Torņakalna vējiem līdzi

Savu grāmatu Olga Aleksandrovna Dorodniha raksta jau vairāk nekā divdesmit gadus, un tā ir grāmata par viņas dzīvi. Par Olgu Aleksandrovnu mēs uzzinājām pavisam nejauši: viņa dzīvoja tajā pašā mājā, kur savulaik Ieva Puķe meklēja sievieti, kam 30. gados bija rakstītas antikvariātā uzietās mīlas pastkartes (skat. Pastkartes ar zelta maliņu.). Savos astoņdesmit divos gados Olga ir vitāla sieva; sagaidot viesus no žurnāla, galdā tiek celts degvīns, pašas ceptas kotletes un uzkodas. Viņa dzīvo viena, viņas pagātne ir Krievijā, viņas tagadne ir grāmata. Olgai šķiet, ka viņas dzīve “uz šitās… nu, politikas fona” varētu būt aizraujoša lasāmviela citiem. Un viņa to tiešām padarījusi lasāmu.Olga Aleksandrovna: Mana grāmata pati atnāca pie manis. Un no kurienes? Kas tā par mūziku? (Pamana, ka uz galda uzlikts diktofons.) Ierakstīsiet?

Rīgas Laiks: Neuztraucieties! Tas nav radio.

Olga Aleksandrovna: Neuztraukties? Kad tev jau ir astoņdesmit otrais gads! Kas tur ko uztraukties!

RL: Tieši dzīve sākas.

Olga Aleksandrovna: Viss ir interesanti. Saprotiet, tagad vēl divdesmit dzīves gadus vajag aprakstīt. (Rāda uz rokrakstu.) Divdesmit gadus! Tas taču ir vareni! Un tomēr, kā man sākt? Divdesmit astotais gads… Apbrīnojama bērnība bija, apbrīnojama!

RL: Kur pagāja jūsu bērnība?

Olga Aleksandrovna: Pjatigorskā. Kaukāzā. Bet pēc tam bija Urāli, Magņitogorska. Bet par to man jums jāizstāsta, jo tas ir apbrīnojami. Ātri viss jāizstāsta.

RL: Izstāstiet ātri visu, kas bijis.

Olga Aleksandrovna: Nu, ātri neiznāks, kādas trīs stundas sēdēsiet te, pie manis. Tagad iedzersim te šņabīti, es neesmu arī pusdienojusi… Kas tā par lietu! Pēc tam stāstīšu. Labi? Nu, varat ātri apskatīties! (Norāda uz rokrakstu.)Olgas Aleksandrovnas pirmās atmiņas

(no rokraksta)

Es skrienu uz baznīcu, būs apstāvēšana, un es nedrīkstu nokavēt. Es lidoju pāri laukumam, ātri ieeju baznīcā, izspraucos cauri ļaužu pūlim līdz pašam zārkam — tajā guļ vīrietis, gadus četrdesmit vecs. Es nostājos tā, lai tad, kad dos sveces, man noteikti iedotu jau aizdedzinātu. Es ļoti mīlu pavadīt nelaiķus. Sākumā notiek dievkalpojums, batjuška kvēpina vīraku, visbeidzot nodzēš sveces, radinieki un tuvinieki atvadās no mirušā, skūpsta uz baznīcas papīra, kas nolikts nelaiķim uz pieres, tad radinieki raud, un tad nes ārā no baznīcas. Es eju pakaļ, nes ārā karogus, svētbildes, viss notiek klusi, plūstoši, svinīgi, cilvēku nes pēdējā gaitā. Taču es esmu palaidne. Bieži vien ķesteris skatās man pakaļ un izsūta mani aiz baznīcas vārtiem, bet tad es iemanos pārlīst pāri sētai, apēst ļoti garšīgos bumbierus no baznīcas dārza, iedzert svēto ūdentiņu no izgrebtas koka mājiņas. Nesen, tikko es biju uzrāpusies uz sētas un jau taisījos lekt zemē, izdzirdu ķesteri kliedzam: “Es tev tūlīt!” Es lidoju baznīcas pagalmā, saplēšot jauno kleitu, ko mamma tikko uzšuvusi, un skrienu uz vārtiem, kā bulta izlidojot no pagalma laukumā.RL: Vai jūs kādam esat to rādījusi?

Olga Aleksandrovna: Nevienam. Nevienam. Esmu tikai stāstījusi. Eju pa pludmali, nāk kaut kāds sievišķis. Traļļaļa, un viņa jau prasa — nu, bet kas tālāk? Bet tālāk — 16 sērijas! (Smejas.)

RL: Varbūt jums ir kādi pastāvīgi klausītāji?

Olga Aleksandrovna: Ne, ne! Es nevienam… Nu, ar ko es sarunāšos… Saprotiet paši! Man ir viens draugs — sieviete —, bet viņa ir tāda… Šajos jautājumos neko nejēdz. Viņai ir vienalga, ko cilvēks dara, viņai ir pavisam cits raksturs. Nu labi, lasiet! Viss. Ai! (Smejas.) Bet kā tad tomēr sākt? Vispirms… par sevi?

RL: Nē.

Olga Aleksandrovna: Par to, kā sāku rakstīt dienasgrāmatu?

RL: Nē.

Olga Aleksandrovna: Kā grāmatu?

RL: Kā grāmatu. Uzreiz. Vai tā visa ir par to, kas ar jums noticis?

Olga Aleksandrovna: Absolūti. Tik precīzi par to, kas ar mani notika, ka jūs pat iedomāties nevarat. Nu, protams, ne visu tā uzreiz varēja pateikt… Kā Holivudā, ziniet… Ar mani ir tādas lietas notikušas, ka nevar saprast, rakstīt vai nerakstīt. Bet es nodomāju: patiesība, tikai patiesība var būt kā dzīva. Viss pārējais, visi šitie izdomājumi… tie nevienam nav vajadzīgi, pareizi?

RL: Jā.

Olga Aleksandrovna: Tad lūk. Divdesmit astotais gads. Tas… Man tēvs bija… Kādreiz bija komunists, protams, viņš bija karavīrs, bija ievainots, lūk, šeit, tajā pašā… Kā sauc?… Brestļitovskā. Tad viņu kazaks panāca, iecirta ar zobenu… Tā? Tas bija Pirmajā pasaules karā. Un rezultātā… Vispār viņu smagi ievainoja, un viņš atbrauca uz Kaukāzu ārstēties, uz Kislovodsku. Un tur satika manu māti. Viņa bija ļoti simpātiska, ar bedrītēm vaigos, bet viņa bija vienkārša sieviete, apkalpotāja pie viena ģenerāļa, ēst gatavoja… To viņa prata. Un viņš viņu apprecēja.

Tēvu es atceros ļoti labi. Viņš mani ļoti mīlēja. Saprotiet — tieši mani. Mēs bijām trīs bērni tēvam, pēc tam bija vēl divi. Pieci. Lūk, sākas trīsdesmitais gads. Trīsdesmitajā gadā, jūs zināt, bija tāpat — nebija darba, lūk, cilvēki gāja uz to pašu… kā viņu… šodien arī iet, lai dod darbu… Kā tagad sauc to organizāciju?

RL: Birža?

Olga Aleksandrovna: Gāja, tātad, uz biržu, tēvam darba nebija. Viņš bija labs meistars, ogļracis… Pēc tam viņu savervēja darbā uz Urāliem. Tur cēla Magņitogorsku. Es to visu atceros kā šodien. Vispirms mēs viņu pavadījām, es mācījos pirmajā klasē, bet pēc tam mēs aizbraucām uz Urāliem. Katrā gadījumā, es gribu runāt par politiku, kas man bija apkārt, visu laiku bija apkārt — varat iedomāties? Lūk, es to nesapratu, bet es sekoja pa karstām pēdām… Burtiski ik minūti… Sākot ar divdesmit astoto gadu, kad atveda deviņpadsmit, lūk, tos komjauniešus ar izgrieztām zvaigznēm. Toreiz es nesapratu, ka ne visiem patika padomju vara, saprotat…

RL: Jūs pati redzējāt?

Olga Aleksandrovna: Visu pati. Nu absolūti — visu, ko es jums stāstu. Jums vienkārši apbrīnojami būs: cik skaisti nodzīvota dzīve! Apbrīnojami! Vēl reizi tādu! Tā mocījos! Tā mīlēju! Tā krāpu! Viss bija! Saprotiet, viss šajā grāmatā!

Jā, un ko jūs domājat? — Tēvs aizbrauc uz Urāliem. Jā, mums vēl bija brīnišķīgi kaimiņi. Es biju tāda ļoti kustīga, mīlēju baznīcu. Pretī uz laukuma bija baznīca, tur blakus bija karuseļi… Bet uz baznīcu es kāpēc gāju? Jo tur bija vectēvs un mūsu zvaniķis, mūsu pagalmā dzīvoja. Bet es ar prieku kāpu zvanu tornī. Man bija lieliski paskatīties — pilsēta… No turienes viss bija redzams. Un iedomājieties — reiz bija kaut kādi svētki, tādas lielas ikonas… Un kad nāca ārā no baznīcas, es ar to medu iemetu tēvam, un kliedzu…

RL: Kāpēc jūs medu metāt?

