Trešais konjaks

Sen iecerētā tikšanās ar Jānu Krosu iekrita nākamajā dienā pēc Lennarta Meri bērēm. Kross tajās tomēr nebija varējis ierasties, jo bija pietrūcis veselības, tā nu atvadīties no drauga un kolēģa devās tikai viņa uzrakstītie vārdi, kuros pieminēti divi svarīgi notikumi Meri dzīvē un Krosa ticība dievišķam taisnīgumam. Manā iztēlē šie abi vecie dižie igauņi – Kross un Meri – sēž gluži kā divi domīgie ķēniņi Čurļoņa gleznā, uzmanīgi turēdami plaukstās mazu izgaismotu pasauli, kuru tie mēģina saprast, aprakstīt un pasargāt. Igauņiem Kross, šķiet, ir vārda “rakstnieks” sinonīms; man arī – un “nobeli” es savā prātā esmu viņam piešķīrusi pēc katra izlasīta romāna. Nē, patiesībā jau pēc pirmajiem latviski tulkotajiem stāstiem, kas iznāca septiņdesmitajos gados. Pie Rakstnieku savienības mājas Tallinas centrā Maima Grinberga-Preisa, Krosa romānu tulkotāja, rāda man trīs logus pašā augšējā stāvā, tur ir Krosa darbistaba, un katrs garāmgājējs zina, ka, lūk, aiz šiem logiem sēž un raksta lielākais un slavenākais igauņu mūslaiku rakstnieks. Te atrodas viņa vēstures novērošanas postenis. Krosa attieksme pret vēstures detaļām, ar kurām tik bagāts viņa teksts, ir uzmanīga un akurāta, vai nu viņš rakstītu par 16. vai 20. gadsimtu, un tieši tāpēc – bez patosa un pedalizācijas – ir tik labi saskatāmi pavedieni un norādes, kas savieno gadsimtus, hronistu Baltazaru Rusovu un padomju cenzūras laikmetu, ķeizara Aleksandra I “trako draugu” Timoteju fon Boku un disidentus, 13. gadsimta dāņu laikus Igaunijā un pēcstaļina atkusni, un intelektuālais tiesību profesors Martenss visos laikos apkalpo impēriju, kurā cilvēkam tiesības tiek liegtas. Krosu interesē personas attiecības ar varu, sirdsapziņa, identitātes un piederības neviennozīmīgums, spēja pāraugt savas vēsturiskās predestinācijas robežas. Viņa darbiem var vienlīdz labi pielikt gan klasiska lineāra stāstījuma, gan modernisma, gan postmodernisma olektis – un derēs visas reizē, jo Kross neapgrūtina sevi un lasītāju ar formālām koncepcijām. Viņam ir svarīgākas lietas darāmas. Kross ir ļoti personisks. Es izjutu laimei līdzīgas skumjas, lasot 1998. gadā igauniski un 2002. gadā latviski izdoto romānu “Lidojums uz vietas”. Nedomāju, ka stāstu par Baltijas valstu vēsturi 20. gadsimtā un divām okupācijām kāds cits spētu izstāstīt labāk – ne mirkli nezaudējot iekšēju brīvību, tik tālu no žēlabām un attieksmes stereotipiem. Hronists Kross stāstot smaida. Tieši šī brīnišķīgā humora izjūta ļauj noticēt, ka viņš to domā nopietni.

I. Z.

Rīgas Laiks:Diemžēl nākas sākt ar līdzjūtības izteikšanu visiem igauņiem, kas tikko zaudējuši Lennartu Meri. Kā jums šķiet, vai igauņu domāšanā un dzīvē kaut kas mainīsies tāpēc, ka viņa vairs nav? Vai to kaut kā var salīdzināt ar tēva zaudēšanu?

Jāns Kross: Varbūt pēc kāda laika… Tomēr es personīgi domāju, ka izmaiņas, kas var notikt, nebūs pārlieku krasas un ievērojamas. Esam jau gana nobrieduši. Es personīgi nekādi nevaru justies, it kā būtu zaudējis tēvu. Es esmu zaudējis draugu, un tas nav tik bīstami.

RL: Vai jūsu uzskati par pasauli, politiku sakrita?

Kross: Ļoti daudz kas būtisks mums bija kopīgs. Protams, ne viss, jo mēs taču nebijām identiskie dvīņi un bijām arī pietiekami atšķirīgi… Visupirms stipri atšķirīgi radošajā ziņā. Viņš visu dzīvi rakstīja vienu lielu, nepabeigtu eseju. Bet es galvenokārt rakstīju romānus – apmēram vienu trešo vai ceturto daļu no viņa esejas apjoma.

RL: Ar ko rakstura ziņā atšķiras romānists un esejists?

Kross: Esejists, protams, ir krietni interesantāks par romānistu. Esejistam jāpierāda, ka viņš ir rakstnieks talanta dēļ, bet romānists tāds ir vienkārši gadījuma dēļ. Esejistam pašam jāizdomā tas, ko viņš apgalvo. Romānistam nav jāizdomā, jo viņš to vienkārši pasaulē uzlasa.

RL: Vai tas nozīmētu, ka romānists var nepaust savus personīgos uzskatus?

Kross: Tieši tā.

RL: Vai tas ir iemesls, kāpēc jūs izvēlējāties prozu?

Kross: Jā.

RL: Es gan jums īsti nespēju noticēt, jo romānos uzskati nolasāmi ne sliktāk. Turklāt nevar teikt, ka jums būtu izdevies pilnībā izsprukt no ciešajām sabiedrības skavām. Arī jūs “iegājāt politikā” un bijāt parlamenta deputāts.

Kross: Tikai uz ļoti īsu brīdi, pašā neatkarības atgūšanas sākumā.

RL: Kāds bija jūsu mērķis? Vai izdevās to īstenot?

Kross: Nē, ziniet, tā lielā mērā bija ziņkārība, un tikai. Es gribēju izmantot piedāvājumu un garāmejot pavērot politiķu un lielas mašinērijas darbu, nedaudz ar to nodarboties un tad droši vien atgriezties pie sava rakstāmgalda. Un tā arī iznāca.

RL: Vai jūs no politikas pie rakstāmgalda atgriezāties ar smaidu vai arī ar kaut kādu vilšanās sajūtu?

Ellena Nīta: Igaunijā populārs ir jautājums – vai šādu valsti mēs gribējām?

Kross: Parasti, kad man tiek uzdots šis jautājums, es atbildu, ka TIEŠI TĀDU…

RL: Un kāda tad ir reakcija?

Kross: Vajadzīgā.

RL: Ko jūs darīsiet ar to, ko no politikas atnesāt uz savu rakstāmgaldu? Varbūt jau esat par to uzrakstījis?

Kross: Nu nē, neesmu uzrakstījis. Tas, ko es tur pieredzēju, man šķiet mazliet garlaicīgi un pliekani. Un, izņemot dažus trūcīgus pārsteigumus, tas bija arī par maz pārsteidzoši. Tāpēc esmu centies vēlāk rakstīt par citiem jautājumiem. Bet nožēlojis, ka veicu šo ekskursiju, es tomēr neesmu.

RL: Vai jūs uzskatāt, ka mūsu pašreizējās valstis patiešām ir turpinājums tām valstīm, kas mums bija līdz karam?

Kross: Ziniet, nē, protams. Ir pagājuši 50 gadi. Bet, cik nu mūsu te vēl ir, mēs taču nenoliedzami esam stiepuši sev līdzi arī tās valstis, kurās piedzimām. Tāpēc savā ziņā tas noteikti ir turpinājums un atkārtojums, bet te ir arī bezgalīgi daudz jauna.

RL: Kas īsti turpina valsts vēsturi – pārmantotie likumi vai tie cilvēki, kuri dzīvoja tolaik un dzīvo arī tagad? Jūs esat studējis jurisprudenci un varbūt arī par likumiem varat domāt nevis kā par “sausām matērijām”, bet kā par dzīvām būtnēm.

Kross: Ja man uz jūsu jautājumu jāatbild vienā vārdā, tad galvenokārt tomēr cilvēki. Bet iespējams, ka varētu atbildēt arī citādi. Iespējams, ka manā priekšstatā šķietami atkarīgu no cilvēkiem šo turpināšanos padara tas, ka es saskaros ar veciem cilvēkiem. Un man tie dominē. Varbūt, ja es saskartos ar citādiem cilvēkiem, jaunākiem, iespaids būtu citāds.

RL: Kas, jūsuprāt, atšķir šos jaunos cilvēkus no jūsu minētajiem vecajiem cilvēkiem, izņemot gadu skaitu?

Kross: Ziniet, es jau vecīšus mazliet idealizēju, man šķiet, ka mums bija nedaudz vairāk ideālisma.

RL: Kā jūs pirms kara iztēlojāties dzīvi, kuru nodzīvosiet?

