Tintes traips uz ekrāna

Maikla Mora jaunākā, par dokumentālu dēvētā filma tiecas atmaskot Amerikas valdību, un konkrēti Džordža Buša administrāciju, kas mums rādīta kā nedemokrātiska, nelikumīga kleptokrātija, kas pārstāv naudīgās intereses un ir nozvērējusies veicināt starptautisko megakorporāciju peļņu uz ASV pilsoņu rēķina (nemaz nerunājot par vienkāršajiem cilvēkiem visā pasaulē un sevišķi jau tiem, kuri patlaban dzīvo (un mirst) Irākā). Ja cilvēks tam visam jau tic, tad skatīties filmu varētu būt tīkama izprieca – kā doties izjādē ar iemīļotu poniju. Taču ja netic vai nav gluži pārliecināts, vai vienkārši grib saprast, kā izšķirt, kas ir patiesība un kas ne, diez vai viņam filma šķitīs interesanta – ja nu vienīgi kā piemērs – reizēm ir iespējams panākt, ka kāda galvā dzimušas hiperbolas nokļūst uz lielā ekrāna.

Ir sevišķi nožēlojami, ka filmas nosaukums izraisa asociācijas ar Reja Bredberija romānu 451 grāds pēc Fārenheita (Angliski – Fahrenheit 451 tulk. piez.), jo gan pēc satura, gan pēc formas tā kareivīgi oponē savai vārda pusmāsai. Tiem, kuri nav lasījuši romānu un nav redzējuši režisora Fransuā Trifo pēc tā veidoto 1966. gada filmu, jāpaskaidro, ka Bredberija grāmatai iespējami vairāki lasījumi jeb interpretācijas. Pirmām un galvenām kārtām tā ir gara meditācija par jautājumu, kas nodarbina jebkuru sabiedrību (un ikvienu cilvēku) – cik daudz patiesības mēs vispār spējam izturēt? Taču romāns ir arī murgaina vīzija par despotisku tehnoloģisko sabiedrību, kurā pieeju grāmatām, mūsu primārajam kumulatīvajam avotam, no kura smelties informāciju par mums pašiem, pagātni, pasauli un, pats galvenais, par  to, cik bagāta varētu būt mūsu iekšējā dzīve, mērķtiecīgi apspiež spēcīga centrālā vara, aizvietojot tās ar masu mediju saražotiem realitātes erzaciem, savukārt “laimi” mums nodrošina tabletes un tie labumi, kas rodas no nezināšanas un aizmiršanas.

Viens no paņēmieniem, ar kuriem televīzija un citi masu mediji izkropļo realitāti, ir to rīcībā esošo retorisko līdzekļu pielietošana. Šo līdzekļu vidū ir arī retorikas pamatinstruments, proti, selektīva faktu aplūkošana (nepieminot svarīgu informāciju), uzsvars uz faktiem, kam ir liels emocionālais lādiņš, bet fakti bez šāda lādiņa sniegtu mums citu perspektīvu, aplama argumentācija, ar kuras palīdzību tiek uzrunāti mūsu aizspriedumi (lai mēs nepamanītu, ka tā ir aplama utt.). Visām retorikas izpausmēm kopīga ir pieķeršanās iepriekšizdarītiem slēdzieniem un jelkādas intereses trūkums par pretargumentiem un liecībām, kas varētu likt apšaubīt šos slēdzienus. Īsi sakot, retorikai nav nekādas intereses demonstrēt, kā un kāpēc tā nonākusi pie saviem slēdzieniem – tieši tāpēc tai nav ne mazākā sakara ar patiesības meklēšanu. Tā vienmēr nāk pēc tam, kad patiesība jau atrasta un nereti kavē pašu meklēšanas darbu (pirmos retorikas komivojažierus Rietumu kultūrā sauca par sofistiem, un sofistikas līdzība ar retoriku nav nekāda nejaušība).

Kino tēlu konkrētums un nepastarpinātība ļauj izmantot jaunus līdzekļus šī kopīgā retoriskā mērķa sasniegšanai, jo filmā, piemēram, var parādīt māti, kuras dēls kritis karā, ko viņš netika nedz meklējis, nedz sapratis, tomēr bija spiests karot. Jebkura nāve karā, protams, ir traģēdija, tomēr tikai tad, ja uzskatām, ka jebkurš karš ir netaisns, gari sērojošas mātes tuvplāni var kalpot par argumentu par vai pret karu – patiesībā jau tie nav nekāds arguments vai liecība par labu nevienam konkrētam slēdzienam (tikai konstatācijai, ka kāds ir miris un kāds cits par to sēro).

Visā filmas gaitā Mors uzstājīgi ilustrē savu pārliecību, ka Amerikas valdība virza un ekspluatē dažādus spēcīgus tēlus, lai radītu vienpusēju iespaidu par jautājumiem, kas nozīmīgi mums visiem. Vai karš Irākā bija nepieciešams? Vai Amerikas valdība tikai izlikās, ka tai rūp masu iznīcināšanas līdzekļi, kamēr patiesībā tai rūpēja globālo enerģētikas kompāniju peļņa un to valdību intereses, kas ir ar šīm kompānijām saistītas? Vai 2000. gada vēlēšanās Džordžs Bušs burtiski nozaga uzvaru, izmantojot sava brāļa Floridas gubernatora statusu, lai padarītu nederīgas balsis, kas bija likumīgi nodotas par viņa sāncensi? Vai Bušu ģimene patiešām ir uz vienu roku ar tiem pašiem ļaudīm (Saūda Arābijas bin Lādenu dzimtu), kas atbildīga par 11. septembri (ja tā tiešām ir atbildīga), vienlaikus liekulīgi tēlojot teroristu uzbrukuma upuru aizstāvi?

