Tup’ un turies

Gints Grūbe: Jūsu izstāde pirmo reizi Latvijā bija 1972. gadā. Tā notika Padomju Latvijas Kultūras sakaru komitejas telpās. Raimonds Staprāns: Jā, un to aiztaisīja tūlīt ciet... Grūbe: Bet kā vispār LPSR bija iespējams sarīkot jūsu izstādi? Staprāns: Es sāku sarakstīties ar latviešu gleznotājiem. Galvenais mans kontakts bija Uldis Zemzaris, savā ziņā arī Džemma Skulme. Es pamēģināju bilst – kāpēc man nesarīkot izstādi Latvijā? Toreiz veidojās čekas sakaru komiteja, un, Mākslinieku savienībai ar to sadarbojoties, man piedāvāja izstādi kaut kādās labās telpās. Grūbe: Bet kurš no Kultūras sakaru komitejas vērsās pie jums? Staprāns: Ķezbers, mūsu pašu Ķezbers, kas ņēma nelabu galu. Viņš toreiz bija tas sakaru komitejas priekšsēdētājs. Protams, ka viņš jau toreiz kā tāds nevarēja nebūt, viņam bija jābūt relatīvi augstam čekas ierēdnim, padotam Avdjukevičam, kas toreiz bija čekas priekšnieks Latvijā. Man bija solīta šī izstāde un katalogs, ka viss būs. Gleznas tomēr tika atsūtītas, un kā par brīnumu tās nonāca galā. Un tad es ierados. Prasīju, kur tad ir tā izstāde. Viņi teica – ziniet, mums ir mazas problēmas. Izstāžu telpa pašlaik tiek remontēta, bet mēs tās jūsu bildes pašreiz... Kamēr izstāžu zāle tiek remontēta, mēs izstādīsim jūsu bildes sakaru komitejas telpās. Tikai uz to laiku, tiklīdz tā telpa būs izremontēta, mēs tās pārnesīsim uz normālām izstāžu telpām. Grūbe: Bet kurš tad varēja iet skatīties tās bildes uz Kultūras sakaru komiteju? Staprāns: Tās bija izstādītas, un es prasīju, kur tas katalogs, kas tika solīts. Ar katalogu mums atkal grūtības, nevarējām to laikā iespiest, bet, tiklīdz jūs aizbrauksiet, katalogs tur būs un bildes būs izstādītas. Visi man tā saka. Notiek vakars, ir daži cilvēki, es prasu – kā tik maz cilvēku? Tikai tie vietējie čekisti un daži gleznotāji no ārpuses. Uldis Zemzaris kā protestējot šajā vakarā neieradās. Es prasu Ķezberam, kāpēc tik maz cilvēku, un viņš saka – mākslā jau neviens nav ieinteresēts. Tā tas vakars noritēja, bija tās oficiālās, trafaretās runas. Otrā dienā es aizeju uz izstādi, jo tās bildes nelabi sakārtas pie griestiem – tās mēbeles apakšā nevarot kustināt. Bet telpa izrādās tukša, tikai viens tāds vecītis ar slotu slauka. Gleznu nav. Es prasu – kur izstāde? Man atbild, ka te nekad nekāda izstāde nav bijusi. Grūbe: Tad tas bija tikai tāds teātris? Staprāns: Satiku pārējos māksliniekus un prasīju, kas noticis ar izstādi. Visiem bija mutes ciet. Izstāde? Kāda izstāde? Nekāda izstāde nav solīta, te ir noticis pārpratums. Tā arī apmēram tas viss beidzās.

