Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Gints Grūbe: Vai diskusijas par pieminekļa uzcelšanu atšķiras no diskusijām par kāda pieminekļa nojaukšanu?
Pauls Putniņš: Katram piemineklim ir kāda jēga, tāpēc nojaukšana no uzbūvēšanas ne ar ko neatšķiras. Faktiski ar pieminekli mēs izpaužam sabiedrības lielākās daļas — tā tam vajadzētu būt — lēmumu par kādām noteiktām vērtībām. Ja mēs kaut ko jaucam nost, tas ir sabiedrības lēmums, kas apliecina kaut kādas vērtības. Kaut vai Ļeņina piemineklis — mēs apliecinājām savu nostāju pret necilvēciskumu. Tāpat kā pieminekļus būvējot.
Odisejs Kostanda: Katrā noteiktā laika posmā politiskās varas pārstāvji vai sabiedrības iniciatīva izvirza tādu vai citu mērķi, ko tā grib sasniegt, uzstādot vai nojaucot pieminekli. Atcerēsimies bijušās vācbaltu sabiedrības aktivitātes, atjaunojot ēkas, kas saistās ar vācu periodu Latvijā, Rolanda statuju vai Alberta piemiņas zīmi, tāpat krievu sabiedrības daļas aktivitātes, iezīmējot krievu valdīšanas laiku — Lucavsalas pieminekļa sakopšanu vai aktivitātes ap Pētera I pieminekli. Var pieminēt aktivitātes 20.-30. gadu Latvijas valstī, kad centās parādīt latvisko Latvijas vēsturē, it sevišķi latvisko Rīgu, un nonāca sava veida pārmērībās, teiksim, pie 30. gadu kampaņas par Vecrīgas it kā mazvērtīgo namu nojaukšanu, kā rezultātā tapa Doma laukums, ministriju ēka, Armijas ekonomiskais veikals. Padomju laiku šķiriskā pieeja vēsturei salika komunistiskās partijas akcentus un tapa Ļeņins un citi ar šo laiku saistīti objekti. Katrā noteiktā laika posmā tā vai cita politiskā vara vai sabiedrības daļa ir iniciējusi savu mērķu pasvītrošanai tās vai citas aktivitātes. Katrai tautai ir svarīgi akcentēt liecības par savas tautas lomu; un tāpēc ir loģiski, ka latviešu sabiedrībā rodas iniciatīvas, lai iezīmētu vēstures latvisko līniju. Nenoliedzami, Kārļa Ulmaņa vārds ir simbols — bet nevis tikai viņa nopelniem, kā presē tiek runāts, Latvijas valsts izcīnīšanā vai labklājības līmeņa celšanā 30. gados. Vai arī simbols Saeimas likvidēšanai, autoritārai politikai un tam, ka 1940. gada okupācijas aptākļos viņš nav devis rīkojumu pretoties, kā tas viņam tiek pārmests. Tās ir strīdīgas vēsturiskas situācijas, uz kurām mēs skatāmies no šā laika viedokļa, nevis vadoties no tā laika situācijas un ideoloģijas, kas bija populāra ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Bet jāskatās ir no latviskuma aspekta. Latviešiem Kārļa Ulmaņa darbība asociējas galvenokārt ar latviskās Latvijas veidošanu.
Grūbe: Pirmais gan lozungu “Latviju latviešiem!” izvirzīja Meierovics, Ulmanis to izmantoja pēc tam un vēlēšanās ar šo lozungu uzvarēja.
Kostanda: Nav svarīgi, kurš pirmais, bet svarīgi, kura darbība valsts vadībā — un šoreiz neanalizējot, kādā veidā viņš nonāca valsts vadībā, jo tas ir otršķirīgi — kura darbības laikā tika likts liels akcents, lai latviešiem būtu saimnieciskā vara, lai latvieši dominētu kultūras dzīvē.
Grūbe: Pieminekli ceļ šodien un nevis 30. gados. Kādām vērtībām piemineklis atbilst pašlaik, ja jau reiz zināma tautas daļa ir gatava tam ziedot? Kas ir tās vērtības, kurām pašlaik atbilst vēlme celt pieminekli šai politiskajai figūrai?
Kostanda: Latvijas tēla veidošana.
Grūbe: Bet kam veido to tēlu?
