Tuvojoties klusumam

Šis stāsts beidzās tieši tad, kad ceļojums būtu varējis sākties. Lisabonā, pusvienos naktī no 24. uz 25. septembri es nevilšus apstājos pie vienīgā cilvēka šķietami bezgalīgās Avenida da Liberdade koku rindas ēnā, un viņa mani uzrunāja:

— Do you want to make love with me?
— No. I’m looking for a place to stay.
— I know a place, but you’ll have to make love with me. Only five thousand escudos, all kinds of sex included. It’s a very good place.  [1. - Vai jūs gribētu pamīlēties ar mani?/ - Nē, es meklēju vietu, kur palikt pa nakti./- Es zinu vietu, bet tur vajadzēs pamīlēties ar mani. Tikai pieci tūkstoši eskudo, ieskaitot visus seksa veidus. Tā ir ļoti laba vieta (angļu val.).]
Gatavošanās anatomija

Jautājums, vai kāds ir dzirdējis par Deivida Silviana jauno koncerttūri, izplatījās viņa piekritēju elektroniskā pasta vēstkopā 2001. gada 6. janvārī. Februārī Opium (Arts) menedžeris apstiprināja, ka tiešām paredzēti koncerti septembrī Japānā un oktobrī Britu salās. 13. martā kļuva zināms, ka Silvians uzstāsies arī Portugālē, Spānijā, Itālijā, Beļģijā, Francijā un Nīderlandē. Vēstkopa manāmi atdzīvojās. Cilvēki labprāt dalījās patīkamajā biļešu rezervēšanas satraukumā un savos plānos doties kaut vai uz otru pasaules malu, lai piedzīvotu pirmo Silviana koncertu sešus gadus pēc Slow Fire tūres. Jau 31. martā pirmā zāle (Utrehtā, Nīderlandē) bija izpārdota.

Tā gadījās, ka aprīļa beigās rezervēju biļetes lidojumam uz konferenci Gibraltārā. Redzot, cik tuvu vietā un laikā atradīšos abiem koncertiem Portugālē, ar sponsoru piekrišanu mainīju atgriešanās vietu pret Lisabonu un lidojumu atliku par nedēļu. Ļoti reti, nelielās zālēs un tālu no Latvijas koncertējošā mūziķa neaizsniedzamība šķita pēkšņi sarukusi pārvarami maza. Tomēr velti. Nepalīdzēja ne paziņa Portugālē, ne internets — koncerta biļeti dabūt neizdevās. Tā kā lidojumus vairs nevarēju mainīt, nolēmu brīvo nedēļu pēc konferences veltīt brīvdabas pastaigām gar okeānu Portugālē.Klints

Lidmašīna sirdīgi bremzē un apgriežas pirms paša ūdens. Slavenais skrejceļš atrodas vienīgajā līdzenajā Gibraltāra vietā — starp klinti un Spāniju. Tas sākas liedagā, šķērso visu pussalu un gandrīz vēl otrtik tālu iesniedzas jūrā. Krustojumā ar skrejceļu mašīnas, motociklisti un gājēji gaida, kad lidmašīna apstāsies un pacelsies barjera. Maza, trokšņaina lidosta. Ārā tiešs un nepastarpināts subtropisks karstums. Ar maniem trim krekliem ir daudz par daudz. Saule.

22.14. Ielas murdoņa lejā aiz atvērtā loga nenorimst, bet liekas, ka pieaug. Pārējie konferences dalībnieki ir kaut kur ielās un piekopj neatturīgu biedrošanos. Cenšos darboties taupības režīmā. Apēdu līdzpaņemtās rozīnes, uzdzerot numurā pieejamo tēju. Vakariņu šodien nav. Cerams, rīt būs brokastis.

7.20 aiz loga vēl tumsa. Ritmiski džinkst cikādes. Vairs nekādu cilvēku klaigu. Lejā uz soliņa skūpstās jauns pārītis.Caur ērkšķiem...