Grūbe: Bet jūs pēc tam Džemmai Skulmei vai Uldim Zemzarim esat prasījis, kas notika? Staprāns: Nē... Tas viens čekists, kurš pārbēga. Nu, kā viņam vārds? Grūbe: Lešinskis? Staprāns: Jā, viņš atbrauca pie manis uz Sanfrancisko. Mēs tā no sirds izrunājāmies, un viņš izstāstīja, ka šī izstāde tiešām bijusi iecerēta, ka katalogs bijis domāts, bet Avdjukevičs, personīgi apskatījies manas gleznas, teicis – mēs tās nevaram rādīt. Bet mākslinieki teikuši – te brauks mākslinieks, mums taču viņam kaut kas jādod. Dodiet vienu vakaru izstādei, pēc tam ņemiet gleznas nost. Grūbe: Kultūras sakaru komiteja taču neko nedarīja tāpat vien. Acīmredzot viņi pēc tam izmantoja jūs savai propagandai? Staprāns: Nu, varbūt tas tika mēģināts. Nu... (Skatās pulkstenī.) Man šausmīgi jāatvainojas, man jābūt pie notāra vēlāk... Runājot par propagandu. No čekas tika izdoti lieli līdzekļi propagandai uz ārpusi, bet tā propaganda bija tik naiva, ka tas ir interesanti – Padomju Savienība izdeva lielos līdzekļus, bet čekai nebija ieskata, pret ko šī propaganda vērsta. Tā bija absolūti neefektīva. Grūbe: Bet jūs nožēlojāt, ka bijāt saistījies ar viņiem? Staprāns: Es nenožēloju. Grūbe: Bet ko jūs no tā ieguvāt? Staprāns: Es ieguvu... kontaktu ar cilvēkiem Latvijā un ar Latvijas māksliniekiem, jā. Grūbe: Vai tad tie nebija čekai pietuvināti mākslinieki? Staprāns: Visi jau nebija, bija tādi, kas uzskatīja, ka šie sakari ir jāuztur, nu, kaut vai ar pašu velnu. Uzturot kontaktu, varbūt durvis tiks pavērtas. Tika sūtītas grāmatas, publikācijas. Dažas tika pārtvertas un novietotas speciālos fondos. Tā ka, skatoties no šodienas, tā bija vērtīga lieta. Ieguvām tikai mēs, čeka neieguva neko. Grūbe: Kā to uztvēra trimdas cilvēki? Staprāns: Viena daļa uzskatīja, ka mēs esam čekas pakalpiņi. Grūbe: Un uzskata tā vēl aizvien? Staprāns: Nē, tas mainījās, jo tie, kuri bija pakalpiņi, saņēma Trīszvaigžņu ordeņus. Mūsu tagadējā prezidente bija pakalpiņš Nr. 1. Tas radikāli mainījās, jo pēkšņi tie, kas bija tie čekas pakalpiņi, pēkšņi bija tie labie cilvēki. Interesanti, ka te tagad Latvijā ir viena grupa, kas saka, ka mēs tagad esam šie bijušie čekas pakalpiņi. Es esmu saticis vairākus, kas teikuši – jūs sadarbojāties ar čeku. Grūbe: Tas varētu nozīmēt, ka jūsu vārds ir atrodams čekas maisos? Staprāns: Es noteikti maisos esmu. Neesmu pārbaudījis, bet, ja maisi tiktu atvērti, es noteikti tur būtu iekšā. Vienā vai otrā veidā. Tāpat mūsu tagadējā prezidente būtu tur iekšā. Interesanti, ka tie pārmetumi ir no abām pusēm. Es te biju pie ārsta, un viņš man saka – jūs bijāt tāda grupa, kas sadarbojās ar čeku, izmantojāt viņu līdzekļus un naudu. Tagad tas nāk no šejienes. Vienai daļai joprojām ir iespaids, ka čeka bija visuvarena, visgudra un efektīva, bet tas viss ir nieki. Grūbe: Kurā brīdī jūs sākāt sevi uztvert nopietni? Staprāns: Es domāju, ka tas šausmīgi bīstami, pašam sevi uztvert nopietni. Tad dzīve paliek ļoti grūta, ja tu dzīvi uztver ļoti nopietni. Grūbe: Bet to, ko jūs darāt, jūs arī neuztverat nopietni? Staprāns: Jā, nu tas ir labs jautājums, vai es to uztveru... Glezniecība – tā savā veidā ir spēle. Ir tur tā vecā Pikaso klišeja – es vēlētos gleznot kā bērns. Es no sākuma to nesapratu, bet tagad ar katru gadu es to saprotu arvien vairāk. Tev ir jāaizmirst, tev ir jāspēlējas, te jāiet tā, kā tu to jūti tajā brīdī, nedomājot ne par ko citu. Jāļauj, lai lietas tā tek uz priekšu pašas no sevis. Pašplūsmā. Tad, kad izdarīts, tad tu apskaties, vai tur kas ir vai nav. Gribēšana zīmēt kā bērnam nozīmē būt atbrīvotam. Varētu teikt, ka visi bērni jau glezno, bet kāpēc viņi to dara... Noliek bērnam priekšā viņa krāsainos zīmuļus, un viņš uzreiz sāk zīmēt, aizmirst visu. Man liekas, ka ir kas dziļāks iekšā. Kaut kas nāk augšā no zemapziņas, tāda vajadzība... Cilvēkam ir ģenētiski ieprogrammēts, ka viņam ir jāzīmē. Kāpēc tas tā, to es nekad neesmu sapratis. Arī interesanti, ka tad, kad bērni sāk zīmēt, viņi lielākoties zīmē cilvēkus. Vienmēr ir tas cilvēks. Galva, kājas, viņš mēģina... Grūbe: Bet jūs savās biogrāfiskajās atmiņās rakstījāt, ka jums jau kopš četru gadu vecuma paticis zīmēt zārkus un melnus līķa ratus... Staprāns: Tas tāpēc, ka es dzīvoju tepat, Matīsa un Šarlotes ielā, otrā māja no stūra, un tur bija kapliča. Es dzīvoju trešā stāvā, un man logs gāja tieši uz to kapliču. Katru dienu tur piebrauca līķa rati. Zārkus nesa iekšā un ārā. Man likās, ka es zīmēju to, ko es redzu. Es tur sazīmēju diezgan daudz tos zārkus un līķa ratus. Cilvēki teica, kāds morose[1. Drūms, saīdzis (angļu val.)] bērns. Tādā veidā tas apmēram radās. Zīmēt to, kas pa rokai. Toreiz man varēja būt ap četriem gadiem.