Kostanda: Pirmkārt, sev, savai pašapziņai un arī uz āru. Gan iekšēji, gan ārēji. Ja neredz, ka Latvijas valsts nāk ar iniciatīvu šāda Latvijas tēla veidošanā — mums tur Latvijas institūts... — ja tas nenotiek, tad nāk kāda cita sabiedrības grupa, šai gadījumā tam ir politiska noskaņa, jo tās ir vienas partijas aktivitātes, bet tas nav būtiskākais, ka iezīmējot Rīgu, būs arī latviskais.
Grūbe: Ja ceļ šo pieminekli, Latvijas tēls...
Ausma Skujiņa: ...ir iezīmēts! Šausmas! Būtiski ir iezīmēt, bet vēl svarīgāk, kā iezīmēt.
Kostanda: Tas ir cits jautājums.
Skujiņa: Tas nav cits jautājums. Iezīmē jau katrs ar savu darbošanos. Ulmanis iezīmēja ar universālveikalu. Varbūt, ka pietiek.
Putniņš: Es tomēr uz lietām mēģinu skatīties panorāmiski. Es neesmu tūkstošprocentīgs ulmanists, bet mēs skatāmies salīdzinoši — ko tad Ulmanis ir devis un kādi mums vispār ir kritēriji, kam mēs varam celt pieminekļus. Skatoties uz Ulmani, mēs ieraugām, ka tieši latviešu tautas konsolidācijā ir milzīgs viņa ieguldījums, materiālajā, garīgajā mobilizācijā. Tāpat integrācijas, tautas sadzīvošanas jautājumu risināšanā.
Grūbe: Bet viņš taču asimilēja latgaļus...
Putniņš: Varbūt vēsturnieks Kostanda teiks, es domāju, ka tas tā nebija.
Aivars Ozoliņš: Neizdevās.
Putniņš: Labi, pret visām tautām viņš izturējās lojāli un cildeni, izņemot latgaļus, kā jūs teiktu. Tā tas nebija, viņš brauca uz Latgali un mēģināja risināt šos jautājumus, bet ne par to ir runa. Runa ir par kopību. Viņš apvienoja latviešu tautu, deva tai milzīgu stimulu tālākai dzīvošanai. Es domāju, ka šodien mums ir viens vienīgs piesaukums par labu Ulmanim. Demokrātija pašlaik ir piesmieta tādā mērā, ka Ulmanim pārmest demokrātijas likvidēšanu ar atpakaļejošu datumu...
Grūbe: Kas bijis, bijis?
Putniņš: Faktiski ir kaut kas cits svarīgāks pāri šiem politiskajiem kanoniem. Tieši tautas vienošana ap kaut ko ir ļoti vērtīga un kvalitatīva.
Ozoliņš: Es gribētu atgriezties pie jautājuma, kāpēc vispār jāceļ vai jānojauc pieminekļi. Manuprāt, pieminekļa celšana un nojaukšana ir ideoloģizēts rituāls. Nekā vairāk aiz tā nav. Ja aiz tā nav konkrētas sabiedrības rīcības vai rīcības piedāvājuma un darbu, tad pati par sevi pieminekļa uzcelšana vai nojaukšana nenozīmē neko. Tāda elementāra pesteļošana. Tuvojas vēlēšanas un tad partijas, kurām nav reāla piedāvājuma, ko darīt un ko iesākt ar šo sabiedrību, vai nu lieliski piedāvā iznīcināt šīs valsts pamatus — kā sociķi līdīs ar savu konstitūcijas kladīti mūsu Satversmes vietā — vai, kas stilistiski perfekti iederas šajā pasākumā un, protams, ir daudz nekaitīgāk — Zemnieku savienības cerības iekļūt nākamajā Saeimā, stumjot pa priekšu Ulmaņa pieminekli.
Grūbe: Ulmaņa piemineklis kā politisks instruments.
Ozoliņš: Nu, bet protams. Mums jau ir viena pieminekļu partija — Tēvzemei un brīvībai, kuras valoda ir pilnīgi izkurtējusi un ciniska, un vienīgais, kas viņu tur pie dzīvības, ir tās nosaukums. Tagad būs Ulmaņa pieminekļa partija un jaunas konstitūcijas partija. Baidos, ka šāda pievēršanās rituāliem reālas rīcības vietā ir bīstamākais, kas pašlaik notiek. Jūs pareizi, Putniņa kungs, teicāt, ka darījumi diemžēl notiek ārpus publiskās politikas, tā ir tā bīstamība — bet to nevar novērst, vēl vairāk ritualizējot politiku, izlienot priekšā ar muļķīgu piedāvājumu stutēt vadoņiem pieminekļus, turklāt pilnīgi nepiemērotās vietās.
