Turīnas tirāna rudens pastaigas

“Šī grāmata ir mēģinājums iedraudzēties ar Nīči. Man ir svarīgi uzzināt, kā tas varētu būt – pastaigāties kopā ar šo saspringto, apburošo, ļaunīgo un pārprasto domātāju, kas ir tik svarīgs mūsu laikam. Mūsu vēlu uzplaukusī satikšanās – ne pirmā, bet pati svarīgākā – sākās Turīnā, skvērā, kur es lasīju viņa tiešās, siltās un pārsteidzoši nenopietnās 1888. gada vēstules. Skvērs bija mazs un ēnains, to ielenca klusas veikalu aizmugurējās sienas, slēgtas garāžas un pāris dzīvojamās mājas; tepat netālu atradās katedrāle, kas sargā drēbes gabalu, kurš absurdā veidā identificēts kā Kristus līķauts.” Tie ir pirmie teikumi no Leslijas Čemberlainas grāmatas “Nīče Turīnā”, un tūliņ pēc izdomātās vai īstās situācijas apraksta tajā ielaužas vietējais trakais, kurš klaigā: “Nāc man līdzi uz dažiem septembra seksiem pirms vakariņām!” Ir tādas inteliģentas sievietes, kuras jūtas nepārtraukti seksuāli apdraudētas, bet Leslija Čemberlaina, “pastāvīga The Times un The Times Literary Supplement (abi Londonā) autore”, itāļu jukušo tūlīt vēl arī izmanto, lai atrastu “mokošu simbolisku vājprātu”, ar ko iesākt savu grāmatu par Nīčes pēdējo rudeni. Čemberlainai Nīčes pusjukušās vēstules šķiet nenopietnas, varbūt pat rotaļīgas – viņa iedomājas, ka pazīst Nīči. “Tiešās, siltās un pārsteidzoši nenopietnās... Saspringtais, apburošais, ļaunīgais, pārprastais...” Ja apzīmētāji, tad vismaz četri, un vēlams – pārākajā pakāpē; šo Zaratustras stilu iekopa pats Nīče, uzreiz apkopojot visu romantisko dvēseļu izsaukuma zīmes. Varbūt Vāgnera mūzikā vēl šo bezgalīgo Liebestod[1. Liebestod (vācu val.) – mīlestības nāve, nāve mīlestībā; ārijas nosaukums Vāgnera operā “Tristans un Izolde”; romantiskajā literatūrā – mīlestības neiespējamības motīvs] var paciest, bet valodai “mīlas nāve” ir patiešām nāvējoša; tiesa gan, Nīče varbūt arī gribēja pateikt vairāk, nekā spēja, un viņa teiktais ieguva pār-teikšanas grotesko formu, tāpat kā viņa tēls – pār-cilvēka izskatu. Maz ir cilvēku, kas no Frīdriha Nīčes atceras ko vairāk par “pārcilvēku”; ir tādi, kas savu vērtību mēģina celt ar Nīčes ekstravaganto citātu palīdzību; bet vistrakākie ir tie, kuri mēģina atdarināt “Zaratustras – pāri-gājēja” stilu. Nīčes sekotāji ieviesa pavieglu un virspusēju veidu, kā runāt par filozofiju, nicinājumu pret priekšgājējiem, un galu galā apraka Nīči (1844–1900) tajā pašā 19. gadsimtā, kura pārvarētājs viņš taisījās būt.

Viena no skaistākajām Turīnas celtnēm ir Mole Antonelliana, kur tika iecerēts iekārtot sinagogu un kas 19. gadsimta beigās bija augstākā būve Eiropā (167 metri). Savas jukšanas dienās, kad Nīče vairāk vai mazāk apzinājās sevi par visa radītāju, viņš to attiecināja uz sevi: “Tas neatgādina neko citu kā vienīgi manu Zaratustru. Es esmu to pasludinājis par Ecce homo!” Kopš 2000. gada Mole Antonelliana atrodas Turīnas kino muzejs, un vienā no telpām tumsā bez mitas griež uz riņķi pirmos eksperimentālos kino rullīšus; teiksim, dīvaina cilvēku grupa tunikās dejo, vai – kāds vīrietis lec, vai vēl kāds cits vīrietis izrunā vārdus: “Es tevi mīlu,”[2. Salīdzināšanas ekscess liek pieminēt vēl vienu nejaušu notikumu: starp tā saucamajām Nīčes “ārprāta zīmītēm” bija viena, kuras adresāts bija Riharda Vāgnera sieva, Kozima Vāgnere: “Ariadne, es tevi mīlu. Dionīss.” Vēlāk izrādījās, ka šīs zīmītes oriģināls neeksistē, un to viltojusi Nīčes māsa Elizabete Fērstere-Nīče.] tikai mēs šos vārdus nedzirdam, jo tas, saprotams, ir mēmais kino. Galva atgādina par banalitāti kļuvušo Edvarda Munka “Kliedzienu”, bet gleznā kliedzošā figūra – Nīči citā Munka gleznā, tiesa gan, tajā dižgars klusē. Es domāju – nav slikts tēls, lai raksturotu Nīčes 1888. gada rudens pravietojumus un uzsaukumus Eiropas valdībām, kurus gan neviens nedzirdēja jau toreiz un kuri drīz vien, filozofam – “dinamītam” nokļūstot Saksijas hercogistes trakomājā Jēnā, apklusa pavisam. “Visvairāk mani interesēja kāds pacients,” rakstīja kāds bijušais slimnieks, “kurš vienmēr bija mierīgs, noslēdzies sevī un rokās turēja zīmīti, uz kuras bija uzdrukāts: “Profesors Frīdrihs Nīče.” Pa dienu viņš uzturējās kopējā slimnieku telpā, naktīs viņu lielākoties izolēja. Agri, sešos no rīta, viņš cēlās un mazgājās kopējā mazgāšanās telpā. Te bija jāuzmanās, lai viņš nepievāktu iestādes ķemmi. Visvairāk viņu interesēja slimnīcas cepure, tā saucamā “veseļošanās mice”, kuru viņš nēsāja galvā no rīta līdz vakaram, un neviens nedrīkstēja to ņemt nost. Visvairāk viņš dusmojās, kad pēc pastaigas viņu pārbaudīja – viņam svārku kabatās vienmēr atradās akmeņi un kas tik vēl ne. Viņš ļoti labprāt mazgājās; ja viņš bija kaut kur pazudis, vajadzēja iet uz vannas istabu un tur viņu vienmēr varēja atrast, lai gan divreiz nedēļā viņš jau tāpat gāja vannā. Reiz, kad viņš tur mierīgi sēdēja, es sāku viņu zīmēt. To ievērojis, viņš sakārtoja savu cepuri un sataisīja draudzīgu seju. Kad biju pabeidzis zīmēt, es pasniedzu zīmējumu viņam. Viņš piecēlās, paspieda man roku un teica: “Profesors Nīče.” Profesora kungs jaunības dienās droši vien bija bijis brašs dejotājs, jo, kad barons X spēlēja savu cītaru, Nīčes kungs tūlīt pat lēca kājās, lai uzsāktu bezgalīgu deju, kamēr virsdežurants aizveda viņu nomierināt.”[3. Fiedrich Nietzsche : Chronik in Bildern und Texten. München–Wien, Carl Hanser Verlag, 2000. S. 741.]

