Tirāna nāve

“Tūkstošiem čīliešu svētdien līksmoja par bijušā diktatora Augusto Pinočeta nāvi, skaļā karnevāla atmosfērā dejojot ielās un dzerot šampanieti. Čīlieši priecīgi signalizēja ar automašīnu taurēm un ar plakātiem un krāsainiem baloniem rokās līksmoja ielās. Atdarinot Pinočeta no 1973. līdz 1990. gadam ilgušā režīma laikā notikušās demonstrācijas, kad protestētāji mēdza izkliegt: “Un viņš kritīs! Un viņš kritīs!”, čīlieši apskāvušies izkliedza: “Un viņš ir kritis! Un viņš ir kritis!””

Santjago, 11.12. 2006, LETA/AFP

Šī ziņa tika izsludināta un sasniedza visas pasaules ziņu dienestus nevis Pinočeta nāves, bet čīliešu reakcijas dēļ, kas eiropiešiem un eiropiešu ietekmes zemēs dzīvojošajiem šķita pārspīlēta. Pārspīlēta, pirmkārt, tāpēc, ka Pinočets krita jau pirms sešpadsmit gadiem un, lai gan vecākās paaudzes čīlieši viņa vārdu joprojām izrunā tikai čukstus, nevienam vairs nespēja kaitēt; un, otrkārt, tāpēc, ka publiska līksmošana par kāda cilvēka nāvi, īpaši ja viņš ir vecs, slims un viņu vajā dažādas tiesas, neatbilst pieņemtajām mirušo godināšanas tradīcijām. Šīs tradīcijas paredz, ka Pinočeta gadījumā čīliešu pienākums bija izturēties atturīgi, nosvērti un klusi, jo sēru izrādīšana būtu aizvainojoša viņa režīma nogalinātajiem cilvēkiem, savukārt līksmes izrādīšana ir aizvainojoša nāvei kā tādai. Minētās mirušo godināšanas tradīcijas, gan, vispārīgi ņemot, ir ļoti nesenas – tās labākajā gadījumā var attiecināt uz Romantisma laikmeta literatūras un filozofijas pārveidoto skatījumu uz nāvi. Skatījumu, kas izriet no pieņēmuma, ka pret citu cilvēku nomiršanu, neatkarīgi no tā, kādi šie cilvēki bijuši, vajag izturēties tāpat, kā izturētos pret savējo, proti, ar žēlumu, pietāti un baismām. Bieži ārpus konteksta citētā antīkā paruna “par mirušajiem labu vai neko” patiesībā gan nekad nav attiekusies uz visiem mirušajiem. Senāk mirušie iedalījās trīs kategorijās: tādos, kuru nāve jāapraud, tādos, par kuru nāvi jāklusē, un tādos, par kuru nāvi jāpriecājas. Izteiksmīgākais piemērs pie pēdējās kategorijas piederošiem gadījumiem ir tiranicīdu kulta tradīciju noturība antīkajā pasaulē un viduslaikos. Divas pirmās statujas cilvēkiem, ko uzcēla Atēnu valsts, kas iepriekš šādi bija godinājusi tikai dievus, attēloja jauniešus Harmodiju un Aristogeitonu, kas bija nogalinājuši tirānu Hiparhu. Tirāna nāvi atzīmēja ar zelta lauru vainagu kaldināšanu, plašām svinībām un reliģiskām procesijām un ieviesa kā oficiālus svētkus. Starp citu, runa ir par “tirāna nāvi”, nevis ētiskā nozīmē – kā “despota nāvi”, bet saskaņā ar pamata definīciju: tirāns ir cilvēks, kas nelikumīgi sagrābj varu un valda, neievērojot vai atceļot iepriekš pastāvējušos likumus – neatkarīgi no tā, vai pastāv viedoklis, ka viņa valdīšanai ir bijušas arī pozitīvās puses vai ka laika gaitā tirāna attieksme pret likumu ievērošanu ir mainījusies.

Ņemot vērā, ka Augusto Pinočets netika nogalināts, bet nomira kā ikviens parasts pilsonis – ar infarktu, un pieņemot, ka apzīmējums, kādu mēģina piemērot viņa valdīšanas laikam, ikvienā gadījumā ir emocionāli iekrāsots un tāpēc strīdā par to grūti gūt virsroku, paliek vienīgi jautājums par likumu. Kā zināms, Pinočets nomira, nesagaidījis nekādas – ne starptautiskas, ne Čīles – tiesas spriedumu nevienā no lietām, kas pret viņu bija ierosinātas. No likuma viedokļa Pinočets ne pie kā nav vainīgs, jo viņa vainu nav atzinusi tiesa. Visticamāk, vainas atzīšanu viņš nebūtu sagaidījis arī tad, ja būtu nodzīvojis vēl desmit gadu. Un, pat ja tiesa būtu notikusi un Pinočeta vaina, piemēram, valsts naudas nozagšanā un dažu pavisam nenozīmīgu, nevienam nepazīstamu cilvēku nogalināšanā, tiktu atzīta, atrastos vismaz divu pasaules vadošo lielvalstu līderi, kas šo tiesu pasludinātu par politisko pasūtījumu vai prastu izrēķināšanos ar vecu, slimu un nespējīgu vīru. Šai kontekstā šķiet, ka čīlieši sava laika taisnīguma garu ir diezgan pareizi uztvēruši un no trim karnevālā piedāvātām lomām ir izvēlējušies to trešo – personāžu, kas gan lugas sākumā, gan beigās paliek par muļķi un ākstīdamies iet pa ielām. Viens no šādiem antivaroņiem – muļķiem kādā Moljēra komēdijā par savu saimnieku atļaujas nopūsties un pateikt: “Liels kungs, slikts cilvēks.” Protams, ne jau viņa klātbūtnē un ne jau tā, ka visi dzird; turklāt, tā ir komēdija un tur jau paredzēts, ka jāsmejas.

Iespējams, ar katru brīdi samazinās tiesības padomāt, kaut vai tikai padomāt kaut ko tik vientiesīgu un neinteliģentu kā “slikts cilvēks”, un uzskatīt, ka ir kaut kāda robeža, līdz kurai visi ir “labi cilvēki” vai “cilvēki kā jau cilvēki”, vai “tu taču zini, kādi ir cilvēki”, bet aiz šīs robežas tā uzskatīt vairs nav iespējams.