Grūbe: Jūs savulaik stāstījāt, ka rakstāt lugas tāpēc, lai organizētu savu domāšanu, ka ar literatūru esat sācis nodarboties tāpēc, lai organizētu savu prātu. Vai gleznošanai domāšana nav vajadzīga? Staprāns: Es domāju, ka tāda apzināta kalkulācija gleznošanai ir sava veida nāve. Tad jau tu sāc apzināties, ka tev jāglezno labi, jāglezno smuki, jābūt oriģinālam. Tā ir gleznotāja nāve. Ir jāpārslēdzas uz primitīvu līmeni un jādara lietas tā, kā tās nāk. Ir tāda plūsma, kad lietas tiek dabīgi tvertas un tev par to nav jādomā... Bet rakstīšana ir pavisam kaut kas cits. Tas ir ļoti disciplinēts process. Es domāju, ka dramaturģijā ir jābūt vēl disciplinētākam. Jādarbojas ar smadzeņu korteksu. Ja tev nav disciplinēts prāts, tu jau nevari neko uzrakstīt. Vienmēr, kad strīdos ar kādu paziņu vai draugu par kādu domu, es viņam saku – tu uzraksti, kā tu to domā. Un tur ir milzīga starpība. Tu vari runāt, runāt, bet, tiklīdz tu sāc rakstīt, tad tu redzi, ka tā ir pavisam cita lieta nekā tā pati runāšana. Tad tu redzi, ka tev jāatrod pareizie vārdi un tie pareizi jāsaliek teikumos. Tev jādomā, lai otrs to saprastu, ko tu saki. Grūbe: Jums bija luga “Prezidenta pods”, kas bija rakstīta angļu valodā. Pēc tam pārstājāt rakstīt angliski, un visas pārējās lugas bija tikai latviešu valodā. Staprāns: Jā, to es uzrakstīju 60. gados. Tā bija satīra par vienu amerikāņu senatoru, kurš visu laiku meklēja publicitāti, lai par viņu raksta visādos veidos. Es to lugu mēģināju traktēt, ka viņš dod ziņojumus presei, ka viņš ir aizgājis uz poda, ka viņam ir aizcietējis vēders. Uzreiz liela krīze – senatoram ir aizcietējis vēders. Un tagad nu visi sanāk apkārt un gaida, kas notiks. Tad viņš ņem zāles, un vēders ir izgājis. Pēkšņi valstī ir liels atvieglojums, jo senatoram ir izgājis vēders. Nu ir viss valstī kārtībā. To uzveda, luga piedzīvoja dažus uzvedumus un tad tā nomira dabīgā nāvē. Un taisnīgi, ka nomira, dialogs nebija labs, jo angļu valoda nav mana dzimtā valoda. Tev jābūt tur uzaugušam un dzimušam, lai tu varētu tur rakstīt. Par nožēlošanu tas ir jāņem vērā. Īsti labi rakstīt tu nevari. To mēs redzam no tiem nožēlojamajiem tulkojumiem, kas tagad tiek tulkoti no latviešu valodas. Man ir kauns tos rādīt saviem amerikāņu kolēģiem. Grūbe: Bet jums nav bijis latviešu valodā par maz vārdu? Staprāns: Vienmēr trūkst vārdu, sevišķi dzīvojot trimdā. Jo paliek vecāks, jo vārdu trūkst. Tev doma ir, bet tu nekādi nevari atrast pareizo vārdu. Tev galvā ir, bet vārda nav. Tanī ziņā, esot prom no Latvijas un dzīvojot trimdā, valoda paliek nabadzīgāka. Ja tu nemaz nerunā, tad tā aizmirstas pavisam. Trimdā esot ir viens tāds fenomens, ko varētu nosaukt par bezvalodniecību, kad tu aizmirsti savu mātes valodu, bet neiemācies tās otras zemes valodu, kurā dzīvo. Un pēkšņi vienā brīdī tev nav ne vienas valodas, ne otras. Tas tāds diezgan parasts fenomens. Cilvēki sūdzas, ka pēkšņi vairs nevar komunikēt. Grūbe: Jūs ar gadiem runājat arvien mazāk? Staprāns: Jā, katrā