Un kāpēc no bailēm čiepst putns

“2004. gadā, vaicāts, kā Bergmans pats uztver savas filmas, viņš atzinās, ka nekad vairs nespēšot tās skatīties. Pārāk depresīvas un pārāk daudz atmiņu.”

NRA, 2007. gada 4. augusts

Savukārt Larss fon Trīrs kādā kinematogrāfistu seminārā pirms pāris gadiem puspajokam sacīja, ka vienīgā kļūda, ko Ingmars Bergmans jebkad pieļāvis, ir, ka nav vēl nomiris. Tagad viņš to labojis – kā jau daždien 89 gadus vecs vīrs, par kuru šad un tad tai vai citā pasaules malā kāds jauneklīgi apvaicājas: “Vai tad viņš vēl dzīvs?” Cik zināms no preses avotiem, viņš šo darbu veicis mierīgi, kā tāds, kurš nokārtojis rēķinus ar dzīvi un dzīvajiem. Nepilnu mēnesi pirms šī notikuma es gandrīz aizbraucu uz Forē, mazo Aitu saliņu Baltijas jūrā, kas ar prāmi no Gotlandes sasniedzama desmit minūšu laikā un kur, kā visiem zināms, Bergmans pavadīja sava mūža pēdējos gadu desmitus. Šķita, ka radusies iespēja apmeklēt Bergmana filmu nedēļu, kas, vietējo entuziastu rīkota, notiek kopš 2004. gada. Pasākums likās īpaši pievilcīgs tā nelielo mērogu, vienkāršības un intīmās gaisotnes dēļ, turklāt, kā uzskatīja kādreizējais Zviedrijas kultūras atašejs Baltijā Gunilla Forsēna, nebija izslēgts, ka varētu parunāties arī ar pašu Bergmanu. Vismaz pērn atklāšanas ceremonijā viņš kopā ar ģimeni bija sēdējis Forē baznīcā pirmajā solā, piedalījies dažā labā seminārā, apsveicinājies ar paziņām, vienlīdz sirsnīgi pļāpājis ar ķīniešu režisoru Angu Lī, kultūras amatpersonām no Stokholmas, kaimiņiem un gluži parastiem apmeklētājiem. Forē viņš nepavisam neesot tas strupi noraidošais Bergmans, kurš žurnālistus mēdz pasūtīt ar vārdiem: “Ja gribat par mani ko zināt, skatieties manas filmas.” Pēdējā brīdī braucienu nācās atcelt (šķiet, šogad vairs nepiedalījās arī pats Bergmans), taču es jau biju paguvusi iztēlē izspēlēt dažādus iespējamās tikšanās scenārijus un mēģināt izgudrot, ko viņam jautāšu. Godīgi sakot, es to nezinu vēl tagad, kad jebkuru iespējamo jautājumu gluži mierīgi varu adresēt pati sev un fantazēt atbildi. Varētu sākt kā smieklīgā intervētāja “Laulības dzīves ainās”: “Lai atslābinātu, allaž sāku ar vienu un to pašu jautājumu: kā jūs īsos vārdos raksturotu pats sevi?” Taču nevaru iedomāties neko stulbāku kā šādi uzrunāt cilvēku, kurš sevi un savas “dvēseles kaujas lauku” (pielūdzēja Vudija Alena dots apzīmējums) raksturojis – visai izvērsti un detalizēti – gan grāmatās, gan, protams, filmās, būdams spilgta ilustrācija zviedru vārdam biograf, kas apzīmē kā biogrāfu, tā kino. Piedevām viņš (ar pseidonīmu Ernests Rife) rakstījis iznīcinošas kritikas par kinorežisoru Ingmaru Bergmanu (piemēram, “Patētisks frazējums un dobjš tukšums” žurnālā “Chaplin” 1960. gadā) un pat sevi intervējis. Jautājums: “Kāda ir jūsu politiskā