Visvairāk tagad pietrūkst pat nevis vakariņu, bet lidostā konfiscētā naža pincetes. Ar pirkstiem velti mēģinu izvilkt sīkās, bet riebīgi kodīgās kaktusa adatas no degungala. (Pieņemšana pie gubernatora Garnizona bibliotēkā beidzās samērā ātri. Satiku kolēģus no Īslandes un ar vienu no viņiem, Johanu, sarunājām pēc konferences uz vienu dienu kopā braukt uz Doņanas nacionālo parku Spānijā. Tad noliku glāzi un, bēgot no pieaugošās vēlmes pīpēt, devos ārā tumsā un augšā kalnā. Karstums nerimās. Pa ceļam takas malā pacēlu un pasmaržoju kaktusa augli.)Apkārt zemei

17. septembris. 19.12. Eju apkārt Gibraltāram.

19.59 Europa point, pussalas dienvidu gals. Zemesrags atduras spēcīgā vējā un dūmakā, kurai cauri knapi samanāmas tumšas kalna aprises Āfrikā. Aiz muguras, starp mani un mošeju uz Jebel Tariq fona puikas putekļainā laukumā sit bumbu vārtos. Ne plus ultra [2. Tālāk vairs nekā (latīņu val.).]— jau senie romieši par šo vietu sacīja, tāpēc eju atpakaļ Eiropā, tālāk gar stāvo klints austrumu pusi, kas bagātīgi nosēta nocietinājumu paliekām, alām un ejām. Vairākums ieeju aizmetinātas, bet dažviet restes ir vaļā.

Krēslo. Ceļš pazūd tunelī. (Pabaisi, bet arī vilinoši — mazāk nekā piecus kilometrus garā kalna iekšējā labirinta garums ir vairāk nekā 70 km.) Kad izeju no tuneļa, jau tumst. Atrodu nelielu pludmali ar klints plauktiņu virs ūdens, kā radītu drēbēm un apaviem, un peldos Vidusjūrā. Tumsa, ūdens ļoti sāļš, priekšā snauž lieli apgaismoti transporta kuģi Abu Dhabi. 22.00 esmu atpakaļ viesnīcā no pretējās puses.Prom

20. septembris. Abiem ar īslandieti mums ir pa nedēļai līdz promlidošanai. Ņemam taksi, lai brauktu uz La Linea, tuvējo spāņu pilsētiņu, un meklētu auto nomu, bet mūs ved tikai līdz robežai. Spānijas pusē jāņem jauns taksis, un šī jau ir cita pasaule, kur angļu valodas varenība strauji sarūk līdz bezpalīdzīgai dīvainībai. Nomas kantorī mūs vēl saprot, un no tā mēs braukšus izbraucam — tieši Andalūzijā un karstumā.Neizdevies svētceļojums

21. septembris, El Rocio, tumsa. Katra trešā māja šai miestā ir baznīca vai kas tamlīdzīgs — ar tornīti, krustu un zvanu. Ne luksoforu, ne zīmju. Riņķojam pa meksikāniski platajām ielām. Suņi, kas šeit pa dienu gulēja smiltīs brauktuves vidū, ir pazuduši. Meklējam viesnīcu. Johanam jau trīs gadus bijusi klusa vēlēšanās palikt tieši šajā pilsētā. Es savukārt klusībā lamājos par viņa braukšanas stilu — katrreiz, kad viņš piebremzē dziļākās smiltīs, es esmu tuvu pacietības robežai (pa dienu jau stūmu mašīnu, milzīgā krustojumā, sandalēs, līdz potītēm smiltīs). Cilvēki uz mums atskatās, un viens džips pārdroši brauc mums tieši virsū. Tikai vēlāk attopos, ka Johans īslandiskā mierā brauc bez gaismām.

