Tomiji padzen fričus

1940. gada jūlijā nacistu Vācija ieņēma Franciju un sadalīja to divās daļās – okupētajā un nosacīti brīvajā. Brīvā daļa aizņēma ne vairāk kā divas piektdaļas teritorijas, un to nodēvēja par Višī Franciju pēc jaunās galvaspilsētas nosaukuma. Okupētā daļa ietvēra Francijas ziemeļu un rietumu reģionus, ieskaitot garo krasta zonu gar Lamanša šaurumu un Atlantijas okeānu. Britu karavīri, kas centās atsist vācu karaspēku pie Denkerkas Francijas ziemeļu spicē, tika atsviesti atpakaļ jūrā. Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils atkāpjoties svēti solīja, ka briti atgriezīsies uz šīs zemes un padzīs nacistus, kad cilvēki un ekipējums būs tam gatavi. Tas notika daudz vēlāk nekā gaidīts – tikai pēc četriem gadiem, 1944. gada 6. jūnija rītā, kad piecām Normandijas pludmalēm pietuvojās pasaules vēsturē lielākā armāda – 5000 kuģu, kas veda milzīgu daudzumu tanku, ieroču un munīcijas un 150 tūkstošus vīru. Daļa sabiedroto spēku karavīru pēc briesmīgas asinsizliešanas izsēdās Normandijas krastā un sāka Francijas pilsētu atkarošanu, virzoties vispirms uz Parīzi un tad uz Berlīni. Šo dienu sauc par D-dienu (“Diena ar lielo D”) – vienu no izšķirošajiem datumiem Hitlera Vācijas beigu sākumā. Piecdesmito gadu beigās gandrīz vienlaicīgi iznāca divas grāmatas par sabiedroto spēku iebrukumu Normandijā. Abas sarakstījuši cilvēki, kas bija kara reportieri, proti, ne tikai dokumentēja notikumus klātienē un pazina daudzus notikumu dalībniekus, bet arī prata arhīvos atrast vajadzīgo. Īru žurnālista Kornēlija Raiena grāmatā “Visgarākā diena" [1. Cornelius Ryan. The Longest Day. New York: Simon and Schuster, 1959.] iebrukums aprakstīts no sabiedroto spēku skatu punkta, bet bijušā Vācijas Ārlietu ministrijas preses nodaļas vadītāja Pola Karela (īstajā vārdā Karla Šmita) grāmatā “Viņi nāk! 1944. gada invāzija” [2. Paul Carell. Sie kommen! Die Invasion 1944. Berlin: Gerhard Stalling, 1960.] – no vācu puses. Šīs grāmatas piedzīvojušas daudzus atkārtotus izdevumus, tulkotas visās lielākajās valodās un netiek aizmirstas nevienā bibliogrāfijā par 1944. gada notikumiem Normandijā. Bieži tās izdod vienā izdevniecībā vai vienā grāmatu sērijā kā divas viena un tā paša stāsta puses vai daļas, kas ir paralēlas un papildinošas. Grāmatu veiksmi ir nodrošinājušas, pirmkārt, autoru stāstnieku spējas, kas īpaši haotiskas dienas uzplaiksnījumus dažādu aculiecinieku izmocītajā apziņā pārvērš puslīdz sakarīgā, uz cēloņu un seku analīzi balstītā stāstījumā, bet vēl vairāk – pats žanrs. Nav ilgi jādomā, kādu grāmatu vēsturnieks amatieris izvēlēsies par tādu vai citādu kauju, ja, neskaitot veterānu atmiņas, pieejami ir vai nu tikai fotogrāfiju albumi, kuru teksts ir pakārtots attēliem, vai arī militāri stratēģiskā literatūra, kas darbību kartografē apmēram tāpat, kā tiek ilustrētas slavenas šaha partijas – visi bandinieki jau nokauti (trīs tūkstoši beigto līdz deviņiem rītā), bet karalis vēl stāv. Vācieša grāmatu lasīt bija daudz interesantāk – nezinu, varbūt tāpēc, ka tas ir zaudētāju stāsts, un šķiet, ka kara uzvarētāju rētorika vienmēr ir viena un tā pati, bet zaudētāju – katrreiz citāda. Noteikti arī tāpēc, ka vācu autora Karela jeb Šmita personība un dzīve ir miglā tīta. Atšķirībā no Kornēlija Raiena teju caurspīdīgā Hemingveja tipa tēla (tikai bez “zudušās paaudzes”), kas smaida fotogrāfijā uz grāmatas vāciņa atloka, Šmits ir grūti ieraugāms. Cik nu es varu saburtot vācu rakstītās atsauksmes par grāmatu, pēckara paaudze ātri vien atmaskoja aiz pseidonīma paslēpto vācu propagandas darboni un deva sašutuma pilnus mājienus uz to, ka Šmitam, ja jau viņš ir tik gudrs un nadzīgs uz rakstīšanu, labāk būtu vajadzējis pastāstīt par Vācijas Ārlietu ministrijas preses nodaļu Hitlera laikā. Grāmatā par Normandijas invāziju viņš ir cilvēks bez sejas, vārda un pagātnes, bet ar balsi, un es joprojām lauzu galvu, kāpēc šis vīrs, kas stāvēja un krita par vācu lietu, izvēlējās izdot grāmatu ar anglosakšu izcelsmes segvārdu – Pols Karels. Viņš taču būtu varējis sev izdomāt kādu vācu vārdu. Vai kādu nesaprotamas izcelsmes vārdu. Vai vienkārši ievilkt krustiņu kā nezināmais kareivis.

