26. februārī Krievijas Valsts domes deputāti pieņēma likumu “Par pretdarbībuterorismam”
Vispirms gribu teikt, ka nespēju atrast nekādu, ne mazāko attaisnojumu tā sauktajiem teroristiem, manī nav līdzjūtības pret cilvēkiem, kas spridzina lidmašīnas, autobusus un diskotēkas, iebrūk skolās un slimnīcās, vienalga kādu cēlu motīvu vadīti viņi to darītu – vai viņi cīnītos par īstenu ticību, par nacionālo neatkarību un kara pārtraukšanu, vai atriebtos par nogalinātajiem un nomocītajiem tuviniekiem. Taču man šķiet, ka, piemēram, Vitālijs Kalojevs, kurš atriebjoties nogalināja šveiciešu dispečeru, bez šaubām ir vainīgs, tomēr pelna līdzjūtību. Starpība – un man tā ir ļoti būtiska – ir tāda, ka Kalojevs atriebās cilvēkam, kuru uzskatīja par vainīgu savas ģimenes bojāejā, bet teroristi atriebjas nevainīgiem cilvēkiem.
Man nešķiet, ka šis likums (nejēdzīgs, amorāls, antikonstitucionāls utt. – es varu piekrist šādiem vērtējumiem) būtiski ietekmēs dzīvi Krievijā, kur jau sen, bez kādiem likumiem, piesedzoties ar cīņu pret terorismu un ne ar ko nepiesedzoties, ir ieviesti “īslaicīgi tiesību un brīvību ierobežojumi”, pilsoņiem un amatpersonām var tikt pārbaudīti personu apliecinoši dokumenti, bet gadījumā, ja tādu nav, attiecīgā persona var tikt nogādāta “iekšlietu orgānos”, tiek pieļauta “pilsoņu pārvietošana no atsevišķām vietām un objektiem, kā arī transporta līdzekļu aizvilkšana” un visa kā “piespiedu īslaicīga atsavināšana”; “transporta līdzekļu un gājēju pārvietošanās ierobežošana uz ielām un ceļiem”; “sapulču, mītiņu un demonstrāciju, gājienu un piketu, kā arī citu masu pasākumu aizliegšana vai ierobežošana”; ir aizliegta “masu informācijas līdzekļu darbinieku” iekļūšana ne tikai “pretteroristiskas operācijas veikšanas zonā”, bet arī jebkurā vietā, kur viņu klātbūtni priekšniecība uzskata par nevēlamu – tas viss un vēl sliktākas lietas (nelikumīga aizturēšana, cilvēku laupīšana un iznīcināšana, spīdzināšana utml.) tiek pieļauts bez kādiem likumiem. Krievijā jau sen de facto ieviests ļoti īpašs “tiesiskais režīms” un ļoti īpaša “masu informācijas līdzekļu darbinieku darbības kārtība”. Un pat tas punkts, kas piesaistīja īpašu sabiedrības uzmanību – par iespēju iznīcināt teroristu sagrābtās lidmašīnas ar ķīlniekiem –, padomju varas laikos jau tika īstenots bez kāda likuma (kad notrieca korejiešu lidmašīnu) un mierīgi varētu tikt īstenots arī patlaban bez kāda likuma (apšaudīja taču Beslanas skolu, kas bija pilna ar ķīlniekiem). Mūsu valstī dzīve ir ļoti tāla no likumiem – gan labiem (un mums ir arī labi likumi), gan sliktiem. Tādēļ pēc šī likuma pieņemšanas es negaidu īpaši manāmu mūsu stāvokļa praktisku pasliktināšanos.