Kross: 1939. gadā bija tāds reāls notikums, kad mēs, jauni studenti, sēdējām studentu organizācijā pie alus galda un sākām daudzmaz nopietni – kas gan notika visai reti, – spriest par to, kas ar mums katru personīgi būs noticis pēc desmit gadiem. Iespējams, ka tajā pašā naktī, kad Ribentrops un Molotovs noslēdza savu paktu. Kad pienāca mana kārta vērt muti un teikt, kā es to iztēlojos, tad es teicu, ka manā gadījumā šī lieta ir daudzmaz skaidra. Es būšu kļuvis par Igaunijas Republikas sūtni Parīzē. Kolēģi jautāja: “Bet kas tev meklējams tieši Parīzē?” Un es teicu, ka es tur gan neesmu bijis, bet visi runā, ka ļoti interesanta pilsēta, tur noteikti ir daudz gudru cilvēku, daudz labu grāmatu, un tik mazas valsts kā Igaunija pārstāvim tur nekad nav paredzams daudz darba. Tātad tur būs daudz laika, interesanta kompānija, labas grāmatas, un paliks pietiekami daudz iespēju turpināt nodarboties ar savām problemātiskajām peršiņām un dzīvot netraucētu dzīvi. Tādu es iztēlojos savu nākotni. Bet Ribentropa un Molotova pakts visticamāk jau bija parakstīts.

RL: Kas un kur jūs bijāt pēc desmit gadiem, 1949. gadā?

Nīta: Drošā vietā. Lēģerī.

Kross: Intā.

RL: Galvenais jautājums, protams, ir jautājums par dzeju. Bija pagājuši desmit gadi. Vieta bija cita, un arī statuss pavisam cits, nekā iecerēts. Bet kā bija ar dzeju?

Kross: Daži dzejoļi bija, taču publicēta materiāla nebija vispār, un viss vēl bija priekšā.

RL: Tātad ieslodzījumā jūs rakstījāt dzeju?

Kross: Mazliet.

RL: Un tulkojāt?

Kross: Necik daudz. Papīra taču nebija. Mēs taču rakstījām uz papirosiem noplēsta papīra. Papirosa čauliņu vienkārši noplēsa, atritināja, un uz tās varēja rakstīt. Tabaku lika pīpē.

RL: Cik rindiņas satilpa uz šāda papīra?

Kross: Vidēji varēja satilpināt apmēram četras rindiņas.

RL: Tas gan liek strādāt pie formas… Kāpēc jūs pārtraucāt rakstīt dzejoļus? (Igauņu literatūras vēsturē Kross ierakstīts ne vien kā vēsturiskā romāna lielmeistars, bet arī kā dzejas novators un Šekspīra atdzejotājs. – Red.)

Kross: Grūti pateikt, es pats neesmu spējis saprast, kāpēc šī pāreja notika. Bet acīmredzot, kad biju uzrakstījis pirmos prozas darbus, man šķita, ka to varētu turpināt, vēl gan pilnībā neizlemjot, ka tagad es pāriešu uz prozu. Bet tad izrādījās, ka šī pāreja ir neatgriezeniska.

RL: Varbūt pats galvenais jautājums, ko es gribēju uzdot, man ir radies, domājot par savu tēvu. Viņš piedzima neatkarīgajā valstī, gribēja kļūt par skolotāju, un arī kļuva par to, bet tajā brīdī, kad vajadzēja sākt strādāt, notika šis vēsturiskais lūzums, kas visu pavērsa citādi. Viņš gan strādāja par skolotāju, taču bija mazliet salauzts cilvēks. Viss aizgāja pa citu ceļu, ne tā, kā viņš bija gaidījis. Bet principā taču to pārdzīvoja ikviens jūsu paaudzes cilvēks. Ja jūs varētu paskaidrot, kā jūs sapratāt to, kas toreiz notika tieši ar jums.

Kross: Man to visu samērā vienkāršu bija padarījusi valsts. Lūzums bija tik dziļš, un tā kā mani vienkārši ielika cietumā, vienīgais, kas man atlika, bija stāvēt tam pretī, man nebija citas izejas. Man nemaz neļāva kļūt par skolotāju, kā jūsu tēvam tomēr bija iespējams. Mani tūlīt pielika pie teritorijas tīrīšanas darbiem un citām stulbībām.

Nīta: Piemēram, nodarboties 30 grādu salā ar lopbarības bedru rakšanu. Normālā sabiedrībā to dara vasarā.

Kross: Bet mēs sagaidījām, kamēr zeme ir caursalusi un tad sākām rakt šīs bedres. Pirmām kārtām es centos aprobežoties ar novērošanu. Un arī atcerēšanos. Un tolaik man atcerēšanās nesagādāja ne mazākās pūles. Jo man šķita, ka es atceros visu, kas ir daudzmaz atcerēšanās vērts. Un droši vien es sevi mierināju ar domu par to, ka Staļins ir vecāks par mani, atstieps kājas pirmais, un pēc tam visticamāk notiks lielas pārmaiņas, es gan vēl nezināju, kādas, bet acīmredzot, ja man būs vēlēts palikt dzīvam, es tikšu atpakaļ, un, jādomā, man pavērsies iespēja šo materiālu, ko esmu vācis un krājis, praktiski izmantot. Es sākšu to pierakstīt.

RL: Vai to var interpretēt tā, ka jums izeja no šīs situācijas, no šī lūzuma bija – apzināti kļūt par notiekošā hronistu? Par tādu kā Rusovu, kurš raksta savu Livonijas hroniku, un tas kaut kā paglābj no bezizejas sajūtas?

Kross: Gandrīz, ka tā. Es gan to vēl iztēlojos minimālā konkrētībā, taču daudzmaz bija iespējams ko tamlīdzīgu nojaust.

RL: Pēc atgriešanās no Sibīrijas Igaunijā jums izdevās kļūt nevis par cilvēku, kurš izgatavo fabrikā čemodānus, kā jūsu grāmatas varonis Ullo, bet par padomju Igaunijas rakstnieku. Kāpēc? Kā tas notika?

Kross: Esmu redzējis pietiekami daudz savas paaudzes cilvēku, kam tas neizdevās. Es nezinu. Sava nozīme acīmredzot ir tam, ka es, par laimi, atgriezos pietiekami piemērotā laikā, 1954. gadā – Padomju Savienībā pēc Staļina nāves jau bija noritējušas tādas pārmaiņas, ka režīms vairs īsti nezināja, kā būt, režīmam nebija precīzas vīzijas, un es nezinu, kas vēl tur bija par priekšnosacījumu, bet Igaunijā visnotaļ bija radusies iespēja kaut mazlietiņ eksperimentēt un pavērt jaunas tematiskās jomas. Ellen, tu par to mācētu izstāstīt labāk.

Nīta: Igauņu dzejas līmenis pirms kara, 1938., 1939. gadā, bija augstāks nekā jebkad agrāk. Visi tā laika skolas puikas mācēja no galvas labāko dzejnieku dzeju.

Kross: Visi ne. Es mazliet mācēju.

Nīta: Un, kad Staļins nomira, izglītotākā daļa no igauņu dzejas vai rakstniecības interesentiem mēģināja sasaistīt jaunās prasības ar šo augsto līmeni, un tas deva visai labus rezultātus.

Kross: Zināmā mērā tā.

Nīta: Tiem, kas Staļina laikā bija Igaunijā, to izdarīt bija grūtāk, bet tu biji drošā vietā un savu laiku jau atsēdējis, nekas trakāks vairs notikt nevarēja, un tu līksmu prātu liki lietā savu agrāko pieredzi un sasniedzi zināmu svaigumu. Tā sabiedriskuma prasība gan bija visai pretīga, taču, no otras puses, tā deva jaunu rezultātu arī tavā dzejā.

RL: Kas šādā gadījumā jāsaprot ar sabiedriskuma prasību?

Nīta: Pirms kara nebija daudz tādu dzejoļu, kas skartu sabiedrības problēmas. Tā bija iespēja būt svaigam.

RL: Svaigam, interesantam, to es saprotu, taču tie tomēr bija 50. gadi. Vai spiediens nebija tik spēcīgs un jums toreiz bija iespēja publicēt to, kas šķita svaigs?

Nīta: Tur jau arī bija tas āķis.

Kross: Daļēji.

RL: Bet kā tāds politiski neuzticams tips, tikko atbraucis no Sibīrijas, varēja tikt uz Maskavu, uz izslavēto kultūras dekādi? Kāpēc viņi tur jūs aizsūtīja?

Nīta: Tā bija mana garā roka…

Kross: Tas ir viņas nopelns.

