Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
1. Ainava ar čurājošo indiāni
1960. gadu beigās kāds Santi cilts indiānis uzkāpa 1890 m augstajā Rašmora kalnā Dienviddakotā (tajā pašā, kura granīta „fasādē” bālģīmji izcirtuši četru Amerikas prezidentu milzīgās sejas), lai veiktu, kā viņš vēlāk paskaidroja policijai, „simbolisku žestu” — apčurātu viena prezidenta degunu. Pati par sevi ainava ar Rašmora kalna faraoniski disanejlendiskajiem „feisiem” izskatās labākajā gadījumā nožēlojama; čurājošais indiānis tai nenoliedzami piešķir cēlumu un diženumu.
2. Bērnības ainava
Saulaina vasaras diena Ziemeļkurzemes piekrastes ciemā. Ainavas dziļumā paceļas Miķeļbākas žilbinoši baltais siluets; nedaudz tālāk pa kreisi izstiepusies dzeltenīgā, garā pasta ēka ar sarkanbrūnu dakstiņu jumtu. Vēl tuvāk pa labi — jūrmalas smilgu pļava, kurā ganās ciema bodnieka Vasiļevska zirgi; aiz tās sākas priedēm apaugušas kāpas. Pašā priekšplānā, pie Švanderu mājas malkas šķūnīša, bedrē, kurā izmesti sarūsējuši katli, dakšas, kannas, drātis un citas interesantas lietas, rakņājas kāds nosmulējies, bet laimīgs četrgadīgs puika. Tas esmu es.
3. Brēgeliskā ainava
Kopš skunstnieki izdomāja ķerties pie ainavu gleznošanas, daudzas no viņu bildēm ir kļuvušas par sava veida etaloniem, ar kuriem cilvēki, arī es, mīl salīdzināt pašu ieraudzītās ainavas. Reiz man gadījās būt akmeņainajā Tūjas jūrmalā dienā, kad jūra bija pelēka, debesis pelēkas un vispār viss pelēks, bet pašā jūras krastā kāda meitenīte koši sarkanā vējjakā lasīja gliemežvākus. „Nu tīrais Kalnroze,” nopriecājos. Klasiskākā ainava laikam gan ir Brēgela Ziema vai Mednieki sniegā. Varu derēt, ka ziemā slēpojot, braucot vai citādi nonākot vietā, no kuras paveras skats lejup uz aizsalušu ezeriņu, pa kuru slidinās bērni, katras otrais tūlīt sajūsmā noelsīsies: „Nu tīrais Brēgelis!” Bet ir jau ar’ smuki.
4. Sāmsalas ainava
No ainaviskā viedokļa pats ievērojamākais Sāmsalā ir nevis kadiķu noras, vējdzirnavas vai Kāli krāteris, bet gan mākoņi. Pavisam droši varu apgalvot, ka tik dramatiskas mākoņu izrādes, kādas iespējams redzēt pavisam parastās vasaras dienās Sāmsalā, nav nekur citur. Mākoņainavu gardēžiem varu ieteikt izvēlēties skatupunktu, no kura priekšplānā redzama Karjas baznīca.
5. Arktiskā ainava
Bērnībā uz mani satraucošu iespaidu atstāja pasaka par veco, slimo tēvu, kuru dēls ragaviņās aizved uz mežu un tur atstāj. Doma par lēnu nāvi tumšā meža biezoknī ir diezgan neomulīga. Pavisam cita lieta — arktiskie ledāji. Arktiskā ainava ar mednieku, kurš varbūt noguruma vai neveiksmīga šāviena dēļ, bet varbūt vienkārši tāpat atlaidies sniegā, liekas tikpat dabiska kā ainava ar leduslāci. Šī ainava ir leduslāci. Šī ainava ir dabas aicinājums darīt tieši to. Es laikam būtu slikts polārpētnieks.
6. Ainava ar ainavas vērotāju
Fotogrāfijā redzama skaista, diezgan tipiska Estremaduras ainava ar korķozoliem apaugušām nogāzēm, kas paveras no kāda pakalna virsotnes netālu no Truhiljo — pilsētiņas, kurā dzimis Pisaro un daudzi citi vairāk vai mazāk slaveni spāņu konkistadori. Ainavu vēro kāds anonīms vērotājs. Varbūt kādam citam vērotājam, kas savukārt vēro šo fotogrāfiju, varētu likties, ka attēlā redzamais vērotājs, ieņēmis teju vai Rodēna Domātāja pozu, mēģina tajā (ainavā) kaut ko būtisku ieraudzīt, sadzirdēt, saprast, vai ar kaut ko saplūst, sakust, savienoties. Nekā tamlīdzīga. Fotokamera vienkārši ir fiksējusi mirkli, kad vērotājs pēc nogurdinoša kāpiena ir apsēdies kraujas malā atvilkt elpu un uzpīpēt. Ainavas nemelo. Ar ainavu fotogrāfijām tas mēdz gadīties.