Es uzreiz varu pateikt, ka neiebilstu pret Ulmaņa pieminekli, ko grib uzcelt par saziedotiem līdzekļiem, bet atbildiet man, Putniņa kungs, uz jautājumu, kāpēc jūs gribat celt to pieminekli tajā vietā, kur bija viņa dzīvoklis, nevis tur, kur bija viņa kabinets? Kāpēc negribat celt pie Rīgas pils? Varbūt tāpēc, ka pilī sēž Vaira Vīķe-Freiberga, varbūt prezidentei šāda ideja nebūtu īsti pieņemama? Un tad ZS ieceres ietikt nākamajā Saeimā īsti nevarētu īstenoties... Kāpēc jūs negribat celt Pikšās, tas ir pilnīgi skaidrs — tāpēc, ka to neviens nepamanīs un tas neizraisīs diskusiju, konfliktu, šķelšanos sabiedrībā, atkal kārtējo pamatu, uz kā iekļūt Saeimā.
Putniņš: Mani šokē, ka jūs visu politizējat, absolūti visu.
Grūbe: Bet tas taču ir piemineklis politiķim, ne lauksaimniecības studentam Ulmanim.
Putniņš: Mūsu premjers Andris Bērziņš teica, ja kāds kaut ko no politiskajām partijām dara, tad saka uzreiz — gatavojas vēlēšanām.
Grūbe: Pieminekļa uzstādīšanas projekts gan sakrīt ar vēlēšanām.
Ozoliņš: Paskatīsimies pēc vēlēšanām, vai šī ideja joprojām būs tik aktuāla.
Putniņš: Man liekas svarīgāk tas, ko es teicu — Ulmanis tautas solidarizēšanā un apvienošanā.
Ozoliņš: Kādam mērķim jūs gribat tautu apvienot?
Putniņš: Lai pievērstu uzmanību, kā Ulmanis rīkojās, apvienojot tautu — kontekstā ar šodienu.
Ozoliņš: Iepriekšējā Rīgas Laika diskusijā Dobelis teica, ka tautu vienos hokejs. Es tā arī nesapratu, kādam mērķim hokejs vienos tautu. Tagad jūs sakāt, ka Ulmaņa piemineklis vienos tautu. Kādam mērķim? Ja uzsliesim to pieminekli, tad zemnieki dzīvos, cepuri kuldami? Ko jūs piedāvājat savā partijas programmā — ko darīt ar šo valsti, atskaitot pieminekļa uzsliešanu?
Putniņš: Es nesaprotu, kāpēc jūs esat mani izsaukuši kā ZS pārstāvi?
Grūbe: Bet jūs taču esat tās biedrs?
Putniņš: Bet es esmu gatavs runāt par Ulmani citā līmenī.
Grūbe: Ja jūs sakāt, ka piemineklis nav politisks, tad kāds viņš ir?
Putniņš: Tas ir ļoti ētisks iemiesojums...
Skujiņa: ...sirdsšķīsts (smejas)...
Putniņš: Tā tam vajadzētu būt. Piemineklis ir jēdziens, piemiņa kaut kam vērtīgam. Ja ap to apvienojas tautas lielākā daļa, ja tas par to atgādina, tad tam ir ļoti liela vērtība. Tas, ka Ulmanim nav pieminekļa, tas mums ir liels kauns. Ulmanim jau nevajag to pieminekli, bet Ulmanim ir milzīgi nopelni tajā, ka mēs esam.