Aprakstītajā ainā Nīčes dejošana visdrīzāk nav tikai nejaušs ārprāta afekts: tajās nedaudzajās liecībās, kas saglabājušās no pēdējiem desmit sajukušā Nīčes dzīves gadiem, joprojām vēl var atrast pa kripatiņai no patvaļīgajām prasībām, kādas viņš bija izvirzījis sev un pasaulei visa sava “izziņas ceļa” garumā. “Mans stils ir deja, spēle ar visdažādākajām simetrijām, pārlēcieni tām pāri un nerrošana.”[^4. Vēstulē Ervīnam Rodem, 1884. 22. februārī. Starp vēlīniem Nīčes fragmentiem ir arī šāds: “Sakarīgākais valodā nav vis pats vārds, bet tonis, spēks, modulācija, temps, kādā tiek izrunāta vārdu virkne, – īsāk sakot, mūzika, kas atrodas aiz vārdiem, kaislība aiz šīs mūzikas, personība aiz šīs kaislības: tātad, viss tas, ko nevar uzrakstīt.”] Taču tas, kas šajā Nīčes izteikumā ir attiecināts uz valodu, līdz ar pieaugošu tieksmi paša rakstīto uztvert kā pasaules notikumu, viņa mūža pirmajās beigās kļuva par ķēmīgu mistēriju stilizāciju, Nīčem atdarinot dejojošo dievu, Dionīsu.[5. “Es spētu noticēt tādam dievam, kurš spētu dejot.”] Franci Overbeku, kurš ieradās Turīnā draugu glābt, ieraudzītais tā satriecis, ka tikai vēlāk šaurā paziņu lokā viņš spēja pastāstīt par Nīči, kurš esot iemiesojis antīko traģēdiju svēto neprātu. Anakleto Verekja savā kritiskajā grāmatā “Zaratustras beigas: Nīčes katastrofa Turīnā” uzskata, ka Nīče kails dejojis kā satīrs antīko vāžu zīmējumos.[6. Skat. Verrecchia, Anacleto. Zarathustras Ende : Die Katastrophe Nietzsches in Turin. Wien; Köln; Graz : Böhlau, 1986. S. 265.] Vēlāk par šī traģiskā sabrukuma karikatūru draudēja pārvērsties Minhenes “kosmiķa” un mistagoga Alfreda Šulera iecere Nīčes ārstēšanai izmantot koribantu[7. Koribanti – frīģiešu auglības dievietes Kibeles kalpotāji, to kultam bija raksturīgas orģiastiskas dejas un ekstātiska mūzika, pie tam rituālos viņi piedalījās bruņutērpā. Koribanti bija arī grieķu dievietes Rejas, Zeva mātes, pavadoņi, kuras kulta svētkos viņi izpildīja deju bruņojušies ar vairogu un šķēpu.] dejas paraugdemostrējumu – viņa plāns gan izgāzās, jo pietrūka naudas dejai nepieciešamo vara bruņu iegādei.

1879. gadā Nīče, būdams trīsdesmit sestajā savas dzīves gadā, slimības nomocīts, atstāja sengrieķu valodas un literatūras profesora vietu Bāzeles universitātē, un viņam sāka maksāt 3000 franku lielu pensiju gadā (apmēram 2/3 no viņa tā brīža profesora algas), kuras pietika “mizerabli vienkāršai, tomēr cienījamai singulāreksistencei”, tas nozīmē, Nīče laiku līdz pat 1889. gadam pavadīja Šveices, Itālijas un Francijas kūrortos, meklējot piemērotu vietu, kur paglābties no “esktrēmajām ciešanām cru”: “Pastāvīgas sāpes, vairākas stundas garas nelabuma lēkmes, kas līdzinās jūras slimībai, daļēja paralīze, kad man ir grūti runāt, un, pārmaiņas pēc – nežēlīgas lēkmes (pēdējā izraisīja trīs diennaktis ilgu vemšanu, un es ilgojos nomirt),” 1880. gada vēstulē raksta Nīče, vēlāk piebilstot, ka tā gan neesot bijusi izvēle, viņš drīzāk esot bijis “spiests pavadīt vasaras Obergandinā, bet ziemas – Rivjērā”. Šveices Alpi un franču Rivjēra apmierināja Nīčes klimatiskās un meteoroloģiskās prasības – lai vasarās nebūtu karsts, ziemās nebūtu auksts un lai nebūtu pārāk daudz spilgtas gaismas. Problēmas bija ar pavasari un rudeni, kā arī Nīčes priekšstatu par to, kādai vajadzētu būt ideālai vietai: “Reiz – un, šķiet, ka visai drīz – nāksies saprast, kas ir galvenais, kā trūkst mūsu lielajās pilsētās: klusu un plašu, tālu vietu pārdomām, vietu ar augstu, garu koku alejām, kur pastaigāties sliktā vai pārāk saulainā laikā, vietu, kur neielaužas ekipāžu troksnis un ielaspuiku klaigas un kur smalkāks piedienīgums pat priesterim neļautu skaļi lūgties. Trūkst ēku un parku, kur izpaustos pacilātība, kāda piemīt dziļām pārdomām un pastaigām vienatnē. Pagājis laiks, kad pārdomu monopols piederēja baznīcai, kad vita contemplativa pirmām kārtām bija vita religiosa: un visā, ko uzcēlusi baznīca, izpaudās šī doma. Es nezinu, kā mēs varētu apmierināties ar baznīcas celtnēm, pat ja tām atņemtu reliģisko noskaņu; šīs celtnes kā dievnami un greznas pārpasaulīgas sazināšanās vietas runā pārāk patētiski un neobjektīvi, lai mēs, bezdievji, varētu šeit domāt savas domas. Mēs vēlamies sevi pārcelt akmenī un augos – klīstot pa šīm alejām un dārziem, mēs vēlamies pastaigāties sevī.”[8. Frīdrihs Nīče, “Jautrā zinātne”, 280.]

Šādu pastaigu vietu Nīče atrada Pjemontas galvaspilsētā Turīnā, kurā viņš nodzīvoja 1888. gada pavasari un rudeni. Tā laika Nīčes pārdomas un vēstules, ieskaitot pēdējās, tā saucamās “ārprāta zīmītes”, ir savāda lasāmviela: par Turīnu tur patiešām var uzzināt vienīgi tik daudz, ka profesors “pastaigājas sevī”[9. Jau 1876. gada 27. septembrī Nīče vēstulē Rihardam Vāgneram rakstīja: “Jūs droši vien zināt, nākošajā mēnesī es dodos uz Itāliju. Pilnīgu mieru, maigu gaisu, pastaigas, tumšas istabas – to es gaidu no Itālijas; man ir bail, ka man tur būtu kaut kas jāredz vai jādzird.”], tomēr šīs Turīnas pastaigas soli pa solim īstenoja to, kas secīgi izrietēja no Nīčes darbiem – pārvērta viņu par kaut ko citu, par “augiem un akmeni”, kā viņš arī bija vēlējies, visbeidzot liekot sevi kā Dionīsu Zagreju[10. Dionīss Zagrejs – Zeva un Persefones dēls, “lielais mednieks”, kuru pēc Hēras pavēles saplosīja gabalos titāni un kurš atdzima Dionīsā.] saplosīt Po upes krastos.

