Topless keffiyeh

28. jūnijā notika vēl viena no tām daudzajām homoseksuālistu pašapliecināšanās parādēm, kas līdztekus seno dionīsisko karnevālu rekonstrukcijai pēdējā laikā aizvien biežāk sākušas diktēt jaunus līksmības un izlaidības standartus jomā, ko līdz šim esam uzskatījuši par sociāli pieļaujamo, tas ir, uz ielas notiekošo. Šī parāde notika Telavivas ielās, un ziņu aģentūras fotogrāfijā redzamā meitene, kas redakcijas simpātiju rezultātā nokļuvusi uz RL vāka, ir ebrejiete. Vienlaikus viņa ir lezbiete, kas pieprasa sev ne vairāk ne mazāk, bet tiesības mīlēt tā, kā mīlēt gribas, nevis tā, kā rakstīts. Vienlaikus viņa ir pacifiste, kas protestē pret savas tautas un savas valsts veikto palestīniešu teritoriju okupāciju. Seju paslēpusi tradicionālajā arābu keffiyeh lakatā, bet atkailinājusi krūtis, uz kurām uzzīmēts mērķis.

Izaicinājums ir acīmredzams. Šaujiet, farizeji! Šaujiet, rakstu tulkotāji! Šaujiet, Mossad kaujinieki, it īpaši, šaujiet tie, kuri paši bez grēka! Sabiedrība, kas jau Mozus trešās grāmatas laikos uzsāka taisnu cīņu ar homoseksuālismu un apkārtējo zemju iedzīvotājiem, kultūra, kas pārdzīvojusi vienu no necilvēcīgākajiem genocidālajiem eksperimentiem pasaules nelietību vēsturē, ir atspoguļojusies pati savā 21. gadsimta spogulī, pareizāk sakot — divās tumšās, mirdzošās, mīlas un naida pilnās acīs. Un šīs, gadu tūkstošiem ilgi pieaugušās acis mūsu fotogrāfijā pretstatītas divām meitenīgi neskartām un naivām krūtīm, kas joprojām “kā briežu dvīņi lilijās ganās.” Kāpēc te krūtis? Kāpēc te vīnogu ķekari?

Kāpēc laikmetā, kad kailums arvien brīvāk ir redzams uz ielu stūriem un datoru ekrāniem, atkailinātas krūtis joprojām nozīmē protestu, sacelšanos un agresiju? Kāpēc jāizģērbjas, lai iebilstu pret smirdīgu kažokzvēru nogalināšanu? Kāpēc pret vēršu cīņām jāprotestē kā no mātes miesām nākušam? Kāpēc, lai nosodītu siltumnīcas efektu, puspasaulei jādara zināmas sava organisma intīmās detaļas? Kāpēc jānovelk bikses, lai parādītu savu attieksmi pret Pasaules Tirdzniecības organizācijas vai Pasaules Bankas kārtējām garlaicīgajām kopsapulcēm? Kāpēc plikam jāielec futbollaukumā vai tenisa kortā, lai pierādītu, ka tava pasaulīgā miesa ir satelīttelevīziju tiešraides vērta? Šajos jautājumos nav ne miņas no viltotas svētulības. Mani, tāpat kā daudzus citus, mulsina nūdistu pludmales principu ieviešana sociālā diskursa jautājumu risināšanā, taču es nespēju noliegt vai atteikt miesas kailumam pienākošos spēku un valdzinājumu.

Kas noticis ar miesu divu pēdējo gadsimtu mijā? Intimitāte, kas ilgu laiku bijusi seksualitātes un juteklības pēdējais bastions, strauji zaudē savas pozīcijas. Aktu bildītes no žurnāla Für Dich, kas bērnībā spēja samulsināt mani uz vairākām dienām, manu dēlu droši vien atstātu vienaldzīgu. Viņš ir redzējis seriāla Sekss un lielpilsēta jaunāko sēriju.