Viesnīcā vietu nav. Tikai ārā, apgaismotajā laukumā spokojas dievlūdzējs, liels ērmīgs kukainis. Sāk līt. Bēgam no šīs pilsētas pa galvu, pa kaklu, lai naktī un vētrā atrastu naktsmājas kaut kur Atlantijas piekrastē.

Mūzikas ģeogrāfija

Vakariņu laikā ēstuvē rāda padumju TV šovu, kur uz milzīgas raibas skatuves nāk, dzied un dejo sazin kas — no maziem spāņu bērniem līdz veciem onkuļiem, bet zālē samāksloti smaida pavecāki aplaudētāji. Tas Johanam atgādina Eirovīziju, un viņš pēkšņi saka, ka Brainstorm tagad Īslandē esot labi pazīstami, viņiem noteikti esot tur ne viens vien fans. Pieklājīgi atsaucos, ka Bjorka arī pie mums ir labi ieredzēta, un Johans revanšējas — Bjorka ir viņa paziņa. Pirms Sugarcubes, ar vienu no agrīnajām grupām viņa koncertos iesildījusi grupu, kurā J. spēlējis afrikāņu bungas. Tad vēl, tālu no skatuves, kādā neparasti lietainā vasarā Johans strādājis būvlaukumā blakus Bjorkas darbavietai Reikjavīkā. Ar pneimatisko urbi racis būvbedri, kura pielijusi tik ļoti, ka darbiem palīgā sūtīta Bjorka ar lielu pumpi. Tik lielu, ka viņai palīgā nācis Johans. Lūk, ja var ticēt nostāstiem, pasaule ir maza, bet Īslande vēl mazāka.Suns

Pusgadu murgotais un pēdējo dienu laikā sāpīgi apšaubītais sapnis par Silviana koncertu, uz kuru netieku, atgriežas negaidītā formā. Bez ceturkšņa pusnaktī pēc vakariņām izejam uz tukšās ielas, lai atgrieztos viesnīcā. Līst auksts, slapjš, slīps atlantisks lietus. Nez no kurienes uzradies, man garām aiziet dzeltenīgs suns, un es pārsteigts apstājos — es viņu jau esmu redzējis! Uz Deivida Silviana Everything and Nothing diska apvāciņa.

It rains in Spain

Suns liek man atkal visu pārdomāt — par koncertu. 00.29. Aiz loga gāž. J. brīnās, vai tikai nesākas lietus sezona, un vai mums rīt nenoīrēt laivu nomas mašīnas vietā. 00.47. Lietusgāzes ir gluži tropiskas! 01.10. Spēcīgs vējš, lieli viļņi uz ielas. Ūdens pāri automašīnu riteņiem. Otrpus ielai spokaina rotējoša bākas gaisma. 02.48. Lietu rāda ziņās. Seviļā līst! Nabaga cilvēki bez lietussargiem naksnīgās pilsētas ielās stāv saspiedušies durvju ailēs un skatās ārā, tumsā, lietū, kā garām brauc mašīnas, birstes turpu šurpu.Vakariņas Portugālē

Vēls 22. septembris. Ne viesnīcā, ne blakus krogā ēst nepiedāvā, taču kāds iedzēris jaunietis piesakās palīdzēt. Vietā, kurp viņš mūs aizved, ir ļoti daudz neskaidru cilvēku, un jā, ir galdiņi. Viesmīlis pat runā angliski, un ir dzēris. Piedzēries. Viņš uzvedas atbilstoši, pēc pasūtīšanas atgriezies, familiāri pliķē man pa muguru un saka sorry, my friend, tā ēdiena nav, bet ir viens cits, ļoti labs (un, protams, daudz dārgāks).