ziņā, bet tas ir personīgi. Jā, es runāju arvien mazāk. Arvārdsakot, tā ir tāda personīga īpatnība. Varbūt tas ir psihiskais stāvoklis. Tu paliec vecāks, un cilvēkam mācas virsū zināma veida depresija. Es vienmēr esmu cietis no depresijas, neirozēm. Vairāk nekā viens otrs cits, un tas katrā ziņā ietekmē komunikāciju ar cilvēkiem. Es domāju, ka tas cilvēka psihē nāk no dzimšanas. Citi cilvēki vairāk padoti depresijai, citi mazāk. Bet, jo tu paliec vecāks, jo tev šī depresija aug augumā. Ja es rakstītu par savu dzīvi... Viens otrs saka, lai es rakstu memuārus, kaut kādas muļķības... Te jau tie memuāri tiek rakstīti pa labi un pa kreisi. Un tad es rakstītu, ka es visu mūžu esmu cīnījies ar bailēm – angliski to sauc anxiety. Tāda vispārēja neizteikta baiļu sajūta. Ar to es esmu cīnījies no bērnības. Tas ir tā kā tāds slogs uz maniem pleciem. Es esmu 30. un 40. gados teicis, ja es būtu reliģisks cilvēks un ja būtu Dievs, un es viņam varētu ko lūgt, tad es viņam lūgtu tikai vienu lūgšanu. Es teiktu viņam – atņem man šo baiļu sajūtu, ar pārējo dzīvi es pats ļoti viegli tiktu galā. Tas ir pavadījis visu manu dzīvi. Tā ir ģenētiska lieta, jo manai mātei un vecaimātei bija tāpat. Vai esat gadījumā lasījuši Melāniju Vanagu? Viņa sarakstījusi sešas grāmatas. Viņa man ir tante. Un vienu no šīm grāmatām sauca “Baiļu birga”. Tur ir daudz aprakstu, un es lasu šo grāmatu un redzu, ka tas arī esmu es. Tā sajūta iet paaudzēs, tāda ģenētiska sajūta. Grūbe: Jūs esat gājis pie psihoanalītiķa? Staprāns: Pie psihoanalītiķa nē. Es esmu daudz lasījis. Man ir grāmatas par psihoanalīzi, psiholoģiju, psihoterapiju. Vesels plaukts. Apmēram tik garš. Es gribu sviest ārā grāmatas, un tās būs pirmās, kuras es izsviedīšu. Man tās nemaz nav līdzējušas. Grūbe: Zināšanas par neirozēm nepalīdz likvidēt neirozes? Staprāns: Visas tās zināšanas nepalīdz absolūti nemaz. Cilvēks apjēdz, ka nevar sev palīdzēt. Es tagad apmeklēju rutīnas psihiatru, kurš man regulāri izraksta zāles. Grūbe: Jums šodien paliek 80 gadi. Vai dzīve vecumā kļūst arvien tukšāka? Staprāns: To jau Anšlavs Eglītis uzsvēra. Tu rāpies kalnā, tev pakājē rozes, tad tie garie koki, tad nāk sakropļotās eglītes, drusku zāle, beigās sniegs. Jo tu paliec vecāks, jo tā dzīve sašaurinājās. Tu skaties uz priekšu, un tur nekā milzīgi daudz vairs neredzi. Tāpēc jau veci cilvēki runā tikai par pagātni. Grūbe: Bet rakstīšanā vecums neiestājas? Staprāns: Gleznošanu neskar, bet rakstīšanu skar, jo rakstīšana ir organizēts darbs un smadzenēm kādreiz pārvelkas pāri pelēka migla, nevar koncentrēties, nevar atrast pareizos vārdus, nevar domu pareizi izteikt tā, kā tu to gribētu. Uz glezniecību tas atstāj mazāku iespaidu. Tu jau vari būt pustraks, bet joprojām radīt labas gleznas. Grūbe: 1991. gadā laikrakstā “Literatūra un māksla” teicāt, ka jūs esot ļoti raksturīgs latviešu vīriešu tips – mazliet bailīgs, ne pārāk enerģisks, slikti funkcionējat grupās, privātā un seksuālā dzīvē – viegli represēts. Kāpēc jūs