Pirmās detalizētās atskaites par Nīčes jauno uzturēšanās vietu draugus sasniedza jau tūlīt pēc viņa ierašanās Turīnā 1888. gada
5. aprīlī. “Bet Turīna! [..] Kas par cienīgu un nopietnu pilsētu! Nav lielpilsēta, nav moderna, kā es baidījos: bet gan 17. gs. rezidence, kurā it visur pastāv tikai Viena komandējoša gaume – to nosaka galms un augstmaņi. Visā tiek ieturēts aristokrātisks miers: nekādu meskuīnu[11. Meskuīns – no franču vārda mesquin, nožēlojams, sīks, šaurs. Nīče savā literārajā darbībā bija izvērsis milzu cīņu ar visu vācisko; šīs cīņas sastāvdaļa bija arī pastāvīga citu tautu nostādīšana augstāk par vāciešiem; viņa darbos un vēstulēs bieži vien iekļauti franču, itāliešu (itāliski Nīče neprata) un latīņu vārdi un izteicieni oriģinālvalodās.] priekšpilsētu; gaumes vienotība, kas sniedzas līdz pat krāsām (visa pilsēta ir dzeltena vai sarkanbrūna). Kas par klasisku vietu kājām un acīm! Kas par drošību, kas par bruģi, nemaz nerunājot par omnibusiem un tramvajiem, kuru iekārtojums sasniedzis brīnumus! Izskatās, ka šeit dzīvot ir lētāk nekā citās lielajās Itālijas pilsētās; neviens arī nav vēl mani apkrāpis. Mani uzskata par ufficiale tedesco (tikmēr ziemā es Nicā iebraucēju sarakstā figurēju comme Polonais).[12. Ufficiale tedesco – “vācu virsnieks” (itāļu val.). Comme Polonais – “kā polis” (franču val.). Patiesību sakot, turīnieši Nīči mazāk uzskatīja par vācieti, vairāk par angli – iemesls bija pleds, ko Nīče nēsāja, pārmestu pār roku. Nīčes dzīvokļa saimnieka, Dāvida Fino dēls Ernesto, kurš atbrīvoja savu istabu īrniekam, atceras profesoru kā visai oriģinālu tipu, novalkātā mētelī un platmalē nokarenām malām. Nīče tolaik bija apmēram 169 cm garš un svēra 65 kg. Stiprās tuvredzības dēļ viņš pārvietojās, baidoties paklupt un augstu ceļot kājas, sīkiem, ātriem solīšiem. Aiz biezajām, apaļajām brillēm slēpās dziļi iekritušas zaļganbrūnas acis, pāri kurām spurojās kuplu uzacu čumuri, bet visu sejas apakšējo daļu aizņēma milzīgas valzirga ūsas. 1888. gadā Turīnā Frīdriham Nīčem apritēja 40 gadi.] Nē, kas par nopietnu un svinīgu pilsētu! Stils kā pilīs, bez pretenzijām; ielas tīras un nopietnas – un viss daudz cienīgāk, nekā es biju gaidījis! Skaistākās kafejnīcas, kādas esmu redzējis. Šajā mainīgajā klimatā svarīgas ir šejienes arkādes: pie tam tās ir plašas un nav nomācošas. Vakari uz Po tilta: lieliski! Taipus laba un ļauna!”[13. 7. aprīļa vēstulē Pēteram Gastam.]

Kā redzams, starp citām labajām Turīnas īpašībām Nīčem iepaticies tās aristokrātisms un karaliskās dzimtas klātbūtne, un tām būs būtiska loma viņa ārprāta murgos. Jau pirmajā ierašanās dienā viņš noīrēja istabu Kārļa Alberta laukumā tieši iepretim “grandioso palazzo Carignano” – barokālajā Karinjāno pilī 1820. gadā bija dzimis pirmais Itālijas karalis Viktors Emanuels II; viņa tēvs, Sardīnijas karalis Kārlis Alberts zirga mugurā attēlots statujā, kas atrodas viņa vārdā nosauktā laukuma vidū.[14. Tā kā savā ziņā es pievienojos Venedikta Jerofejeva mīlestībai pret retrogrādiem, ir patīkami, ka Kārlis Markss princi Kārli Albertu nosaucis par “Itālijas brīvības ienaidnieku numur viens”. Skat.: http://en.wikipedia.org/wiki/Charles_Albert_of_Sardinia.] Patiesību sakot, es brīnos, kāpēc Nīče ne reizi nav pieminējis šo karaļa statuju, kuru varēja labi redzēt pa viņa piektā stāva istabas logu un kuras puszirgu var aplūkot arī Džordžo de Kiriko 1914. gada gleznā “Turīnas pavasaris”, kas it kāataino skatu pa Nīčes istabas logu.[15. Chamberlain, Lesley. Nietzsche in Turin : An Intimate Biography. New York : Picador USA, 1999. P. 163.] Kiriko Turīnas iespaidā radītajās gleznās, kuras bieži pavada apzīmējums “melanholija”, pilsētā tikpat kā nav cilvēku, tikai namu taisnās līnijas, arkādes, ielu perspektīvas un gaisma, un pauguri tālumā – patiešām, kā pa Nīčes logu. Kiriko Turīnas “klusajai dabai” pievienosim vēl nedaudz mūzikas, un pašās pirmajās Nīčes atskaitēs atskanēs Bizē “Karmena”: “Nu protams!!! successo piramidale, tutto Torino carmenizzato!”[16. “Piramidāli panākumi, visa Turīna karmenizēta!” (itāļu val.) 1888. gada 20. aprīļa vēstulē Pēteram Gastam.] Nevis vārdi, bet stils pielīp: tā es Milānas lidostā nopriecājos, ka autobusa biļeti uz Turīnu esmu nopircis nevis autobusā, bet lidostas birojā, un dienasgrāmatā izdarīju pirmo ierakstu: “Ietaupīju 5 euro. Dienvidu gaisam piemīt maigums, par kuru mēs, ziemeļnieki, reizēm pat nenojaušam.” Un “successo piramidale, tutto carmenizzato!” man tagad pielipis Andreja Žagara “Karmenas” iestudējumam, lai gan itāliski nesaprotu ne vārda. Zināms, Bizē “Karmenu” Nīče izmantoja kā ieroci pret Vāgneru, un pavasari Turīnā pavadīja, lai dotu vēl vienu “pēcnāvējošu” triecienu savam kādreizējam vecākajam draugam, rakstot pamfletu “Vāgnera gadījums” – tas veidoja vienu daļu no viņa iecerētās “visu vērtību pārvērtēšanas”. “Es vakar klausījos – vai jūs spējat tam noticēt? – Bizē meistardarbu divdesmito reizi,” sākas “Vāgnera gadījums”. Klausoties “Karmenu”, Nīčem kļuvis “tik līdzcietīgi, tik laimīgi, tik indiski, tik vietsēdīgi[17. Nīče šeit lieto īpašības vārdu sesshaft.]...” Un Vāgneram salīdzinājumā ar Bizē tik ļoti daudz kā trūkst – trūkst “la gaya scienza; vieglu kāju, joka, uguns, grācijas, lielās loģikas, zvaigžņu dejas, pārgalvīga garīguma, dienvidu trīsu, līdzenas jūras – pilnības...” Ja Nīčes uzbrukumus Vāgneram neapskata atsevišķi, tad tie kopumā iekļaujas tieši “visu vērtību pārvērtēšanas projektā”, kur valoda vai atsevišķi cilvēki ir tikai instruments. Bizē bija vajadzīgs tikai, lai vālētu pa Vāgneru: “To, ko es teicu par Vāgneru, jūs nedrīkstat ņemt nopietni; tādam, kāds esmu es, Bizē tūkstoškārt neko nenozīmē. Taču kā ironiska antitēze Vāgneram viņš darbojas ļoti spēcīgi; bet tā būtu neiedomājama bezgaumība, ja es šādam mērķim izmantotu slavasdziesmu Bēthovenam” (28. decembra vēstulē Karlam Fuksam). Bez tam – mūzika, kas pavadīja Nīčes drāmu Turīnā, nebūt nebija Vāgners, un pat ne Bizē. Pavasarī viņš ar visu sirdi un dvēseli sekoja 34 pūtēju orķestru konkursam: “Es piedzīvoju piecu labāko kapellu konkurenci Viktora Emanuela teātrī, kas ietilpina ap 5000 personām. Skaņa bija apburoši skaista: es nekad tam nebūtu ticējis. Šie fortissimi!” Un tieši pūšot šiem orķestriem, tika “pabeigta visu vērtību pārvērtēšanas pirmā grāmata – visu laiku lielākais filozofiskais notikums, līdz ar kuru cilvēce ir sadalīta divās daļās...”