Grāmatu autori stāstu sāk ar pavisam nelielu atkāpi – 1944. gada 2. vai 3. jūnijā. Raiena darba pirmajā lappusē aprakstīts mazs un burvīgs Normandijas ciematiņš, kas guļ saldā bērna miegā īsi pēc rītausmas; nomodā ir vien feldmaršals Rommels, saukts par “tuksneša lapsu”, kas noliecies pār savu darba galdu. Kopš ierašanās Francijā 1943. gadā viņa pārraudzībā ir 1500 km garais Atlantijas mūris un viņa pakļautībā – pusmiljons kareivju, kas to sargā. Kara pirmajos gados mūris vāciešiem bija licies smieklīgs – ja kara taktika ir zibensuzbrukums un Normandijas krastiem jākalpo par tramplīnu, no kura atsperties, lai iekarotu Lielbritāniju, kāda vajadzība pēc mūra? 1943. gadā viņi tā vairs nedomāja, un Rommels ilgā un rūpīgā darbā bija nodrošinājis piekrastes zonu ar 500 tūkstoš šķēršļiem: ar mīnētiem koka plostiņiem, kas bija pieķēdēti pie stabiem un paisuma laikā neredzami turējās zem ūdens, ar dzeloņdrātīm, ar “čehu ežiem”, “beļģu durvīm” un “Rommela sparģeļiem”. 4. jūnija rītā Rommels palūdza atvaļinājumu uz dažām dienām, lai dotos uz Vāciju, jo 6. jūnijā viņa sievai bija dzimšanas diena. Pēdējos trīs mēnešos Lūcijai Rommela kundzei – savai vienīgajai uzticības personai – viņš bija aizrakstījis vairāk nekā 40 vēstules un gandrīz visās runājis par to, ka jūt un zina – ienaidnieks nāks drīz, nāks no jūras, ar milzīgu armiju un karš tiks uzvarēts vai zaudēts pludmalēs. Gan vācu, gan īru autori Rommela prombūtni uzskata par vienu no svarīgākajiem D-dienas veiksmes faktoriem un pauž patiesu nožēlu, ka šis, viņuprāt, izcilais ģenerālis pēc pāris mēnešiem mirs tādā suņa nāvē. Karela grāmatas pirmajā lappusē kāds laiski zemē izlaidies vācu mūra sargātājs nošauj no jūras puses lidojošu pasta balodi. Balodim pie kājiņas piesieta šifrēta zīmīte ar simboliskiem dzīvnieku attēliem. Katrs dzīvnieks simbolizē kādu franču Pretošanās kustības dalībnieku, kam zīmītē tiek dotas komandas. Pretošanās kustība regulāri informēja sabiedroto izlūkdienestus gan par vācu pozīcijām, gan par krasta aizstāvju spēkiem. Šo informāciju viņi bija vākuši gadiem. Renē Dišē 1942. gadā no Atlantijas mūra inženieriem nozaga aizsardzības posteņu karti, kas atspoguļoja piekrastes joslas nocietinājumus no Šerbūras līdz Honflērai. Kāds viltus zvejnieks ar Kodak fotoaparātu no laiviņas bija safotografējis vāciešu izliktos šķēršļus pludmalēs. Kāds cits normandietis ilgā laika periodā regulāri atlīmēja vāciešu izliktās brīdinājuma zīmītes, kas norādīja, kuros krasta sektoros paredzami šaušanas mēģinājumi, un tā uzzināja, kā izvietoti ložmetēji. Pieminekļu restaurators Šarls Duēns, strādājot Normandijas baznīcu torņos, novēroja visas vāciešu veiktās pārmaiņas reģionā un atzīmēja tās 16 metrus garā kartē, ko vēlāk nogādāja sabiedroto ģenerālštābam.

