski savietotas mājiņas un pilnīgi tukšas ielas, Marta ieteica bēgt uz Ņujorku un tieši uz 169. ielu.

Pirms braukšanas Marta piezvanīja Karlosam un Oliveram, saviem pērnās vasaras draugiem no 169., kuri apņemas mūs kaut kur izmitināt. Marta to iztulko tā: “Viss būs okei. Tu redzēsi. Viņi ir tādi cilvēki.”

Atbraukuši mēs apsēžamies uz koferiem trotuāra malā, jo Karlosu ar Oliveru vēl nekur nemanām. Tādi sēdētāji mēs neesam vienīgie. Ik pa gabalam ir bariņš ļaužu, kas šajā karstajā vasaras dienā, liekas, izbraukuši piknikā. Viņi sēž saliekamajos krēslos (tādos zaļos, kā mūsu makšķerniekiem vai Siguldas opermūzikas svētku apmeklētājiem) vai uz alus kastēm. Daži stāv kājās, atspiedušies pret māju sienām un mašīnām. Katram rokā ir putuplasta glāzē vai papīra turzā ievīstīts dzeramais. Sarunas risinās spāniski, tāpēc man to saturs paliek nezināms. Ir arī tādi, kas tikai vēro apkārtni, viņi nepārmij nevienu vārdu, tikai noraugās garāmbraucošajās mašīnās un citos. Ir tādi, kas stāv pa vienam un skatās apkārt. Četri jaunieši velk pa ielu basketbola grozu, piestutē to pie luksofora un spēlē. Kad brauc mašīna, viņi uz brīdi pārtrauc.

Ierodas Olivers un Karloss un paziņo, ka sadabūjuši istabiņu pie kādas sievietes, bet viņa būšot mājās tikai ap desmitiem vakarā, tāpēc no mašīnas tiek izņemti vēl divi saliekamie krēsli – man un Martai. Izveidojam jaunu sēdētāju bariņu. Olivers ar vienu svilpienu sadabū mums arī dzeramos. Burtiski. Viņš uzsvilpj kādam puišelim, kurš uzreiz atskrien. Viņi parunājas un puišelis aizskrien uz veikalu. Viņš mums atnes Alizé[2. Konjaks+šampanietis+ augļu sula.], putuplasta glāzes, un melnu iepirkuma maisiņu ar ledu. Pēc pirmajiem mirkļiem viņu bariņā sāku saprast Martas pārliecību, kad viņa teica, ka viss būs okei. Izpalīdzīgākus, laipnākus un sirsnīgākus cilvēkus nebiju sastapis. Viņu klātbūtnē ir jāuzmana tikai savas iegribas, jo tās var tikt uzreiz piepildītas. Kad mans skatiens aizkavējas pie kādas meitenes uz ielas, Karloss man piebiksta un smaidot vaicā, vai vēlos, pārējo viņš nokārtošot.

Vakarā jaunajiem vīriešiem uz ielas pievienojas draudzenes, kaimiņienes ar savām draudzenēm un kaimiņienēm. Iela pieplūst ar skaļām runām un smiekliem. Trotuārs te zaudē sava latviskā vārda “ietve” nozīmi, jo te rod visplašāko atspoguļojumuvārda “sēdēt” sinonīmi un līdzinieki – “sēdēt”, “piesēst”, “tupēt”, “vaļoties”, “šļakoties”, “laiskoties”, “gurķoties”, “dīkot” un arī “taucēt pavēderi” vai “gar pakšiem slaistīties”... Tas man liek aizdomāties par dienas vidū redzēto sēdošo vīriešu nodarbošanos. Vēl skaļāk, ne fonā, cauri nolaistajiem mašīnu stikliem plūst spāniski ritmi, vīrieša balss ar operdziedoņa tembru dzied aptuveni tā: “Jo-pued-a-ser” . Un ikreiz, kad atskan šie vārdi, sieviete no blakusbariņa pieceļas kājās, izpleš rokas un ar pilnu krūti dzied līdzi. Tā ir Prisila. Redzot manu sajūsmu par šo brīvību, viņa aicina pievienoties un vairākas reizes atgādina, ka ir jādzīvo no sirds. “Maris, if you don’t want to live, die!"[3. “Māri, ja negribi dzīvot, mirsti!” (angļu val.)] viņa saka.