Olga Aleksandrovna: Nezinu, kāpēc, iemetu, un viss. Varbūt lai puikām tas medus tiktu, vai? Es nezināju, ka tajā muciņā ir medus. Cilvēki gāja un slīdēja pa to medu… Vārdu sakot, bija tāds… Un vēl es visus glabāju. Visus. Kā baznīcā sāka zvanīt, es gāju uz baznīcu, centos nopirkt svecīti, un noteikti…

RL: Glabājāt, tātad…

Olga Aleksandrovna: Cilvēkus glabājām. Gāju uz bērēm.

RL: Cik jums bija gadu?

Olga Aleksandrovna: Nu, astoņi. Vēl skolā negāju. Man ir vēl kotletītes. Uzlikt vēl? Ielejiet vēl pa vienai. Es nepiedzeršos. Es dzeru reti, bet labi. Kāpēc nē? Toreiz, ar tiem karogiem gāja… Un kad batjuška teica, ka jāatvadās, tad bučoja tādu papīriņu, es visu to atceros.

RL: Vai jums no miroņiem nebija bail?

Olga Aleksandrovna: Nē. Nebija. Es pat… Es biju tāds huligāns… Vienreiz stāvēja meitene ar bizēm, un es domāju — interesanti, aizdegsies mati, vai nē? Es, lūk, tā pieliku sveci… Un galva uzliesmoja, bet es — skriešus, skriešus…

RL: Mironim?

Olga Aleksandrovna: Nē, nē! Meitene stāvēja dzīva, ar bizi… Es, protams, ātrāk, ātrāk, bet ķesteris man pakaļ.

RL: Bet vai Dievam jūs ticat?

Olga Aleksandrovna: Jā. Es esmu kristīta.

RL: Bet vai ticat?

Olga Aleksandrovna: Jā. Jā. Ticu. Ticu. Jo — lai ko es prasītu, Dievs noteikti man izdarīs.

RL: Un ko viņš jums ir izdarījis?

Olga Aleksandrovna: Es daudz ko varu pateikt, ko viņš ir izdarījis. Ja man noteikti vajag kaut kur braukt vai kaut ko izdarīt, tad noteikti radīsies kāda iespēja, saprotat? Lūk, tā. Un naudas jautājumos — kaut ko tādu… Šodien es atdevu latu, bet rīt man divi no kaut kurienes radīsies, goda vārds, noteikti radīsies!

RL: Nu, var jau kaut vai nopelnīt…

Olga Aleksandrovna: Nē, tā es to nedomāju. To nevajag nopelnīt! Nē, jūs mani pieņemiet, ziniet kādu — kāda esmu, kā es runāju, labi? Neizdomājiet neko no sevis, jo es esmu tāda, kāda esmu! Bez izskaistinājumiem. Lūk, šeit viss ir bez izskaistinājumiem. Es arī dzejoļus rakstu. Klau, es nolasīšu pirmo dzejoli! Vienvārdsakot, klausieties:

Тигрица женщина проснулась во мне.
Грудь, сердце полыхают в дикой страсти!
Зачем сгореть в медленном огне,
Если огонь поэзии в моей же власти?

Я счас сгорю до пепла, до углей,
В объятиях сильных, юных ощущений,
А на закате лучших своих дней,
Я жизни гимн спою счастливой.

Пусть силы медленно во мне сгорают,
Но каждый должен знать конец пути,
Не зря же землю пеплом посыпают,
После меня должно что-то взрасти [1. Sieviete tīģeriene ir modusies manī,/ krūtis, sirds liesmo mežonīgā kvēlē!/ Kāpēc lai degu lēnā ugunī,/ Ja poēzijas uguns ir manā varā?/ Es tūliņ sadegšu pelnos, oglēs/ Stipru, jaunu sajūtu apskāvienos,/ Bet, savām labākajām dienām norietot,/ Es nodziedāšu himnu dzīvei laimīgajai./ Lai spēki manī lēni sadeg, / Bet katram jāzina ceļa gals,/ Vai gan velti zemi kaisa pelniem,/ Pēc manis kaut kam jāuzdīgst! (Parinde no krievu valodas)]

Tā teikt, tas jau ir… Es sāku rakstīt grāmatu, kad sapratu, ka… Bija liels konflikts pirmā vīra dēļ, kurš izrādījās dzīvs — pēc divdesmit gadiem, un mēs satikāmies.

RL: Kā tas notika?

Olga Aleksandrovna: Nu tā! Klausieties visu pēc kārtas. Divdesmit gadus viņš bija dzīvs un divreiz precējies. Un tā tālāk, un nezināju, kur viņš ir… Kad man vajadzēja šķiršanos, es prasīju PSRS Aizsardzības ministrijā. Man atbildēja: jūsu vīrs ir dzīvs, dzīvo tādā un tādā pilsētā, griezieties kara komisariātā, jums atbildēs. Kad es uzzināju viņa adresi, jutos tā, ka pirmā mīlestība ir vienīgā mīlestība. Sapratāt?

Mēs satikāmies, un atkal nekas neiznāca. Tā es pazudināju lielisku vīrieti, lielisku vīru, gudrinieku… Nu, tas ir jāstāsta, saprotat!

Bet atgriezīsimies Magņitogorskā… Mūs izsēdināja stepē. Nekur neviena nebija, divi kalni iepretim, nekā nav. Mēs gaidām tēvu, tēva nav, viss ešelons izkāpa turpat laukā… Lūk, un pēc tam brauca tēvs. Es ļoti mīlēju savu tēvu, atkārtoju. Lūk, un viņš mūs aizveda uz barakām. Tās bija tālu no domnām, visur bija caurules… Tā tomēr bija kirgīzu, manuprāt, zeme, bija daudz kirgīzu. Krievi dejoja ar kirgīziem, ar visiem dejoja… Tieši tāpat kā pie jums pēc kara visus saveda iekšā. Visi karoja. Kur tikai nav kapu tai Krievijai — kādā tik valstī, sakiet, nemētājas šie cilvēki aprakti — kur vien gribat. Tā ir tīra politika, bet tā bija. Vispār Magņitogorska ir apbrīnojama pilsēta, jo tur visu cēla no jauna, absolūti… Un es redzu, kā jau lej to metālu tieši vagonos, un tas krīt sniegā un lec augstu, augstu… Pēc tam kas notika? Vārdu sakot, strādnieku ēdnīcu iznīcināja — bet uz Ļeņina rokas pakāra cilvēku. Tātad ne visiem patika padomju vara. To es tikai tagad saprotu. Cilvēku pakāra uz Ļeņina rokas! Politika! Domā, ko gribi.

RL: Tas cilvēks dzīvs bija?

Olga Aleksandrovna: Protams. Dzīvs, un tā arī pakāra. Un karājās uz Ļeņina rokas. Es pati redzēju.Bads

(no rokraksta)

Pie vecmāmiņas mēs atgriezāmies bez tēta. Pagalmā auga liela zāle, un es gandrīz visu laiku gulēju tajā un raudāju, klusu saucu tēti. Tēti… Tēti… Man likās, ka viņš mani dzird un atsaucas, bet vakaros mamma nolika manu galvu klēpī un rāva ārā sirmos matus. — Bērniņ, ko tu tā bēdājies? Nosirmojusi, tāda maziņa… Ak kungs, ak kungs… Viņa prasīja, kā man iet skolā. Bez tēta dzīvot kļuva pavisam slikti. Tuvojās bads, 1933. gads.

Koļam bija 13 gadi, viņš pa brīdim kaut kur pazuda, bet tad kabatās nesa mājās graudus, reizēm bija arī kukurūzas vālītes. Vectēvs mūs izdzina dzīvot aukstajā pusē, tur, kur reiz mēs ar viņu skaitījām naudu. Kādreiz šeit mucās stāvēja sālījumi — gurķi, kāposti. Pagalmā arvien biežāk nāca bērni prasīt žēlastības dāvanas, tāpat arī pieaugušie prasīja Kristus vārdā kaut ko ēdamu. Ja kaut kas bija, vecāmāte iznesa, bet pēc tam arī mums pašiem vairs nebija ko ēst. No rītiem es gar dzelzceļu gāju uz skolu, es mācījos 4. klasē. Es mammai prasīju maizes gabaliņu. — Nav man, bērns, — un mammai acīs bija asaras.

Vakarā Marusjas tante — onkuļa Ivana sieva — no ēdnīcas, kur viņa strādāja, atnesa kartupeļu mizas, ko nemeta ārā. Tās vārīja, pēc tam cepa plācenīšus. Tie bija ļoti negaršīgi, cieti, taču tā gribējās ēst. No rīta es ļoti ilgi sēdēju šķūnī un nevarēju atbrīvot vēderu. Onkulis sēdēja līdzās un sacīja: “Nespied, citādi zarna iznāks ārā,” un es sēdēju, lai gan vajadzēja iet uz skolu. Ļoti sāpēja, taču neko nevarēja darīt.