Nīta: Pēc universitātes beigšanas mani nosūtīja darbā RS par dzejas konsultanti, un man vajadzēja sastādīt arī dekādes dalībnieku sarakstu, kaut kur centrālkomitejā to apstiprināja, un Jāna vārds bija izsvītrots. Taču šos sarakstus tikpat vajadzēja pārrakstīt un es mašīnrakstītājai iedevu lapu, kur atkal biju ierakstījusi Jāna vārdu. Vairs neviens nekontrolēja, un tā viņš tur nonāca.

Tolaik jau arī bija diezgan maz krievu valodas pratēju, kādu taču tur vajadzēja sūtīt. Un Jāns no savas pirms tam neeksistējošās krievu valodas bija uztaisījis gluži kārtīgu, katru vakaru uz barakas aizsvīdušā loga uzrakstīdams un iemācīdamies 10-20 krievu vārdus.

Kross: Bija tāds laiks, kad varas aprindas vienkārši nezināja, kas ir atļauts, kas ne. Vēlāk tas kaut cik “normalizējās”, taču ne līdz galam. Bet tolaik viņi precīzi nezināja, kas notiks, cik tālu jāliberalizējas un cik tālu var iet. Un man šī nenoteiktība nāca par labu.

Nīta: Savā prozā tu devies vēsturē, tas deva iespēju būt brīvam, jo par sen notikušām lietām mūsu slavenie politiķi neko nezināja, viņi nezināja pat tos četrdesmit piecus vārdus, ko vajadzētu kārtīgai literatūras iztirzāšanai.

Kross: Tā visnotaļ bija izeja, un man diezgan organiska. Tāpēc ka dabiska interese par vēsturi, atzīstos, man bijusi vienmēr. Taču ne tik liela, lai es kādreiz būtu domājis kļūt par vēsturnieku, kad man bija pienācis laiks izvēlēties savu specialitāti. Bet simpātijas pret vēsturiskām tēmām – bija. Un es to jutu kā izeju, kā iespēju. Izrādījās, ka vēsturiskām tēmām mūsu apstākļi ir gandrīz ideāli. Jo tālākā vēsturē es izvēlēšos tēmu, jo vairāk samazināsies labdabīgo padomdevēju skaits ap manu rakstāmgaldu.

RL: Un sanāca tā, ka jūs savā rakstniecībā gājāt no 16. gadsimta uz 21. gadsimtu, un tikai nesen uzrakstījāt grāmatu, kas tieši attiecas uz mūsdienām. Kāpēc jums likās, ka par mūsdienām vairs nevajag rakstīt, izmantojot vēsturiskas tēmas? Kāpēc tomēr paņēmāt “svaigu materiālu”?

Kross: Ziniet, es jau nu atļautu katram rakstīt visvisādi.

RL: Varbūt, ja nebūtu spiedīgi politiskie apstākļi, jūs arī piecdesmitajos gados būtu rakstījis par piecdesmitajiem gadiem un sešdesmitajos par sešdesmitajiem?

Nīta: Piecdesmitajos gados nebija iespējams rakstīt patiesību.

Kross: Arī septiņdesmitajos ne.

RL: Laikam neviens no Baltijas jūras reģiona rakstniekiem labāk par jums nepārzina vēsturisko Vidzemi, Livoniju. Kā jūs uzskatāt, vai šai teritorijai, ko reiz sauca par Vidzemi, ir kāda nozīme mūsdienās? Atceros tādu sarunu ar Jānu Kaplinski, kur viņš, starp citu, teica, ka Eiropas savienība – tas varbūt atkal būs kā Vidzemes laikos, centrs arī igauņiem būs Rīgā, un tādā garā.

Kross: Man liekas, ka ar šo Vidzemes koncepciju vairs nav ko darīt.

Nīta: Tieši tāpat kā ar Veru. [1. Veru – novads Dienvidigaunijā, plašāk – veru valodas (oficiāli uzskatīta par Dienvidigaunijas dialekta izloksni) runātāju areāls. Pastāv Veru institūts, veru valodā iznāk samērā daudz grāmatu, daudzi veru aktīvisti ir sabiedriski pazīstamas personas.] Tāda spēlēšanās.

Kross: Neviens vairs īsti veru valodu nemāk. Un šķiet, ka lielākoties tā ir tikai spēle. Simpātiska spēle. Lai bērni spēlējas. Bet no mūsu kultūrvēstures viedokļa es šai idejai neredzu nākotni.

RL: Vācijā jūs esat saņēmis apbalvojumu pateicībā par kontaktu veicināšanu starp Igauniju un Vāciju.

Kross: Es centos igauņu un vācu kultūras sakaros parādīt kaut kādas paralēles un tās nenovēršamās kaimiņattiecības, kurās laiku pa laikam netrūka pat tādas kā savstarpējas vienam otra paciešanas. Atceros, man tas bija gandrīz mazs atklājums – mēs tērzējām ar vienu Hamburgas universitātes profesoru, tas laikam bija Angerers – un viņš teica, paklau, bīskapam Albertam gan būtu vajadzējis piešķirt Maarjamaa rist (Māras zemes krustu, Igaunijas ordeni – Red.).

Nīta: Toreiz tas likās kā naža šņāpiens, bija taču tā varenā teorija par septiņsimt verdzības gadiem.

RL: Daži latviešu intelektuāļi apgalvo, ka ideja par septiņsimt verdzības gadiem vispār ir izdomāta tikai 1905. gada revolūcijas laikā; vai, jūsuprāt, bija verdzība vai nebija?

Kross: Nu, bija gan. Taču ne bez izņēmumiem.

RL: Un 20. gadsimta sākumā arī igauņiem bija spilgti izteikts naids pret vāciešiem?

Kross: Nu jā.

RL: Bet vai šis laiks ir kļuvis par leģendu igauņu kultūrā?

Kross: Visi mūsu dižie kapitālisti reiz jaunībā bija revolucionāri.

RL: Vai jūs vajadzētu pieskaitīt kapitālistiem vai revolucionāriem?

Kross: Es sevi tomēr uzskatu par normālu sociālistu. Šeit taču mēs ar tevi, Ellen, esam daudzmaz uz vienas platformas.

Nīta: Mēs esam zociķi, nevis sociālisti.

Kross: Mēs gan nekad neesam bijuši nekādu partiju biedri, taču man šķiet, ka sociālistiskais sabiedrības modelis ir itin kā pats aptverošākais.

RL: Vai jūsu romāna epizode par deklarāciju, ka Igaunija nepieņem ne vienu okupāciju, ne otru, ir pilnībā balstīta uz reāliem faktiem?

Kross: Pilnībā. Tas viss bija daudz par vēlu – un par vēlu acīmredzot tāpēc, ka – nu, grūti pateikt, varbūt mēs bijām pārāk piesardzīgi. Taču tika izveidota Igaunijas Republikas Nacionālā komiteja. Un tā sāka darboties tikai, sacīsim, 1944. gada maijā. Tas bija mēģinājums apvienot vecās Igaunijas laika politiskās partijas, un beigās tika izveidota arī Igaunijas Republikas valdība un patiešām nodrukāta tā deklarācija. Tā tika iespiesta tajā pašā fabrikā, kur vēlāk Ullo izgatavoja koferus, taču tolaik tā vēl nebija koferu fabrika, bet maza spiestuve, kur tika drukātas tabakas rūpniecības izstrādājumu etiķetes. Tas bija ļoti labs materiāls, reklāmu papīrs, tāds franču papīrs, ko visu vācu okupācijas laiku nekur nevarēja nopirkt. Viņi gribēja radīt SD pārliecību, ka deklarācija drukāta ārzemēs. Bet tas ir fakts. Autors ir miris. Pāris mēnešus tā bija bijusi Nacionālā komiteja un tad kļuva par valdību. Valdība, kas strādāja piecas dienas, tika arestēta, taču daži cilvēki izglābās. Un valsts sekretārs vienu deklarācijas eksemplāru izveda aiz savas cepures oderes uz Hīumā un no Hīumā uz Zviedriju. Tās realitāte ir pierādīta.

RL: Kādā veidā šī deklarācija kļuva publiska? Vai vienkāršie cilvēki zināja par to?

Kross: Vairākums nezināja. Vairākums nezināja, taču pazīstami, “vajadzīgie” ļaudis zināja.

Nīta: Bet tas radio ziņojums, vai tas patiešām bija?

Kross: Paklau, es taču neesmu angļu izlūkdienesta darbinieks.

RL: Kā – jums taču visos čekas papīros bija rakstīts, ka esat...

Kross: Radio ziņojums bija gan. Taču mēs neesam spējuši pārbaudīt, vai tas kaut kur nonāca.

Nīta: Bet zilimelnibaltais karogs Garajā Hermanī tomēr plīvoja.

Kross: Veselas četras dienas.

RL: Arī jūs personiski bijāt iesaistīts vācu okupācijas laika notikumos.