Kostanda: Pēkšņi atkal tiek spriests par visām tēmām vienlaicīgi. Tiek spriests par to, vai vispār vajag celt pieminekļus vai vispār nevajag celt pieminekļus, ka 21. gadsimtā celt pieminekļus nemaz vairs nav moderni. Otrs jautājums, kam celt pieminekļus. Trešais jautājums — kas tad ir tiesīgs celt pieminekļus, kas viņam aiz ādas, kad viņš tos ceļ. Ceturtais — kurās vietās celt šos pieminekļus un kādiem tad jāizskatās šiem pieminekļiem. Te ir pieci jautājumi. Es gribētu oponēt Skujiņas kundzei, kura saka, kāpēc celt pieminekļus, ja vienkārši ir darbi. Tam es konsekventi nepiekrītu. Varbūt ir Skujiņas kundze un vēl maksimums divdesmit trīsdesmit cilvēku Latvijā, kas uzskata, ka pieminekļus nevajag, es piederu pie tiem, kuri uzskata, ka pieminekļus vajag. Tā ir viena noteikta valsts tēla veidošana, tās ir noteiktas valsts vēstures zīmes. Nepietiek ar to, ka ir Dievs svētī Latviju. Dziedāsim Dievs svētī Latviju un nevajag mums Baumaņu Kārlim pieminekli? Tāda nostāja mūsu tautā nekad nav bijusi raksturīga. Pietika ar strēlnieku cīņām Tīreļu purvā Nāves salā, lai šīs cīņas runā pašas par sevi un nevajag nekādus pieminekļus? — Viņus vajag, viņi bija, viņus uzcēla. Es domāju, ka šai tendencei ir normāli jāturpinās. Es pat uzskatu, ja šo pieminekli ceļ pie Pikšām, labi, tā ir partijas iniciatīva, kas gan man vismazāk patīk, bet, ja tas skar galvaspilsētu, lielus centrālus objektus, tad, manuprāt, nevajadzētu palikt malā lielām organizācijām, arī valdībai.
Ozoliņš: Bet kāpēc vajag Ulmaņa pieminekli pie Ārlietu ministrijas?
Kostanda: Kur celt, kādam tam izskatīties — nedomāju, ka tas šobrīd ir karstākais diskusiju objekts. Tas būtu jālemj komisijā, kas par to atbildīga.
Putniņš: Es neesmu nevienā komisijā par vietas izraudzīšanu, bet mana noskatītā vieta bija cita — iepretī japāņu pulkstenim. Tai stūrī pretī Mākslas akadēmijai. Bet tā bija arī viņa dzīves vieta — pretī Domei.
Ozoliņš: Bet tā būs Ārlietu ministrija, to jūs saprotat?
Putniņš: Man šis politiskais aspekts... neesmu tādā veidā...
Ozoliņš: Mēs starptautiski pārstāvēsim valsti ar autoritāru režīmu un nepretošanos okupācijai.
Kostanda: Liec mieru tiem politiskiem sīkumiem! Ulmanis nepretojās okupācijai! To var pajautāt katram tā laika latvietim, kāpēc viņš pats neņēma nazi rokā un neuzbruka tankiem. Visi bija vienādi vainīgi.
Ozoliņš: Bet šie pankūkģīmji, kas uzvarēja konkursā, depīgie dieviņi ar mopšu ģīmīšiem — vai man jāpauž cieņa šādiem ērmiem?
Putniņš: Konkurss ir neveiksmīgs.
Ozoliņš: Un ir četri uzvarētāji, kas turpinās strādāt.
Putniņš: Bet kāpēc jums avīzē viņi nebija sanumurēti? Es nevarēju izsekot.
Grūbe: Manuprāt, viņi visi bija diezgan vienādi. Mākslinieku piedāvājums iezīmēja ko citu — ja jau reiz tie sanākuši tik vienādi, tad viņi reaģē uz noteiktu pieprasījumu.
Putniņš: Vajadzēja nodarboties ar vienu noteiktu ideju, noteiktu filosofisku risinājumu. Tā ir tēlnieka lieta, kā tad attīstīt šo vispārinājumu.
Grūbe: Bet kāpēc tēlnieki tik vienādi reaģēja?
Skujiņa: Tāpēc, ka viņi zināja, ko prēmēs. Es paņēmu līdzi vienu labiekārtošanas projektu. Nu, tas ir nožēlojami. Kāda iekārta, tāda arhitektūra. Drausmīgā nesakārtotība, kas šobrīd valda, tā izpaužas visur. Tas, kas notiek ar Rīgas apstādījumiem, pilnībā raksturo to, kādi mēs esam. Drausmīgs haoss, kas apēd visu zaļo, pabāž tur apakšā automašīnu stāvvietas, pieminekļus kaut kā izvieto, absolūti nerēķinoties ar apstādījumu kompozīciju, ar to būtību. Salīdzinājumam, ja paskatās, kā ir izvietots kaut vai Strēlnieku pieminekļa komplekss — tas ir vesels notikums, kompozicionāli labāk gandrīz vai nav iespējams novietot pieminekli. Tas, nebūdams nemaz tik liels, savāc to telpu pilnībā.
Ozoliņš: Drausmīgās garāžas, nami, kas sabūvēti nevietā, nez no kurienes, tie jau arī ir pieminekļi šim laikam. Būtībā — pieminekļi korupcijai. Vai mēs, uzslienot pieminekli vadonim, mainām šo īstenību? — Es šaubos.