Pieēsties varēja, kad Koļa atnesa kukurūzu, graudus bēra uz plīts un gaidīja, kad tie atvērsies. Tad mēs tos ķērām un metām mutē. Karsti tie lipa pie zobiem, bet baltais kukurūzas mīkstums bija ļoti garšīgs, tomēr vienalga gribējās ēst.

Skolā man gadījās bada ģīboņi. Es pēkšņi noliecu galvu uz sola un nemaņā sāku klusi dziedāt. Bērni, to ieraudzījuši, sāka smieties, bet skolotāja viņus apsauca — viņai ir bada ģībonis, klusāk, bērni…

Mani pārcēla uz 5. klasi tikai tāpēc, ka mamma strādāja biļešu kasē kinoteātrī, viņa veda mūs uz kino, un mēs aizmirsām par badu. Dažreiz skatījāmies vairākus seansus pēc kārtas, bet Koļa palika ar Ļubu mājiņā, kurā mēs tagad dzīvojām, tieši parkā, kur bija kinoteātris. Nikolajs ņēma velteni, ielika tur kaut ko no ēdiena, veltenī salīda desmitiem peļu, Koļa tās nosita un izlika no tām milzīgu piecstaru zvaigzni. Mamma bija šausmās — viņas arī grīdu noēdīs, bet Koļa smējās.

Reiz Koļa atnesa pusnožņaugtu lielu zosi. Mamma iekliedzās, bet ko darīt? Tā gribējās ēst. Kur tu to ņēmi? Mamma zināja, ka tikai dzelzceļnieki dzīvo labāk. Viņiem bija veseli zosu bari un govis, dzelzceļnieku sievas tirgojās uz perona ar sviestu, sviestu viņas izklāja uz šķīvīšiem — plānu kā pankūku, bet ar mazliet resnākām malām. Dzelzceļnieki varēja braukt uz Rostovu un citām lielām pilsētām pēc komercmaizes.

— Labi, — teica māte, — lai Dievs piedod, bet es pabarošu savus bērnus. Zoss izrādījās ļoti trekna. Māte iztecināja zoss taukus un ļoti uztraucās, ka kāds, nedod Dievs, saodīs, tāpēc stingrāk aizvēra durvis. Mājiņa atradās parka dziļumā, garām neviens nestaigāja. Čuguna katliņā vārījām kukurūzu, pielikām karoti zoss tauku un ēdām — bija ļoti garšīgi un barojoši.RL: Sakiet, tā teikt, anketai — kā jūs nokļuvāt Latvijā?

Olga Aleksandrovna: Es divdesmit gadus dzīvoju Karagandā. Taču mani vienmēr kaut kur velk, man jāuzzina kaut kas jauns. Bet tad pēkšņi es painteresējos: kāpēc visi ebreji brauc uz Latviju? Kas tur ir tāds? Ebreji taču nebrauks uz turieni, kur ir slikti. Un man tieši bija diezgan laba nauda, man bija atvaļinājums, es iesēdos vilcienā un atbraucu uz Latviju. Stacijā es prasu — tur sagadīja atpūtniekus — kur man palikt, lai es varētu atpūsties pie jūras? — Re, elektriskais vilciens, brauciet uz Bulduriem. Un viss. Tā es atbraucu uz Bulduriem. Visi cilvēki uzreiz metās kur kurais. Te uzreiz stāv būdele, pieeju klāt, un tur tāda sieviete ar garu seju, lieli mati viņai, rudi. Domāju — varbūt tur dod adreses. Divi trīs cilvēki nopirka avīzes un aizskrēja. “Lūdzu!” Bet es sāku lamāties — es tev parādīšu “lūdzu”! Ah! Izrādās, mana māsīca! Tirgojas ar avīzēm. Varat iedomāties? Traks var palikt! “No kurienes?” Viņa ir no Kaukāza, dzīvo Latvijā jau deviņus gadus. Vārdu sakot, es pie viņas Dzintaros nodzīvoju vasaru, un tad viņa mani iepazīstināja ar ārstiem no Bulduriem. Viņa viņiem kaut kādas cepurītes, un tā viņi viņu pazina. Viņi mani iepazīstināja ar direktoru, un viņš mani iekārtoja uz dažiem mēnešiem darbā. Es mazgāju 15 istabas, gaiteņus, tualetes — ko vajag. Es gāju uz jūru, un man viss ļoti iepatikās.

RL: Cik jums tad bija gadu?

Olga Aleksandrovna: Tas bija astoņdesmit otrajā, pirms divdesmit gadiem. Tad nu iedomājieties: es strādāju vēl bez dokumentiem, noformēja mani ar svešiem, bet, kad man jau vajadzēja atgriezties, es prasīju direktoram: “Ja jums vajadzīga sanitāre vai vēl kaut kas cits, sitiet man telegrammu uz Karagandu.” Un septembrī es saņemu telegrammu: “Brauciet 20. septembrī!” Man paveicās. Es aizgāju uz vienu darbnīcu, un tur sieviete man saka — varbūt jūs esat nokavējusi, bet tur izlikts sludinājums — maina dzīvokli Rīgā. Rīga pret Karagandu! Es tūlīt ar taksi aiztraucos, norāvu to sludinājumu un piezvanīju. Man bija ļoti labs dzīvoklis, ar visām ērtībām, trešajā stāvā. Un viņiem iepatikās. Bet man vajadzēja tikai jumtu pār galvu, un labi. Viss notika ātri ātri, šādas tādas lietas pārdevu, dažas atdevu, iesēdos un braucu.

Dzīvoklis bija Tukuma ielā 6, komunālais, tur vēl trīs cilvēki dzīvoja. Viens latvietis — izsūtītais. Kolimā, nē, ne Kolimā… Nu, uz turieni, vārdu sakot. Bija izsūtīts. Kad uzzināja, ka mans vīrs arī bija represēts, ļoti labi pret mani izturējās. Un vēl bija viena puspoliete. Viņa nomira, jo ļoti stipri apvainoja šito… Nu to pašu. Pēc tam to māju Izpildu komiteja pārdeva, un visus pārvietoja, iedeva jaunus dzīvokļus. Paldies Dievam, man neiedeva jaunu, tagad dzīvoju un ar visu gāzi un visu maksāju 13 latus.

RL: Bet sakiet — jūs tomēr sešdesmit gadus nodzīvojāt Krievijā. Vai jūs uzreiz šeit varējāt iedzīvoties?

Olga Aleksandrovna: Uzreiz. Absolūti uzreiz.

RL: Un jums nebija garlaicīgi?

Olga Aleksandrovna: Nē, nē! Nekad! Jūra… Man, pirmkārt, vispār tādas emocijas… Jūra! Un vēl, ja es pie jūras ar kādu satiekos, es daudz runāju, sarunājos, cilvēki man paldies saka. Bija tik interesanti ar jums, nu, teiksim, atpūsties.

RL: Un jums tagad arī nav vientulīgi? Jūs taču viena dzīvojat?

Olga Aleksandrovna: Nē, nē, nē. Es neesmu vientuļa. Es esmu aizņemta. Un es arī dziedu! Guļu un dziesmas atceros.Potētāju kursos

(no rokraksta)

Anna strādāja rajona izpildkomitejā par sekretāri mašīnrakstītāju. Viņa ieteica man braukt uz Stavropoli, uz Medicīnas institūta potētāju kursiem.

Stavropole, brīnišķīga veclaicīga pilsēta. Tā slīka zaļumos, centrālā iela pakāpeniski veda arvien augstāk un augstāk pa dabisku aleju. Kursantus izvietoja kopmītnēs. Grupa bija jaukta, lielākoties pieaugušie. Piecpadsmitgadīga biju es viena pati. Mācības man uzreiz iepatikās. Ārsts no dzelzceļnieku slimnīcas bieži nokavēja nodarbības, bet, kad atnāca, mēs uzreiz pārvērtāmies, gaidot jaunu interesantu stāstu no viņa prakses.

— Atvainojiet, — viņš sāka. — Nokavējos, jo gadījās kaut kas neticams. Piedzima bērns ar suņa rīkli un spalvainu ķepu rokas vietā.
— Pastāstiet, — mēs trokšņojām.
— Praksē tas gadās reti, bet, lūk, notiek. Kopdzīve ar suni, un cilvēks zaudē savu cieņu, zaudē neiedomājamā rīcībā.
— Kas tagad notiks ar bērnu?
— Viņu atstās institūtā, ieliks spirtā un atstās mācībām studentiem.