Ik pa laiciņam Karloss man piebiksta un saka, lai nolieku glāzi zemē, jo brauks garām policija. Visa vakara garumā izskan vairāki pareģojumi par policijas tuvošanos un visi piepildās nekļūdīgi. “Mums te ir sava zīmju valoda,”viņš paskaidro.

Viņi savu rajonu uzskata par ļoti bīstamu, tāpēc tad, kad ar Martu ejam pastaigāties, Karloss atkal uzsvilpj un norīko kādu vietējo mums līdzi. Tā iepazīstamies ar Maniju. Viņam drīz būs 21, un zālīti viņš nepīpējot jau gadu. To viņš bieži atkārto. Pastāsta arī, ka baltie te brauc, lai nopirktu narkotikas, tāpēc visi domājot, ka mums ar Martu ir daudz naudas. Vēl pēc laiciņa citu ielu rajonā sāks klīst runas, ka mēs esam dominikāņi, tikai dzīvojām Dominikanas Republikas kalnos un tāpēc esam balti.

Ir kāds baltais, ko dominikāņi ir pieņēmuši ar visu sirdi. To pamanīju jau pirmajā dienā. Šis baltais ir Jēzus Kristus. Starp daudzajām zelta ķēdēm, kas rotā dominikāni, vienā ir iekārta Jēzus galva, kas ataino Pestītāju tādu, kādu to zinām mēs visi – kalsnu, garenu seju, gariem matiem un ērkšķu kroni galvā. Tam, kas redzams iekārts dominikāņu kaklos, vēl ir dzidri zilas stikla acis. Saku Karlosam, ka zinātnieki izpētījuši, ka Jēzus laika un vietas cilvēki (un tātad arī pats Jēzus, jo ārēji viņš bijis parasts cilvēks) bijuši ne tik daudz līdzīgi latviešiem, kā dominikāņiem – apaļiem sejas vaibstiem, tumsnēju ādaskrāsu, melniem,sprogainiem matiem un brūnām acīm. Karloss mazliet aizvainots man atbild, ka neviens no mums nav Jēzu redzējis.

Mašīnā pa ceļam uz naktsmājām ar Martu pārrunājam šo ielas dzīvi. Marta saka, ka tajās divās nedēļās, ko viņa te pavadījusi pērnvasar, viņi tā sēdējuši katru dienu bez izņēmuma.

Pēc iepazīšanās ar dzīvokļa saimnieci (Terēza, nerunā angliski), viņas meitu (nerunā angliski) un dēlu (visjaunākais un runā angliski ļoti labi), abi ar Martu izkāpjam pa savas istabas logu un apsēžamies uz dzelzs kāpnēm, kas vijas gar mājas sienu. Visa iela smaržo pēc ceptas gaļas. Viens no sēdētāju bariņiem uz trotuāra rosās ap grillu. Marta man iztulko visu, ko saimniece bija teikusi. Aptuveni tā: “Ņemiet te ko gribat, atļauja nav jāprasa, viss ir jūsu rīcībā.” Pēc mirkļa pa blakusdzīvokļa logu izliecas divi līdz viduklim kaili jauni vīrieši. Saruna notiek spāniski. Kaimiņi pazūd, un Marta atstāsta, ka kaimiņi piedāvājuši darbu veikalā un, ja mums neesot darba atļaujas, viņi varot sadabūt viltotas, ar kādām viņi te strādā jau vairākus gadus. Un ja mums neesot naudas viltojumiem, tad viņi aizdošot. Blakus logā parādās saimnieces galva, pakonsultējas ar Martu un pazūd. Saimniece esot dzirdējusi, ka mēs runājoties, un prasījusi, vai var atnākt pie mums uzpīpēt. Ģimene domā, ka viņa ir atmetusi, tāpēc jāslēpjas. Ar to, ka lielākā daļa te prot tikai spāņu valodu, jau sāku aprast. Viņi paši apgalvo, ka zināt citu valodu (piemēram, angļu) viņiem nav vajadzības, jo spāniski runājošo rajons ir tik liels, ka veikalos, slimnīcās un skolās visi tāpat runā spāniski. Un kad pa logu kādu vakaru vēroju policijas reidu uz mūsu ielas, arī viņi savas pavēles izkliedz spāniski.