Skujiņa: Mēs to papildinām ar kādu īpašu iezīmi. Izvēloties šos konkrētos — tā ir liecība par žūriju, kura izvēlas pieminekļus, kas absolūti neatbilst šā brīža domāšanai. Es šorīt zvanīju Annai Žīgurei, mēs runājām par pieminekļiem, kas Helsinkos uzcelti viņu valdības vadoņiem. Tur ir parka ansamblis, pieminekļi gandrīz visiem. Pēdējais esot Kekonenam, ūdens baseins ar sargājošām rokām vai ko tamlīdzīgu.
Grūbe: Bez bistēm un bez galvām?
Skujiņa: Jā, bez bistēm. Tā ir kopēja kompozīcija, kas attīstās, ir kaut kāda doma. Ar to es gribēju teikt, ka šī uztieptā portretiskā līdzība par kaut ko liecina. Domāju, ka žūrijai, piedodiet, tomēr ir partejiska pieeja, un tur ož pēc vecuma. (Putniņam.) Nomierinieties. Es arī esmu pirmskara bērns un ļoti labi atceros Ulmani. Manā ģimenē strīdējās tēvs ar māti, jo tēvs domāja, ka Ulmanis ir tāds, kurš noliedz demokrātiju, bet mana mamma bija aizsardžu pulciņa priekšniece. Es tām diskusijām esmu izgājusi cauri. Bet es viņu atceros ar birzītēm, ko tajā laikā dēstīja. Un ar grāmatām, kas ienāca bibliotēkā. Skolā bija skapis, un skolas direktors zināmās dienās deva šīs grāmatas. Es runāju emocionāli no tā, kā es viņu izjūtu. Nu, ir taču fantastiska šī Ulmaņa gatve, kas ved uz Jūrmalu. Manuprāt, tur ir tādas iespējas stādīt. Es nekādi nevaru samierināties ar viepļiem, kas ir tajā konkursā.
Kostanda: Tad jūs neesat pret to, ka piemiņas zīmes vajag kā tādas?
Skujiņa: Nē. Es esmu par to, ka vēsturei ir jābūt nolasāmai Rīgā. Es esmu par Rīdzenes iezīmēšanu Vecrīgā. Es nesaku, ka ir jārok upe, bet nesaprotu, kāpēc tur, kur ir Rīdzenes gultne, parādās kafejnīcas ar kaut kādiem pilnīgi stulbiem uzrakstiem, ja tur varēja smalkjūtīgi iezīmēt Rīdzenes klātesamību. Un arī par Ulmani — ir jāredz kompleksi, ir jāiezīmē vieta, jādomā — kāpēc tikai Ulmanim un kāpēc Čakstem. Es būtu stādījusi kokus un pielikusi tur nelielu zīmi, varbūt pat portretisku. Rīgas galvenajam dārzniekam pēcatmodas laikā bija doma, ka Doma laukuma centrā varētu iestādīt ozolus. Varbūt tas ir nepieņemami, bet domāju, ka varētu atrast vietu, kur stādīt. Te ir apstādījumu plāns. (Rāda.) Tas, kur Ulmani noliek, ir izmisums. Es piekrītu tam, kurš teica, ka krūmu malā. Tas ir Bastejkalns, tas zilais ir kanāls — un viņi to iebāž te kaut kur stūrīti, kaut kur stūrī, nesaskaņoti ar pastaigu plūsmu. Tie celtniecības risinājumi, kas notiek Rīgas parkos, tas ir absolūts izmisums absolūtā nemērogā. Izbārstīti. Tās ir lielas neveiksmes. Un viens no veidiem, kā apiet šīs neveiksmes, ir — par to domāt profesionāļiem un mērķtiecīgi veidot kā lielu kompleksu. Vispirms vajadzēja izšķirties par to, kam, kādā laikā un kur. Es nenoliedzu domu, ka tas varētu būt pils apkārtnē. Es nesaprotu, kas ar to pils apkārtni notiek, ar tiem satupinātiem tēlniecības veidojumiem, kas savā starpā absolūti nekorespondē. Ir iespējas, bet nevar tā vienu vietu paņemt un uzlikt tur pirmo, kas pagadās.
Grūbe: Piedāvātais risinājums bija izteikta totalitārās estētikas valoda. Un tas, par ko nobalsoja Lauku Avīzes lasītāji, bija visstaļiniskākais...
Skujiņa: Pat, ja balso tauta, es domāju, ka ir jāpiesaista profesionāļi.