Vakarā pēc nodarbībām es skrēju vakariņot uz mazu kafejnīcu pretī institūtam, izdzēru glāzi šokolādes ar putukrējumu, apēdu mazu bulciņu. Es zināju, ko man vajag pēc bada laika bērnības. Es sev nopirku neprātīgas krāsas golfenes, bet izmanījos par stipendiju aizsūtīt arī mammai paciņu ar ēdienu. Golfenes bija strīpainas — melnas ar sarkanu, kā redīss, toties vakaros kājām bija silti, un es pat lepojos ar tām, daudz nesaprazdama no skaistuma un piedienības. Dzīve pasniedza praktisko pusi.

Kursi bija īsi un drīz beidzās, un kopā ar tiem mana patstāvīgā dzīve svešajā pilsētā, beidzās izklaides, kino un dejas klubā, kas atradās kalniņā.

Drīz eksāmeni un — ardievu auditorija, skolotāji, kas iemācīja veikt potēšanu pret bakām. Bioloģijas institūtā mēs praksē redzējām, cik ilgi un mokoši gatavo vakcīnas. Kādas mokas cieš jauns teļš, šausmas, viņam iešļircina, pareizāk sakot, viņu inficē ar bakām, ievadot zem ādas vakcīnu. Pēc smagas slimības ar augstu temperatūru teļu novieto uz galda, pagriež uz muguras, norauj ādu un asiņainajā ķermenī ieberzē bakas. Pēc divām trim nedēļām dzīvnieka ķermenis nobriest, un teļu atkal novieto uz muguras, pārgriež kakla artērijas, nolaiž asinis. Es redzēju, kā laboratorijas darbinieki, vīrieši, karstās asinis lej krūzītēs un dzer. Viņi visi bija veselīgi, sarkanām sejām, jautri, norauj mirušā teļa nobriedušo, uzblīdušo ādu un iegūst bakas vakcīnu, sajaucot ar preparātiem, tad ievieto īpašos autoklāvos uz pusgadu. Vēl daudz laika paies, līdz to pārbaudīs pie dzīvniekiem, un tikai tad potēs cilvēkam, bērnam. Man ir žēl, ka drīz tas viss beigsies, es atkal atgriezīšos savā pierastajā pasaulē, kurā es jau diezgan biju cietusi ar savu ģimeni. Es agri kļūstu pieaugusi. To es jūtu gan ar prātu, gan ar savu briestošo ķermeni. Arvien biežāk es kaunīgi ķeru pie teju teju izsprukušajiem krūšu pauguriņiem — tas uztrauc, baida un priecē. Vecmamma teica — nesvilpo, citādi krūtis būs lielas. Bet man gribējās, lai tās izaugtu, un es slepeni gāju uz lieveņa — svilpoju.RL: Sakiet, bet vai vīrietis nav vajadzīgs?

Olga Aleksandrovna: Tagad vairs nē, laikam. Nu, pirmkārt, vecums… Klausieties, nu, astoņdesmit divi, cik tad var? Kurš vīrietis gribēs dzīvot ar veceni, kurai ir astoņdesmit divi, ko? (Smejas.) Večus es redzēt negribu, pat dzirdēt ne! Dzīve ir tik daudzveidīga, tik daudz ir interesanta, tik daudz emociju! Ienaidnieku man nav. Bet nu tādi dzērāji pie mums… Visa kāpņu telpa, bez gaismas dzīvo, bez kā… Pie manis nāk, es vienmēr kādu maizes gabalu atrodu. Bet te dzērāja, viņai ir piecdesmit, nestrādā un nekad nav strādājusi. Tikai dzer, vienmēr sēž un dzer. Visu dienu, un nepiedzeras! Nu, dzer viņi kaut kādu krutku. Lūk. Reizēm es viņai iedodu divdesmit santīmus. Atplaukst, aiziet, nopērk… Un sēž. Bet viņa ir kā enciklopēdija. Visus pazīst, visu par visiem zina. Bet viņas vecmammai ir deviņdesmit divi, skalda malku, kopj dārzu, iet uz pagrabu — brīnums, ne vecmamma! Mani arī viņa dievina, jo… Reiz bija tāds gadījums, es viņai lēti malku pārdevu, un mēs vispār draudzējamies, es viņai uz dzimšanas dienu dāvanas dāvinu, labas — jaunas bikses, vēl kaut ko. Viņi brīnās, jo viņi viens otram tā nedara, goda vārds. Lūk.

RL: Bet jūs no nāves nebaidāties?

Olga Aleksandrovna: Nē. Nebaidos. Ziniet, kāpēc? Jo es ilgi dzīvošu. Pēc plaukstas zinu. Un es jums gribu teikt, ka kaut kāds spēks mani tur, man vajag pabeigt savu darbu. Vēl gadus piecus, sešus man vajag, lai sakoncentrētos. Nu un es droši vien tos gadus arī nodzīvošu.

RL: Bet sakiet, vai jūs rakstāt ne sev? Domājat, ka kāds to izlasīs?

Olga Aleksandrovna: Jā. Ne sev. Es zināju, ka vajag, lai šito stāstu cilvēki zinātu. Lasītu. Ja to nodrukās, kā ir, tā nebūs sliktāk par Vējiem līdzi. Jo viss notiek uz šitās… politikas fona, vai ne?

RL: Bet kā jūs gribētu nosaukt savu grāmatu?

Olga Aleksandrovna: Oi. (Nopūšas.) Nezinu. Pārāk daudz… Slīpā sija. Dzīve kā slīpa sija. Sieva… Varētu nosaukt Trešais vīrs ar trīsdesmit astoto pantu… (Iesmejas.)

RL: Bet cik jums mūžā mīlas stāstu ir bijis?

Olga Aleksandrovna: Bija man, tātad, vīrs — ārsts, bija inženieris, lūk…

RL: Tie ir vīri?

Olga Aleksandrovna: Tie ir vīri. Bet mīļākos neesmu skaitījusi. (Smejas.) Un tur vēl šis tas. Vai jūs zināt, kā es apprecējos?

RL: Bet jūs taču vairākas reizes precējāties?

Olga Aleksandrovna: Jā. Bet es gribu pateikt, kā es vēl biju meitene, un kā man tas gadījās.Viņš atbrauca no robežsargu posteņa

(no rokraksta)

Vēl pirms šahtas iecirkņa priekšnieka parādīšanās es dzirdēju sarunu starp jaunām meitenēm un sievietēm — robežsargs, skaists un nav precējies, tāds jauks, sajūsmināti stāstīja Anfisa, kura nekādi nespēja sev atrast precinieku.

— Šķirtenis, — piebilda cita.
— No kurienes tu zini?
— Zinu.
— Tad jau precinieks.

Viņu šurp atsūtīja no tautas komisariāta, lai celtu ogļu ieguves līmeni. Mans darba galds atradās priekšā. Viņš pienāca pie manis.

— Esmu 3. iecirkņa priekšnieks, — viņš stādījās priekšā. — Aleksejs Ostrikovs, sveicināti, — viņš sasveicinājās ar visu grāmatvedību.
— Sveicināti, — visas ziņkārīgi uz viņu skatījās. Anfisa dziļi nopūtās. Meitenes smaidīja.
— Iepazīsimies.
— Olga Aleksandrovna, — es teicu un nosarku līdz ausīm.
— Tātad jūs atbildat par 3. iecirkni? Ļoti labi. Iedodiet man pēdējos darba uzdevumus.

Meitenes uzmanīgi klausījās. Es viņam iedevu darba uzdevumus un uzaicināju apsēsties pie mana galda, bet pati izgāju gaitenī, juzdama, kā manī viss aizdedzies. Vai patiešām viņš mani ir tā skāris? Viņš ir skaists, jā. Bet balss? Balss ir maiga, taču stingra. Bija viņā kaut kas, šis militāra cilvēka stingrums. Es atgriezos grāmatvedībā pēc kādām piecpadsmit minūtēm. Ostrikovs sēdēja pie galda un uzmanīgi pārbaudīja darba uzdevumus, izdarot kaut kādas atzīmes uz lapiņas. Meitenes klusu sačukstējās. Robežsarga cepure gulēja uz darba uzdevumu kaudzītes.

— Piedodiet, es tūlīt beigšu, — viņš teica un pasmaidīja, nozibinādams zelta zobu.
— Es aiziešu līdz kasei uz piecām minūtēm, nesteidzieties.

Kad es atgriezos, viņš atlika malā darba uzdevumus, piecēlās kājās.

— Paldies, — viņš teica.
— Lūdzu, — es spēru soli tuvāk galdam.

Ostrikovs jauki pasmaidīja.

— Nāciet šodien astoņos uz kino, es jau iepriekš nopirkšu biļetes, — viņš klusu nočukstēja un smaidīdams gāja uz durvīm.
— Uz redzēšanos, — viņš atvadījās.
— Ko viņš tev teica? — visas uzreiz metās man virsū.
— Teica — paldies.
— Bet kāpēc tu nosarki?

Es paraustīju plecus, lai gan iekšā man viss dega.