Karels Pretošanās kustību piemin tikai vienā vietā grāmatā un turpat arī atzīmē, ka viņu rindās bijis daudz “neliešu”, ļaujot vien lasītājam minēt, par ko tie izpelnījušies šādu apzīmējumu. Šaubos, vai par nelietību viņš būtu saucis sabotāžas pasākumus un visus citus pasākumus, kas tika veikti, savtīgi izmantojot vācu uzticēšanos. Karela grāmatā es, piemēram, izlasīju, ka pietiek ar 10 gramiem cukura, tas ir, trīs cukurgraudiņiem, ko iemet betona maisītājā, lai 100 kilogrami betona masas zaudētu izturību. Visiem zināms, ka Francija ar savu Pretošanās kustību ārkārtīgi lepojas, taču pavisam nesen no kādas septiņdesmitgadīgas francūzietes tramvajā dzirdēju nepopulāru viedokli, ka vairums nemiernieku bijuši parasti bandīti. Jo iemest bumbu policijas iecirknī un aizbēgt paslēpties mežā, zinot, ka vācieši apcietinās desmit pirmos pretimnācējus un tos uz vietas nošaus, – to saucot nevis par varonību, bet gan par bandītismu. Vēlāk, pēc Francijas atbrīvošanas Pretošanās kustības dalībnieki un partizāni pēc savas saprašanas un nereti izmantojot no nacistiem noskatītas metodes sarīkoja linča tiesas cilvēkiem, kas, viņuprāt, bija sadarbojušies ar okupācijas varu. Sievietes, kas bija sagājušās vai turētas aizdomās par sakariem ar vāciešiem, kailas un noskūtām galvām atdeva satrakotam pūlim. 1944. gada jūnija pirmajās dienās Pretošanās kustība pa BBC radio saņēma kodētu ziņojumu – Verlēna dzejoļa “Rudens dziesma” pirmo rindu: “Rudens vijoļu stieptās žēlabas...”, kas nozīmēja, ka viņiem jābūt gataviem. 5. jūnijā viņi dzirdēja otro rindu “... gurdi un vienmuļi aijā man sirdi”, [3. “Les sanglots longs des violons de l’automne / Bercent mon coeur d’une langueur monotone.”] kas nozīmēja, ka iebrukums notiks 48 stundu laikā un viņu uzdevums ir pārgriezt telefona līnijas un nomīnēt dzelzceļus. Šo Verlēna skumjo dzejoli par kādu vientuļu cilvēku rudenī acīmredzot izvēlējās tāpēc, ka visi franči to reiz mācījušies skolā. Varbūt bija arī kāds cits iemesls. Žēl, ka sakarnieki neturpināja lietot atlikušos dzejoļa pantus kā koda nosaukumus citām operācijām – galu galā līdz kara beigām bija atlicis vairāk nekā gads. Otrajā Verlēna dzejoļa pantā ir runāts par stundas sišanu un raudām, atceroties senās dienas, un pēdējā pantā ir runāts par “slikto vēju”, kas cilvēku svaida šurpu turpu “kā kritušu lapu”. Plāna realizācijai ģenerālim Dvaitam Eizenhaueram bija nepieciešami vairāki priekšnoteikumi: skaidra nakts bez mākoņiem, lai lidaparāti, kam vajadzēja bombardēt stratēģiskos punktus piekrastē, redzētu mērķi; skaidra nakts, kurā mēness būtu pēc iespējas pilns un uzlēktu vēlu – pēc tam, kad 18 tūkstoši izpletņlēcēju jau būtu nolēkuši; tāda nakts, kurā īsi pēc rītausmas jūra atkāptos bēgumā, lai debarkācijas kuģi varētu izlavierēt starp seklumā izliktajiem šķēršļiem. Maija vidū kļuva zināms, ka šādi apstākļi jūnija sākumā būs tika trīs naktīs – 5., 6. un 7. jūnijā. Ja šos datumus