Kross: Nu, jā. Man bija jāiet leģionā. Igaunijas ārlietu ministrijas namā Tompea atradās Igaunijas SS leģiona Meldestelle. [2. Reģistrācijas punkts (vācu val.)] Es turpināju turēties pie savas diagnozes – ne nu gluži pašas smagākās, tomēr pietiekami nopietnas: pie tireotoksikozes, un man uz šo namu vajadzēja doties jau trešo vai ceturto reizi. Meldeštellespriekšnieks Rode, kam es biju “vecs paziņa”, bija nopietni bīstams hitlerisks birokrāts. Ja patiesībai kaut mazliet atbilstu tas, ko par šo hauptšturmfīreru Rodi stāstīja, viņam īstenībā jau vajadzēja būt maršalam. Jo stāstīja to, ka 1923. gada 9. novembrī viņš dumpinieku ierindā bija stāvējis un soļojis gandrīz vai līdzās pašam Hitleram. Tomēr maršals viņš vis nebija. Jo ar pelēko substanci viņa gadījumā bija ārkārtīgi bēdīgs stāvoklis. Tik nožēlojams stāvoklis, ka, par spīti neapstrīdamajiem nopelniem, tas kavēja viņam būt kam vairāk par nenozīmīgu haupšturmfīreru. 1943. gada agrā rudenī man atkal vajadzēja stāties Rodes priekšā. Patiesību sakot, uz atgriešanos no turienes man vairs nebija nekādu cerību. Atlika tikai viens – un tas man jau bija mazliet sagatavots – nozust, pirms ir savākts nākamais vilciens ar leģiona kandidātiem. Diez vai meldeštellē bija apsargātas aizturēšanas vietas. Ja haupšturmfīrera kungs man dotu iespēju piezvanīt uz mājām, lai atnes manas ceļapaunas, es būtu teicis, lai viņi tās sagatavo, un būtu tās izmantojis jau ceļam pāri līcim. Bet, protams, tas viss joprojām bija liels risks.

Bet es nenoliegšu, ka pie cigoriņu ūdens, ko joprojām sauca par rīta kafiju, es biju iedzēris sievastēva piedāvāto konjaka glāzīti. Vai varbūt vēl pat otru. Acīmredzot to var attaisnot ar tābrīža spriedzi. Rode stāvēja pie sava rakstāmgalda un runāja pa telefonu. Es uztvēru, ka saruna ir ar Rīgu. Un no viņa žesta man bija jāsaprot, ka viņš negaida, lai es atkāpjos gaidīt aiz durvīm. Tā es paliku uz vietas un dzirdēju, ko viņš runā. Bet tam šajā stāstā nav ne mazākās nozīmes. Saruna noritēja pusbrēkšus, iespējams, sliktās dzirdamības dēļ, bet, protams, tas varēja būt arī valdonīgs ieradums. Un man turpat pie durvīm dzima ideja. Varbūt tāpēc, ka pēc sievastēva aiziešanas no galda es biju izdzēris vēl arī trešo konjaku, dievs to zina. Kad Rode ieturēja nelielu pauzi un ieklausījās, ko viņam Rīgā atbild, es pateicu: “Metiet to telefonu prom. Tas taču jums tikai traucē. Jūsu sakāmais arī bez telefona dzirdams gan Rīgā, gan aiz Rīgas…”

RL: Un kādas tam bija sekas?

Kross: Viņš patiešām nometa klausuli, bet uz mani laikam pat nekliedza. Viņš tikai sauca, tiesa gan, visai spalgi: “Sturmmann O-ja! Sturmmann O-ja!” Sturmmann Oja, kā vēlāk atklājās, bija kāds Rīgas igaunis, zilacains absolūts albīns, kuru es neesmu redzējis ne pirms, ne pēc tam, bet viņa apstulbusī seja man joprojām ir acu priekšā.

Rode izrāva manu lietu no sava galda atvilktnes, iestūma Ojam azotē un nokomandēja: “Wegführen! An Major Marquart abgeliefert! Marsch-marsch!”  [3. Aizvest! Nosūtīt pie majora Markvarta! Marš! (vācu val.)] Un tā mana SS karjera bija nokārtota. Es uzzināju, ka majors Markvarts nozīmē Hilfswilligendienst. [4. Vācu armijas izpalīgu dienests (vācu val.).]Pēc Rodes domām, es biju sodīts ar pašu šausmīgāko no visiem iedomājamiem sodiem: ar atskaitīšanu no SS derīgā kontingenta un atdošanu Hilfswilligendienst.

RL: Ko jūs šajā dienestā darījāt?

Kross: Tajā pašā dienā kļuvu par Igaunijas SS karaspēka ģenerālinspektora Sōdlas tulku, tiesa, pirms tam vēl iegriezos pie kāda no Igaunijas Nacionālās komitejas priekšniekiem un vaicāju, ko man darīt: strādāt pie Sōdlas vai bēgt uz Somiju. Viņš pēc šaubu brīža teica, lai eju strādāt. Mans galvenais uzdevums bija ģenerālinspektora rīkojumu tulkošana vācu valodā un vajadzības gadījumā attiecīgu dokumentu pārlikšana igauņu valodā. Un es bez sirdsapziņas pārmetumiem lūdzu mašīnrakstītājai dokumentiem uzrakstīt vienu lieku eksemplāru, kurš nejauši aizmirsās manā portfelī, jo mūsu ārzemēs esošajiem pārstāvjiem, bijušajiem sūtņiem u.tml. vajadzēja pārskatu par to, kas Igaunijā patiešām notiek.

RL: Un neviens neko nepamanīja?

Kross: Beigās, protams, pamanīja. Es taču sēdēju cietumā līdz Tallinas okupācijas pēdējai dienai, un mani gaidīja liktenis vai nu tikt Koses mežā nošautam, vai aizvestam uz Vāciju.

Nīta: Un tad igauņi izrādīja nacionālās jūtas.

Kross: Taisni vai smieklīgi, bet tas viņiem izdevās. Cietuma personāls nedēļu pēc nedēļas kļuva aizvien paciešamāks. Pēdējās nedēļās es sēdēju viens vieninieku kamerā. Citi jau bija aizvesti, vieni nošauti, citi atlaisti. Un tad gadījās tā, ka vakarā sargs atvēra durvis un pabāza man avīzi. Nekas tāds agrāk, normālajā laikā nenotika. Nu viņš pat draudzīgi, ironiski sarunājās ar mani. Un tad vienā dienā šis pats sargs man teica: “Ņemiet, sieva jums atsūtīja paciņu. Es to gan pieņēmu, taču varu jums pateikt, ka jūs tiksiet vaļā. Sievai bija tādas ziņas, ka jūs sūtīs uz Vāciju, taču jūs tiksiet vaļā.” Tā. Vakarā es akurāt lasīju romānu “Un mūža meži šalc”. Tad durvis tika atvērtas, kāds cits sargs man teica: “Mantas līdzi un nāciet ārā!” Es sakravāju savas mantas, izgāju no kameras un viens civilā tērpts sargs veda mūs līdzi; domāju, mēs bijām kādi seši, septiņi vīri, arī no kaimiņkamerām. Mēs gājām klusītiņām, samērā klusi pa visādiem gaiteņiem, un es skatījos – aha, te kaut kur jābūt tai kamerai, kur Igaunijas laikos tika izpildīti nāves sodi, bet tai mēs paejam garām.

RL: Kā jūs zinājāt, kur ir šī kamera?

Kross: Es jau īsti nezināju, bet bija kamera, par kuru tika apgalvots, ka tā ir tieši tā. Un tad tur bija dažādas durvis, tās visas mums tika atvērtas, neviens neko nepaskaidroja, es vēl savam kaimiņam, viņa vārds bija Kasks, stāstīju kaut kādu anekdoti.

RL: Vai varētu būt iespējams, ka jūs joprojām atceraties arī, kādu anekdoti jūs šādā sitācijā viņam stāstījāt?

Kross: Nē, to es vairs neatceros. Tā, un tad mēs vēl gājām pa kādu gaiteni, kur uz grīdas sēdēja vīrieši, kas nesen bija atvesti no Jehvi vai kāda cita likvidēta un jau krieviem atdota cietuma, un mēs klupām pār viņu kājām. Tad iegājām cietuma pagalmā, un man joprojām nebija ne jausmas, kas būs. Un tad mums tika atvērti aizmugures vārti, mēs izgājām uz ielas. Sargs, kurš mūs bija atvedis – viņš it kā mūs paaicināja pie sevis un tad tumšajā, skaistajā rudens naktī teica: “Šitai reizei tā sūdu būšana ir cauri. Tagad, puiši, katrs uz savu pusi.”

RL: Kad cilvēki runā par pārdzīvotajiem laikiem, viena no klišejām, ko vienmēr min, ir – pats galvenais, ka mēs spējām palikt dzīvi. Bet šī, no vienas puses, uzvara, tas, ka izdevies kaut ko saglabāt, pārvēršas arī par zaudējumu, jo kaut kas tiek zaudēts, piemēram, ideālisms, principi.