Dzeram un ēdam. Dzer arī viesmīlis, pie cita galdiņa pāris vietējo sabiedrībā. Nobeigumam viņš uzstājīgi piedāvā saldo, atkal pie manis pieturēdamies, un nomet promnesamos ēdamrīkus uz grīdas. Kad no mums vairs nevar neko izspiest, uz atvadām tiek pasniegts nesamērīgi liels rēķins. Mēs to ilgi grozām un pētām, bet nekā lieka neatrodam, tikai lielākas cenas nekā ēdienkartē. Ir vēls, salons tukšojas un atmosfēra sabiezē. Ne mēs, ne viesmīlis vairs neesam gatavi pieklājīgām diskusijām, tāpēc noliekam naudu un ejam.

Priekšā puse Portugāles un trīs pilnas dienas, bet uz mana rēķina, iespējams, nav vairāk par 38 latiem. Koncerta jautājums, kas vēl šodien filozofiski karājās gaisā, pēc bilances aprēķiniem ar skaļu blīkšķi ir nogāzies un atrisinājies pats no sevis.Lejā

23. septembris. Sapņoju, ka esmu traks. Neatceros sīkumus, bet tur ir daudz cilvēku, visi izturas pret mani noraidoši, novēršas, sauc par traku. Esmu izmisumā un tā arī sāku uzvesties, ārdos un klaigāju. Tad krītu no augstas kraujas, lēni atsizdamies pret brūkošām radzēm. Pamostos vēl arvien piedzēries.

Atkal nožēloju, ka lidojuma diena tik tuvu, bet “ceļojums” vēl nav pat sācies, ka tik ilgi braukāju kopā ar īslandieti, ka nauda līdz ar visām viesnīcošanām un restorāniešanām pārtērēta. Pats vainīgs; varēju atvadīties un viens doties uz okeānu, kā bija iecerēts, bet ir grūti pateikt “nē”, kad katru dienu Johans atkal piedāvā aizvest mani tālāk. Arī šodien.Eiropas gals

Senvisenta raga apkārtne ir kaila, nekādu koku, nav arī zemes. Tikai stāvas klintis, sīki, dzelkšņaini augi un okeāns deviņus stāvus zemāk. Ziemeļu virzienā (kurp vēl arvien gribu iet, lai arī gājienam atvēlētās dienas ir gandrīz cauri) ainava ir skarba. Atrast gulēšanas vietu būs grūti, bet gulēt uz klintīm gandrīz noteikti nozīmēs sapņot par spāņu inkvizīciju. Ja man būtu līdzi vismaz paklājiņš... Tomēr apkārtne, doma par iešanu un neatkarību no viesnīcām pievelk kā apvārsnis. Tikai ne šovakar, tagad vēl ne; sēžu uz klintīm, asums aizslīd attēlam garām un pazūd.Pagrieziens

Krēslo, Senvisenta bāka ir iedegta. Okeāns nāk un iet, bet paliek uz vietas. Pretojoties šīs vietas sirēniskajam magnētismam, mēs braucam uz savu istabu Sagrešā. Ir jau tumšs, kad mazā, tukšā šķersieliņā pretī nāk dzeltens suns. Atkal tas pats “visa un nekā” suns! Rīt Lisabonā koncerts. Pat ja uz to vēl varētu tikt, es paliktu bez naudas lielā pilsētā uz divām naktīm un vienu dienu. Mana sirds skaļi lūst. Johans interesējas, cik naudas man vajadzētu, ja viņš varētu palīdzēt. Es atkal esmu aizdedzies un gatavs atteikties no okeāna, lai sekotu Silviana balsij.

Sēžam uz balkona, ir silts, un visās malās ļoti skaļi dzied un spēlē zemesvēži un circeņi. Desmitiem. Klusējam. Dzeram viskiju. Kļūstam lēni un pārmaiņus iegrimstam kādā no mūsu grāmatām. Šis ir mūsu pēdējais kopīgais vakars.

