Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Cenas te ir satriecoši zemas, un vēsturei vienalga, kādā gaļas gabalā iemiesoties.
Izsalkums cilvēkam ir dabisks, tomēr izvēli ietekmē civilizācija — šo ēdienkaršu literatūras pamatprincipu es atcerējos, pasūtot cūkgaļu “Pētera I gaumē” Liepājas Mūra krogā un saprotot savas literāri novadpētnieciskās izvēles trivialitāti.
Es ēdu vēsturi, labi apzinoties, ka šim gaļas gabalam ar to nav nekāda sakara. Lai atdarinātu krievu cara gaumi, turoties pie dokumentāli pierādāmā, mūsu kompānija varētu pieprasīt pusdienās pusaitu, 1 pinti kviešu miltu, 4 vistas, 1 mucu lībiešu alus, 70 olas, pusmucu alus (acīmredzot tam būtu jābūt citam, “nelībiešu” alum), 5 citronus, pusotru mārciņu lībiešu desu, skābus kāpostus, 3 mārciņas mārrutku un 2 stopus degvīna, bet vakariņās 50 olas, 1 jēru, pusmucu lībiešu alus, pusmucu kviešu alus, nezināmu daudzumu “galda alus”, etiķi, rituli siera, rožūdeni pirkstu skalošanai un 5 sveces. Tāds bijis Pētera I un viņa pavadoņu pasūtījums 1697. gada maijā, kad šajās ēkās un pagalmā vēl nebija ne teātra Mūris, ne Mūra kroga, ne mierlaiku drēbnieka Kārļa Vidmaņa darbnīcas un veļas mazgātavas, ne padomjlaiku pilsētas muzeja filiāles ar eksponātiem par ostu un zvejnieku kolhozu Boļševiks, bet gan atraitnes Hoijeres iebraucamā vieta. Pedantiskais Kurzemes hercogistes galma pārzinis visu patērēto ierakstījis savā atskaitē, kas nezin kāpēc publicēta 200 gadus vēlāk laikrakstā Zeitung Bericht. Tās pašas ēkas joprojām stāv uz tās pašas zemes. Taču mums nav 653 guldeņu, nav ne jausmas, ko īsti Hoijeres viesnīcas pavāri bija izveidojuši no minētajiem produktiem, praktiski nav lībiešu, kas varētu darīt lībiešu alu un dēt lībiešu desas, mēs neesam krievu galminieki, negaidām burinieku, lai dotos uz Rietumeiropu, neesam mēģinājuši ar metramēru rokā nekaunīgi spiegot pa Rīgas garnizona nocietinājumiem un, aizrādījuma sakaitināti, nolēmuši izcirst sev personiskai lietošanai logu starp Zviedriju un Poliju, mums nav spēka iztukšot šīs neskaitāmās mucas un mēs netaisāmies pat aizņemties no krodzinieces 6 grašus, kā to beigās izdarīja Pētera I kompānija — mēs te gribam tikai siltā maija vakarā rātni pasēdēt, noklausīties džeza koncertu, paēst un mazliet iedzert vīnu.
Daudz jau arī nesanāk, jo izvēlētā baltvīna pudele kroga krājumos izrādās tikai viena, nākas iet atpakaļ uz viesnīcu pēc pašu stratēģiski līdzpaņemtā, pret ko tik demokrātiskā vietā neviens arī nedomā celt iebildumus.
Cenas te ir satriecoši zemas un vēsturei vienalga, kādā gaļas gabalā iemiesoties. Heraklīts būtu varējis teikt — to pašu jēru tik un tā otrreiz neapēdīsi. Mēs ēdam 21. gadsimta cūku “Pētera I gaumē”, vistas šašliku uz koka puļķīšiem, attāli steikam līdzīgu liellopa gaļu un pildītas cūkgaļas “bučas”, ko neskaitāmo pasūtījumu apmulsināta gaišmataina krogusmeita nes bruģētajā pagalmā no tumšā koka namiņa dziļumiem. Tomēr kaut kas te, sēžot ciešā pulciņā ap koka galdu zem mūžveca vītola zariem, atgādina Medeņa dzejoli: “Brīnā tumšie skati Krīt pār mūsu plecu. Vai tu blakus stāvam mati Kara draugu vecu?”