Kross: Viss ir savstarpējā līdzsvarā. Un galu galā viss atkarīgs no tā, kādā mērā katrs individuāli kaut ko saglabāja. Un sāka saprātīgā – vai vismaz pieciešamā veidā, lai neradītu sev briesmas –, izrādīt pretestību. Katrs individuālais gadījums ir tā vērts, lai to individuāli arī analizētu. Taču mēs vienkārši esam spiesti vispārināt.

RL: Bet, kas attiecas uz piesardzību un pārgalvību, tad jūsu replika, kas bija adresēta pa telefonu runājošajam vācietim, skanēja visai pārdroši.

Kross: Tas bija alkohola ietekmē.

RL: Kad jūs izstāstāt kādu savas dzīves epizodi, vai jūs pēc tam atceraties to, kā bija, vai to, kā esat stāstījis? Gadās taču tā, ka izstāsti, un pēc tam atmiņā cita varianta vairs nav.

Kross: Nē, man ir dažādi varianti.

RL: Vai jūs grāmatās esat daudz samelojis?

Kross: Nē, samērā maz. Nu, protams, ir gadījušies kaut kādi pārpratumi, kaut kas bijis aizmirsts, bet lielākoties viss eksistēja un notika. Tāpēc īpašu diskusiju par faktiem nav bijis.

Nīta: Noasa šķirsts grāmatas sākumā taču bija.

Kross: To es neizdomāju.

Nīta: Nu es jau saku, ka tas nebija izdomāts, un klavieres fon Boka kazemātā, kas varētu šķist kā izdomājums, arī nav izdomājums.

Kross: Tās ir citā grāmatā.

Fragmenti no memuāru grāmatas “Dārgie līdzgaitnieki”
Jāns Kross

Berga kungs

Un tad, apmēram 1947. gada oktobra sākumā, beidzot, kā jau vajadzēja notikt, tomēr pienāca brīdis, par kuru vienubrīd nudien biju sācis domāt, ka tas nekad nepienāks. Kādu priekšpusdienu mums lika no kamerām iziet gaitenī pa trim vai četriem vīriem reizē. Un kāds pilnīgi nepieskaitāms divdesmitgadīgs pienapuika, puse zoda bārdas rugājos un gimnastjorkas pogas vaļā, lasīja mums priekšā mūsu spriedumus. Gan ar mašīnu drukātus, taču rakstītus uz burtnīcas lapām noplēstām strēmelēm. Mēs visi četri bijām cits citam pavisam sveši, tāpēc mani interesēja tikai manis paša lieta. Un tā bija atrisināta tik ātri, cik vispār iespējams: apsūdzības pamats kriminālkodeksa 58. panta 1a. un 11. punkts. Sods pieci gadi labošanas darbu nometnē. Turklāt netika teikts, kaut gan mēs to jau zinājām, ka, atbilstoši slepenai instrukcijai, pēc soda izciešanas vajadzēja sekot mūža izsūtījumam Padomju Savienības tālākajos nostūros.

Tāpēc sapņot vairs atlika tikai par vienu: lai mēs rudens laikā tiktu prom un pirms kārtīga sala iestāšanās nonāktu kaut kur galā, un lielā aukstumā nepaliktu dirnam kādā etapa nometnē. [..]

Nevienam jau nelabpatika man pateikt, uz cik ilgu laiku – vai par ko? – man piespriesta soda nometne. Lietvedība un lemšana, protams, notika aizmuguriski. Bet tur nemaz nebija tik briesmīgi, un darbam [Sirončajas kaļķakmens lauztuvēs] svaigā gaisā – turklāt lietus laikā kvernējām zem jumta –, tātad darbam svaigā gaisā visnotaļ bija priekšrocības, salīdzinot ar dažu labu citu darbu, kaut vai iztēlojamo darbu raktuvēs. Jo vairāk tāpēc, ka trešajā vai ceturtajā nedēļā darba kaimiņi, mēģinādami pacelt prāvu kaļķakmens bluķi, trāpīja ar to man pa stilbu. Turklāt tik veiksmīgi, ka stilbs nebija lūzis, tomēr nodrošināja man gandrīz divas nedēļas brīva laika, jo krietna brūce radās gan.

Vienīgā nelaime, ka mani pārņēma aizvien lielāks izsalkums. Soda nometnēs taču pakas, vismaz sākumā, netika redzētas. Un dievs zina, vai pakas tur vispār pienāca.

Tīrās sagadīšanās pēc – nu ja, tas taču nebūtu bijis es, vismaz ne es savos visģeķīgākajos divdesmitajos mūža gados, ja sēdēdams (NKVD pagrabā) kopā ar Paulu Aristi [5. Pauls Ariste (1905–1990) – leģendārs igauņu valodnieks ar ārkārtīgi plašu interešu spektru (fennougristika, vispārējā valodniecība, eksperimentālā fonētika, igauņu valodas fonētika, leksikoloģija), poliglots, folklorists u.c.], sarunas uzturēšanai nebūtu viņam izprasījis mazītiņu čigānu valodas vārdu krājumu. Jo sevišķi tāpēc, ka viņš taču bija pat uzrakstījis burvīgu, nelielu eseju par igauņu valodā pārnākušo čigānu valodas vārdu “maaruma”. [6. Kaulēties, diņģēties (igauņu val.).] Vārdu sakot, šķita, ka man ir nepieciešamais šīs valodas uzkrājums – kad noskaidrojās, ka starp Sirončajas virtuves strādniekiem ir parādījies jauns vīrs, krievu-somu čigāns. Un es, daudzmaz sadziedējis kāju, otro vai trešo dienu atkal biju darbā. Un izsalkums bija padarījis mani pietiekami bezaizspriedumainu, lai pēc savas porcijas apēšanas vēlreiz iestātos rindā pie zupas dalītāja un sacītu viņam:

“Dema inke jekh csaro zumij!”(Iedod man vēl vienu šķīvi zupas!)

Un jums būtu vajadzējis redzēt, kā tas iedarbojās! Jo šis vīrietis, klusais zupas dalītājs ar garām ūsām, taču augumā uz pusi īsāks par mani, sagadīšanās pēc bija manai uzrunai pats piemērotākais no visiem iespējamiem čigānu valodu vai dialektu runātājiem: krievu-somu-sāmu-zviedru-karēļu čigāns.

Mans Bergs – tas dīvainā kārtā bija vīra uzvārds, tāds pats kā Aristem pirms igauniskošanas – ilgi raudzījās uz mani un viņa sejā atplauka smaids. Nekādus jautājumus viņš man neuzdeva ne šajā reizē, ne arī vēlāk. Man šķiet, viņš negribēja sagraut savu ilūziju, ka daudzmaz saprotamais teikums čigānu valodā apliecina: čigānu valoda ir pasaules valoda! Bet katru reizi, kad es viņa dežūras laikā parādījos ēdnīcā, viņš man izkārtoja ne tikai dubultporciju zumi, bet arī soulu – ne tikai zupu, bet arī gaļu, kad tāda retāk par retu pagadījās. Jāteic, Berga kungs varbūt arī nebija manas dzīvības glābējs, bet viņa eiforiskais priekšstats par savas valodas dižumu gan bija man krietns balsts. Jo kas cits gan tas varēja būt, ja ne ticība, ka tik daudz čigānu valodu prot gandrīz katrs kaut cik kārtīgs cilvēks.

Л -247

Intā es paliku līdz sava pirmā soda izciešanas laika beigām. Jo pēcsoda laiks Sibīrijā taču bija kaut kas principiāli cits. Ja tālaika sodīšanas politikā vispār var runāt par principiem. Izņemot vienu: jāsoda, protams, tik bargi, cik vien iespējams.

Varu teikt, ka par Intas pilsētu es nezinu neko. Esmu uzturējies pāris pilsētas apkaimes lēģeros, tas ir, OLP (jnltkmysq kfuthysq geyrn  [7. Atsevišķais nometnes punkts (krievu val.).]), galvenokārt laikam trīspadsmitajā. Un tas patiesībā ir viss. Pazīstu tikai atsevišķu OLP baraku masīvus, ēdnīcas, klubus un sanitārās daļas, mazliet arī slimnīcas, kur es vairāk nekā divu gadu laikā kopumā pavadīju pāris nedēļu. Bet es nekad neesmu redzējis Intas publiskos namus, kādi tur pēc nostāstiem esot bijuši. No mūsu puses skatoties, pilsēta vispār palika it kā aiz paugura. Tas, ko varēja saskatīt no mums, bija četri vai pieci lēģeri jeb OLP, kas sniedzās līdz klajam horizontam, ar saviem atkritumu kalnos kāpjošajiem transportieriem un pie zemes pieplacinātajām mājelēm ap tiem. Turklāt zināms neliels lokālais luksuss vismaz mūsu trīspadsmitajā (vai arī devītajā) OLP tomēr nebija pavisam aizmirsts.