Martas teiktais par viņuielas dzīvi izrādās pilnīga taisnība. Darba meklēšanai parasti atvēlējām dienas pirmo pusi un pēcpusdienā ieradāmies 169., kur vakara scenārijs atkārtojās bez izmaiņām. Neskaitāmajos vakaros, ko tur pavadījām, izmaiņas bija tikai vienu reizi – apgājām ap stūri, kur ir bārs, un sēdējām tur. Tā sēdēdams, sapazinos ar daudziem no ielas, arī ar kādu omulīgu, apaļīgu vīriņu. Viņš neprot angliski, bet viņa vēlme parunāties izrādās tik liela, ka tiek ņemti palīgā enerģiski žesti un daži vārdi. Pirmajā vakarā mums izdodas vienoties, ka sauksim viens otru vienkārši par amigo[4. Draugs (spāņu val.).]. Kādu citu vakaru sēžu jau atkal saliekamajā krēslā, kad pamanu Amigo, kurš iet pa otru ielas pusi. Kad viņš sāk žestikulēt, ir skaidrs, ka viņš mani ir pamanījis un kaut ko jau stāsta. “Amigo!” viņš uzsauc un aktīvi aicina mani pāri ielai. Kad satiekamies, viņš nemitīgi atkārto un ar lielu sirsnību rāda divus žestus: liek rādītājpirkstu pie acs un tad rāda tā, kā latvieši “mazo kukulīti” skaitāmpantiņā “cepu, cepu…” Pēc mirkļa es jau esmu viņa dzīvoklītī un sēžu pie televizora kopā ar viņa sievu un dēliņu (to, manuprāt, nozīmē “kukulīša” žests). Viņa sieva samocītā angļu valodā pavaicā, no kurienes es esot. “No Latvijas,” es atbildu un, sagaidījis parasto apjukumu, turpinu skaidrot, ka tas ir Eiropā pie Baltijas jūras. Sekojošais savukārt rada apjukumu manī – reaģējot uz teikto, Amigo saprotoši paraugās uz mani, tad ar pirkstu attēlo krāniņu, saka “pipī” un rāda uz telpu aiz stūra. Pēc notēlotās pačurāšanas vēl izdodas parunāties ar sievu, – uzzinājusi, ka esmu Karlosa draugs, viņa atzinīgi krata galvu un saka, ka viņš ir labs cilvēks, uzturot šeit pusi ielas.

Dominikāņu rajona augšējā galā Prisila mums sarunā darbu pie savām paziņām. Strādājam firmā, kuras birojs ir pārbūvēts dzīvoklītis ar vienu datoru, ledusskapīti un vecu kopētāju. Boss ir Fernando, kurš ar savām laipnajām acīm un izturēšanos vairāk atgādina mācītāju. Tā kā birojs ir 4. stāvā un ar sēdēšanu uz ielas to nevar apvienot, tad sēdēšanas tradīcijas ik dienu tiek koptas turpat birojā. Un līdzīgi kā māju iemītnieki satiekas uz ielas un sēž, tā uz ofisu sanāk no blakusdzīvokļiem. Fernando ik vakaru no veikala 1. stāvā pasūta Corona alu, Oreo cepumus un kaltētas cūkas ādiņas, kas jāapslaka ar citrona sulu, lai mīkstākas. Iepazīstos ar Hosē. Viņš man izskaidro, kāpēc Ņujorku sauc par Big Apple[5. Lielais Ābols (angļu val.).]. Viņam skolā esot mācīts, ka ēdot ābolu, varot iedomāties jebko, ko gribētu ēst, un tā garšu sajutīšot (atrodoties Ņujorkā, var gribēt jebko un tas tur ir atrodams).