Mākslinieka Kiriko gleznās nav cilvēku, to nav arī Nīčem. Apmēram sešus mēnešus, ko Nīče nodzīvoja Turīnā, viņš tikpat kā ne ar vienu nesatikās, ja neskaita mājokļa saimnieku Dāvidu Fino un viņa ģimeni. Pilsētas personāži, kas parādās Nīčes sarakstē, lielākoties ilustrē Turīnas “nīčiskumu” – tās absolūto pretimnākšanu vācu profesoram. Jau pirmajās Turīnas vēstulēs Nīče atzīmē, ka “iedzīvotāji ir ļoti patīkami”, viņš jūtoties kā mājās. Ar katru vēstuli Turīnas pretimnākšana Nīčem kļūst arvien spēcīgāka: 1888. gada 16. decembra vēstulē Pēteram Gastam turīnieši ir “skaidri, godīgi, patiesi, labi padevušies cilvēki, ļoti jauki, pieklājīgi, gaiši, nedaudz pilnīgi – pat oficiants.” (Šeit Nīče piebilst: “Tikko nomira Karinjāno princis: mums būs lielas bēres,” bet par bērēm runa vēl būs. “Nedaudz pilnīgi” – vāciski Nīče saka “fett”, kas, tieši tulkojot, ir “tauks, trekns”; jādomā, ka “brangums” šeit saprasts kā spēku pilnība, kas, Nīčem arvien vairāk sliecoties uz īpašību fiziskumu, kļuvis par “taukumu”.) “Šeit Turīnā pārsteidzoša ir fascinācija, ko es izplatu, lai gan esmu visnepretenciozākais cilvēks un neprasu neko. Bet kad es nonāku lielā tirgotavā, pārveidojas ik seja; sievietes uz ielas man skatās virsū, – mana vecā tirgotāja man iesver saldākas vīnogas un nolaiž cenu!.. Tas ir pat smieklīgi...” Smieklīga Nīčes gadījumā nav nekā – ne viņa prozā, ne dzīvē, bet “sievietes uz ielas” un īpaši – “vecā vīnogu tirgotāja” – pārvietojas no vienas Nīčes vēstules uz nākošo: “Pamatā Tavs vecais radījums,” pāris dienas pirms 1888. gada ziemassvētkiem viņš raksta mātei, “tagad ir jau šausmīgi slavens zvērs: gan ne Vācijā. [..] Rau, tas ir meistarstiķis: bez vārda, bez kārtas, bez valstības mani šeit apkalpo kā mazu princi – ikviens, līdz pat manai tirgotājai, kurai nav miera tikmēr, kamēr viņa nav atlasījusi man saldākās no savām vīnogām (mārciņa pašreiz 28 fn.).” Nīče ir viens no slavenākajiem pasaules trakajiem un viens no retajiem popkultūras filozofiem: “Un es atzīstos, ka vairāk priecājos par tiem, kuri mani nelasa, kuri nav dzirdējuši ne manu, ne filozofijas vārdu; bet, kur vien es nonāku, piemēram, šeit, Turīnā, mani ieraugot, katra seja kļūst gaišāka un labāka. Līdz šim visvairāk man glaimojis tas, ka vecas tirgotājas neliekas mierā, līdz nav atlasījušas man saldākās vīnogas. Tādā mērā jābūt filozofam.” Arī es, kas tagad rakstu par Nīči, esmu viens no tiem, kurš ir iekritis, prātojot par filozofijas jeb, precīzāk sakot, filozofu, saistību ar dzīvi – dzīvi šeit pārstāv vīnogu tirgotāja vai kā citā gadījumā – trāķiete, kura smējās par pirmo filozofu Tālesu, kas, veroties zvaigznēs, bija pamanījies iekrist avotā. Man likās nepareizi, ka smejošā trāķiete ir veca, bet pastāv, šķiet, jau sena tradīcija dzīvi stādīties priekšā jaunas meitenes tēlā – visdrīzāk šī iemesla dēļ šī vecā vīnogu tirgotāja, par kuru Nīče nebeidz vien runāt savās vēstulēs, žurnālistu karikatūrisma laikmetā pārvērtusies par jaunu meiteni: “Saka arī, ka viņš, kuram mīlestībā nekad nav bijis vilšanās, bet kuru daudzi vēl šodien netaisnīgi uzskata par nesamierināmu sieviešu nīdēju – lai gan viegli var pierādīt pretējo! –, bijis kaislīgi iemīlējies jaunā, skaistā augļu pārdevējā pie Porta Palazzo,” 1924. gadā, tātad 36 gadus pēc izšķirīgajiem notikumiem, raksta avīze La Stampa. Pie Porta Palazzo atrodas viens no biezākajiem un dzīvelīgākajiem Turīnas tirgiem, un Nīče, kurš kā no uguns vairījās no pūļa, tur visdrīzāk savu kāju nespēra. Iespējams, ka nelaimīgais fantazētājs no La Stampa savos izgudrojumos balstījies uz Nīčes pašraksturojumu “Ecce homo”, kas savā ziņā apgrieza otrādi lietas patiesos apstākļus: “Vai es varu vienlaikus pieņemt, ka pazīstu sievišķus? Tas pieder pie manas dionīsiskās dabas. Kas zina? varbūt es esmu pirmais Mūžīgi Sievišķā psihologs. Viņas visas mani mīl – tas ir sens stāsts – neskaitot neveiksmīgus sievišķus, “emancipētās”, kuras nespēj radīt bērnus. – Par laimi, es netaisos sevi atdot saplosīšanai: kad pilnīga sieviete mīl, viņa plosa... Pazīstu es šīs apburošās menādas... Ak, kas tas ir par bīstamu, slīdīgu apakšzemes dzīvnieku! Un pie tam – tik saldu!”