nokavēs, invāziju varēs plānot tikai pēc 19. jūnija. Eizenhauers nolika D-dienas datumu 5. jūniju, taču iepriekšējā dienā sākās tāda vētra, kāda Lamanšā nebija piedzīvota divdesmit gadus. Lielā meteorologu komisija, kas Eizenhaueram sēdēja pie labās rokas, vakarā izteica vārgu un nedrošu pareģojumu, ka 6. jūnijā laiks nedaudz noskaidrosies – apmēram uz 24 stundām. Eizenhauers nolēma riskēt. Pirmo stundu notikumi bija dramatiski. Daudzi desmiti izpletņlēcēju miglas un mākoņu dēļ tika nomesti nepareizā teritorijā – mežos vai Rommela uzpludinātās gravās, kurās lielākoties noslīka, nespējot atbrīvoties no 50 kg smagā ekipējuma. Ap deviņiem rītā pludmalēs, it sevišķi “Omahas pludmalē”, kur bija nogalināti vai ievainoti jau 2500 karavīri, situācija bija tik bezcerīga, ka ģenerālis Bredlijs nosūtīja Eizenhaueram lūgumu ļaut atkāpties. [4. “Omahas pludmales” ieņemšanas apstākļi ilustrēti Stīvena Spīlberga filmas “Glābjot ierindnieku Raienu” (1998) pirmajās 20 minūtēs.] Līdz laikam, kad virspavēlnieks to saņēma, stāvoklis bija nedaudz uzlabojies, un ziņu atsauca. Pludmaļu ieņemšana nozīmēja vien to, ka tagad sākas Normandijas kauja, kas ar mainīgām sekmēm vilkās vairākus mēnešus. Karels uzsver divus galvenos sabiedroto iebrukuma veiksmes iemeslus – milzīgo bombardēšanu pirms tā un vācu armijas maldināšanu attiecībā uz iebrukuma vietu. Britu un amerikāņu gaisa spēki 10 nedēļu laikā pirms uzbrukuma veica apmēram 200 000 uzlidojumu virs ziemeļrietumu Francijas un nometa 195 000 tonnu bumbu. Līdzīgi kā Drēzdeni, bumbvedēji faktiski noslaucīja no zemes virsas vairākas Normandijas pilsētas – Kānu, Senlo, Havru, Falēzu un, līdzīgi kā ar Drēzdeni, šos uzbrukumus civiliedzīvotājiem no militārā viedokļa vēlāk bija grūti attaisnot. Mazajā Vistrehamas ciematā, kur vācu karavīru un stratēģisko celtņu vispār nebija, no 4000 iedzīvotājiem pēc kara bija palikuši tikai 400. Kānas bombardēšanā bojāgājušo iedzīvotāju skaits svārstās starp 5800 un 10 tūkstošiem. Sabiedroto spēki centās civiliedzīvotājus brīdināt, pirms uzlidojumiem izmetot skrejlapas, kas viņus aicināja nekavējoties doties prom, un nevis pa ceļiem, kas arī bija uzlidojumu mērķis, bet pa laukiem un mežiem. Lielāko daļu šo skrejlapu pārtvēra vācieši. Civiliedzīvotāji tās saņēma reti un, kad saņēma, bieži bija stoiski noskaņoti un negribēja atstāt mājas, kur bija pārcietuši visus kara gadus. Daudz biežāk viņi saņēma vācu propagandas izplatītos ziņojumus: “Mūsu ienaidnieks ir mūsu slepkava.” Vācu izlūkdienestu maldināšanas operācijas Fortitude  uzdevums bija radīt iespaidu, ka sabiedroto iebrukums būs pie Kalē, Lamanša šauruma šaurākajā vietā, pretī Anglijas krastiem. Vācu 15. armiju, kurā bija 15 elites divīzijas, katrā ziņā vajadzēja noturēt Francijas ziemeļos, pretējā gadījumā desantam nebūtu cerību izsēsties krastā. Lai radītu iespaidu, ka uzbrukums nenotiks tur, kur tas notika, Anglijas ziemeļaustrumos tika uzbūvētas