Ozoliņš: Nu, kādu tēlu ar šiem mopšiem jūs gribat veidot?
Kostanda: Tās ir tavas problēmas, tev tie šķiet mopši, citiem nešķiet.
Skujiņa: Tās ir mūsu problēmas. Būtu briesmīgi, ja tos uztaisītu.
Putniņš: Es pilnīgi konsolidējos ar jums, Ozoliņa kungs, marcipāna mopšu sakarā. Konkurss nav veiksmīgs.
Skujiņa: Nevajag tad to turpināt. Tas ir šausmīgi. Kā Titāns var šitādu uztaisīt, tā ir vienkārši izvirtība! Es te atnācu, lai darītu visu, lai tā lieta tiek pārtraukta. Tā nevar turpināt.
Grūbe: Manuprāt, Ulmanim jau ir piemineklis. Un tas ir jēdziens “Ulmaņlaiki”. Tas ir palicis nemirstīgāks par nemirstīgu. Jebkuras tautas vēsturē ir mitoloģisks priekšstats par “zelta laikiem”, un latviešiem tādi ir Ulmaņlaiki. Bet šis labklājības simbols izveidojās tikai padomju laikā, kad bija deficīts un radās mīts par labajiem Ulmaņlaikiem.
Ozoliņš: Korupcija bija briesmīga, Jānis Čakste jau 20. gados kreņķējās par ierēdņu korumpētību. Ulmanis ar savu autoritārismu noveda korupciju līdz pilnīgumam. Latviešu ierēdņi ļoti labi sadzīvoja ar visām citām tautībām, kas maksāja šiem ierēdņiem kukuļus. Varbūt tas būtu vēl viens temats, kam par godu varētu celt pieminekli? Ja Saeimas atlaišanu jūs uzskatāt par vienošanu, tad...
Putniņš: Tās bija kļūdas.
Ozoliņš: Tad viņš pirms tam vienoja? Pirms 15. maija? Vai tad Čakste nevienoja, vai Zemgals nevienoja? Kurš tad tur pirms Ulmaņa bija tas šķēlējs?
Kostanda: Vai mēs diskutējam par 15. maiju?
Ozoliņš: Nu, mēs nevaram nonākt pie kaut kāda vienotības kopsaucēja.
Kostanda: Mēs gribam izraut vienu epizodi no konteksta un ar to nomelnot visu pārējo. Tas ir absurdi. Noteiktā laika posmā tas bija izcilākais latviešu valstsvīrs. Ar saviem plusiem un mīnusiem. Mēs viņu netaisāmies glorificēt un aicinām jūs neiet otrā galējībā, mēģinot viņu nomelnot. Viņš bija tāds, kāds viņš bija.
Grūbe: Bet piedāvājums liecina, ka tā ir vai nu glorifikācija vai arī karikatūra.
Putniņš: Ulmanis tagad skatās kaut kur no mākoņa maliņas un ar Pēra Ginta vārdiem saka tā: vai es tieku sists, vai situ, vaidus dzirdu, neko citu.
Skujiņa: Es domāju, ka fantastisku pieminekli sev ir uzbūvējis Rubiks. Tā ir velosipēdu trase uz Jūrmalu.
Putniņš: Un vēl sarkana iekrāsota.
Ozoliņš: Viņam neizdevās lielāks piemineklis — metro. Redziet, mēs jau atkal nonākam no simboliem pie reāliem darbiem. Bet pamatā šim konkursam ir politiskās lietas. Šeit būtībā ir rituālu, simbolu dominēšana pār jēdzīgu rīcību. Mēs neredzam sakarīgu politiku Rīgas sakopšanas jomā, nedz sakarīgu politiku valsts sakopšanas jomā. Man būtu priekšlikums īstenot visus tos projektus, kas tika piedāvāti. Un nolikt gar Austrumu robežu — bet tikai ģipsī un nevis bronzā, jo bronzu nozags.
Putniņš: Bet kāpēc uz Austrumu robežas?
Ozoliņš: Lai tālāk nost, un lai biedē kontrabandistus.