Nīčes notikumiem nabagā dzīve atstāj daudz vietas iztēlei. Priekšstatā par Nīči nav nejaušību, ir tikai mūžīga banalitāšu atkārtošanās.

Lasu savu Turīnas piezīmju grāmatiņu un smejos:

Pjemontas virtuve. Mēnessdzeltenā tunča mērce
pie teļa gaļas bija lieliska. Bellisimo![18. Runa ir par manu iecienīto tratoriju Dai Saletta, manuprāt – “taipus laba un ļauna”. Via Belfiore 37,
12.30 – 14.00,
20.00 – 22.00.]
         Pie galdiņa kāds vīrs demonstratīvi skūpsta sev
roku un ielej pats sev vīnu.
Sākumā viņi bija sadevušies rokās, bet pēc
vakariņām žāvājas un turas katrs savā pusē.
Viņai ir kādi 36 gadi, sirmas šķipsnas un zobi –
pieskaņoti degunam.
Lēta viesnīca pie stacijas. Sienām cauri skan ne
īsti sarunas, ne vaidi.
Atceries:
– par darba laikiem
– pelēkajām debesīm
– smaržu
– sievietes smaidu ar sarkanajām lūpām
– dārgumu
– gaisu
“Darba laiki” – runa ir par to, ka nekad nesapratu, kad kāds veikals vai restorāns Turīnā ir atvērts, tie vienmēr strādā dažas man nezināmas stundas no rīta un dažas – pavēlu pēcpusdienā vai pašā vakarā. “Pelēkās debesis” visās tajās dienās, kad gaidīju dzidro caurspīdīgumu, bija tik uzkrītošas, ka kādus vēl Alpus – miglā ar grūtībām varēja saskatīt Nīčes apdziedāto “pakalnu valstību”. Dīvaini, bet kas tā bija par “smaržu”, man ir aizmirsies; “dārgums” – runa ir par via Roma rajona veikalu dārdzību (pelēka šalle – 70 eiro); “gaiss” – gaisam vienkārši pievērsta uzmanība, pieņemot, ka tas atšķiras no Latvijas gaisa, lai gan visdrīzāk tas piezīmju grāmatiņā pārceļojis no Nīčes apsēstības ar lielisko, pacilājošo un sauso Turīnas gaisu. Nu un “sievietes smaids ar sarkanajām lūpām”, kas notika tieši pie via Po arkādēm, diez vai tiktu pierakstīts, ja nebūtu bijis Nīčes vīnogu pārdevējas. Protams, ka mnēmotehnikas meistarstiķis ir šis “atceries”, kam nu gan visdrīzāk ir tiešs sakars ar iemeslu, kura dēļ Nīčes 1888. gada rudens piezīmju grāmatiņā parādījušies šādi ieraksti:

Vakaros kafejnīca Livorno
3 – 5 kafejnīca Florio
Neiet uz Romu (kafejnīcu – U.T.)
neiet uz Lēšeru (grāmatu veikalu – U.T.)
         Nenēsāt brilles uz ielas!
         nepirkt grāmatas!
         neiet pūlī!
Vakaros caur V[alentino] dārziem līdz pilij, tad
atkal iekšā līdz Vit[orio Emanuele I] laukuma
galam un iekšā kafejnīcā Livorno
Teātrī pamēģināt gal[leria] num[erata]!
         nerakstīt vēstules,
         nelasīt grāmatas!
paņemt līdzi kaut ko lasāmu kafejnīcā!
         Piezīmju grāmatiņa!
Dzert ūdeni.
Nekādu spirituosa.
pa laikam (raba[r]bers)
No rītiem viena glāze tējas: ļaut atdzist aukstai!
         naktīs kaut ko siltāku!
teātrī galér[ie] posto numer[ato]
nenēsāt brilles uz ielas
         neiet pūlī!
         neiet uz Lēšeru
         neiet uz Romu!
         nerakstīt vēstules
Vakaros siltas drēbes!

Šie ieraksti, kā arī Nīčes dzīvokļa īpašnieka Dāvida Fino stāstītais ļauj uzzināt, kāda bija “profesora” dienaskārtība: divreiz dienā Nīče devās pastaigāties, sākumā parasti līdz via Po arkādēm, tad, pagriežoties pa labi, līdz Po upei, gar to līdz Valentīna parkam, un atpakaļ. Vēlāk – arī pāri Vitorio tiltam – otrā upes krastā atradās Mikeloti parka alejas. (“Alejas – tās vienmēr bijušas karaļu gaumē. Es nespēju vien noticēt savām acīm, kad vakaros eju gar Po un skatos tai pāri, uz šo bagāto, raibo, gleznaino koku un pakalnu pasauli! Nesen es atklāju – Po otrā krastā – augstu koku aleju, kas 1 1/2 stundu ved gar Po: otrā pusē ūdens bagāts dīķis; pilnīgs klusums; upe rotājas ar mazām, zaļām saliņām, un gar malu, bez pārtraukuma, starojošā skaidrībā, augstkalni.”) Kafejnīcās viņš lasa avīzes, reizēm vakaros iet uz koncertiem, bet pārējā laikā drudžaini strādā. Piezīmju grāmatiņā pieminētā Livorno kafejnīca bija salīdzinoši nomaļa vieta (tajā nebija avīžu, tādēļ Nīče sev piekodinājis paņemt līdzi ko lasāmu), kamēr kafejnīca Roma bija grezna centra kafejnīca, kuru apmeklēja pilsētas intelektuālais krējums, un acīmredzami, ka no pūļa Nīče vēlējās izvairīties – iespējams, arī tādējādi, ka uz ielas nenēsāja brilles. “Neiet uz Lēšeru [grāmatnīcu]”, “nepirkt” un “nelasīt” grāmatas visdrīzāk jau ir atbalss no “Ecce homo” ar dumpi pret nemateriālo: “Es vienmēr esmu rakstījis savas grāmatas ar visu miesu un dzīvi: man nav zināms, kas tas ir – tīri garīgas problēmas.” Ieraksts par aukstās tējas glāzi sasaucas ar nodaļā “Kāpēc es esmu tik gudrs” iztirzātajiem uztura jautājumiem: “Tēja ir derīga tikai no rītiem. Mazliet, taču enerģisku; tēja ir ļoti kaitīga un padara slimu uz visu dienu, ja tā ir kaut vai vienu grādu par vāju.” “Lielie uzdevumi”, ko sev bija izdomājis Nīče, nepavisam neattiecās uz garīgo sfēru (“teoloģiskām kuriozitātēm”, kā viņš to nosauca), bet pašu esamību, uz pašu taustāmāko, “īstāko”, kur valdīja nevis prāts, bet spēks, “fizioloģija”, tādēļ, risinot uzturēšanās vietas, klimata un ēšanas jautājumus, Nīče, viņaprāt, nodarbojās tieši ar “cilvēces glābšanu”, kas arī bija viņš pats.