milzīgas ostas, lidostas un ekipējuma parki – visi mākslīgi, ar piepūšamajiem gumijas tankiem un finiera prettanku lielgabaliem, ko radīja teātra dekoratori. Jau tad, kad iebrukums pie Sēnas ietekas bija sācies, vācieši turpināja uzskatīt, ka tas nav “īstais”, ka īstais iebrukums būs starp Kalē un Havru – sabiedrotajiem daudz izdevīgākā vietā. Galu galā tieši starp šiem diviem punktiem – ostas pilsētā Djepā 1942. gada 19. augustā kanādiešu un britu karavīri, iemēģinot paredzētās D-dienas operācijas plānu un ekipējumu, bija mēģinājuši izsēsties krastā un cietuši pilnīgu sakāvi – puse no 6000 vīru lielās armijas bija nogalināti, ievainoti vai saņemti gūstā. Pēc šīs militārās operācijas vācieši nocietināja krasta zonu šai vietā un pastiprināja tās apsardzi ar tanku un kājnieku divīzijām. Pēc kara atklājās, ka Hitleram, kurš saviem ģenerāļiem mūždien klāstīja, ka viņam ir brīnumaina intuīcija un karā viņš paļaujas uz savām priekšnojautām, arī šoreiz tādas bija bijušas. Viņš jau no paša sākuma esot zinājis, ka amerikāņu desants notiks Normandijā, pie Sēnas ietekas. Taču 6. jūnija rītā ap desmitiem, vairākas stundas pēc invāzijas, kad “ērgli” beidzot pamodināja viņa “ligzdā” Alpu kalnos un nodeva ziņu, Hitlers nez kāpēc atteicās klausīt savai intuīcijai un vilcinājās piešķirt ģenerālim fon Rundštedam  papildspēkos četras divīzijas. Viņš bija nolēmis, ka šis iebrukums nav īstais, ka īstais nāks kaut kad vēlāk, Francijas ziemeļos. Stulbā spītībā viņš tur noturēja vācu 15. armiju līdz 24. jūlijam, kad karš būtībā jau bija zaudēts.

Raiens ar baudu atstāsta kādu kuriozu gadījumu no britu pretspiegošanas dienestu vēstures. Šo dienestu darbinieki gandrīz mēnesi izsekojuši kādu Leonardu Deivu – pusmūža vecuma fizikas pasniedzēju, kas brīvajā laikā Londonas avīzei “Daily Telegraph” sastādīja krustvārdu mīklas. Krustvārdu mīklu atbildes, ko arī publicēja avīzē, maijā un jūnija sākumā bija ietvērušas vārdus: Overlord (lielkungs feodālā hierarhijā) – Normandijas operācijas koda nosaukumu, Utah (viens no Ziemeļamerikas štatiem) un Omaha (kādas indiāņu cilts nosaukums, kas dzīvoja pie Misūri upes) – divu galveno desanta pludmaļu koda nosaukumus, kā arī Neptune (jūras dievs romiešu mitoloģijā) – jūras operāciju vienoto koda nosaukumu un Mulberry (zīdkoks) – divu mākslīgo ostu koda nosaukumu. Kad jūnija sākumā, pāris dienas pirms invāzijas, slepenie dienesti Deivu pratināja un jautāja, kā viņš uzzinājis šos slepenos atslēgvārdus un galvenais – kas viņam licis tos publicēt avīzē, ko katru dienu izlasa vismaz miljons cilvēku, vecais vīrs bija sašutis: šie vārdi atrodami vēstures grāmatās! Kā gan viņš kaut ko varētu zināt par sabiedroto spēku operācijām! Karelam jeb Šmitam kuriozi neinteresē, bet ir uzjautrinoši meklēt vietas, kur viņa drūmajai savaldībai paslīdējusi spalva. Grāmatas pirmajā pusē viņš pretiniekus sauc tā, kā pienākas, – par “amerikāņiem”, “britiem” vai “kanādiešiem”, bet pēdējās pārsimt lappuses, it kā rakstīšana viņā būtu nojaukusi kaut kādas robežas, tos dēvē vācu pusē ierastajā iesaukā – par “tomijiem”. Tomiji to un tomiji šito, tomiji visus nošāva, tomiji bija spiesti atkāpties. Šis mīlīgais žargona piesitiens kļūst komisks brīdī, kad stāstā parādās kāds amerikānis, kura uzvārds patiešām ir Tomijs – leitnants Tomijs. Tas rada apjukumu un gandrīz vai sajūtu, ka tūlīt arī Čērčilu un Rūzveltu nosauks par tomijiem – gandrīz kā tādā bērnu grāmatiņā, kuras anglosakšu variantā visi labie tomiji tad nu cīnītos pret lielo, slikto frici. Otra Karela grāmatas īpatnība ir aizvien pieaugošā tēlainība. Grāmatas beigu daļā viņš piemin amerikāņu tanku divīziju, to aprakstot kā “tālo Rietumu bizoņu baru, ko dzen uz priekšu ģenerālis Patons”, “britu lauvu, kas sāk laizīt savas brūces” un amerikāņu uzlidotājus, kas “dzen pēdas medījumam”. Ja šīm metaforām pievieno novērojumu, ka tad, kad amerikāņi nošauj kādu vācieti, to sauc par “nošaušanu”, bet tad, kad tā dara vācieši, – par “apklusināšanu” vai “aplaistīšanu no ložmetēja”, kā arī tādus mājienus kā “karā vienas puses neveiksmes bieži tiek uzskatītas par kļūdām, bet veiksmes – par izciliem nopelniem vai varonību” un “cilvēka spējas un drosme atkāpjas tehniskas sagatavotības priekšā” – lasītājs gūst labu priekšstatu par to, kādi ir vācieši pretstatā tomijiem. Pilnīgai ainai vēl jāsaka, ka tomijs ir vidēji 25 gadus vecs, šī ir viņa pirmā kauja, viņam ir rācija kabatas lukturīša lielumā, kompass pogas lielumā, karte uz zīda mutautiņa, kurā vācu aizsardzības pozīcijas atzīmētas precīzāk nekā pašu vācu kartēs, vitaminizētas augļu konfektes, ūdens destilēšanas tabletes, buljona kubiciņi, higiēniskais papīrs, “parīziešu fotogrāfijas” (citēju Karelu) un vācu karagūstekņiem viņš pasniedz, pēc pašu karagūstekņu vārdiem, “visgaršīgāko kafiju, kas jebkad dzerta”. Savukārt vācietis ir vidēji 40 gadus vecs, šī ir viņa simtā kauja, viņš guļ dubļainā bedrē, silda ēdienu uz lodlampas, ēd nemizotus kartupeļus un krāj kaskā lietus ūdeni; viņam ir dizentērija un palikušas piecas pēdējās patronas. Brīdī, kad tu, lasītāj, jau esi pavisam iežēlināts, tu pēkšņi saproti, ka drosmīgie vācieši vispār nemaz neatrodas vietā, kur tiem vajadzētu atrasties, – šeit ir Francijas tālākais rietumu krasts, Normandija. Un velti viņš (Karels) piesauc “kara dievu” un “likteni”, un par Hitleru pasaka vien tik daudz, ka viņa taktiķa smadzenes kara nogalē bijušas “novājinātas”. Bet tās ir tikai detaļas. Izlasot abas šīs grāmatas, daudz svarīgāka ir atziņa, ka šie stāsti faktiski neatšķiras, ja neskaita galvenās darbības vietu. Raiena stāstā D-diena pienāk jūras seklumā un pludmalēs, līdz kurām izdodas izlauzties dažiem sabiedroto spēku kareivjiem – tiem, kuru kuģi nav trāpījuši uz mīnas, bet Karela stāsta vieta ir pārdesmit metrus augstāk – aiz klinšu virsotnē paslēptiem ložmetējiem, kas cenšas “attīrīt” krastmalu.