Vilnis

Uz vienu dienu nolēmām nomainīt dominikānisko vidi un apstākļos, kas raksturojami kā “Heat and the City”[6. “Karstums un lielpilsēta” (angļ.val.).], izlemjam braukt atvēsināties uz Atlantijas okeānu. Tas iespējams pēc aptuveni stundas brauciena ar metro līdz krievu atpūtnieku apdzīvotajai Braitonbīčai, kur, pēc pēdējām ziņām, restorānā ar uzrakstu ВОЛНА[7. Vilnis (krievu val.).] strādā arī kāds paziņa no Latvijas. Ar Reini iepazīstamies, kad viņš apkalpo galdiņu. Un mums par prieku skaidrā latviešu valodā mēs varam pasūtīt soļanku, rasolu, auksto zupu un kvasu.

Tautiešu mājas pagalmiņā ēdot pašceptu lasi un klausoties Prāta vētras dziesmas, jautāju: “Kā ir ar palikšanu pavisam šai zemē?” Atbildes bija ar dažādiem sākumiem – gan ka var it kā pazaudēt pasi, tā novilcinot aizbraukšanu, gan ka vienkārši var nedarīt neko, bet noslēgums atbildēm viens – kaut kad ir jālegalizējas, un viena no iespējām ir – apprecēties ar šejienieti. Un nemaz nav jāsatiek liktenīgā. “Aktrise”, kas iekuģos laulības ostā un būs mīlošā sieva visās atrādīšanās reizēs attiecīgajos dienestos, maksā aptuveni 15 tūkstošus dolāru.

Aiz sienas dzīvojošie puskailie kaimiņi katru dienu mostas ar vienu noteiktu dziesmu. No tās parasti pamostamies arī mēs ar Martu un kāpjam pasēdēt uz trepēm. Pēc kāda laiciņa parādās arī paši kaimiņi. “Jūs neklausāties mūziku?” viņi prasa. “Nav uz kā,” Marta atbild. Puskailie pazūd un pēc mirkļa parādās un sniedz mums radio un baltu, tamborētu sedziņu. Par to sedziņu mēs pasmaidām, jo tas ir kaut kas no senākām vasarām pie omes laukos. Pa tādai modei arī iekārtojam savu mūzikas stūrīti – atbrīvojam vienutumbačku, uzklājam sedziņu tā, lai daļa karājas pāri malai, un uz tās rūpīgi novietojam amerikāņu “vefiņu”.

Vēlreiz dodamies tālākā izbraukumā, kad no Ņūdžersijas atbrauc divi mani draugi latvieši. Lai to atzīmētu, Karloss un Olivers mūs ved pusdienās kaut kur Ņujorkas malā. Sēžam restorānā un ēdam, te Manijs man prasa, vai visi lesbieši ir kreiļi? Ar lesbiešiem viņš domā “latvieši” un kreiļi tāpēc, ka dakšiņas turam kreisajā rokā.

Vienvakar abi ar Martu dodamies pie Manija uz dzimšanas dienu. Tā kā nezinājām, vai šajā dienā mums būs nauda, par ko sveikt, tad nepieteicāmies un nu ierodamies nebrīdinājuši. Viesības ģimenes lokā, bet mūsu savādā zeme rada interesi un nav iemesla justies neērti. Varbūt vienīgi fiziski, jo visām sēžammēbelēm pāri audumam ir pārvilkta vēl arī caurspīdīga plēve, kas pie jebkuras kustības gurkst. Šis plastmasums izpaužas it visā, kas vien atrodams dzīvoklī. Gleznu rāmji ir koka atdarinājumi plastmasā, pati bilde ir liela fotogrāfija, plastmasas puķes istabas stūros un plastmasas pagales, aiz kurām deg sarkana lampiņa – kamīns. Uz dzimšanas dienas tortes ir spilgti zili un rozā garnējumi. Manija mamma organizē kūkas ēšanu, dāļājot visiem plastmasas šķīvīšus un dakšiņas. Šī rotaļu māja kontrastē ar viņu emociju patiesumu, un bagātīgumu. Vecmāmiņa turpat viesistabā skatās kādu ziepju operu un, liekas, tikai mūsu klātbūtne viņai liek valdīties, lai nelamātu seriāla varoņus. Viņa pieceļas pussēdus, gaidot situācijas risinājumu ekrānā, sagaidījusi atslīgst atpakaļ, paskatās uz mums ar Martu, pasmaida un nošūpo galvu, tā paužot bezspēcību seriāla varoņu stulbuma priekšā.