Kad Ežēns Delakruā 1830. gadā gleznoja visās pasaules mākslas vēstures grāmatās iekļuvušo gleznu Brīvība uz barikādēm, viņa mērķis nebija dokumentāla precizitāte. Brīvības rokās plīvojošās trīs krāsas bija tieši tāda pati metafora kā viņas atkailinātās krūtis. Atbrīvošanās no korsetes spiediena deva jaunu elpu un kārdinājumu dzīvot, kā tīk. Ne tikai sievietēm. Sadedzināto līķu un grāmatu dūmi lika atpogāt apkaklīti ne vienam vien brīvības cīnītājam. Bet kurā tur Amerikas štatā nupat aizliedza topless automazgātājas kā sabiedrisko kārtību traucējošas? Ir kaut kas bīstams šādu enerģētisko centru atvēršanā. No kā tik ļoti baidās vecās labās kārtības uzturētāji? Taču ne jau no pārlieki uzbudinātiem autovadītājiem? No autovadītāju frustrētajām sievām, kurām neizdodas sagaidīt vīrus pārnākam mājās? Ir vēl kāds slavens tēls, neliela māla figūriņa no Krētas vai kādas citas tikpat senas salas. Neatpazīstama dieviete, dzīvām čūskām četrās rokās un kailām krūtīm. Nevis pati kaila, nē, bet tieši tādu dekoltē, lai krūtis būtu tālu priekšā dvēselei un sirdij. “Es esmu mūris un krūtis manas kā torņi...” teiktu Vecās derības autori. Aizsargvalnis. Fortifikācija pasaules prastuma un banalitātes priekšā. Un arhetipisks motīvs — filmā par Ostinu Pauersu meitenes-pavedējas-roboti šauj nevis ar acīm vai rokām, bet krūtīm. Siltie ieroči, kā dziedāja bītli.

Bet varbūt krūšu atkailināšana jāuztver literāri — kā jebkurš seksuāli agresīvs lamuvārds? Tā teikt, es tev parādu savas krūtis, tātad tu manās acīs esi niecīgs kā zīdainis. Es tev mātes vietā! Zini savu vietu! Tev vēl augt un augt! Nobriedušas, pieredzējušas krūtis kalpo par sociālas hierarhijas (matriarhālas?) atšķirības zīmi? Kurš jūtas neērtāk — vīrietis, kas saredz sārtus krūšu ķekarus spraucoties ārā no vasarīgas blūzītes pieticīgā tīklojuma, vai ikdienas gaitās nākusi meitene, kuras tradicionālās formas kāri vēro pretīmnākošie acu tūkstoši? Ar katru jaunu vasaras sezonu šī senā cīņas māksla rod jaunus upurus un apgūst jaunus meistartrikus.

No citas puses raugoties, tik lokāls kailums var arī nebūt saistīts ar noteikta dzimuma uztveres īpatnībām. Galu galā, pārplēst kreklu uz krūtīm pirms izšķirošā kautiņa nozīmēja riskēt līdz galam. Tas nav vis tikai nomest cimdu pretiniekam pie kājām. Krekls pušu — man vairs nav ko zaudēt! Man vairs nav ko slēpt! Es izeju godīgā ringā! Ādas apzinātais trauslums liek atcerēties reiz lasīto par cilvēka embrija veidošanās gaitu — šūnas, no kurām veidosies epitēlijs, ir tās pašas, no kurām veidosies centrālā nervu sistēma, tātad ir kaut kas, kas saista domāšanu un pieskaršanos. Uztveri un refleksiju.

Un tad vēl tas mērķis uz krūtīm. Šāvēju brigāde, ja vien tā ir profesionāla, tēmē sirdī. Nošaušanai lemtais, ja vien tas ir drosmīgs cilvēks, skatās nāvei acīs un novelk kreklu. Lai vieglāk notēmēt. Lai tuvāk tai sasodītajai asinsrites sistēmai. Kas liek mūsdienu sociāli nodrošinātajam sabiedrības loceklim iedomāt sevi upura lomā? Ārējs protests vai iekšējs? Sacelšanās pret savas tautas patriotismu vienmēr ir sāpīgs solis. Tāpat kā sacelšanās pret pareizību citos un sevī. Savulaik pirmais amerikāņu žurnāls, kas atklāti nosodīja ASV karu Vjetnamā, bija Playboy. Tas arī kaut ko izsaka.