Dažas pirmās dienas mūs, skaitā papildinātus līdz apmēram pārdesmit vīriem, izmantoja apnicīgā darbā: teritorijas sakopšanā. Tas ir, apmēram ap pulksten sešiem, – patiesībā tikai ap septiņiem, pusastoņiem – ar pazīstamo pavadījumu „стрелять буду без предупреждения” [8. Šaušu bez brīdinājuma! (krievu val.)] – mūs aizveda dažus kilometrus ārpus zonas, tukšājā, kurā tomēr netrūka šeit acīmredzot jau agrāk rosījušos ļaužu klātbūtnes atturīgo pēdu – un lika, piemēram, vākt zemē nokritušos zarus. Un lika kraut tos garās stirpās. Vai savākt pie strauta. Dažkārt veicām arī kādus nebūt lāpstas darbus. (..)

Kad dienas beigās atgriezāmies zonā, – kājas, protams, slapjas un bušlatu pleci smagi no sniega saraibinātā rudens lietus, – varēja manīt, ja nu kāds skatījās, ka vismaz zonas ietvaros ar teritorijas tīrīšanu kaut kas panākts. Lai cik apšaubāmi gaumes ziņā, kaut kas tomēr bija izdarīts. OLP taču atradās uz visai purvaina pamata. Bet baraku apkārtnē bija kārtīgi sarakti grāvji. Pāri grāvjiem veda ar gandrīz smieklīgiem tiltiņiem un margām apgādāti ceļi. Barakas bija gandrīz jaunas. Un pie visām piestiprinātas numuru plāksnītes, ar skārda šķērēm visai precīzi izgrieztas plāksnītes. Un ap visiem baraku numuriem bija uzkrāsots rāmis. Zilimelnibalts rāmis. Šīs mazās slepenās cūcības veicējs man tā arī palika nenoskaidrots. Jo diez vai tā varēja būt nejaušība – ja tolaik OLP bija savi piecdesmit igauņi. Protams, ieslodzīto kopskaits tajā pašā laikā, kā runāja, bija pāri trim tūkstošiem. Jautāju, it kā starp citu un garāmejot, vai ir zināms, kurš ir baraku plāksnīšu mālderis, bet to neviens vairs neatcerējās. Arī vietējie igauņi to nezināja. Bet savā starpā sajūsmināti ķiķināja.

Pēc dažām dienām uzsniga pirmais sniegs, kas palika uz zemes līdz pat pavasarim. Un pēc dažām dienām es pirmo un pēdējo reizi kā objekts piedalījos īstā vergu tirgū. Kas no “Krusttēva Toma būdas” vai citiem grāmatās lasītajiem atšķīrās tikai ar to, ka gan vergi, gan vergu tirgoņi bija balti un bija 1948. gads. Kad vismaz pasaules naiviķiem prātā vēl bija starptautiskie līgumi par Otrā pasaules kara uzvarošajām beigām.

Sanitārās daļas priekšā ierindā tika nostādīti šajā laikā lēģeri papildinājušie pārsimt vīri. Gaidījām vieglā sniega birdā, līdz katram pienāca kārta iet iekšā un doties savā ziņā pretī liktenim. Pamazām mums pat kļuva auksti, lai gan laiks bija tikai pāris grādu uz auksto pusi un man joprojām bija piedienīgi saglabājies un mugurā uzvilkts pret manu Tallinas mēteli iemainītais man nezināmā biedra Švarca armijas kažoks...

Daži ieslodzītie centās klāstīt kaut kādas veselības problēmas, dažus laikam arī aizkomandēja pie ārsta uz apskati. Bet mans nodoms pēc iespējas tikt virszemes un nevis apakšzemes darbos atrisinājās, pirms es vēl paspēju izteikt kādu vēlēšanos. Noskaidrojās, ka nostrādājis mans tomēr par vidēju prāvākais garums. Kaut kad 1939. gadā, vienā no nedaudzajiem paģiru rītiem, ko esmu pieredzējis, pats universitātes uzticības ārsts manu garumu bija izmērījis 190 centimetros. Kombinācijā ar tā brīža kalsnumu tas narjadčikos [9. Darbu vadītāji (krievu val.).] nemodināja ne mazāko interesi. Bez liekām runām saņēmu trešo darba kategoriju, rīkojumu pārvākties uz divpadsmito baraku un sākot ar rītdienu ķerties pie darba brigādē, kuras uzdevums bija nogādāt kokzāģētavā no dienvidiem pa dzelzceļu piegādātās baļķu platformas. Lai tie kļūtu par kārtīgiem balsteņiem ogļu raktuvju ejās.

Uz priekšu un atpakaļ paraugoties, mani amati Intā bija šādi: teritorijas sakopējs, baļķu vedējs, filca žāvētājs un ogļu bagātinātājs, reizēm arī sniega tīrītājs. (..)

Šķiet, biju filca žāvētājs jau otro vasaru, un vasarā tas nebija pārāk smags darbs. Tā nu man bija vaļa pievērsties citām lietām – lai cik dīvaini tas izklausītos, runājot par lēģera gadiem. Manā filca žāvētāja brīvībā ietilpa arī dažas grāmatas un, galvenais, bija arī no mājām atsūtīta klade. Un reizēm es tur kaut ko ierakstīju. Piemēram, kādu īsu dzejolīti. Vai strēķīti prozas teksta ar kādām piezīmēm. Un man patiesi nav prātā, vismaz no diviem filca žāvētāja gadiem, ka man kādā situācijā, piemēram, kratīšanā, būtu kas atņemts. Jo īpaši vētrainas kratīšanas man, par laimi, nenācās pieredzēt. Tās galvenokārt bija vēlākā ieslodzīto nemieru laika parādības. Es arī savas piezīmes no iespējamās kontroles nekur neslēpu. Lai gan varēju būt drošs, ka laiku pa laikam tās, protams, kāds pārbaudīja. Un tad, domājams, lieta neaprobežojās ar krievvalodīgajiem interesentiem, kas tikpat neko nesaprata, iesaistīti bija laipni zemļaki [10. Novadnieki (krievu val.).], kuri ziņoja saviem krievu priekšniekiem. Protams, es zināju, ka šādiem tautiešiem jābūt. Protams, dažus no viņiem es varēju turēt aizdomās. Bet pierādījumu par kāda iekrišanu man nav. Viņi savu darbu veica pārāk rūpīgi. Vai arī es izturējos pietiekami bezrūpīgi. Tāpēc man patiešām bija tikai viena saruna par manu dzejoļu burtnīcu. Laikam 1950. gada pavasarī vai vasarā. Un nevis ar slepeno okšķeri, bet nopietnu majoru, kuram labpatika mani izsaukt un ar mani – kā mēdza teikt, pie kūma, pie audžutēva – aprunāties.

Sarunu viņš uzsāka ar manu kladi. Un es skaidroju, tik brīvi, cik vien šādā nopratināšanas situācijā iespējams, ka tā man vienkārši ir nejauši atmiņā uzpeldējušu dzejoļu pierakstīšanai un ka es, ja viņš vēlētos ar to iepazīties, varu to atnest. Un, kā jau varēja domāt, tā viņu vairs neko daudz neinteresēja. Jo tikpat viņam vajadzēja balstīties uz to, ko viņam ziņoja valodas pratēji. Tātad ar mani viņš vēl runāja tikai tāpat vien, un es tā arī nesapratu, kāds ir šīs sarunas mērķis.

Viņš jautāja, par ko es vispār sēžu. Un lai gan viņam vajadzēja būt to pārbaudījušam manā lietā, ja jau reiz viņš ar mani nodarbojās, es viņam simto reizi skaidroju. Ka mani apsūdzēja kontaktos ar igauņu buržuāziski nacionālistiskajām aprindām vācu okupācijas laikā un man piespriests piecu gadu sods.

Biedrs majors mazliet pakasīja savu pliko pauri un jautāja: “Nu, un vai jums bija šie sakari?”

Es jau kopš vācu laika biju noliedzis šādu sakaru pastāvēšanu. Noliedzis šos sakarus tik daudzās nopratināšanās gan vācu, gan padomju “orgānu” priekšā, un arī turpmākajos gadu desmitos. Un tikai pašā beidzamā laikā esmu kaut ko gariem zobiem sācis atzīt. Tāpēc tolaik es pašsaprotami atbildēju:

“Protams, nē.”

Uz to biedrs majors reaģēja bez jebkāda humora, par karātavu humoru nerunājot, pilnā nopietnībā un pašsaprotamībā:

“Nu skaidrs, ka ne. Citādi būtu iedevuši vismaz desmit. Bet iedeva tikai piecus.” (..)