— Nevajag filozofēt, — tieši izkliedza pati skaistākā, nobriedušākā sieviete. — Es dzirdēju, viņš norunāja viņai tikšanos.
— Nefantazējiet, — es atbildēju neatskatīdamās. Es zināju, viņa bija saderējusi, ka pirmā satikšanās ar jauno iecirkņa priekšnieku būs viņai. Neiznāca, es gavilēju. Viņš uzaicināja mani uz kino. Bet vai patiešām es iešu?
— Nē, — es sev kategoriski noteicu, taču darbs krita ārā no rokām, cipari kaut kur peldēja. Es grozīju atskaites lapu sev priekšā, taču neko neskaitīju, vienkārši neko neredzēju, jo priekšā bija pirmā satikšanās ar pieaugušu vīrieti, kurš jau iepriekš bijis precējies un kuram ir četrus gadus vecs bērns.
— Paskat, kāda, — Anfisa nevarēja nomierināties, krāsodama savas milzīgās skaistās acis. Vispār man viņa patika, viņai bija uzkrītoša āriene, augstprātīga sejas izteiksme, gara, skaisti veidota seja. Es sapratu, ka strīdi starp sievietēm beidzas ar skumjām, bet man bija žēl zaudēt savu pirmās lomu. Anfisai tas bija trieciens, vienkārši viņa nevarēja pieļaut, ka es eju ar Alekseju uz kino, viņa man vairs nedos miera. “Klusā,” teiks, “klusā purvā velni mīt.”

Es sēdēju, zemu nolaidusi galvu. Tas bija pirmais uzaicinājums manos deviņpadsmit gados. Mani bija pārņēmušas dažādas domas — neviens taču vēl nebija nekur mani aicinājis, un pēkšņi? Bet es iešu uz tikšanos par spīti visiem! Vīrietim nebija vairāk par trīsdesmit, skaists un stalts. Es jutos nepārliecināta par sevi un dzinu prom domu par tikšanos, bet sirds? Sirds sauca mani iet par spīti visām, kas alka satikties ar viņu. Bet balss, tāda maiga balss viņam, uzstājīgi stingra.

— Es paņemšu biļetes un jūs gaidīšu.

Anfisa kaut ko pačukstēja draudzenei.

— Es neiešu, nomierinieties, — man gribējās viņām uzkliegt. Taču sev es atzinos, ka iešu, noteikti, līdz darba beigām citu domu man vairs nebija. Es negāju, bet lidoju mājup, domājot, kā sagatavoties, ko labāk uzvilkt. Tas bija tāds uztraukums, pirmais briesmīgais solis.

— Nē, nē, — es sev atkārtoju, bet pati mazgāju kājas, vilku tīru veļu, spēcīgi berzu seju.
— Kur tu tā posies? — pajautāja mamma, vērojot, cik rūpīgi es gatavojos.
— Es eju uz kino.
— Ar ko? — jautājums bija nevietā, melot es nevarēju.
— Nu? Mana pirmā satikšanās.
— Ar ko?
— Mammu, nevajag jautājumus.
— Sākas lietus, skaties, jau līst.
— Neuztraucies, māt.
— Labi, ej.

Es uzvilku savu labāko jauno rūtaino flaneļa kleitu, tāda bija ļoti modē. Tā viegli iekļāva manu tievo vidukli, man tajā bija viegli un mierīgi. Es paņēmu lietussargu.

Pārsteidzoši, kā es pa ceļam uz kinoteātri lidoju pāri nogāzei, gar krauju. Es nesastapu nevienu cilvēku. Bija tumšs. Gaismas, kas vienmēr dega pie kinoteātra, šodien nebija. Es uzlidoju verandā pie ieejas un, tā kā kinoteātris atradās virs kraujas, paskatījos lejup melnajā tukšumā caur sen izņemto stikla rāmi. Un šausmās notrīsēju, viena, tumsas un baiļu apņemta. Teātris nestrādāja. Tur lejā, bezdibeņa dibenā šalca upe.

— Labvakar, — Aleksejs maigi pieskārās manai rokai. Es nodrebēju.
— Labvakar, — es šausmās atbildēju. Vakars it nemaz nebija labs, lietus dauzīja jumtu.
— Par nožēlošanu, atvainojiet, kino šodien neatveda. Aiziesim pie manis, pasēdēsim, iedzersim tēju, iepazīsimies labāk, es jums parādīšu albumu ar fotogrāfijām. Nu, ko jūs? Aiziesim, tas nebūs ilgi, es jūs pavadīšu. Paklausīsimies mūziku, man ir pieņemams radiouztvērējs.

Viņš lēnām virzīja mani kalnā, tur aiz neliela pacēluma bija divas trīsstāvu mājas, ar lielām verandām, omulīgi ieslēpušās mežiņā — tur dzīvoja šahtas ierēdņi un atbildīgais personāls.

Aleksejs atslēdza durvis un mēs iegājām plašā divistabu dzīvoklī. Viņš uzreiz ieslēdza gaismu. Milzīgs logs uz verandu un balkonu, bet pa labi pusaizstiklotas durvis uz guļamistabu. Es atstāju pie durvīm atvērtu lietussargu, bet Aleksejs uzlika ūdeni tējai. Es centos apslēpt savu kautrīgumu. Dzīvoklī bija silts. Es apsēdos uz dīvāna malas, nezinot, kur paslēpt rokas, tās man traucēja.

— Jūs neuztraucieties, — viņš maigi teica. — Es tūlīt uzklāšu galdu.

Piebīdījis man lielu albumu, viņš teica, lai es apskatos.

— Tā ir cilvēka biogrāfija.

Es atvēru albumu, taču uztraukums bija tāds, ka es neko neredzēju.

— Kāpēc es esmu šeit? — manās smadzenēs dobji sitās jautājums. — Svešā dzīvoklī, naktī?

Es esmu pieaugusi, pēkšņi es nodomāju, un šo to zinu, un daudz ko esmu piedzīvojusi.

— Dzersim tēju, — viņš pabīdīja galdiņu ar uzkodām un pudeli sārtā vīna.
— Nu, vai atradāt fotogrāfijās mani?
— Nē, — es atzinos.
— Man gribas ar tevi iepazīties. Tu esi tik jauka, zilacaina un ļoti jauna. Cik jums gadu?
— Deviņpadsmit, — es atbildēju.
— Bet man ir divdesmit deviņi. Man aug dēls, viņam ir seši. Ar sievu mēs esam šķīrušies, jau trīs gadus. Es dienēju uz robežas un tagad, lūk, pēc tautas komisāra norīkojuma, man dod atpakaļ ogļrača specialitāti — es esmu beidzis Kalnu institūtu. Iedzersim, Olga, iedzersim no šīm kristāla glāzītēm, par mūsu tīro draudzību.
— Iedzersim, — es pasmaidīju un sajutu, ka sirds pārstājusi sisties no iepriekšējās nepatīkamās sajūtas.

Arī Aleksejs pasmaidīja. Es pacēlu glāzīti ar dzirkstošo vīnu un iesmējos.

— Tā ir mana pirmā glāzīte.
— Vai patiešām? Lieliski. Apsveicu ar jaunas sajūtas dzimšanu. Vai varu tevi saukt uz “tu”?

Es pamāju. Es klausījos viņa stāstā par robežu, un man gribējās klausīties viņa balsī. Smaids atsedza zelta zoba spīdumu un ļoti piestāvēja viņa lūpām. Viņš ir skaists un jauks, es secināju. Viņš tik maigi skatās man sejā, tas mani bezgalīgi mulsināja, un mana seja pietvīka karstā sārtumā.

— Iedzersim vēl pa glāzītei! Jūs esat tik skaista, Oldziņ, sārtā sejiņa, kā ziediņš, precīzāk, kā pumpuriņš.

Klusu spēlēja mūzika, mēs iedzērām, viņš paņēma manu roku un mēs sākām dejot, pēc tam mēs dzērām tēju ar konfektēm.

— Četros no rīta man jāved maiņa uz šahtu, un tad es tevi, Olga, pavadīšu mājās, labi?
— Jā.

Man bija tik labi, ka iet projām siltajā naktī negribējās. Aiz balkona bija tumšs, tik tumšs, kā mēdz būt tikai kalnos vai Abhāzijā, un vēl arī pie Melnās jūras, kad debesīs nav zvaigžņu. Es piegāju pie tilla, kas bija priekšā stikla durvīm uz verandu.

— Tūlīt atvēršu, — krītošais lietus bungāja pa jumtu un tā straumes krita uz balkona.
— Ai, kāds lietus! Jums labāk šodien neiet mājās, — Aleksejs stāvēja man līdzās un es dzirdēja viņa sirds pukstus. Siltums plūda no viņa baltā krekla, kas gandrīz vai skāra manu muguru.
— Vai drīkst jūs noskūpstīt, — viņš saņēma mani aiz pleciem un pagrieza pret sevi. Es instinktīvi spēru soli sāņus, saglabādama atmiņā viņa vēlēšanos.
— Skūpsts, skūpsts, — es nedzirdami atkārtoju. Vienu vienīgu reizi, kad man bija 16 gadu, es gulēju, aizklājusi seju ar avīzi no saules, ienāca klasesbiedrs, kurš jau strādāja pie sava tēva elektrostacijā, kas apgaismoja kolhozu, pēkšņi pieliecās un noskūpstīja mani caur avīzi. Es pielēcu kājās un sāku rūgti raudāt. Kāpēc? No pārsteiguma? Vai…?