Skujiņa: Kopš pārnesa pieminekli izsūtītajiem uz Torņakalnu — ar to mēs panācām, ka tas piemineklis ir veltīts nevis izsūtīto personām, bet ir kļuvis par pieminekli vietai un notikumam, ļoti būtiskam vēsturiskam notikumam. Tas būtu nevietā Esplanādē — tas tur būtu ielikts nevis kā sistēmā... Un šobrīd, runājot par pieminekli Ulmanim kā personai, svarīgi ir viņu parādīt nevis kā vienu personu, bet ielikt vēstures sistēmā, veidojot kompleksu, kurā ir gan Čakste, gan Zemgals — un tādējādi tas kļūst par būtisku sastāvdaļu vēstures gaitā. Tad viņš kļūst pieņemams. Somijā tie pieminekļi atrodas vienā parkā un vienā sistēmā. Tēlos iezīmē to, ar ko viņi ieiet vēsturē. Manuprāt, vajag pieminekļus nevis atsevišķi personām, bet gan kaut kādā vēstures skatījumā. Tāpēc viens un kaut kādā stūrītī tikai liecina par mūsu valdošās sistēmas nesistemātiskumu. Manuprāt, sakārtota vide, kurā var atrast kaut kādu loģiku, ir būtiska pilsētai.
Putniņš: Jūsu piedāvājumā slēpjas zināma faktu nivelēšana.
Ozoliņš: Putniņa kungs, jūsu vienotības ideja ir drīzāk nivelēšana. Nav vienādi domājošu cilvēku un katram vajadzētu ļaut būt viņam pašam, nevis mākslīgi tikt pievienotam ar pieminekli.
Putniņš: Jūs izšķīdīsiet kā pīļu sūdi uz visām pusēm.
Ozoliņš: Nekur mēs neizšķīdīsim. Tā ir vienīgā ideoloģija, kas nav ļāvusi sabiedrībām izjukt.
Kostanda: Cīņa par vēsturi ir cīņa par mūsu nākotni.
Ozoliņš: Kā Orvelam — tas, kurš kontrolē pagātni, tas kontrolē nākotni, vai ne?
Kostanda: No jums visu ko var sagaidīt. Kā jums maksās, tā jūs rakstīsiet.
Ozoliņš: Diena ir diezgan prognozējama. Es neiebilstu pret piemiņas iemūžināšanu, pret vēstures pēdu iezīmēšanu Rīgā un visur Latvijā. Es iebilstu pret to, ka šī rīcība aizstāj reālu ikdienas sabiedriski politisko un pilsonisko darbību.
Kostanda: Piemineklis ir viens no darbības veidiem.
Putniņš: Svarīga ir ideja, ap kuru pulcējas tautas garīgie spēki, jo tā mēs dzīvojam garīgi.
Grūbe: Bet varbūt garīgā dzīvošana veidojas, teiksim, no grāmatu lasīšanas, nevis no atrašanās pieminekļu ēnā?
Putniņš: Ja nebūtu Brīvības pieminekļa, tad mēs ar grāmatām nenāktu kopā, mēs katrs savā ūķītī lasītu grāmatas. Piemineklis ir kopā sanākšana ap kaut kādām vērtībām.
Ozoliņš: Bet Brīvības piemineklis jau ir. Vai jūs ar Ulmaņa pieminekli domājat izkonkurēt Brīvības pieminekli?
Putniņš: Nu nē taču, nē!
Ozoliņš: Bet ko tad, uztaisīt Brīvības pieminekļa surogātu? Vai Brīvības pieminekļa idejai pakārtotu pieminekli?
Putniņš: Kur jūs esat rāvis šitādas domas?
Ozoliņš: Es nesaprotu, kāpēc jums šķiet tik svarīga tā vienotība? Labi, Zemnieku savienību pazīs kā Ulmaņa pieminekļa uzstādīšanas autoru. Es domāju, ka partijas programmā jums būs mazāk ko piedāvāt. Piedāvājums varētu krietni atpalikt no tās idejas, ko jūs gribētu ievietot piemineklī.
Putniņš: Es ar jums šeit sarunājos kā Latvijas pilsonis, savas tautas patriots un pārstāvis.
Ozoliņš: Un tūlīt jūs man pārmetīsiet, ka es tāds neesmu?
Putniņš: Jūs velkat visu laiku politikā... Bet kā jūs domājat, kam pašlaik Latvijas apstākļos vajadzētu celt pieminekli?
Grūbe: Nevienam.
Kostanda: Mūsu uzskats atkal, ka ir jāceļ.
Ozoliņš: Valsti vajag celt, nevis pieminekļus.
Putniņš: Tad jau arī Trīszvaigžņu ordeni nevienam nevajag piešķirt?
Skujiņa: Varbūt, ka nevajag arī.