nostāja?” Atbilde: “Nekāda. Ja pastāvētu tāda izbiedētu cilvēku partija, man būtu jākļūst par tās biedru. (..) Drāmā, kas šobrīd skalojas mums pāri, mans kliedziens ir apmēram tikpat labi sadzirdams kā putna čiepstiens kaujas laukā.” Jautājums: “Tad kāpēc jūs vispār ko darāt, ja zināt, ka jūsu darbam nav jēgas?” Atbilde: “Un kāpēc no bailēm čiepst putns? Nu, es zinu, atbilde liksies sentimentāla... Bet citas man nav. Ja gribat, varat pierakstīt: bailes, kauna sajūta, pašnicinājums” (laikraksts “Expressen”, 1968). Un Jūhans no “Laulības dzīves ainām” piecus gadus vēlāk atkārto: “bailes, kauna sajūta, pašnicinājums...” Vai varētu sākt ar sevi. “Ziniet, jūs man piedzimāt (uzreiz asprātīga alūzija ar “Persona”, kur tās divas sievietes pārdzimst viena otrā!) kaut kad septiņdesmito gadu beigās ar “Smultronstället”, kuru Latvijā pazīst ar nosaukumu “Zemeņu lauks”, kaut gan patiesībā jau runa ir par ziemeļniecisko meža zemenīšu noru (angliskais nosaukums – “Wild Strawberries”).” Vai vispār ir kāds no manas paaudzes, kas nav sācis savu “nopietnā kino” skatītāja karjeru ar“Smultronstället”? Ak jā, vēl taču Tarkovskis... Tarkovskis Forē īpaši varētu nākt prātā, jo arī viņš tās dramatiskos kaļķakmens krāvumus, to atstaroto žilbinošo gaismu un rēgainās mijkrēšļa ēnas izmantojis savās filmās. Kāpēc es tikpat kā vairs nespēju skatīties Tarkovski, bet joprojām skatos Bergmanu? Viszinīgam “pieaugušo” sarkasmam un parodijai (skat. kaut vai Vudija Alena filmas) būtībā pakļauts kā viens tā otrs. Šie eksistenciāli dziļdomīgie dialogi starp Bruņinieku un Nāvi “Septītajā zīmogā”! Sirreālais burtiskums – pulkstenis bez rādītājiem, līķis, kas izkrīt no zārka “Meža zemenītēs” vai sejas, kas saplūst viena otrā “Personā”! Freidiskais Dievs kā zirneklis “Såsom i en spegel” (“Kā spogulī”) utt. Taču šais filmās ir kaut kas tāds, kas liek man ticēt, ka tas viss ir nopietni, ka tā nav tikai knakstīšanās ap savām individuālajām iekšām, ka tām pastāv, lietojot Eliota sauso, atturīgo frāzi, kāds “objektīvs korelāts”. Tas varbūt neko nenozīmē, bet tas pavisam noteikti ir. Tas nav izstāstāms informatīvi, bet pieredzams caur Forē gaismām, allaž dzirdamajām dobjajām kuģu taurēm un tām fantastiskajām Nīkvista iemūžinātajām sejām – Ulmanes, Bibijas Andersones, fon Sīdova, Jozefsona. Fanijas un Aleksandra. Varbūt neapnīk tāpēc, ka nevienā filmā frāzei “Es tevi mīlu” neseko paredzamā atbilde “Es tevi arī.” Ka vispār nekas nenotiek automātiski. Bet varbūt tāpēc, ka visas filmas ir mērķtiecīgi un patiesi “par vienu un to pašu”. Kā teica Ģertrūde Staina: “Sāc atkal un atkal.” Tieši tāpēc, ka “neviens ne par vienu neko nevar pateikt” (Bergmans). Es domāju, pilnīgi skaidrs, ka jautājums būtu varējis būt tikai viens. Paldies, ka man tas nav jāuzdod.