Vakaram satumstot, rēgu blīvums pieaug. Pēteris I plātīdamies stāsta par sava “sumasbrodņeišij, vsešutjeišij i vsepjaņeišij sobor” — rīmu, dzērāju un izvirtuļu varoņdarbiem, smīkņā par vārgulīgo Kurzemes hercogu atvasi Frīdrihu Vilhelmu, kas izlaida garu, atgriežoties no pusgadu garajām kāzu dzīrēm Pēterburgā, kūda uz vispārēju žūpību un rēc par asprātīgā Meņšikova (ne “mūsējā” Meņšikova, bet tā, viņējā) atbildi uz jautājumu, kur palika kuģniecībai domātā valsts nauda: “Ģevjanosto tri rubļi propiļi i projebļi. Visilai skorei otvet: stroiķ daļše aļi ņet." [1. "Deviņdesmit trīs rubļus nodzērām un nop..., sūti ātrāk atbildi: būvēt tālāk vai nē.” (krievu val.)] Un tas pats taču esot noticis ar naudu, ko Katrīna II samaksājusi 18. gadsimta reklāmas saukļu speciālistam Barkovam par “vara jātniekam”sacerēto uzrakstu: “Pēterim Pirmajam Katrīna Otrā”. “Ģevjanosto tri rubļi mi na vodku vpotrebļi. Ostaļnije semj rubļei vpotrebļi mi na bļaģei." [2. "Deviņdesmit trīs rubļus mēs patērējām šņabim. Pārējos septiņus rubļus mēs patērējām maukām.” (krievu val.)]
Aurošanas un rēkšanas izaicināts, no cigarešu dūmu mutuļa (tagad tas, protams, iemieso zviedru dedzinātos mitros salmus, kuru dūmos viņi slēpās, ceļot karaspēku pāri Daugavai) iznirst vēl viens incognito ceļojumu cienītājs, zviedru karalis Kārlis XII, kas šeit varēja iegriezties 1700. gadā, uzturēdamies tepat iepretī, birģermeistara Šrēdera namā. Īsā diskusijā par mauku militāro nozīmi Pēterim palīdz parastais krievu arguments: tu, Kārli, gan spartisku iedomu apsēsts gulēji aukstumā, salmiem pārsegtā teltī, sildoties pie nokaitētām lielgaballodēm, nodarbojies ar militāru fizkultūru, nežūpoji un pīckām trenci maukas prom no savu karavīru apmetnēm, iepriekš likdams tām barā tupēt baznīcā uz ceļiem un klausīties sprediķi, taču karā uzvarēju es. Pei do dna! [3. Dzer tukšu līdz dibenam! (krievu val.)] Un viņš izmet mēriņu tāpat kā Admiralitātes sapulcēs, kuru noturīgā ieraža pulksten 11 priekšpusdienā pārtraukt darbu, lai stiprinātos ar pirmo tāsdienas anīsa šņabi, lika ciest vēl pēdējām padomju paaudzēm. Lūk, tieši to mēs, kas esam bijuši viņa noliktās “admirāļu stundas” pēdējie upuri, Pēterim I nekad nepiedosim. Zviedru Kārlis, kuram droši vien liktos, ka krogā uz galda jāvalda pieticībai, tikumībai, sažuvušām mencām un maizes zupai, nevis luksusam, izšķērdībai, vardēm, vīģēm un bruņurupučiem (ticiet droši, nekā tāda Mūra krogā arī nav, Kārlim pašam spokojas), nicīgi iemet mutē plānu Liepājas kūpinātā laša šķēlīti (tā ir jau trešā vai ceturtā porcija, pirmās mēs paši esam apēduši, labsajūtā ņurdēdami kā runči) un pārsteigumā atmaigst tāpat kā ģenerālis Lēvenjelms francūzietes Babetes rīkotajās 10 000 franku vērtajās prāvesta simt gadu jubilejas pusdienās. Viņš apskauj Sakšu Moricu — vienu no Polijas karaļa 354 ārlaulības dēliem, kas līdzinājās Kārlim kara laukā, taču vēl vairāk uzvaru guva buduāros, kur Kārlis nespēra ne soli, un sirsnīgi lūdz: “Aizved mani uz Morica