Ceļā uz Sibīriju mēs devāmies 1951. gada februārī, un dīvainā kārtā es no šī brauciena neatceros gandrīz neko. Pirms aizbraukšanas no Intas – tas man ir prātā – kādam iemainīju no Švarca kunga pret savu mēteli dabūto kažoku. Un lielajā barakā pie galda elektriskās lampas gaismā noārdīju savu numuru Л -247 un novietoju uz galda stūra – jo uz grīdas bija nokritis palienētais nazis. Kad biju pacēlis nazi un gribēju no galda stūra paņemt numuru (lai sevišķi vērtīgo piemiņas priekšmetu iebāztu kabatā), tā vairs uz galda stūra nebija. Šī, izņemot kaut kur iepriekš minēto zābaku pāri, bija vienīgā lieta, ko man lēģerī nācās zaudēt, un tās man ir patiesi žēl. Jo šos ar nez kādu numuru uzspiešanas mašīnu darinātos lēģera numurus es neesmu redzējis nekur ārpus lēģeriem, un tās tomēr būtu bijušas unikālas, daiļrunīgas laikmeta liecības. Kurš šos numurus tādā mērkaķa izveicībā ievilcis nāsīs, nebija jēgas jautāt – ja reiz kāds bija nolēmis tos nozagt. Acīmredzot vēsturisku vērtību cienītāji zināmā mērā atrodami arī tur, kur to it kā nevarētu gaidīt. (..)

No visas mūsu kopīgā brauciena sabiedrības man pašlaik prātā tikai viens vīrs: latviešu drēbnieks no Rēzeknes vai tamlīdzīgi. Šim ceļiniekam patika iespējami daudz kustēties, tas ir, staigāt uz priekšu un atpakaļ no viena vagona gala līdz otram. Tā kā vagona gaita tomēr bija pietiekami kratīga un savā ziņā grūstīga, pārvietoties vagonā varēja galvenokārt, slīdot no viena lāviņas balsta līdz nākamajam. Ar pieturām pa starpu, lai palūkotos laukā pa logu. Jo vagonam bija arī divi vai trīs logi, bet to augstums bija tāds, ka ārā paskatīties varēja, tikai stāvot. Un, skatīdamies ārā pa logu, drēbnieks gandrīz nepārtraukti dziedāja. Viņa repertuārs nebūt nebija pats ierobežotākais. Bet dziesmas viņam, protams, bija galvenokārt latviešu valodā. No krievvalodīgām vai it kā krievvalodīgām atceros tikai vienu.

Starp citu, šī latviešu drēbnieka krievu valodas izruna bija tik starptautiska, ka tad, kad pēc gadiem notika neticamais un komiltonis igauņu padomju literatūrā Lembits Remmelgass [11. Lembits Remmelgass (1921–1992) – igauņu literatūrkritiķis (piemēram, rakstījis par sociālistiskā reālisma problēmām), tulkotājs un publicists. ] mani laiku pa laikam jau sāka uzskatīt par tādu kolēģi, ka viņam labpatika manā priekšā preparēt ar Smūla [12. Juhans Smūls (1922–1971) – igauņu dzejnieks, dramaturgs, prozists, Staļina un Ļeņina prēmijas laureāts, ilggadīgs Igaunijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs.] krievu valodu saistītas izrunas vai sapratnes kļūdas, vismaz viens stāsts no šī anekdošu krājuma man šķita sen pazīstams. Stāsts par to, kā pazīstamam latviešu dzejniekam bijis „удивительный лад обращения но почему-то очень запущенный зад” [13. Apbrīnojami laba uzvešanās, bet nez kāpēc ļoti nolaista pēcpuse (krievu val.).]

Ivans Ivanovičs

Bet es biju bukovščiks ķieģeļu fabrikā. Joprojām nezinu, vai šim amatam igauņu valodā vispār ir nosaukums un kā tas skan. Jo nosaukums bija ļoti atkarīgs no vietējās tehnoloģijas, un tā lielā mērā bija tāda pati kā Senajā Ēģiptē.

Abaņas ķieģeļu fabrika, puskilometru aiz slimnīcas, bija iestādījums zem klajas debess un strādāja, protams, tikai vasarā. Pamatelements šeit bija sešas maisījuma vannas. Tās bija piecus sešus metrus garas un apmēram metru dziļas zemē ieraktas bedres ar ambulances nieršālītei līdzīgu piegriezumu, kas uz augšpusi mazliet paplašinājās. Vannām bija sienas ar dēļu oderējumu un apakšā dēļu grīda. Starp šo vannu iekšmalām uz atbilstošas dēļu grīdas stāvēja buks. Tas ir, vairāk nekā pusotru metru augsts, liela pirts kubla formas trauks. Tā vidū bija novietota stateniska dzelzs ass, pie kuras atradās trīs vai četri pāri horizontālu spārniņu. No ass augšgala līdz takai, kas bija iestaigāta apkārt vannām, sniedzās četrus metrus gara vaba. Pie vabas tika piestiprināti pa taku dzītā zirga iemaukti.

Vannas tika piepildītas ar pareizi sadalītu māla un smilšu maisījumu. Tam tika uzliets vajadzīgais daudzums ūdens. Kad maisījums bija nostāvējis četras, piecas dienas, varēja sākties ķieģeļu gatavošana.

Bukovščiks iekāpa maisījumā. Sausāks maisījums brīvi noturēja viņa gumijniekus. Šķidrāka gadījumā viņš zem kājām novietoja dēļu gabalus un pielāpstoja buku līdz pusei ar maisījumu. Lāpstot nevarēja bez apdoma, bet ar izvēli, pamīšus ņemot maisījumu no sausākām un šķidrākām vietām. Tad mazais Dima, čuvašu zēns ar mongoļa acīm, – arī viņš ar vecākiem, protams, izsūtītais, – skubināja zirgu iet, un pa kaķa ejas lieluma spraugu buka apakšpusē uz spraugas priekšā esošās dēļu grīdas sāka stiepties puslīdz četrkantaina maisījuma desa.

Padziļinājumā desu galda priekšā stāvēja divas sievietes, divas formētājas. Katrai rokās bija paralēlskaldņa veidola forma, ar starpsienām sadalīta četrās daļās, augšpusē vaļēja, apakšpusē ar dēļu dibenu, katram formas ceturksnim precīza ķieģeļa forma. Katra formētāja ar plaukšķi uzmeta savu formu uz galda, paķēra no desas krietna ķieģeļa tiesu maisījuma, pliku plaku piemeta četras ligzdas ar maisījumu, viuh, pārvilka ar stiepli pāri formai, plakš iemeta nogrieztās maisījuma pļekas atpakaļ bukā un gāja-dieba-soļoja-skrēja, kā nu kuro reizi, un turpat zem nojumes izgāza četrus jēlķieģeļus uz nojumes grīdas žūt. Nekavējoties viņa bija atpakaļ, un forma ar plaukšķi uz galda – simt piecdesmit reizes maiņā turp un šurp. Ja normu gribēja pārsniegt, tad attiecīgi vairāk.

Pirmajā nedēļā vai pat pirmajās divās nedēļās es formētājas ne redzēju, ne uzrunāju. Tikai dzirdēju. Jo acis bija no sviedriem miglainas un man nebija nekā ko viņām teikt – kad viņas otrpus buka bārās:

“Ivan Ivanovič – kādu maisījumu jūs mums dodat?! Tas taču ir tik šķidrs, ka jēlie ķieģeļi nojumē izlaižas kā sēnes! Biezāku! Biezāku! No tik šķidra sanāk tīrs brāķis!” Vai: “Ivan Ivanovič! Paskatieties, kā zirgam jāvelk! Jums taču bukā maisījuma vietā ir skaidrs smilšu kluncis! Pielieciet šķidro! Citādi ķieģeļiem stūri iznāk tik strupi, ka Stepans visu atmetīs atpakaļ.”

Stepans Konovalovs, dedzināšanas meistars un krāsns karalis, pats par sevi bija patīkams maza auguma līkkājains večuks, taču savās šaurajās amata robežās visai prasīgs vīrs.