Pagāja kāds laiks, kamēr sapratu, kāpēc ne tikai Karela, bet arī veselīgā īra grāmata ir grūtsirdīga – tai ir tāds grūstsirdības foniņš par spīti tam, ka autors dara visu iespējamo, lai mūs pārliecinātu, ka šis ir stāsts par lieliskiem cilvēkiem un viss, kas notika, bija nepieciešams. Grūtsirdīgs ne tāpēc, ka daudzi cilvēki gājuši bojā – rūdīts kara reportieris ir nocietinājies pret tādiem faktiem. Tā ir stāstnieka situācijas radīta grūtsirdība, jo 15 gadus pēc kara var uzrakstīt tikai tādu grāmatu, kas balstās uz karā izdzīvojušo, nevis uz kritušo stāstiem. Par notikumiem dažos nelielos kauju sektoros ziņu praktiski nav, jo neviens no dalībniekiem nav palicis dzīvs. Eizenhauers gluži pamatoti rēķinājās ar to, ka būs vismaz 60 % upuru. Abu autoru grāmatas loģiski ir uzbūvētas tā, ka runātāji ir dzīvie – viņiem ir gan vārds, gan dienesta pakāpe, gan misija, kurā tie sūtīti. Savukārt mirušie paliek tādā kā bezvārda pelēkā masā, kas kustas tepat kaut kur līdzās, gandrīz jau dveš pakausī, bet tomēr nekad neizraujas no šīs nospiedošās anonimitātes, ko “liktenis”, kā teiktu Karels, viņiem piešķīris, vēl pirms D-diena vispār ir sākusies. Abi autori turas pa gabalu no “lielās politikas”, no vēstures, no ideoloģijas un patiesības, cenšoties runāt tikai par karavīru, par vienkāršo karavīru, kas ir uzticams un apzinīgs, kuram ir sieva un bērni, vai vismaz vecāki, kas gaida mājās. 1944. gadā, kad vācu armijas labākie spēki bija nodarbināti austrumos, Hitlers robus Atlantijas mūra apsardzē aizpildīja ar veciem rezervistiem, bērniem, sakautu divīziju pārpalikumiem un tā sauktajiem “brīvprātīgajiem” – poļiem, čehiem, ungāriem un krieviem, kas bija saņemti gūstā un labprātāk vēlējās stāvēt pie ložmetēja, nekā sapūt karagūstekņu nometnēs. Daži brīvprātīgo bariņi, sabiedroto armiju gaidot, jau bija sapakojuši mantas un sagatavojuši balto karogu. Karela stāstā pieminētais  “Hitlerjūgends” – vārds, ar ko apzīmē sešpadsmit, varbūt pat piecpadsmit gadus vecu puišu klātbūtni aizstāvju bataljonos, un “nacionālsociālisms”, ar ko apzīmē viņu ideoloģisko pārliecību, skan tikpat tukši un abstrakti kā manos pusaudžu gados skanēja vārdi “pioniera godavārds” un “komunistiskā partija”. Grāmatas sākas un arī beidzas brīdī, kad jau ir pilnīgi vienalga, kurš karu iesāka, kāpēc un ar ko, un ir svarīgi tikai izdzīvot, pārlaist šo laiku. Neviens ne pret vienu neizjūt naidu, pat ne dusmas, un visi kopīgi gaida uzbrukuma dienu, cer, ka tā šodien vēl nepienāks vai ka tā viņus neskars, zina, ka tā pienāks un lūdz dievu, lai tā beigtos pēc iespējas ātrāk. Franču vēsturnieks Anrī Amurū grāmatā par okupācijas laiku [5. Amouroux, Henri. La grande histoire des Français sous l’occupation, tome VIII : Joies et douleurs du peuple libéré. Paris: Robert Laffont, 1988.] atstāsta kādu zīmīgu atgadījumu pēc sabiedroto armijas ienākšanas. Atbrīvotāju vidū bija arī neliels skaits franču karavīru, kas jau pirms kara bija pametuši Franciju un ņēma dalību invāzijā līdz ar angļiem un amerikāņiem. Viens no viņiem – Žaks Senē piedalījies Normandijas iedzīvotāju atbrīvošanā. Neliels cilvēku bariņš iznākuši no alas, kur bija pavadījuši 48 stundas, kamēr apkārt sprāguši šāviņi, un tā vietā, lai kristu atbrīvotājiem ap kaklu un kopīgi nodziedātu “Marseljēzu”, dusmīgi prasījuši, kad reiz beigsies šī nolādētā bombardēšana.