uzskatāt, ka latviešu vīrietis kā tāds ir labs domāšanas priekšmets? Staprāns: Pirmkārt, es sevi uzskatu par latviešu vīrieti. Latviešu vīrietis ir ļoti uzmanīgs. Viņš nemēģina riskēt. Man ir ļoti labs draugs šahmeistars Voldemārs Zemītis. Viņš ir šaha žurnālists un Amerikas šahmeistars. Mēs spēlējam šahu, viņš, protams, vienmēr vinnē, bet viņš arī ļauj man vinnēt. Un viņš saka – latvieša daba šahā parādās ļoti labi. Jūs spēlējat un pieturaties pie principa – tup’ un turies, tup’ un turies. Tu netaisi nekādas ģeniālas kombinācijas, bet vienmēr tā, lai viens otrs tev nevarētu uzbrukt. Latvietis šahā ļoti labi aizsargājas, bet ir slikts uzbrucējs, slikts uz ģeniālām kombinācijām. Mēs esam pabailīgi, savos pamatos esam nesabiedriski. Latviešu sēta. Ja tu redzi savu kaimiņu, tad tur tu aizstādi priekšā kokus, lai tu neredzētu blakus māju. Interesanti, man trimdā ir brālis un viņam ir dārzs. Tagad viņš apstādījis dārzu, bet redz kaimiņmājai jumtu un domā, ko aizstādīt priekšā, lai tai mājai to jumtu neredzētu. Es teicu, redz, kur īsts latvietis. Grūbe: Vai vīrieša sensualitāte un latvieša sensualitāte konfliktē viena ar otru? Staprāns: Es nedomāju, ka... Ir jāatšķir sensualitāte un seksualitāte. Seksualitāte ir kā vajadzība. Tikpat kā ēdiens. Pirmais – tev vajag ēst. Tad tu esi paēdis un tad tev vajag seksu. Es to vienmēr esmu centies uzsvērt, ka tā ir absolūta nepieciešamība. Grūbe: Tad tas, ka jūsu lugās parādās seksualitāte, ir apzināti izdomāts un izkalkulēts gājiens? Staprāns: Jā, es domāju, ka tas ir apzināti izkalkulēts. Ja tu esi dramaturgs, tad tu panāc, ka tavs uzdevums ir savaņģot skatītāju. Likt viņam tevī klausīties. Mēs jau parasti negribam klausīties, jo mums ir pašiem savas domas. Un kad es pats eju uz teātri, es prasu – kāpēc man viņā jāklausās. Grūbe: Un tāpēc runājat par seksu? Staprāns: Nu, par jebko. Tiek izvēlētas lietas un tēmas, teikumi, situācijas, kas varbūt spiež to skatītāju klausīties. Mēs, latvieši, runājam ļoti labprāt, cik mēs pelnām, kāds mums darbs ir, bet mēs ļoti nelabprāt runājam par seksu. Amerikā tu paskrāpē cilvēku, un viņš tev izstāstīs visu savu seksuālo dzīvi. No viena gala līdz otram, bet viņš tev nekad neteiks, ko viņš pelna. Tagad jau par seksu arī te runā brīvi, mums ir labi pornožurnāli. Es domāju, ka tagad, ja viens kaut ko rakstītu milzīgi par seksu, tad visi tikai garlaikotos un žāvātos. Vai jūs redzējāt pēdējo Mocarta operas “Figaro kāzas” iestudējumu? Tur jau pašā pirmajā ainā viens pāris uz skatuves guļ un tik pumpē un tik pumpē. Un man likās tik interesanti, ka tai pašā laikā, kad viņš pumpē, viņš dzied vienu āriju, un sievietei pretī kājas gaisā un arī viņa dzied āriju. Un es domāju, cik tam vajag būt grūti, ka tu “ē-ā-ē-ā” un tai pašā laikā tev jādzird mūzika un jādzied vēl ārija. Es domāju, ka tas ir fizisks meistardarbs. Es to uzskatīju par jocīgu un komisku. Tas skatītājos nevarētu radīt seksuālu pārdzīvojumu vai izjūtu. Tas izskatījās prasti. Grūbe: Bet jūsu