Bet tagad manā priekšā bija vīrietis spēka plaukumā, stiprs un skaists, kurš neatvairāmi vilka mani pie sevis. Lietus beidzās, mēs bez vārdiem stāvējām līdzās, klusu piespiedušies viens pie otra tumsā.

Un pēkšņi milzīgs mēness izlauzās no lietus mākoņiem, apspīdot istabu un pārvēršot to fantastiskā pasaulē.

Aleksejs stāvēja manā priekšā uz ceļiem, glāstīja un skūpstīja manas kājas un kaut ko karsti man teica. Viņa acis mirdzēja sudrabainā spīdumā, apburot manu uzmanību un prātu. Pēkšņi es bez elpas klusi noslīdēju uz grīdas viņam līdzās. Aleksejs saudzīgi paņēma mani rokās un nesa. Es aptvēra viņa kaklu ar rokām un tagad viņa karstās lūpas mani apdedzināja ar tādu strāvu, ka es iekliedzos, pamirusi, tagad jau apziņas dziļumos gaidot kaut ko vairāk. Mans ķermenis atlaidās. Aleksejs nolika mani gultā, steidzīgi rāva nost no manis apģērbu, karsti un ilgi mani skūpstot. Tagad viņš skūpstīja mani visu, pieskardamies ar lūpām krūtīm. Es visa locījos, mans ķermenis trīcēja un sitās, bet rokas spieda viņu pie sevis. Es vaidēju. Es gaidīju, gaidīju, mani mocīja mana ķermeņa apbrīnojamā nepacietība. Un pēkšņi es skaļi iekliedzos, tik skaļi, ka pati nobijos. Taču manas lūpas, mana seja bija nepazīstama, nepiedzīvota pirmās mīlas kaisles plūstošā viļņa varā.

Es vaidēju, plosīju viņa ķermeni, sviedu savu ķermeni visā garumā un atkal sarāvos no dedzinošu sāpju un salduma priecējošās sajūtas, aizmirsusi visu un visus. Ak Dievs, kas tās par jūtām! Es plosījos, spiežot viņu savos apkampienos. — Mīļais, mīļais, — es atkārtoju, ne sekundi viņu neatlaižot. Pārgurusi, laimīga es tiecos pie viņa, mana pirmā, uz laiku laikiem tuvā cilvēka, kas manī radīja tik daudz noslēpumainu jūtu, šīs dievišķās dabas jūtas, šīs miesas svētlaimes jūtas. Es skūpstīju viņu bez apstājas, spiežoties pie spēcīgā, sportiskā ķermeņa, ar roku uzgrūžoties viņa stiprajai, vingrajai būtībai, priecīgi smejoties, sakampu viņu, gatava kliegt no neprātīgās laimes, kas pirmo reizi bija atnākusi pie manis.

— Nāc pie manis par sievu? Nāksi?

Nezinu, es visa degu, un tas, ko es jutu, bija vairāk par solījumiem un zvērestiem.

— Es tevi mīlu, es tevi nevienam neatdošu.

Es kusu viņa vārdos, rokas izmetusi plati, ar kājām savilku mitros palagus.

— Es tūlīt paņemšu citus palagus.

Es piecēlos, apsēdos nelielā krēslā, viņš uzklāja citus palagus. Bet manas rokas viņu ķēra, es piekļāvos viņam vēl un vēl, vēloties iegūt visu viņa būtni.

— Nāc pie manis, — es viņu saucu. Viņš smējās, viņa mute skaisti atvērās, padarot viņa smaidu apburošu, taisnais deguns piestāvēja viņa sejai, liekot tai izskatīties pievilcīgai un mīļai. Jā, es viņu patlaban mīlu, briesmīgi, stipri, vēl nesaprotot savu ķermeni, kāpēc tas raustās, tikko mīļotais uzliek roku man uz vēdera vai noglāsta.
— Oļeņka, es nekad negaidīju, ka tu tagad esi ļoti ļoti kaislīga sieviete. Oļeņka, es iemīlēju tevi no pirmā skatiena. Atpūties, es aiziešu aizvedīšu maiņu uz šahtu un uzreiz būšu atpakaļ, — viņš teica un mani maigi maigi noskūpstīja. Kā bērnu. Protams, es biju bērns, salīdzinājumā ar viņa pieredzi un gadiem.
— Neej pie telefona, es drīz atgriezīšos.
— Labi, — es dzirdēju, kā viņš aizslēdz durvis. Iegrimusi saldā maigumā, es aizmigu. Es gulēju, kad atskanēja skaļš telefona zvans. Reizi, vēl reizi, bezgalīgi.
— Nē, neej, — es sev teicu, uzliekot uz galvas spilvenu.

Beidzot zvanīšana mitējās. Bet gulēt es vairs nevarēju. Kaut kas kā mežģīnes ietina manas domas. — Mīļais mans, mīļotais. — Es nevarēju domāt citādi. — Tu būsi mana sieva. — Protams, būšu. Uz mūžu. Vai gan iespējama vēl kaut kad tāda svētlaime? Mīlas.

Es izdzirdu, kā slēdz durvis. Aleksejs! Atnācis!

— Atnācis, — manī viss priecīgi kliedza, es gribēju gultā lēkt kājās, mesties viņam pretī, apkampt un atkal. Ak, Dievs! Bet es nepielēcu kājās un nemetos viņam ap kaklu. Istabā ienāca divas sievietes, palaižot pa priekšu zēnu. Jaunākā, melniem matiem, pēkšņi iekliedzās un sāka vilkt zēnu ārā no istabas, un arī otra bez vārdiem izskrēja gaitenī, bija dzirdama atslēgu žvadzoņa. Prom.

— Sieva atbraukusi, — es sev mierīgi teicu. — Protams, sieva un dēls. Ko darīt? Gaidīt mīļoto? Ha, ha, — es skaļi histēriski iesmējos. — Celies, tas nav tev! Pateicos liktenim par dzīvi, ka es esmu jutusi kaut ko, ko neaizmirst uz mūžu. Es esmu mīlēta un mīlējusi, jā, mīlējusi, vai tad bez mīlestības var būt laime? “Esi mana sieva!” — Pēkšņi man no acīm izsprāga asaras. Es raudāju, par ko, es neapjēdzu. Vai patiešām laime ir tik īsa? Un jau ir par to jāsamaksā?

Es apģērbos, atvēru balkonu, atkal lija lietus kā no spaiņiem, no 3. stāva rēgojās melns bezdibenis, tas bija tumšs un nezināms. Vējiņš raustīja aizkaru, acīs sitās lietus lāses. Es paķēru palagus, sasēju tos citu pie cita — noderēja mācības Sočos, siet jūrnieku mezglus. O, kā noderēja mācības! Es sasēju visus, ko atradu, un arī tos, ko Aleksejs bija nomainījis. Es sasēju palagu galus, nolēmu, ka pietiks, piesēju pie balkona, un bez pārdomām un bailēm — es atskatījos, vējiņš sita, raustīja un plandīja aizkaru istabā, pēc tam paskatījos melnajā bezdibenī, nebija saprotams, kas mani tur lejā gaida — sāku laisties lejup, kājām apžņaugusi paštaisīto glābjošo virvi.

Tā es kļuvu par sievieti. Bet es kļuvu par īstu sievieti! Viņš bija ļoti nopietns, spēcīgs vīrietis, kurš zināja, ko darīt ar jaunu cilvēku. Un viņš mani padarīja par īstu sievieti. Viss. Iedzersim?

RL: Atvainojiet, pēc pirmā bērna, kas nomira, jums vairs nebija bērnu?

Olga Aleksandrovna: Nē, nekad. Kad es dzemdēju, apbrīnojami — es biju uz robežas —, bija ļoti grūtas dzemdības, visi ārsti teica… Domāja, dvīņi! Jo es Mongolijā ēdu galvenokārt gaļu. Šodien arī mīlu ēst gaļu, vairāk neko citu tā… Šņabi mazliet iedzeru, bet ēdu — gaļu, gaļu, kūpinātu vai ko citu…

Tad, lūk, saprotiet, kas iznāca. Dzemdības bija smagas. Vārdu sakot, es gāju uz viskautkurieni, dzēsu nost gaismu… Divi mani vilka, jo es pati nevarēju… Pēc tam es rāvos, kā spēju, bet tad teicu — vediet mani uz pilsētu, jūs man nekādi nevarat palīdzēt. Viņi aizgāja uz kara daļu un atveda man šito… Kā to sauc, kas zirgus?(Smejas.) Nu, veterināru. (Smejas.) Un viņš izdarīja tā, ka nebija nekādu plīsumu — labi pieņēma dzemdības. Pieci ar pus kilogrami bija dēls. Viņš nodzīvoja divus gadus, tad es viņu apglabāju. Jā, un tas ārsts man teica — jums bērnu vairāk nebūs. Viņi, veterināri, skatās — vai lopi vēl daudzreiz atnesīsies vai ne, un viņš man arī to noteica, laikam jau kā tādam lopam… Pēc tam es to teicu ārstiem, bet neviens neticēja.