Dīvaini ir tas, ka Karela grāmatas tonis gandrīz precīzi atspoguļo to, ko D-dienas un Normandijas kauju sakarā jūt franči – tas varētu gandrīz vai kalpot par ilustrāciju franču mūslaiku attiecībām ar amerikāņiem. Šodien modē ir tādas grāmatas kā, piemēram, vēsturnieka Daniela Pjēržana “D-dienas ēnas puse” [6. Daniel Pierrejean. L’envers du Jour J: Le guet-apens amé ricain, 6 juin, 1944. Paris: Presses de la Cité, 1997.], kurā sīki izklāstīta amerikāņu sazvērestības teorija. ASV prezidents Rūzvelts pēc Francijas atbrīvošanas esot gatavojies to pakļaut sabiedroto spēku – galvenokārt amerikāņu administratīvajai pārvaldei. Viņš arī esot gribējis, karam beidzoties, atsavināt franču kolonijas – Antiļu salas, Gvineju, Jaunkaledoniju, Dakāru un Indoķīnu. Šī iemesla dēļ visā invāzijas gatavošanas laikā viņš centies nostumt malā Šarlu de Gollu, kas Londonā un vēlāk Alžīrā vadīja Brīvās Francijas komiteju un uzskatīja sevi par vienīgo leģitīmo Francijas varas iemiesotāju. Pjēržans raksta, ka sabiedroto spēku karavīriem līdzi deva vairākas rokasgrāmatas, kas sīki aprakstīja Francijas administrācijas tradīcijas, raksturoja dažādus Francijas reģionus un to iedzīvotājus, pat uzskaitīja kinozāles, krogus un kapsētas lielajās pilsētās. Bija arī nodrukātas jaunas “atbrīvotās Francijas” naudaszīmes, kas izskatījās mats matā kā amerikāņu zaļie dolāri, bet uz kurām bija lasāms “Brīvība. Vienlīdzība. Brālība.” Īsi sakot, amerikāņi rīkojušies tā, it kā sabiedroto spēku kareivjiem Francijā vajadzētu apmesties uz ilgāku laiku. Šarlam de Gollam, kam pēc Rūzvelta domām piemitis “Žannas d’Arkas komplekss”, bija jāizcīna sūras diplomātiskas cīņas, lai ierobežotu amerikāņu ambīcijas. Vienīgie, kam, neskaitot de Gollu, šajā grāmatā tiek atdots nedalīts gods un cieņa, ir par Francijas atbrīvošanu kritušie amerikāņi un angļi – it kā te pēkšņi no pelēkās bezvārda masas viņi būtu pārvērtušies par pieminekli visam labajam, kas ir cilvēkā. 1944. gadā pilnīgi izpostītās un vēlāk atjaunotās Normandijas pilsētas Kānas nomalē – vietā, kur priekšpilsētas sterilās savrupmājas beidzas un sākas lielceļi, atrodas milzīga betona celtne ar vairākiem pieguļošiem dārziem. Tas ir Kānas memoriāls, kam dots apakšnosaukums: “Muzejs mieram”. Fasādes centrālā daļa ir milzīgs pelēks mūris ar zobenam līdzīgu šķēlumu vidū – tur, kur atrodas ieeja muzejā. Šis zobena dūriens, pa kuru apmeklētājs iekļūst mieram veltītajā telpā, simbolizē sabiedroto spēku pārrauto Atlantijas mūri 1944. gada jūnijā.

Saskaņā ar tā radītāju definīciju Kānas memoriāls neesot ne militārs muzejs, ne piemiņas vieta, ne arī ekspozīciju telpa, kas izstāda objektu kolekciju, bet gan Otrā pasaules kara un tā seku “interpretācijas centrs” – “vēsture, lai saprastu pasauli”, viņi raksta, liekot lielāku uzsvaru uz pasaules saprašanu nekā uz vēsturi. Nezinu, ko apmeklētāji tur saprot, bet Kānas memoriāls, kurā ieejas biļete maksā gandrīz tikpat, cik naktsmājas viesnīcā pretī stacijai, ir nākošais apmeklētākais Francijas muzejs pēc Parīzes muzejiem. Dienā, kad to apmeklēju, starp tanku izbāzeņiem pastaigājās pavisam maza ķīniešu meitenīte, ar nesaprotamu nodomu vilkdama aiz sevis rozā dvieli. Dabiska izmēra smaidīgie tomiji melnbaltajās fotogrāfijās izskatījās tā, it kā gribētu izkāpt ārā un nofotografēties vēlreiz – kopā ar bērnu. Šādas bildes ir redzētas dučiem. Karels šo amerikāņu tieksmi fotografēties – ar karagūstekņiem, ar atbrīvotu pilsētu dejojošām sievietēm, ar iznīcinātiem vācu tankiem – skumīgi nosauc par “modernā kara seju”. Tam vismaz ir seja.