Tīro japāņu noslēpumi

Apēdu zivi
Gaišas dienas sniegā
Mute netīra liekas.
                           Seibi NacumeZivi apēdu, bet mute nepavisam neliekas netīra. Varbūt tāpēc, ka netīrs ir sniegs. Nē, nē, es saprotu, ka cēloņsakarīgi siloģismi ir aizspriedums. Ar dzeju tiem nav sakara, kur nu vēl ar japāņiem. No japāņiem es nudien nesaprotu neko. Nesaprotu, kā maigi gracioza geiša var pastāvēt vienlaikus ar neiedomājami gaļīgu sumo cīkstoni; kāpēc viņai pie dibena spilventiņš, bet viņš tērpies tikai autiņos; kā var attīstīt vienlaikus bērnu un militārisma kultu vai kabuki un seppuku, reizē jūsmot par ikebanu un tamaguči. Droši vien es to nesapratīšu nekad.

“Japāņu nācijas būtības pamatvilcienos guļ tīrība, zināms manierīgums, mēra un samēra izjūta, nenoliedzama pašcieņa, bruņniecisks noskaņojums un dziļa tēvzemes mīlestība. Līdzīgi ķīnietim, japānis ir čakls un pieticīgs, viņš var iztikt ar mazumiņu, viegli panes likstas un ir fiziski un garīgi norūdītāks, bet atklātāks par savu kontinentālo kaimiņu un lunkanāks par to. Šī lunkanība tam dod iespēju teicami pielāgoties visam iespējamam, kas uz to iedarbojas, tomēr tas nezaudē sava “es” vērtīgāko sastāvdaļu” — tā teikts 1931. gadā izdotajā Kultūras un tikumu vēsturē. Es neesmu ne pārlieku tīrīga, ne čakla, ne pieticīga. Esmu par lielu, raupju un prastu, es nevaru ne dzīvot mājiņā ar papīra sienām, ne ilgi tupēt uz ceļiem. Visu šo trūkumu dēļ droši attiecinu uz sevi Isas Kobajasi vārsmu: “Mani redzot,/ skābu ģīmi savelk/ varde.” Protams, japāņu varde.

Un tomēr viss nav zaudēts. Dzīves gaitā pierādījies, ka esmu lunkana diezgan, lai iemācītos rīkoties ar irbuļiem. Tāpēc varu ēst japāņu restorānos un to arī daru — tagad arī Rīgas restorānos Sumo un Kabuki. Daru to nepavisam ne tāpēc, ka šis ēdiens skaitās veselīgs — japāņiem esot ļoti zema saslimstība ar sirds un asinsvadu slimībām, raudzēto sojas pupu buljons miso esot pilns ar antikancerogēniem, uzturā daudz lietotās zivis — ar nepiesātinātajām taukskābēm, bet jūraszāles — nu, ar daudzām citām ieteicamām vielām — kā jau gandrīz viss, kas izskatās neēdams: ēdu tāpēc, ka garšīgi un, jāpiebilst, skaisti. Piemēram, Sumo pavārs, kurš, atvelk tev klāt mazu galdiņu ar glīti izkārtotām vērša gaļas, dārzeņu un rīsu nūdeļu kaudzītēm un, palocījies un kaut ko pateicis japāniski (nu, varbūt tas ir sveiciens iraškaimase, bet galvot neņemos, tāpēc arī pēc maltītes neatbildēju ar obligāto gočiso sama dešita — paldies par mielastu), zem vokpannas aizdedzina mazu spirta liesmiņu un sāk veikli darboties ap šīm kaudzītēm, lai tieši tev sagatavotu sukijaki. Un, protams, suši — šie rīsu, dārzeņu, kaltēto jūraszāļu un jēlo zivju elegantie sainīši — piciņas (nigiri), maisiņi (gunkan), rullīši (norimaki), tūtiņas (temaki). Pievilcīgā, mazā trauciņā ielej mazliet sojas mērces, ieliec piciņu wasabi (kas gan, kā runā, nav īsts wasabi, bet tikai mikroskopisks šī dārzeņa gabaliņš sajaukts ar stipriem mārrutkiem un zaļu krāsu — īstais ir pārāk dārgs), visu ar irbulīti sajauc, mērcē savu suši un tiesā nost. Protams, lai izskatītos glīti, vēlams trauciņu ar mērcīti turēt tuvu mutei, citādi šis tas no sainīša var izbirt uz galda. Pretēji “smalkajiem” Rietumu paradumiem, pie mutes turams jebkurš trauks, no kura ēd ar irbuļiem, savukārt zupu nav jākautrējas strēbt. Toties nekad un nekādā gadījumā nevajag šņaukt degunu — tas ir ļoti nepieklājīgi. Gandrīz tikpat nepieklājīgi, kā liet savā glāzē sakē vai plūmju vīnu — japāņi rīkojas pēc principa “tu man, es tev”.

Abos Rīgas restorānos visu mēģina darīt pēc iespējas japāniski — ieskaitot to, ka galdi sabīdīti tuvu kopā, lai atteiktos no rietumnieku modes citam no cita norobežoties, ieskaitot rīspapīra aizslietņus un salvetes ar hieroglifiem (protams, jācer, ka tur nav rakstīts kas aizvainojošs). Lai japāņu lietās muļķāks apmeklētājs nejustos neveikli, viss izkārtots tā, lai uzvedība būtu pašsaprotama, vai arī viņš tiek laipni pamudināts rīkoties kā pieklājas. Tiesa, mūzika ir tehno vai vēl kāds dažu FM staciju iemīļots žanrs un zivis ir vienveidīgas, taču tas, šķiet, izskaidrojams ar piejūras valsts Latvijas noslēpumaino zivju tabu, nevis ar pašu restorānu aizspriedumiem. Toties visnotaļ autentiska šķita šāda epizode. “Vai tas ir rīsu etiķis?” mēs naivi vaicājām Sumo oficiantei. Viņa paskatījās. Pastāvēja. Un, ne vārda neteikusi, aizgāja.

Čūska aizbēga.
Acis, kas vēroja mani,
Paliek zālē.
               Kjosi Takahama