Šī iemesla dēļ tā laika Nīčes vēstulēs par Turīnu rakstīts kā par “pirmo pilsētu, kur es esmu iespējams,” pamatojot to ar piemērotu klimatu (“ģēniju nosaka sauss gaiss un tīras debesis”), atmosfēru un izcilu uzturu. “Un zini ko, mans mīļais draugs! Pjemontas virtuve! Ak, mana tratorija! Man nebija nekāda priekšstata, kādā mērā itāļi gatavošanas mākslā ir pārāki! – un kvalitāte! Ne par velti tieši slavenākās lopkopības vidū!” – Un, lai gan es ēdu kā princis, arī daudz, es maksāju par katru ēdienreizi (10 ct. dzeramnaudas) 1 fr. 25 ct.” “Mīļais draugs” ir Pēters Gasts, un tieši vēstulēs viņam Nīče detalizēti stāsta par ēdienu, kādu viņš “nekur nav ēdis” un vienmēr tieši viņam pasniegtajiem “labākajiem kumosiem”: “Man nebija sajēgas par to, kas var būt gaļa vai dārzeņi, vai itāļu ēdieni... Šodien, piemēram, delikatesīgākie ossibuchi, dievs zina, kā to pateikt vāciski, gaļa ar kauliņu, ar brīnišķīgām kaulu smadzenēm! Tam klāt neticamā veidā pagatavoti broccoli un vismaigākie maccaroni.” Kāpēc krāšņās kulinārās litānijas adresētas galvenokārt tieši Gastam? Anakleto Verekja uzskata, ka tas ir bijis izmisīgs mēģinājums panākt, lai draugs viņu apciemo, un Gasts bija pazīstams gardēdis... Ap 25. novembri katastrofa jau bija klāt, bet Nīče vēl cenšas pierunāt draugu: “Es izspēlēju ar sevi daudzus dumjus jokus un man ir tik daudz tādu privāti-jokpēterisku-iedomu, ka reizēm es pusstundu uz ielas ņirdzu, es nevaru atrast tam citu vārdu...(Par šo stāvokli Nīče runāja jau pavasarī, tikai vēl kā pacilātības pazīmi: “Es esmu tik atvieglots, tik stiprināts, tik labā garastāvoklī, – nopietnākajām lietām es pievienoju mazu joka asti.” – U.T.) [..] Jau 4 dienas esmu zaudējis iespēju, panākt savā sejā nosvērtu nopietnību. – Es domāju, nez vai šādā stāvoklī var būt nobriedis būt par pasaules pestītāju? ...Atbrauciet...”

Turīnā Nīče piedalījās vairākās prominentu cilvēku bērēs – cita starpā, 18. oktobrī mira arī slavenais arhitekts Alessandro Antonielli; ārprāta murgos Nīče redzēja, ka visas šīs apbedīšanas ir viņējās: savā “Ecce homo” pasludinātā kļūšana par sevi Nīčem izrādījās pakāpeniska atkāpšanās no pašas dzīves.

“Nevienam neizdosies uzrakstīt precīzu Frīdriha Nīčes slimības vēsturi, jo ciešanu sākotnējie cēloņi nav pilnīgi skaidri,” 1904. gadā Pēteram Gastam teica Jēnas psihiatriskās klīnikas ārsts, slepenpadomnieks Oto Bisvangers, kurš bija ārstējis Nīči. Tie, kas apziņas notikumus pieraduši iekļaut cēloņsakarību ietvaros, labprāt domā par Nīči kā vienu no “dižajiem sifilitiķiem”; piemēram, Tomasam Mannam slimība ir tiešs ģenialitātes pavadonis. Pierādījumi par Nīčes sifilitisko saslimšanu gan ir gaužām vāji: pastāv Nīčes drauga Paula Desēna stāsts par to, Nīče reiz, studiju gados apmeklējis bordeli (šis stāsts pārstāvēts Tomasa Manna “Doktorā Faustā”), un fakts, ka jau psihiski nepieskaitāmais Nīče divreiz apstiprinoši atbildējis uz ārsta jautājumu, vai viņš ir kādreiz inficējies ar sifilisu.

Saglabājies maz liecību par to, ka, saskaroties ar Nīčes ekstravagancēm sarakstē[^19. Piemēram, diez ko varēja nodomāt slavenais diriģents Hanss fon Bīlovs, 1888. gada 6. oktobrī saņemot šādu vēstuli: “Godātais kungs! Jūs neatbildējāt uz manu vēstuli. Jums būs miers no manis uz visiem laikiem, to es Jums apsolu. Es domāju, Jums ir priekšstats par to, ka pirmais laikmeta gars Jums ir izpaudis savu gribu. Frīdrihs Nīče.”] un viņa darbos, kāds būtu uzdevis jautājumu par viņa garīgo veselību (daži viņa vēlīno vēstuļu adresāti paši atradās līdzīgā psihiskā stāvoklī – piemēram, Augusts Strindbergs). Tiesa, Desēns apgalvo, ka saslimšanas pazīmes bijušas novērojamas jau skolas laikā Pfortā, lai gan šādi apgalvojumi var būt izteikti, iespaidojoties no jau notikušā. Tomēr Rihards Vāgners jau 1878. gadā raksta Francim Overbekam: “No jūsu īsajiem mājieniem es secinu, ka mūsu vecais draugs Nīče ir attālinājies no Jums. Skaidrs, ka ar viņu ir notikušas uzkrītošas pārmaiņas: tomēr es jau gadiem esmu novērojis viņa psihiskos krampjus, un tādēļ gandrīz vai var teikt, ka katastrofa, no kuras jau sen bija jābaidās, nav iestājusies pilnīgi negaidīti.”

Rūpīgi nojaukt visas psihiskās slimības pakāpeniskās attīstības pēdas centās galvenā Nīčes dzīvesstāsta organizētāja – viņa māsa Elizabete Fērstere-Nīče, kura izstrādāja versiju, ka Nīčes sajukšana ir pēkšņs notikums, kas nekā neizriet no viņa iepriekšējās dzīves. Tādēļ Elizabete meloja, ka viņu ģimene paaudzēs bijusi izcili veselīga (pretēji viņas teiktajam, psihiskas dabas problēmas bija viņu mātei, kura Bāzeles psihiatriskajā klīnikā raksturota kā “atpalikusi”; no smadzeņu saslimšanas – toreiz to sauca par “smadzeņu atmiekšķēšanos” – cieta viņu tēvs, kura māsas bija “histēriskas, rahītiskas un ekscentriskas”, no kādas smadzeņu kaites divu gadu vecumā nomira Nīčes brālis). Saskaņā ar Elizabetes versiju, Nīčes trakums esot iestājies aiz pārstrādāšanās, vientulības, nepiemērotas literatūras lasīšanas un miega zāļu – hlorālhidrāta – lietošanas. Lai pierādītu miega zāļu lietošanu, Elizabete gluži vienkārši izdomāja neesošu Nīčes vēstuli, kurā viņš it kā esot rakstījis: “Es ņemu miega līdzekli pēc miega līdzekļa, lai apdullinātu sāpes, un tomēr nespēju gulēt. Šodien esmu ieņēmis tik daudz, ka zaudēju prātu...” “Visa vēstule”, viņa piebilst, “skanēja kā viņa nomocītās sirds pēdējais kliedziens – stīga pārtrūka un varonis sabruka.”