Ozoliņš: Katrs no mums ir vērtīgāks par jebkuru pieminekli. Nevajag mums, Putniņa kungs, pieminekļus. Ordeni man arī nevajag... Putniņa kungs, ko jūs personiski darīsiet, lai šī karikatūra par Ulmani netiktu uzstādīta Rīgas centrā?
Putniņš: Vajag atkārtot konkursu.
Ozoliņš: Bet kāpēc tas vairs nenotiks, kāpēc tas nav iespējams?
Putniņš: To, cik es saprotu, saista ar Ulmaņa 125. gadu jubileju.
Ozoliņš: Atkal politisks notikums.
Grūbe: Jo vēlēšanu gads...
Putniņš: Neviens politiķis nav tā politizējies, kā žurnālisti.
Ozoliņš: Iznāk, ka politiskās partijas vispār necīnās par politiskām idejām.
Putniņš: Droši vien, ka cīnās. Jūs varat nepiekrist, bet tas ir gaišākais politiskais spēks...
Ozoliņš: Kas? Zemnieku savienība? Kā tad jums ar to Strujēviču tur sanāca? Ļoti godīgi, vai ne? Atnāca, uztaisīja skandālu, samaksāja jūsu parādus un aizgāja prom. Un tagad jūs vietā ņemsiet Ulmani. Nu nav kaut kā īsti gaiši ar to jūsu partiju!
Putniņš: Jūs identificējat Strujēviču ar Ulmani?
Ozoliņš: Es neidentificēju, jums tikai tie vadoņi un simboli tā mainās interesantā secībā.
Putniņš: Mani interesē Ulmanis kā citas kategorijas parādība. Tas ir ļoti svarīgi. Ulmanis, kā zināms, aicināja un virzīja uz izglītību, un tas, kā jūs zināt, mūs visvairāk izglāba cauri 50 okupācijas gadiem. Augstais izglītības līmenis. Ulmaņa piemineklim ir jābūt labā, ideālā kvalitātē, ar lielu jēgu, pareizā vietā. Es esmu spiests visu laiku atgādināt, ka mēs ap kaut ko vienojamies. Piemēram, kad Ozoliņš būs vislielākā figūra, kas ir daudz devis sabiedrībai, pie jums visi nāks un jums cels pieminekli...
Ozoliņš: Es negribu, ejiet katrs savu ceļu. Un nevajag...
Putniņš: Jūs kautrīgi teiksiet, ka nevajag, bet mēs teiksim, ka vajag un teiksim, cik lielas, skaistas lietas sabiedrības labā ir izdarījis Ozoliņš.
Ozoliņš: Nevajag vienoties ap kaut ko.
Putniņš: Bet mēs zaudējam reālo iespēju kaut ko darīt, jo neko nevajag, neko nevajag!
Ozoliņš: Putniņa kungs, uzrakstiet tādu lugu, ap kuru varētu vienoties visa latviešu tauta. Tas būtu jūsu ieguldījums vienotības idejas veicināšanā.
Putniņš: Jūs esat daudz spožāks rakstnieks par mani... Kāpēc jūs to nedarāt?
Ozoliņš: Man nav tāda mērķa — uztaisīt vienotu ideju, ap kuru visi tad sakluptu čupā vienveidīgā masā. Es esmu liberālisma piekritējs un uzskatu, ka katram jāuzņemas darīt savu darbu. Varbūt Konstantīnam Čakstem vajadzēja pieminekli. Tā būtu laba ideja, ja atrastos liberāli demokrātiska cilvēku grupa, kas izsludinātu konkursu, lai tai pašā vietā, kur Ulmanim, uzstādītu pieminekli Konstantīnam Čakstem vai viņa tēvam Jānim Čakstem. Bet mērķis būtu ne jau pati pieminekļa uzstādīšana, bet diskusija par šīm idejām. Kuras idejas ir labākas, nevis kurš piemineklis ir labāks.
Kostanda: Man Ozoliņa stils atgādina cilvēku, kuram dārza vietā ir nātres un kas kritizē kaimiņu, kurš iestādījis kartupeļus, un stāsta — tev nevajadzēja stādīt kartupeļus, bet gurķus, bet vēl labāk — nestādi neko, bet parunāsim par to, ko vajadzētu stādīt.
Ozoliņš: Ulmanis nav nekāds gurķis... Un tas, ko jūs gribat stādīt, nav nekāds kartupelis, bet viens riktīgs politisks monstrs. Stādiet tur kartupeļus!
Foto - Māris Zemgalietis