salu!” Lecīgais Morics neprata apprecēt nedz Pētera I brāļameitu Annu, kuras vaigus viņš salīdzināja ar šķiņķiem un pieļāva, lai pie biezo šķēļu griešanas tiek Ernsts Bīrons, nedz Pētera I meitu Jeļizavetu, kas sēdās tronī, kad neprātīgais donžuāns jau bija kļuvis par ārprātīgu veci un kala bezzobainus plānus par Madagaskaras, Tobago, Korsikas un Ziemeļāfrikas iekarošanu. Atšķirībā no mums, Morica rēgam riebjas Liepāja — iedzīts šajā stūrī, viņš 1727. gadā zaudēja visus sabiedrotos, naudu un cerības valdīt Kurzemē. Protams, mēs jau esam te tikai tūristi. Tikmēr Mūra krogā, sekojot 1744. gada komētai, ierodas aizvien jauni liela auguma avantūristi, kas kādreiz te ēduši, dzēruši vai spēlējuši kārtis. Magno Kavallo jeb Mursa Dux Tartarus savu kazu, kas parasti viņam seko soli solī, apmeklētāju pārpilnības dēļ spiests atstāt aiz vārtiņiem (varbūt viņš vienkārši negrib pirkt kazai biļeti uz koncertu). Balodis uz pleca tiek iekšā par brīvu, apelējot pie latviešu Atmodas laika solidaritātes ar Krimas tatāriem, par kuru hana vasali sevi rekomendē Lielais Murza. Maga garais pelēkais mētelis, ko var regulēt, ar īpašu auklu palaižot te augstāk, te zemāk (kaut ko līdzīgu tagad var redzēt mugurā tikai kādam Rīgas seksa un ekonomikas ekspertam), sedz viņa drēbju krāsainos pušķus un medaljonu ar rotējošo burvju lodi. Alķīmiķis pasaka atklāti to, ko mēs visi domājam: Mūra kroga ēdienos ir mazliet par daudz sāls — un piedāvājas labāk piebērt tiem kabalistiski testētu pulverīti, kas spēj “paaugstināt neauglīgus laulātos draugus līdz lieliskajam, dievišķajam vecāku stāvoklim”. Tā kā mēs nevēlamies nedz paaugstināties, nedz spēlēt ar viņu faraonu, Magno Kavallo apvainojas un nedod mums publicēšanai savu traktātu par jaunu reliģiju, kas “nepiedauzīgi kalpotu visām pasaules tautām”. Mums ir gana, mēs ceļamies, lai atstātu gastronomijas teātri, un laipni dodam vietu nākamajiem karaļiem, kas jau drūzmējas ārpusē: no tirgoņa Štobes nama pa Bāriņu ielu nāk Gustavs IV Ādolfs; purpinādams par šās zemes paražām, dūmu, degvīna un alus dvingas piesātināto gaisu, naktsmājas meklē bēglis Luijs XVIII... Pēteris ir aizlasījies pirmais, uz rēķina atstājot savu iemīļoto carisko rezolūciju: “Polučiķe hui!" [4. Burtiski: “Dabūsiet p...!”( krievu val.), t.i., nedabūsiet neko.] un pakaļpalikusī Katrīna I ar aizkustinošu smaidu paziņo: “Ja i etogo daķ ņemogu!" [5. Es arī to nevaru iedot! (krievu val.)]
Bet mēs dodamies pie jūras — kā skaistajās Bendrupes vārsmās: “Pulks ļaužu stāvēja pie jūras gaiši zaļās, Un nemiers skumjš un ass Tiem jauca valodas un darīja tās skaļas.” Mums nav ne prātā ziema, kad Mūra piesnigušajā pagalmā iemītās pēdas ved uz kroga durvīm, iekšā sprakšķ kamīns un ēdēji sēž ap zaļganajiem matēta stikla “ledus gabaliem”, kuru dēļ krodziņš iemantojis neoficiālo, bet tik vilinošo nosaukumu Nāves ēnā. Tagad ir vasara, visi ledi izkusuši. “Pār ļaužu niecību, pār viņu spalgām klaigām Svēts putns pārlaidās Ar acīm gaišzaļām un brīnišķīgi maigām.”