Patiesību sakot, gandrīz vai vienīgais, kas ļauj iztēloties, kas notika ar Nīči tajā tālajā, dzidrajā rudenī, ir viņa vēstules un viņa pēdējie rakstītie darbi, īpaši “Ecce Homo” ar apakšvirsrakstu, “kā kāds kļūst pats par sevi”, un tie rada pavisam atšķirīgu ainu no tās, kāda būtu novērojama “no malas”. Dvēseles sasprindzinājuma augšana un pacilātības kāpinājums līdz galējībai – sauksim to tā – savu augstāko punktu sasniedz ap Ziemassvētkiem, kad Nīče sevi apzinās kā pasaules likteni vai radītāju. “Šajā ziemā,” Nīče raksta Overbekam, “es kārtīgi pārskatīju Eiropas literatūru un tagad varu teikt, ka mana filozofiskā pozīcija lielos vilcienos ir pats nepieciešamākais – tik ļoti es jūtos kā vairāku tūkstošgažu mantojums: pašreizējai Eiropai vēl nav nekādas sajēgas, ar kādiem šausmīgiem lēmumiem saskaras visa mana būtība, un ar kāda līmeņa problēmām es esmu saistīts – ar mani tiek gatavota katastrofa, kuras vārdu es zinu, taču neteikšu. [..] Patlaban es strādāju pie memoranda Eiropas galmiem antivācu līgas radīšanai. Es gribu “reihu” sažņaugt dzelzs kreklā un izprovocēt izmisuma karu. Rokas man nebūs brīvas ātrāk, pirms tajās nebūs jaunais ķeizars kopā ar visu galmu. Starp mums! Ļoti starp mums! – Pilnīgs dvēseles klusums! Desmit stundas miega bez pārtraukuma!” Janvāra sākumā kādas vēstules uzmetumā: “Pēdējais apsvērums. Ja mēs varētu izraisīt karu, jo labāk. (Nīčem ļoti patika apgalvot, ka viņš ir vecs artilērists. – U.T.) Es zinātu labāku pielietojumu divpadsmit miljardiem, kurus ik gadu prasa bruņotais Eiropas miers; vairs nav cita līdzekļa, lai fizioloģiju dabūtu pie goda, tikai ar lazaretes palīdzību... Vārdu sakot, īsi: kopš vecais dievs ir atcelts, es esmu gatavs pārvaldīt pasauli... ”

Šajā pašā laikā tiek rakstītas arī tās saucamās “vājprāta zīmītes” dažādiem adresātiem, kuras Nīče paraksta te kā “krustā sistais”, te kā “Dionīss”. Lai gan liecības par Nīčes tā laika uzvedību nav drošas, tomēr varētu viegli iedomāties, ka uz ielas, kā domā, Nīče apstādinājis garāmgājējus, apgalvojot viņiem, ka viņš esot dievs, kas uzvilcis cilvēku apģērbu, lai tā parādītos cilvēkiem, bet citkārt teikdams, ka viņš esot “Turīnas tirāns”.

Tieši uz ielas arī vajadzēja būt notikušam leģendārajam gadījumam ar zirgu, ko neaizmirst pieminēt nevienā stāstā par Nīčes vājprātu. Tā arī nav izdevies noskaidrot, kura bija tā diena, kad pie Dāvida Fino atskrējuši cilvēki un pastāstījuši, ka noticis starpgadījums ar viņa īrnieku, kurš neesot gribējis laist vaļā zirgu. Uz ielas divi policisti veduši Nīči, kurš, ieraudzījis saimnieku, iesaucies: “Oh, caro signor Fino!” – “Ak, dārgais Fino kungs!” Stāstam par zirgu ir sava priekšvēsture, lai neteiktu – priekšnojauta: jau pavasarī Nīče raksta Reinhardam fon Zeidlicam, ka iztēlojies kādu “ainu moralité larmoyante stilā, runājot Didro vārdiem. Ziemas ainava. Vecs važonis ar brutāla cinisma izteiksmi sejā, vēl bargāku nekā ziema apkārt, nolaiž ūdeni virsū pats savam zirgam. Zirgs, nabaga nomocītais radījums, skatās atpakaļ, pateicīgs, ļoti pateicīgs.” Sižets nav no oriģinālajiem, īpaši ņemot vērā to, ka viens no retajiem autoriem, ar kuru Nīče tobrīd bija aizrāvies, ir Dostojevskis. “Lielā krievu psihologa” darbos nomocītu kleperīti sit pat divreiz: gan Raskoļņikova sapnī, gan Aļošas Karamazova stāstā, un vienmēr pa acīm, pa “rāmajām acīm”. Nav iespējams cēloniski sasaistīt divus laikā dažādus psiholoģiskos procesus, pat ja tie notiek vienā galvā, lai gan ļoti gribētos izdarīt secinājumu, ka 1888. gada ziemā atkārtojās tas, kas tika iedomāts pirms pusgada. Bet stāsts veidojas labs, lai arī nepatiess: tas pats La Stampa žurnālists, kurš 1924. gadā rakstīja par Nīčes mīlestību uz daiļo vīnogu tirgotāju, apgalvo, ka viss noticis 28. decembrī agri no rīta, ieviešot tādas detaļas kā dārzeņiem pielādētus ratus, pārklājot izkāmējušo kleperi ar brūcēm un liekot Nīčem raudot mesties tam ap kaklu ar vārdiem: “Brāli!” Vēl pēc piecdesmit gadiem avīzē Il Tempo publicēts raksts “Nīčes zirgs”, kura autors ar aculiecinieka autoritāti apgalvo: “1889. gada 3. janvārī Turīnā Nīče no savas pansijas izgāja Kārļa Alberta laukumā un ieraudzīja, ka kučieris tīšuprāt sit savu zirgu. Ar kliedzienu viņš šķērsoja laukumu un apvija roka ap dzīvnieka kaklu. Tad saprāts viņu atstāja, un viņš sabruka pie zemes, joprojām apķēris zirgu.” Šeit rakstītājam jau ir vienalga gan tas, ka Nīče bija ļoti tuvredzīgs un nevarēja redzēt to, kas notika Kārļa Alberta laukuma otrā galā, gan neatbildamais jautājums, kā vācu profesors varēja “sabrukt pie zemes, joprojām apķēris zirgu”, ja vien nepieņem, ka sabruka arī zirgs ar visiem ratiem, vai arī, ka tas ir bijis ļoti maziņš zirdziņš, tāds kā ponijs.

Savukārt Elizabetei Fērsterei-Nīčei stāsts par zirga apkampšanu neiekļāvās brāļa dzīves scenārijā, jo šķita dižam cilvēkam pārāk ekstravagants, tādēļ viņa izdomāja kādu pēkšņu lēkmi, kas Frīdrihu esot piemeklējusi uz ielas. Viņš zaudējis samaņu, paklūpot pār vienu no Carlo Alberto laukuma terasveidīgajiem pakāpieniem, un palicis bezsamaņā tur guļam. (Carlo Alberto laukumā nekad nav bijis nekādu terašu un pakāpienu, un arī tagad tur tādu nav.) Bez brāļa vēstuļu un rokrakstu viltošanas, kompromitējošu dokumentu iznīcināšanas (iznīcināti, piemēram, papīri ar Nīčes uzbrukumiem Bismarkam un ķeizaram, kā arī viņa paša māsai un mātei – no “Ecce homo” tika izmesta nodaļa, kas gan laimīgā kārtā saglabājusies, kurā Nīče asi vēršas pret abām sievietēm) Elizabete ieviesa arī kādu mītisku personāžu donu Enriko, kurš tad pastāstīja Nīčes Turīnas dzīves detaļas, kas bija nepieciešamas Elizabetes priekšstatam par varoņbrāļa saspringto rudeni.