Tā nu pirmām kārtām maniem taču ne gluži nepieradušajiem kauliem tika neiedomājami smags blieziens: maiņā ar lāpstu vidēji divu metru augstumā nogādāt vismaz sešus vai septiņus simtus kilogramu maisījuma. Tas katru reizi jau pēc ceturtdaļstundas lika no visām porām aumaļām tecēt sviedriem un dīvaini saplūdināja redzamības laukā esošās lietas. Krāsas itin kā saglabājās vai pat kļuva dziļākas, bet kontūras izkusa. Un sieviešu bāršanās, taisnību sakot, diezgan pielaidīga, taču reizēm arī asāka, visādā ziņā vīrieša pašapziņu vai atbildības sajūtu pretīgi aizskaroša, kļuva aizvien dzirdamāka:

“Ivan Ivanovič, tā taču jūs mūs nolemsiet bada nāvei! Jūs tas varbūt neinteresē. Jums taču sūta pakas. Bet mums neviens neko nesūta. Tāpēc…”

Turklāt sākumā bija arī tāda ķeza, ka brezenta dūraiņi, ko Stepans man iedeva, bija par mazu. Uzstīvēt tos rokās man izdevās, taču, kad satvēru saujā lāpstas kātu, tie bija tik šauri, ka sāpēja delnas kauli. Tā nu cimdus drīz vien liku pie malas un pirmo dienu rāvu plikām rokām. Tik un tā bija par daudz noņemšanās, lai pievērstu uzmanību rokām. Otrajā dienā lāpstas satveršana prasīja briesmīgu sevis pārvarēšanu. Jo delnas bija viscaur tulznās. Lūdzu Stepanam lielākus cimdus. Noskaidrojās, ka lielāku nav. Bet, kad Stepans bija uzmetis skatienu manām rokām (un noburkšķējis „Ну дурак ты всё-таки” [14. Bet tu tomēr esi muļķis! (krievu val.).] vai kaut ko tamlīdzīgu), viņš paķēra nazi un vienkārši pārgrieza manus dūraiņus – ko protams, būtu vajadzējis izdarīt jau pašā sākumā.

Pirmajās dienās no rīta sešos, kad darbs fabrikā sākās, es tur nonācu mazliet grīļodamies. Un ap trijiem, kad mēs beidzām, biju pārguris kā beidzamais sprāgoņa. Tāpēc daudzus vakarus mājās, atlaidies gultā, – delnas allaž kā vaļējas brūces un miesa piedzīta ar sāpīgu māla un svina maisījumu, – es domāju:

“Kāda velna pēc es te vispār mokos? Vai tāpēc, ka no rajona bibliotēkas paņemtā “Vienas pilsētas vēsture” man ir pusē, pašā saldākajā vietā – vienkārši es nevīžoju to paņemt no naktsskapīša, iedegt uguni un lasīt tālāk? Vai tāpēc, ka tepat Pirmā Maija ielā dzīvo tas Zujevs, kam atļauts būt par zīmēšanas skolotāju, un kurš, kā var noprast sarunās, ir ne tikai cilvēku un notikumu viducī darbojies žurnālists, vismaz šīs zemes revolūciju savām acīm redzējis vīrs, bet arī persona ar interesantām literārām idejām – par spīti viņa “Pravdai”? Un arī tāpēc, ka viņš man lasīšanai aizdevis Bogomolova antīkās vēstures sējumu, kur skaidrāk nekā ar mietu pa galvu tiek pierādīts, ka “Odisejai” ir jābūt trīs četrus gadsimtus jaunākai par “Iliādu”. Kāpēc? – Tāpēc, ka “Iliādā” bronza ir minēta 86 un dzelzs 4 reizes, bet “Odisejā” attiecīgie skaitļi ir 74 un 51. Vai apmēram tā. Tātad – vai tāpēc es te turos pretī lietu dabiskajai gaitai? Un tāpēc, ka nākammēnes klubā radīs pēc Stendāla uzņemto “Parmas klosteri”? Bet vai šo acīmredzami nepavisam ne man domāto lietu dēļ ir vērts cīnīties?”

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga-Preisa

Jāna Krosa atvadu runa Lennarta Meri bērēs 2006. gada 26. martā

Lennart!

Sava drūmā likteņa varā aizmirstā pēckara Austrumeiropa gribēja ieslaucīt Tevi nebūtībā, pirms bija beigusies tava bērnība. Pusi no savas pieaugušā dzīves Tu biji spiests nodzīvot svešo iekarotā dzimtenē, ar pretenziju aiz pakauša: esi pateicīgs, ka Tevi vispār palaida atpakaļ. Tā taču bija izkropļota dzīve. Arī ap tavu pēdējo guļvietu lodāja sāpes par neizpratni un varbūt arī fiziskas sāpes, vai vismaz to draudi.

Un tomēr Tu biji viens no sava laika laimīgākajiem cilvēkiem. Jo Tu pēc iedabas biji – saules bērns. Tu biji vizionārs, kas acīmredzot ar vienu rokas kustību spēja aizslaucīt pie malas visu otršķirīgo, traucējošo un šķietamā dieva mierā nodarboties ar galveno. Vai ar to, ko Tu sev biji pasludinājis par galveno. Un kas atradās jau vairākus soļus priekšā tagadnei. Vai reizēm arī pagātnē. Jo Tu taču sāki ar tālu pagātni: ar Kāli meteorītu, Pīteju Sāmsalā, Sampo interpretācijām, Sudrabbalto un Sudrabbaltāko u.c. Tas viss uz mūsu tā laika garīgo apstākļu fona unikālā kārtā deva brīvas rokas nodarboties ar savām iztēles spēlēm. Jo Tevis radītā pasaule jau piedzimstot bija pārāk vispārinteresanta un pārāk dominējoša, pārāk krāsaina, lai to pasludinātu par neesošu un izrautu no lasītāja vai kinoskatītāja apziņas. Līdz gadījās tā, ka, izraisoties tā sauktajam fosforīta karam, Tevi piepeši atšķēla no Tava Pīteja un Tacīta, un Ibn Batutas un ierāva politikā.

Es nezinu, cik daudz laika Tev vajadzēja, lai apjaustu, ka tieši tas attiecīgajā acumirklī arī ir Tavs īstais aicinājums un ka pienācis brīdis ziedoties tikai tam un vienīgi tam.

Parasti tu šādus lēmumus pieņēmi zibenīgi ātri. Bieži ātrāk, nekā Tev pašam viss bija līdz galam skaidrs.

Mēs viens otru pazinām visai ilgi. Bet patiesībā es tā arī neuzzināju, kur īsti cēlusies Tava filozofija. Visnotaļ tad, kad tu spēri Igaunijas liktenim izšķirīgus soļus, šķita, ka fantāzijas spēlēs jau paredzēti visi būtiskākie domu gājieni, svarīgākās sarunas, ka Tev jau zināmi visi iespējamie manevri. Un galvenais: arī improvizācijām bija atstāts vairāk nekā pietiekami daudz telpas.

Lennart – vai Tu atceries – vai mēs visi joprojām to atceramies pietiekami precīzi?

Kādā 1991. gada rītā Tu, būdams Igaunijas Republikas, vēl neatzītās Igaunijas Republikas ārlietu ministrs, ienāci Frīdeberta Tuglasa biedrībā. Helsinkos Tu biji ieradies atklāt piemiņas zīmi Igaunijas brīvprātīgajiem, kuri bija krituši Ziemas karā un Turpinājumkarā. Jāpiebilst: nupat Maskavā bija noticis tas, ko tūlīt sāka saukt par puču. Tu ienāci Tuglasa biedrībā un sacīji: „Man vajadzētu pietiekami reprezentablu rakstāmpapīru. Vajadzētu vienu limuzīnu. Ja iespējams, melnu. Vienu autovadītāju. Plus vienu attiecīgā garuma karoga kātu sudraba krāsā. Lai pie limuzīna piestiprinātu karogu. Zilimelnbalto karogu. ” Kad tas viss neticamā kārtā bija sagādāts – arī limuzīns, kāda Tuglasa biedrībai patiešām nebija, Tu apsēdies un pats turpat uz vietas uzrakstīji ASV, Lielbritānijas, Francijas un Vācijas, un varbūt vēl dažām valdībām priekšlikumu apsvērt, vai tagad nebūtu laiks atzīt Igaunijas Republiku. Un tūlīt aizvedi šos priekšlikumus attiecīgajiem vēstniekiem. Izmantojot limuzīnu un autovadītāju. Un karoga kātu.

Vēlāk tu 1991. gada 22. augustu esi atzinis par savas dzīves laimīgāko dienu. Es negribu strīdēties ar lielu vīru. Bet man patīk, sāpīgi un gluži neprātīgi, arī viena cita diena, daudz agrāka diena Tavā patiešām Igaunijai nodzīvotajā mūžā… Jūs Kirovas apgabalā nākat no skolas. Tu un Tavs brālis. No Jaranskas skolas. Un, iegājuši mežā, jūs pamanāt, ka jums seko bariņš vilku. Jūs nolemjat turpināt ceļu, jo jums jāsteidzas. Puikām vienmēr ir steiga. Un jūs cerat uz vienu: jums ir puskārbiņa sērkociņu. Un jūs sākat plēst no savām skolas burtnīcām lapas un aizdedzinātas sviežat tās vilkiem ceļā. Laikam arī vilki nav ļoti pārliecināti par savu metodi un pie katras degošās lapas izšķiež laiku. Līdz tuvīnā ciema smaržas liek vilkiem atkāpties mežā.

Man tas 60 gadus ir nozīmējis vienu – lai cik niecīga reizēm ir cerība, tomēr jātic, ka dievišķais taisnīgums reiz atkal atgriezīsies.