Ceļā

24. septembris. Ir agrs, Sagrešas piekraste tukša. Plati viļņi lēni veļas tukšā liedagā. Trīs jaunieši lielām mugursomām aizslāj Senvisenta raga virzienā. Disappearing world of footprints in the sand.[3. Pēdu smiltīs zūdošā pasaule.] Izvēle ir viena, man tas viss jāpamet un jāgriežas atpakaļ. Mēģinu sazvanīt Coliseu dos Recreios biļešu kasi, bet tur atbild tikai automātiskais atbildētājs portugāliski. Zvanu uz Rīgu. Jā, man esot meils no Portugāles — Adolfo un vēl kāds no Silviana vēstkopas cilvēkiem tiekoties stundu pirms koncerta kādā krogā, — lai es dodos turp. Zvanu Adolfo uz mobilo, un viņš apstiprina, ka man ir cerība dabūt biļeti. Metam visu mašīnā un divpadsmitos izbraucam no Sagrešas. Pēc četriem Evorā beidzot šķiros no Johana, kuram jāatgriežas Spānijā. Viņš aizdod man nedaudz naudas un nopērk sviestmaizes. Muchas gracias, amigo!Klusums

Ekspresis iet lēni. Saule riet sarkana. Viss ir mierīgs. Korķozolu nodīrātie stumbri atspīd spožā okerā, starp tiem ganās nelieli, bet drukni un spīdīgi ogļumelni buļļi ar baltiem ragiem un zemiem skaustiem, ar cīņas lopiem raksturīgi taisno muguras, kakla un galvas līniju. Ja ne visiem, tad vairākumam no viņiem saule rietēs vēl vismaz sešus vakarus. Before the bullfight. [4. Pirms vēršu cīņas.]

Darbība palēninās kā Džosta filmā. Ilgas sekvences ar garāmslīdošām anonīmām mājokļu rindām, automašīnām un nedzīvu tehnoainavu. Saule ir lejā aiz pauguriem. Gaisā kā vientuļš punkts uz nepabeigtas vēstules lidmašīna. Ventilatori nomierinoši dūc. Lisabona 33. Pusmēness.

Tajā brīdī es saprotu, ka tuvojos klusumam. Ka priekšā nekā nav. Nekāda mērķa, nekāda koncerta, tikai klusums.Beigu sākums

Līdz koncertam divas stundas. Autobuss iestrēgst piepilsētā, tad sāk līkumot pa Lisabonu. Milzīgu plakātu rindā pavīd Silviana seja. Autoostā sēžos taksī, bet vadītājs neizskatās sapratis, kurp es lūdzu braukt, taču arī ne norūpējies par to. Viņš “min” ārprātīgi, gandrīz notriec gājēju, un tomēr ceļš, kuru Adolfo man pa telefonu raksturoja kā “5 minūtes kājām”, mums prasa 10–15 minūtes. Samaksāju 1200 eskudo un bez desmit deviņos tomēr esmu pie Kolizeja. Ar savām divām somām, tēkreklā un džinsās jūtos groteski uz izteikti elegantās sabiedrības fona. Kā popkorna ratiņi Kolizeja foajē blakus Silviana koncerta plakātam.Is time long, or is it wide? [5. Vai laiks ir garš, vai tas ir plats? (no Lorijas Andersones dziesmas)]