Background[8. Fons, pamats (angļu val.).]

Dominikāņu tradicionālos rīsus ar pupiņu mērci, ko pieved pie paša krēsla trotuāra malā, vienvakar nomainām pret manis un Martas vārītiem kartupeļiem, sēņu mērci un salātiem ar krējumu, ko pasniedzam viesistabā pie galda, kur kā latviešu saimi pēc kādas talkas sasēdinām draugus.

Šeit nav iespējams pie viena galda redzēt bērnus, vecākus un vecvecākus. Par ģimenēm viņiem katram ir savs stāsts, bet ļoti līdzīgs cits citam – viens no ģimenes emigrē no Dominikanas Repulikas uz Ņujorku un katru mēnesi sūta naudu. Šajā vakarā uzzinu, ka Terēzas abi bērni nav vis viņas, bet māsas, kura pati ir dzimtenē. Oliveram tur ir sieva un bērni. Karloss arī šeit ir viens. Prisila atver maku un rāda savu bērnu fotogrāfijas. Un tā te ir visiem. Nezinu, cik liela ir atšķirība starp Ņujorkā un Dominikanas Republikā pelnīto, bet kāda palīdzības programmas Un Poco de Amor, kas apkopo Ņujorkā dzīvojošo dominikāņu spēkus, lai palīdzētu mājās palikušajiem, informatīvās lapas ievadā rakstīts: “20% no Dominikanas Republikas iedzīvotājiem dzīvo bez pieejas medicīniskajai aprūpei, 30% bez tīra ūdens, 60% bez sanitārā mezgla mājās.”

Kādu laiku jau bijām dzīvojuši uz vietas un pamazām sākām zaudēt iebraucēju statusu. Vairs neesam tie, kuriem “viss jāsāk no nulles nepazīstamā vietā”, pret kuriem dominikāņi izjūt tik lielas simpātijas savas emigrantu pieredzes dēļ. Vienudien kaimiņi palūdz atdot “vefiņu” un sedziņu. Un drīz vien pienāk vakars, kad Terēza mums palūdz atstāt istabu nedēļas laikā, jo viņai ir jāatpūšas. Turklāt, “mēs ņemot, ko gribot un atļauju neprasot.”

Viesības ir beigušās. Palikt var tikai tie, kuri bija gatavi ķerties klāt trauku mazgāšanai un citiem mājinieku darbiem. Pārējiem jādodas ciemoties citur vai jābrauc mājās.

Pēc atgriešanās Latvijā saņemam ziņu, ka Fernando ir arestēts. (Kaut kas par narkotiku kontrabandu no Nīderlandes uz Ņujorku.)

Pēc laiciņa seko Olivera un Karlosa aresti. (Kaut kas par narkotiku tirdzniecību.) Iedomājos, ka kāds no jaunajiem vīriešiem, kuriem visu dienu jāsēž uz ielas, nebija savā vietā un zīmju valodas signāls aprāvās, nenododot ziņu, ka tuvojas policija.

Arī ASV departamenta dotie skaitļi par ienākumiem un strādājošo skaitu sašķobās, jo diez vai tajos iekļautas narkotiku tirdzniecībā iegūtās summas un šajā biznesā nodarbināto cilvēku skaits.

Saprotami kļūst arī 169. ielas iedzīvotāju labie vārdi par Karlosu, kurš uztur pusi ielas, un tātad arī tas, kāpēc viņam klausa uz svilpiena.

* Mazliet mīlestības (spāņu val.).