Vai Mora atbildes uz šiem jautājumiem ir pareizas vai aplamas, nevar izvērtēt šīs filmas kontekstā, jo viņš nav pielicis ne mazākās pūles, lai parādītu atšķirīgus viedokļus jautājumos, par kuriem viņš runā. Ja patiesības meklējumos debates ir diskursa zemākā forma (jo debatēs katra no pusēm jau ir izdarījusi savus slēdzienus), tad šāda veida dokumentālā filma ir visbīstamākais retorikas paveids. Tas tāpēc, ka tā pat nemēģina mudināt savu skatītāju ņemt vērā arī alternatīvus viedokļus un faktus, bet gan pilnā mērā izmanto spēcīgo, pārliecinošo un nepastarpināto kino valodu, lai radītu IESPAIDU, ka uzburtā realitātes aina ir pilnīga (tāda, kurai gribas noticēt tieši tāpēc, ka tā ir šķietami pilnīga un patiesa). Dekarts savās Pārdomās atzīmēja, ka cilvēkiem piemīt izteikta tendence ticēt tam, ko viņi redz, dzird, satausta, sagaršo un saož. Un, noskatoties 911 pēc Fārenheita, man gluži kā Dekartam ir pamats bažīties, ka ļauns dēmons izkropļojis to, ko redzu un dzirdu, lai man radītu virkni aplamu priekšstatu par reālās pasaules dabu.

Ja Mora gabalu uzlūko vienkārši kā filmu un nevis nopietnu meditāciju par jautājumiem, kurus tā izvirza, šis tas viņam ir izdevies. Nereti tā izraisa smieklus un, kas vēl svarīgāk, aizkustina. 11. septembra sižets, kam fonā skan, šķiet, kāda no Gurecka simfonijām, ir tīrs un pārliecinošs – lielā mērā tāpēc, ka tur vienkārši rādītas cilvēciskas būtnes, kas reaģē uz traģēdiju, kas norisinās acu un kameras priekšā. Savukārt kadri, kuros Džordžs Bušs, kurš tobrīd pamatskolas bērniem lasa priekšā grāmatiņu Mans mazais kazlēns, uzzina, ka nezināmi uzbrucēji nule kā ietriekuši nolaupītu lidmašīnu Pasaules tirdzniecības centra dienvidu tornī, ir spilgta apsūdzība. Kā viņš var palikt mierīgi sēžam? Kāpēc viņš izskatās tik apjucis? Kā gan prezidents, kurš uzzinājis par tāda mēroga katastrofu, spēj turpināt lasīt Manu mazo kazlēnu, kamēr valsts, kurai viņš sakās kalpojam un kuru viņš sakās sargājam, finanšu sirdī mirst cilvēki? Lai par to brīnītos, mums nav nepieciešams Maikls Mors, taču tas, ka tieši viņš mums lieku reizi parāda šo nožēlojamo incidentu, protams, nav nekas slikts.

Ne jau nule minētie kadri, bet gan tie, kuri tos apņem no visām pusēm, padara Mora darbu par kreisu spoguļattēlu tam, ko katru vakaru var dabūt redzēt labējā Foksa ziņu kanālā. Minēšu tikai vienu piemēru. Uz filmas beigām mums mēģina iestāstīt, ka Irākā policistu pienākumus pilda un amerikāņu militāristu labā mirst pa lielākai daļai nabadzīgi melnie ļaudis, kam trūkst līdzekļu, lai izdzīvotu Amerikas sabiedrībā citā ceļā (mūs vedina domāt, ka vainīga to pašu korporāciju alkatība, kuru sazvērestība noveda pie 11. saptembra). Taču tas ir pilnīgā pretrunā ar faktiem, kuru noskaidrošanai nav nepieciešama nekāda īpaša piepūle. Kā liecina neseni pētījumi, lielais vairākums Irākā bojā gājušo nepavisam nav trūcīgākie amerikāņi vai afroamerikāņi. Lielākā daļa mirušo ir baltie amerikāņi no ienākumu tabulas vidējā spektra, turpretī lielumlielais vairums trūcīgo afroamerikāņu pilda dienestu armijas atbalsta struktūrās, tālu no vietām, kur spridzina un šauj.

Nepavisam negribu apgalvot, ka par to, kas Maiklu Moru satrauc Amerikas valdības rīcībā kopš 11. septembra — gan mēģinājumos ierobežot civilās brīvības apmaiņā pret civilo drošību, gan militārajās operācijās Irākā, – nebūtu jābažījas mums visiem. Taču filma, kas nav nekas vairāk kā uz ekrāna izsviestas mūsu ļaunākās aizdomas, ir lāča pakalpojums – skatītājiem, kuri grib noskaidrot patiesību par šiem jautājumiem, Maikls Mors pat nepūlas palīdzēt. Es saprotu, ka Kannu žūrija nespēja turēties pretī kārdinājumam izmantot šo kinematogrāfisko dūri, lai lieku reizi iezveltu amerikāņu imperiālistiem pa aci, taču šī nepavisam nebija viena no labākajām gada filmām – tā ir vienkārši īstajā laikā radīta filma par tematu, kas izraisa vispārēju interesi – būtībā tikai Roršaha tintes traips, kura apveidi liecina par vienu no amerikāņu paranojas izpausmēm. Žēl, protams, ka tā pat nemēģina šo paranoju kliedēt, bet galu galā retorika nav tikai nodevība pret patiesību man – tā nodod arī tos viegli ievainojamos radījumus, kuri savtīgu iemeslu dēļ nolēmuši likt to lietā.

No angļu valodas tulkojusi
Ieva Lešinska