Deviņi. Atlikusi stunda, lai atrastu norunāto krogu, satiktu pareizos, nekad neredzētos cilvēkus un dabūtu biļeti. Šīs sešdesmit minūtes, es redzu katru no tām, nepielūdzami īsas un mokoši ilgas. Pareizo vietu neatrodu, tomēr nejauši satieku Adolfo. Viņš ir viens. Brīva biļete esot kanādietim Hosē, kura sieva pēc septembra notikumiem nobijusies no lidojuma uz Eiropu un no koncerta atteikusies. Tikai mēs nezinām ne to, kā H. izskatās, ne viņa telefona numuru. Staigājam turpu šurpu pa ielu, katrs ar savu nemieru, un nepārtraukti pīpējam. Man, I can’t believe he’s coming! [6. Cilvēk, es nevaru noticēt, viņš te būs!] — A. plūst pāri malām par iespēju ieraudzīt un dzirdēt Silvianu pirmoreiz 15 gadu laikā, kopš viņu klausās. Izrādās, šīrudens tūres pirmie koncerti Japānā, atkal to pašu Amerikas notikumu saistībā, ir atlikti uz oktobri, un Silvians vēl ne reizi nav uzstājies. Apmēram bez 20 desmitos beidzot zvana H. un mēs atrodam viņu drūzmā pie ieejas Kolizejā. Pirms tam es pat nemēģināju, bet tagad, ar biļeti kabatā, es vairs nevaru noticēt tam, kas notiek. Arī pēc 10 minūtēm, jau ar programmu (buklets + CD cietos vākos, ar suni zīmējumā) un D.S. dzejas krājumu Trophies II rokās. Un arī ne desmitos, sēžot 3. rindā no skatuves, orķestra zonas centrā. Skan ambients, nesajaucami silvianisks, bet vēl nedzirdēts gabals +/-Approaching Silence stilā.Viss un nekas

Uz skatuves, vētrainiem aplausiem skanot, iznāk cilvēks baltā uzvalkā. Viņam seko vēl četri mūziķi, un ar Scent of Magnolia sākas Deivida Silviana Everything and Nothing 2001 turnejas pirmais koncerts. Šurpceļa inerce ir tik liela, ka es burtiski turos pie krēsla; esmu tik tuvu skatuvei, ka neaptveru, uz ko tagad skatīties; lūzums starp vēlēšanos un piepildīšanos ir noticis, bet neesmu paspējis notvert to mirkli, it kā tas būtu bijis galvenais; tagad es ar visu sēdekli svārstos starp tikko un tūlīt, nespējot apstāties. Tas notiek tikai tad, kad Hosē pēc vairākām dziesmām vairs neaplaudē, un es pamanu, ka mobilais viņa rokās ir sarunas režīmā, un man saslēdzas: zvans, mana vieta šeit, blakus H., un viņa sieva Kanādā...

Šonakt divās stundās skan divdesmit viena dziesma, vairākums no Silviana vokālās retrospekcijas (Everything and Nothing). Silvians izskatās savdabīgi mierīgs, iekšupvērsts un pārsvarā dzied pievērtām acīm, tomēr uzsmaida publikai par ovācijām vai savam brālim Stīvam Jansenam pie bungām. Noslēgumā zāle, kājāsstāvot, aplaudējot un svilpjot, divkārt liek Silvianam ar grupu atgriezties. Otrajā un pēdējā reizē, jau ap pusnakti, pauzē pirms pēdējās dziesmas klausītāji sauc kārotākās dziesmas; arī H. man blakus: “Take us on a Ride!”, bet kāda dāma no blakus sektora — “Wanderlust!”

“Wanderlust!” — Silvians pārjautā, — “Here you go!” Viss, ko es dzirdu pēc tam, ir tas, kas paliek skanot galvā, auksts kā nepārsūdzams spriedums un viegls kā sirsnīgi ceļavārdi: “Travel light, don’t think twice, we’re leaving the shadows behind. [7. Ceļo viegli, nedomā divreiz, mēs atstājam ēnas aiz sevis. (no D.S. dziesmas teksta)]”***

Publika izklīst. H. pieceļas un ātri pa tukšu eju starp krēsliem aiziet citiem garām, un es saprotu, ka man viņam nav jāseko. Paņemu somas no garderobes un ārā sagaidu, līdz Kolizeja durvis slēdz. Pirmītējos šīvakara draugus nekur neredzu. Nav vairs nekādu dīvainu suņu vai noslēpumaini izpalīdzīgu cilvēku. Ir pāri pusnaktij.Raksta sagatavošanā izmantotas grāmatas:
Power, Martin. 1998. David Sylvian: The Last Romantic. Omnibus Press un Sylvian, David. 1998. Trophies II (the lyrics of David Sylvian). Opium (Arts) Ltd.