lugās tā seksualitāte parasti ir apspiesta, ierobežota, nav brīva... Staprāns: Tas ir labs novērojams. Jā, tā ir apspiesta. Es pēc savas dabas esmu ļoti švaks mīlētājs. Un es vienmēr lietoju šo analoģiju... jūs daudz rakstāt par seksu un tad jums liela pieredze, bet es vienmēr saku – es to salīdzinu ar Žilu Vernu, kurš rakstīja, ka apceļo apkārt pasaulei. Bet viņš jau nekad pasauli nav redzējis, Viņš visu to rakstīja, ieslēgts savā istabā kaut kur torņa galā. Tas viss, kas iet cauri un ko es vienmēr saku – Dievs ir izspēlējis ar cilvēku vienu ļoti nelabu joku, jo vīrietim tas sekss ir daudz nozīmīgāks nekā sievietei. Un jo cilvēks paliek vecāks... vīrietis vēl joprojām katru dienu domā par seksu. Tu sasniedz daudz gadu, tev ir daudzi un visādi ierobežojumi, bet šī doma, šī sajūta tevi nekad neatstāj, tā tevi pavada 24 stundas dienā. Sievietēm tā nav. Kad sieviete vairs nespēj radīt bērnus, viņai šis sekss vairs nav vajadzīgs, bet vīrietim tas ir vajadzīgs vienmēr, jo viņam, ja palaimējas, var būt bērns diezgan vecos gados. Ir pat, kad cilvēkiem 70, 80 gados vēl gadās... Ja šī doma par seksu cilvēku atstātu, tad mēs paliktu šausmīgi nabagi, sevišķi vīrieši, jo par ko tad mēs domātu? Kā cilvēks vislabāk varētu iemigt, ja ne domājot par seksu... Es domāju, ja viņš tagad to mēģinātu izbēgt, tad viņa emocionālā dzīve paliktu ļoti, ļoti nabaga. Grūbe: Vai jūs uzskatāt, ka ir jāmeklē korelācija starp seksualitāti un radīšanu, ka radīšana ir seksuālās enerģijas sublimācija? Staprāns: Tā daudzi saka, bet vai tas tā ir, es nezinu. Attiecībā uz Freidu es skatos skeptiski. Vīrietis vienmēr līdz savai nāvei, vai viņš nodzīvo līdz 70, 80 vai 90 gadiem, viņā vienmēr kaut kas paliek no bērna... Viņš grib spēlēties. Tā ir šī vīriešu īpašība. Viņiem patīk spēlēties ar sevi, patīk spēlēties ar mantiņām, patīk spēlēties ar emocijām. Grūbe: Jūs reiz teicāt, ka gribētu jaunām sievietēm dot medāli par to, kā viņas prot apieties ar vecākiem vīriešiem. Bet kāpēc vecākiem vīriešiem vajag jaunākas sievietes? Staprāns: Tur mēs esam ar sievu daudz strīdējušies... Varbūt kaut kur dziļi iekšā mēs esam tā bioloģiski ieprogrammēti. Vīrietis var būt seksuāli spējīgs līdz diezgan veciem gadiem, kamēr sievietei šis radīšanas process ir ierobežots. Tas būtu viens. Otrs – estētiskais moments. Mēs visi paliekam vecāki, mūsu miesa izjūk, mēs vairs neesam tik skaisti. Lai kā arī mēs mīlam savus cilvēkus un savas sievas, bet, kad mums garām paiet viena jauna sieviete, tad līdzi paiet kaut kāda sāpe. Veca sieviete arī var būt seksuāli erotiska. Noteikti. Arī individuāli. Citiem patīk tievas, citiem resnas. Var būt ļoti neglīta sieviete, viņai neglīts augums, seja, viņai balss ķērkst, bet vienmēr atradīsies vīrietis, kurš viņu uzskatīs par seksuāli atraktīvu un iemīlēsies viņā. Es bieži esmu domājis, kā tas tā var notikt. Es esmu ievērojis un domājis, kā tas var notikt, ka skaisti vīrieši, ļoti skaisti, apprec ļoti neglītu, neinteresantu sievu ar ķerkstošu balsi.