Ielēji? Ēd! Speķis ir no Latgales, brīnišķīgs — tādu jūs vēl neesat ēduši! Nu, būtu sev mazliet ielējuši, nedrīkst tā. Lūk, tādas tās lietas. Iedzer! Ēd to… ikrus. O! Visu neizdzēri! Fū… Oi, stiprs…

RL: Sakiet, Olga Aleksandrovna, kas sievietes dzīvē ir galvenais?

Olga Aleksandrovna: (Bez apdomāšanās.) Mīlestība. Mī-les-tī-ba. Un vēl — sieviete nedrīkst dzīvot tikai ar problēmām. Ja pati nevari, neprasi no vīra, lai viņš tevi nodrošina. Vēl cilvēkam ir arī garīgā pasaule… Ir jādomā par to cilvēku — ko viņš domā, kas viņš ir — tavs vīrs? Vai viņam noteikti jāstrādā kā ēzelim, lai tev sagādātu pilnīgu labklājību? Kāpēc jāpiebāž smadzenes ar to, ka vajag šito un vajag to? Nu, divas kleitas, nu, trīs, tev ir… Man tikpat kā nav, nu, vienu kostīmu nopirku skaistu… Viss. Jauni zābaki ir, kaut kādas vēl lupatas. Pats nepieciešamākais. Ja? Zeltu, kas man bija, visu atdāvināju. Uz kādām kāzām, vai tā… Noņemu — še! Un viss. Kam dāvināju zeltu, visi dzīvo kopā, nešķiras. Bet man nekā nav. Un viss, brīvi dzīvoju. Lūk, tā. Tā ka — mīlestība.

RL: Sakiet, kuras ir jūsu mīļākās grāmatas?

Olga Aleksandrovna: Kādas mīļākās? — Redzat?

RL: Klusā Dona?

Olga Aleksandrovna: Klusā Dona, jā. Bet man jāsaka, ka lasījusi es esmu daudz. Es mācījos latīņu valodu, sengrieķu literatūru. Lūk. Arī seno, tā teikt, literatūru lasīju. Lasīju dzejoļus romiešu visādus… Es taču mācījos Maskavā, Vēstures un filoloģijas fakultātē! Tā ka nācās. Puškina dzejoļus mīlēju. Mīlēju! Vēl arī Majakovski. Un Demjanu Bedniju. Kad lasu Demjanu Bedniju… kad man te mazu operāciju taisīja, un es gulēju uz šitās… un ārsti domāja, ka būs vēzis. Un es saku: “Griez, ja ir vēzis, vienalga, griez! Ja nāve, tad nāve, pat interesanti! Uz priekšu!” Viņš saka — jāgriež bez narkozes. Es saku: “Griez! Bet kas man jādara?” Saka: “Ko gribi, to dari.” Es saku: “Es lasīšu dzejoļus, labi?” Viņš: “Labi!” Un tad es skaitīju šito pašu Demjanu Bedniju, gandrīz vai visa slimnīca sanāca. Es… šausmīgi sāpēja… bet es viņam: “Griežas, griežas, griežas, griežas…” Visi sāka nākt klausīties! “Dzelzs ķēžu posmiem rakstu…” (Smejas.) “Papēži iet, iet, iet, iet…”Mācības Maskavas Valsts universitātē

(no rokraksta)

Laiks skrien ātri, jau klāt bija mācības MVU. Maniem paziņām bija produkti, inženieris no komandējuma Kubaņā atveda veselu lielu kannu ar kausētu sviestu. Mēs dzīvojām labi, viņi uzskatīja mani par ģimenes locekli.

Drīz es atradu jaunu iespēju saņemt lielu naudu. Es nemaz nezināju, ka man ir tādas komerciālas spējas.

Man no vīra bija atestāts, naudu es saņēmu kara komisariātā, bet vēl, pērkot dārgas mantas, pienācās divdesmit procentu atlaide. Bija karš, bet cilvēki pirka dārgas mantas. Universālveikalā cilvēki pirka kažokus, apavus. Kažoks maksāja 5000 rubļu, bet atlaide bija 1000 rubļu. Es piedāvāju savu atestātu pircējai, viņa man atdeva 500 rubļu, bet reizēm atstāja visu tūkstoti. No universālveikala es reizēm pārrados ar apaļu summiņu. Kādas tur vairs mācības? Es varēju atļauties ēst Eskimo par 25 rubļiem gabalā, varēju izdzert karstu šokolādi bufetē, varēju pusdienot restorānā Eiropa un iedzert 100 gramus degvīna. Operteātris bija kaut kas burvīgs manai dvēselei. Klausoties operu Rigoleto, es nonācu tādā dvēseliskā ekstāzē, ka gandrīz kliedzu: “Atdodiet viņam meitu!” Hipodroms, peldēšanās Himkos, dažādas sacensības — viss mani pārsteidza, sirdij patika, parks Sokoļņiki vai turpat aiz Krimas tilta — viss, kas bija interesanti, — viss mani saistīja. Eksāmenus par 2. kursu es noliku, izņemot marksisma un komunisma vēsturi. Jautājums nebija sarežģīts, taču galvā pat nebija vārdu, angliski man ieskaiti ielika mans žēlīgais repetitors, viņš bija mūsu pasniedzējs.

Un tā, par spīti “astei”, es pārgāju uz 3. kursu. Es daudz lasīju, sēdēju bibliotēkā, taču universālveikals mani vilināja, vilka pie sevis katru dienu kā uz darbu. Nauda, nauda. Es nopirku sev nepieciešamo; ziemas mēteli ar apkakli no rudas caunas, tādu pašu vieglu pūkainu cepuri un izskatījos ne sliktāk par maskavietēm. Mani uzrunāja vīrieši, kaut kur aicināja, ielūdza, gāja pakaļ, taču šis jautājums no manas puses bija neatbildēts. Acīmredzot mana mīlestība, ciešanas un bērna nāve man lika būt vienaldzīgai pret vīriešiem. Nesen galvenajā pastā es biju saņēmusi vēstuli no Jurija. Viņš karoja Ļeņingradas frontē. Viņš bija ļoti priecīgs, ka es esmu iestājusies MVU. Lūdza atsūtīt dažas lekcijas viņam uz fronti. Es viņam aizsūtīju lekcijas, taču par atgriešanos pēc kara pie viņa es nesapņoju, lai gan mīlēju tikai viņu vienu. Man vienmēr bija rozā seja, jautrs skatiens, un daudziem šķita, ka tas kaut ko sola, taču es stingri zināju — cilvēki kļūdās. Bet no komplimentiem vaigi uzliesmoja ugunī. Reiz metro vagonā jauns cilvēks izvilka cigareti un, pieliecies pie manis, klusi pajautāja: “Atļausiet piesmēķēt no jūsu vaidziņa?” Es zināju par sevi, ka patīku vīriešiem, viņi bija tik laipni pret mani. Taču zināju, ka neaizraujos ar viņiem. Es sāku ievērot, ka inženieris, ar kuru es dzīvoju vienā dzīvoklī, arvien ciešāk sāk uz mani skatīties. Reiz, atgriezusies no nodarbībām, es ieraudzīju, ka uz dīvāna guļ Vitālijs, kurš bija atgriezies no komandējuma. Taču naktī es pamodos no viņa roku pieskāriena. Es pietrūkos augšā: “Jūs ko?” “Klusāk, klusāk,” viņš čukstēja un rāva man nost apģērbu. Es viņam iedevu kārtīgu pļauku un ātri apģērbos. “Nu un ej,” viņš nikni noteica, “iedomājies…” Mantu nebija daudz, es tās savācu un aizgāju pirmsrīta miglā.RL: Sakiet, kā jūs izturējāties pret Padomju Savienības sabrukumu?

Olga Aleksandrovna: Es mīlu Padomju Savienību. Mīlu. Es mīlu savu dzimteni. Taču man šķiet… ka sabrukums bija taisnīgs. Ziniet, kāpēc? Katra maza valsts tagad dzīvo patstāvīgi. Grūti? Bet vairs nav tā varas grābiena. Droši vien visām tautām ir labāk. Bet ir jau arī tā — nesapratīsi, kas kur notiek. Kaut vai Ukrainā vai Baltkrievijā… Tā ka es mīlu savu dzimteni. Jums droši vien nepatiks mana dzeja, bet es nolasīšu:

Живу в чужой стране я,
Зовется страна Латвия.
Верни меня, Россия,
Верни в свои объятья!