Nīčes dzīves pēdējā laika viltošanas gaitu grūti restaurēt, bet šķiet, ka tā aizkustinošajā daļā Elizabete gribējusi aizvietot stāstu par zirgu ar kādu citu – arī par attieksmi pret dzīvniekiem. Māsas izdomātais dons Enriko stāstījis šādu “jauku” gadījumu: Nīče ik dienu esot sēdējis kādā kafejnīcā un lasījis Journal des Débats. Reiz kāds kungs gājis ārā no kafejnīcas un pārāk strauji aizsitis aiz sevis durvis, tā ka viņam pakaļ skrējušajam mazajam sunītim durvīs ievērta ķepa un tas smilkstot palicis kafejnīcā. Vācu profesors esot palūdzis oficiantam ūdeni, izņēmis savu kabatlakatu un sasējis ap sunīša ķepiņu profesionālu apsēju – to viņš esot iemācījies 1870. gadā kā slimo kopējs. Visi ar labpatiku noraudzījušies uz draudzīgo zinātnieku, bet sunītis apgūlies pie viņa kājām. Bet tad durvīs parādījies saimnieks un uzsvilpis sunītim, kurš strauji aizskrējis ar visu Nīčes mutautiņu. Taču pēc dažām dienām, kad lādzīgais zinātnieks atkal lasījis Journal des Débats, pie viņa galdiņa pienācis sunītis, piesitis ar ķepu pie profesora kājas un mazliet ierūcies, lai pievērstu sev uzmanību. Sunītim mutē esot bijis tīri izmazgāts un izgludināts kabatlakats.

Nīče pats apgalvoja, ka viņa dzīvē nav nejaušību: sajukušajam Nīčem nepatika suņi, un viņa māte atstāsta dažus teikumus, kurus Nīče daudzreiz atkārtojis 1892. gadā: “Es esmu miris, jo esmu dumjš,” “Man ir smalks priekšstats par lietām”, un arī: “Es nelulu zirgus.”[20. Vāciski: “Ich bebe keine Pferde.” “Bebe” atvasināts no “liebe”, mīlu. Pēdējais vārds, ko labprāt bieži lietojis slimais Nīče, esot bijis “eleganti”.]

5. janvāra vēstulē Jākobam Burkhartam, kurš šo vēstuli nodeva Francim Overbekam, tā mudinādams viņu doties uz Turīnu, Nīče raksta: “Mīļais profesora kungs, es labāk gan gribētu būt Bāzeles profesors nevis dievs; tomēr es nevaru uzdrošināties tiktāl sekot savam privātajam egoismam, lai pamestu novārtā pasaules radīšanu.” Lasot tā rudens Nīčes vēstules, šī neliekas vairs nekas pārsteidzošs, visā rakstītajā atkārtojās vieni un tie paši motīvi: “Ar cinismu, kas kļūs pasaulvēsturisks, es tagad stāstu pats sevi: grāmata “Ecce homo” ir atentāts bez kādas piekāpšanās pret krustāsisto: tas beidzas skatu un dzirdi laupošos zibeņos un pērkonos pret visu, kas ir kristīgs vai kristīgi ietekmēts. Es esmu pirmais kristietības psihologs un varu, kā vecs artilērists, kāds es esmu, likt lietā smago artilēriju, kādu nav spējis iedomāties neviens kristietības pretinieks. – Viss kopā ir visu vērtību pārvērtēšanas priekšspēle, tas ir darbs, kas man ir priekšā: es Jums zvēru, ka divos gados visa pasaule būs konvulsijās. Es esmu liktenis…” (20. novembra vēstulē Georgam Brandesam).

Nīčes dzīvokļa saimnieks Dāvids Fino – gandrīz vai jāsaka, par nožēlošanu – bija ļoti kārtīgs cilvēks, tādēļ tikpat kā nav nekādu ziņu par to, kā uzvedās Nīče savas jukšanas dienās. Taču, protams, ka Fino ģimenei varēja likties savādi redzēt papīrgrozā saplēstu naudu vai uzklausīt Nīčes lūgumu iznest no viņa istabas visu lieko, jo viņš grib tajā ierīkot templi, kur vakarā sagaidīs karali. Visdrīzāk Fino telegramma Francim Overbekam, kura adresi Fino bija uzgājis starp papīru driskām, pamudināja Overbeku tomēr izšķirties braukt uz Turīnu. Kad draugs beidzot ieradās Turīnā, iegājis Nīčes istabā, viņš ieraudzīja Nīči “ietupušos dīvāna stūrī, viņš lasīja – izrādījās, tā bija pēdējā “N. contra Vāgners” korektūra, viņš izskatījās šausmīgi sakrities, tomēr pazina mani, metās pie manis un cieši apkampa, tad konvulsijās atslīga atpakaļ dīvānā. Sāka runāt par lielo pieņemšanu, ko sagatavojis vakaram.”

1889. gada 11. janvārī Francis Overbeks kopā ar kādu zobārstu, kurš bija piedāvājis savu palīdzību slimnieka pārvešanā, devās uz Turīnas dzelzceļa staciju, lai brauktu uz Bāzeli. Nīči izdevās pierunāt nākt līdzi, iegalvojot viņam, ka viņu gaida karaliskās personas. Nīčes saimnieka ģimenē saglabājies stāsts par to, ka Nīče tomēr ļoti negribējis atstāt savu Turīnas mitekli un lūdzis, vai caro signor Fino nevarētu viņam uzdāvināt savu papalina, naktscepuri – par zīmi, ka viņi drīz atkal tiksies. Tērpies šajā naktsmicē, Nīče arī brauca vilcienā, pa laikam dziedādams kādu bēdīgu savu dzejoli: “Pie tilta stāvēju/ es nesen brūnā naktī./ No tālienes plūda dziesma:/ Zelta lāse slīdēja/ Pār trīsuļojošo ūdens virsmu./ Gondolas, laternas, mūzika –/ Reibonī slīdēja prom mijkrēslī…/ Mana dvēsele, stīgu spēle,/ dziedāja, neredzamām rokām skarta,/ slepus gondolas dziesmu/ trīcot krāšņajā svētlaimē./ – Vai kāds to dzirdēja?”[21. Tulkojusi Silvija Brice.]

Frīdriha Nīčes dzīvesstāsts – iespējams, tāpat kā jebkurš cits – līdzinās raustīgajiem, satraucošajiem agrīnā kino kadriem no Turīnas kino muzeja, tie atkārtojas un atkārtojas: kāda cilvēka pirksti savelkas dūrē un atkal atlaižas. Paskatieties www.youtube.com/watch?v=alHu-nGqDHY, tur redzams Nīče, es domāju, 1899. gadā, un tā ir tā pati roka, tikai mazliet saudzīgāka pret miglā tītās pilsētas taisnajām ielām un parkiem, un alejām, un pilīm.