Я землю мать родную,
Где спят отцы и деды,
Возьму в свою ладонь
И отведу все беды.

Верни меня, Россия,
Под кров зеленых кленов,
Безбрежных хлебных пашен,
Праздничных водоемов!

Верни меня, Россия,
Среди чужих мне больно.
Верни меня, Россия,
Привыкла жить я вольно.[2. Es dzīvoju svešā zemē,/ Zeme saucas Latvija./ Ņem mani atpakaļ, Krievija,/ Ņem mani savos apskāvienos!/ Es zemi, māti dzimto, /Kur dus tēvi un vectēvi,/ Paņemšu savā plaukstā/ Un novērsīšu visas nelaimes./ Ņem mani atpakaļ, Krievija,/ Zem zaļo kļavu jumta,/ Bezgalīgajiem labības tīrumiem,/ Svētku ūdenstilpnēm!/ Ņem mani atpakaļ, Krievija,/Svešo vidū man sāp./ Ņem mani atpakaļ, Krievija,/ Esmu radusi dzīvot brīvi. (Parinde no krievu valodas)]

Tagad es neesmu ne pilsone, nekā, ne vēlēšanas… Pirmās vēlēšanas taču mēs visi taisījām — krievi un nekrievi, bet tagad — nē, nekā nav! Dzeja… un dvēsele!

RL: Bet jūs taču teicāt, ka labi dzīvojat?

Olga Aleksandrovna: Labi.

RL: Bet kā tad pietrūkst?

Olga Aleksandrovna: Brīvības.

RL: Ar ko jūs kopā atzīmējat svētkus?

Olga Aleksandrovna: Nu, ar tiem latviešiem: ar Ņinu un to… Ļaļu… viņu sauc kaut kā citādi, bet es viņu saucu krieviski — Ļaļa. Mēs sagaidījām… Vienreiz Juglā. Vienreiz laukos. Bet pie tā… šite… pie pieminekļa es neeju. Es neeju. Nu labi, viss, iedzersim! Pie Dieva viņus visus, visus politiķus!Šķiršanās no invalīda Vaņas

(no rokraksta)

— Vaņa, saproti, es gribu sajust un piedzīvot, ko nozīmē — “izdzīts no dzimtās zemes”.
— Oļa, Oļa, varbūt viņš ir neprātīgi skaists?
Es iesmējos. — Viņš ir skaists dvēselē, tu redzēsi… Viņš atnāks.
— Uz šejieni?
— Protams. Cilvēki ar vienādām dvēselēm — uz viņiem iedarbojas pievilkšanās spēks.
— Viņš atnāks uz šejieni pēc tevis? Kad?
— Nu, droši vien šodien.
— Nu, zini ko, — Ivans pat piecēlās no krēsla. — Un tu aiziesi ar viņu? Šodien aiziesi?
— Nu, neuzdod tādus jautājumus. Saproti mani pareizi. Es sev dodu iespēju uz daudziem gadiem. Un tici man, tas nav viegli. Tu zini, ka es pret tevi izturos ar maigumu, Vaņečka.
— Tici man, ar to ir par maz. Mīlestība, ticība, maigums, ticība dzīvei…
— Zini, tev arī būs iespēja. Atradīsi sievieti, viņu tagad pēc kara ir tik daudz vientuļu, viņa dzemdēs tev bērnu, tā ir tavas dzīves jēga, tas, ko es tev nekad nedošu, bet bez bērniem dzīve ir tukša. Man ir vajadzīga dvēseļu garīgā radniecība, tādēļ es aizeju. Jo priekš kam gan ir radīts cilvēks? Kas esi tu? Kas esmu es? Kādēļ mums dota neauglīga dzīve? Es personīgi vēl gribu paciest, es gribu dalīt likteņa smago netaisnību pret nevainīgu cilvēku.
— Vai viņš ir precējies? — pēkšņi ieprasījās Ivans.
— Šķiet, ka jā.
— Ko nozīmē — “jā”? Vai tu esi pavisam sajukusi? Olga, atjēdzies, es tevi nesaprotu.
— Viņam ir sieva. Viņš viņai devis izglītību, viņa ir akušiere, bet viņš ir tik tālu no tā, lai viņa taisītu abortus sievietēm mājās, teiksim, par naudu. Tas ir bīstami, taču viņu nav iespējams atturēt, pārliecināt, ka tas var beigties ar cietumu. — Viņš ir tikpat tālu no tikumības jēdziena kā es vai tu, — man gribējās teikt.
— Es viņu nositīšu, — pēkšņi iekliedzās Ivans. — Man tagad ir vienalga, man ir neinteresanti dzīvot bez tevis.RL: Sakiet, kā paiet jūsu diena?

Olga Aleksandrovna: Nu, pirmkārt, lai uzrakstītu vienu lapu, vajadzīga stunda. No abām pusēm. Es ceļos piecos no rīta. Reizēm pussešos. Atveru logu. Septiņos es ēdu brokastis. Dzeru kafiju, apēdu kaut ko garšīgu, mazliet. Cukuru es nelietoju. Man ir diabēts, ir arī šitas, spiediens, acis, tomēr… Iedzeru no rīta zāles. Tad es izeju ārā. Nu, kur iet — uz tirgu! Tur ir augļi par astoņdesmit santīmiem, bet ir arī par desmit. Tie paši, varbūt mazliet šur tur miziņa iebojājusies. Par pieciem latiem — ja tikko bijusi pensija — esmu nopirkusi, un es visu pierakstu — gaļa maksā tik, siers — tik, sviests — tik… Sviestu obligāti puskilogramu ņemu, maizi… Ņemu dārzeņus. Tie ir ļoti lēti. Ņemu kabačus, šito… bietes, sīpolus, kartupeļus… Gaļu pērku par pusotru latu, un man pietiek divām… nedēļai.

Nu, es atnāku… Atnesu produktus, pierakstu, ko esmu nopirkusi… Nodomāju — vēl tā nav, tā… Labi, nākošreiz! Gatavoju pusdienas. Pirmais ir obligāti… ar gaļu. Mīlu… skābu kāpostu zupu… man ir putraimi visādi… Mazliet pieliek klāt — sveiki! Tev jau ir pirmais ar kaut ko. Kafiju dzeru labu. Noteikti ņemu bundžā pienu, bez cukura. Trīsdesmit astoņus santīmus maksā, bet es ņemu par trīsdesmit — lūk, tie paši lietuvieši! Viņi pārdod lētāk, lai latvieši ietu bojā! Jā.

Naktī es guļu kā… Cieši, cieši. Bez zālēm, bez kā — es guļu normāli. Tā, tad es sēžos strādāt. Ja kaut kas normāls ir… ja kā šodien es esmu palaidusi garām filmu, tad pusdesmitos paskatos. Šitā, nu tāda, tīri bābiska, kaut kāda Karstā sirds vai kā tur… Citu neko neskatos, tikai pēdējās ziņas un to, kā sauc, Bez tabu.

Deviņos es jau guļu. Man jau vairs nav nekāda spēka. Tā ka deviņos manis jau vairs nav. Piecos, sešos es ceļos. Un viss sākas no gala. Noteikti rakstu… Trīs lapas dienā obligāti, citādi es palieku slima. Reizēm es… pēc pusdienām, kad pamostos… Lūk, uzrakstu traļļaļā… Zāles arī man ir divas reizes dienā… Deviņos manis jau vairs nav. Pussešos es, protams, jau esmu kājās, eju uz tualeti, pēc tam dzeru kafiju, un tā tās lietas notiek. Tāds stāsts!

RL: Vai jūs kādreiz pateicaties Dievam?

Olga Aleksandrovna: Pateicos.

RL: Par ko?

Olga Aleksandrovna: Par to, ka viņš man šodien devis jaunu dienu — paldies Dievam, slava tev, Kungs. Atkal esmu dzīva, atkal priecājos, atkal varu dziedāt dziesmas. Iet aukstā dušā, tieši no krāna, es sev ar krūzīti — aiii! — pāri mugurkaulam, norīvējos, plika te paskraidu, neviens mani neredz, neviens nedzird, neviens man nezvana un pie manis nenāk. Viss. Norīvējos, pasēžu vai paguļu, atveru logu un paelpoju, padzeru kafiju, atkal sākas dzīve — ej, kurp vēlies! Pēkšņi sagribas uz jūru. Bez maksas braucu līdz Imantai, tur 46 santīmi līdz Bulduriem un atpakaļ. Pastaigāju, patarkšķu ar cilvēkiem — tur tik daudz cilvēku…

Nu tad iedzersim!

RL: Ziniet, pēdējo… Varbūt…

Olga Aleksandrovna: Labi! Negribas no jums šķirties!

RL: Nu, ko lai dara! Vienalga nāksies.

Olga Aleksandrovna: Nāksies. Tā, paklausieties… (Sāk skaitīt dzeju par savu tanti Annu.)

Sagatavoja Ieva Puķe un Uldis Tīrons