Taču šis likums liek domāt par vispārējo cīņas ar terorismu ideoloģiju un tiesību vietu tajā. Šis jautājums kļuvis par problēmu ne tikai mūsu valstij, bet arī visai tā dēvētajai starptautiskajai sabiedrībai, un šeit mēs, šķiet, virzāmies kopējā gultnē. Diemžēl šī ideoloģija uzvar gan mūsu valstī, gan tā saucamajā civilizētajā pasaulē. “Cīņas par katru cenu” ideologi spriež apmēram šādi: starptautiskais terorisms ir pilnīgi jauna parādība, kam pasaules vēsturē nav precedenta. Nacionālās tiesību sistēmas un starptautiskās tiesības nav gatavas uzdevumiem, kas jārisina cīnītājiem ar šīm briesmām. Mēs nevaram uzvarēt terorismu, ievērojot pilsoņu likumīgās tiesības un izturoties pret teroristiem, personām, ko tur aizdomās par terorismu, un terorismā apsūdzētajiem tāpat kā pret kriminālnoziedzniekiem vai cilvēkiem, kas tiek turēti aizdomās un apsūdzēti kriminālnoziegumos (nepieciešamība ievērot likumus un tiesības, tostarp arī aizdomās turamo, apsūdzēto un notiesāto tiesības, pārāk ierobežo); mēs nevaram cīņu pret terorismu uzskatīt par parastu karu, jo starptautiskās tiesības, kurās fiksēti kara vešanas likumi un paņēmieni, arī stipri traucē (piemēram, paredzot zināmas karagūstekņu tiesības). Bez tam, atšķirībā no parasta kara, kam ir sākums un beigas, karam ar terorismu nevar būt beigu (mēs taču nevaram ar teroristiem parakstīt “vienošanos par mieru”; un kā varētu izskatīties kapitulācija?). Bet ir jākaro un ir jāuzvar šajā karā, tādēļ esam spiesti to darīt bez kādiem noteikumiem, un šķiet, ka nav zināms, cik ilgi – jo “uzvarošās beigas” ir grūti iztēloties…
Nerunāsim par tādiem “sīkiem” ierobežojumiem, kā telefona sarunu noklausīšanās, visdažādākās iespējamās pārbaudes un vārda brīvības ierobežošana. Terorismā aizdomās turamos (ne vien mūsu valstī, bet arī demokrātijas citadelē ASV) jau grābj ciet un met cietumā, neuzrādot apsūdzību un nenodrošinot ar advokātiem. Pirms dažiem gadiem sabiedriskās domas aptaujā ASV izrādījās, ka apmēram puse (!) amerikāņu piekristu nepieciešamībai spīdzināt terorismā aizdomās turētos, lai iegūtu informāciju, kas nepieciešama cilvēku glābšanai. (Šīs tautas cerības gan ASV neguva tiesisku formu, taču ir informācija, ka atrodas veidi, kā bez tās iztikt – cilvēkus izved no valsts un spīdzina cietumos, kas atrodas ārpus ASV – jo, atšķirībā no Krievijas, ASV teritorijā pārkāpt likumus nav tik vienkārši, pat cīnītājiem pret terorismu). Un lūk, nopietni tiek apspriests (gan Krievijā, gan ASV) jautājums par tādu valsts atbildes pasākumu kā ķīlnieku saņemšana no teroristu radinieku vidus (nezinu, kā ASV, bet Krievijā tas jau notiek pilnā sparā). Tam, kas iebildīs, ka teroristi paši sevi izslēguši no tiesību sfēras un vispār no cilvēku sabiedrības, es atbildēšu, ka, pirmkārt, runa ir par aizdomās turamajiem, tas ir, pēc civilizētām tiesību normām nevainīgiem cilvēkiem, kamēr tos par vainīgiem nav atzinusi tiesa, bet viņu radinieki vispār netiek turēti ne par ko aizdomās; otrkārt, pajautāšu: kas un kā izlems, kurš ir un kurš nav terorists, un kuram ir garantija, ka viņš nevar tikt turēts aizdomās par terorismu? Un pajautāšu, treškārt, viņi gan sevi ir izslēguši, bet mēs? Ar šādiem pieņēmumiem?
Karā pret terorismu vajag uzvarēt, bet parasto likumu ietvaros to izdarīt neesot iespējams. Taču neviens nav pierādījis, ka šajā karā ir iespējams uzvarēt, atsakoties no tiesībām un atļaujot sev karot ar jebkādiem līdzekļiem. Nav nekādas pārliecības, ka mēs tā tuvinām uzvaru. Iznīcinot teroristus (un pie viena arī tos, kas trāpījušies blakus), mēs veicinām jaunu teroristu rašanos. Tātad esam gatavi nevis vienkārši atdot savas tiesības un brīvības par uzvaru pār terorismu, mēs esam gatavi iemainīt garantētu beztiesīgumu visiem un garantētu cīnītāju pret terorismu nekontrolējamību pret cerību (ļoti iespējams – iluzoru) uz uzvaru.
Runa neesot tikai par cilvēku drošību, tiekot aizstāvēta Rietumu civilizācija un tās vērtības. Iznāk, ka cēls mērķis patiešām attaisno līdzekļus. Bet ar ko tādā gadījumā mēs atšķiramies no teroristiem – viņi taču arī rīkojas savu cēlo mērķu vārdā? Un vai tad tiesības nav viena no šīm lielajām vērtībām? Un ideja par individuālo (nevis kolektīvo) atbildību? Un ideja par cilvēku vienlīdzību likuma priekšā (kura tiek pārkāpta, piemēram, atzīstot iespēju likumīgi nogalināt kādus cilvēkus citu cilvēku drošības dēļ – kā tas notiktu, notriecot lidmašīnu ar ķīlniekiem). Un nevainības prezumpcija? Padomju laikā bija tāda anekdote: “Vai būs karš? – Nē, taču būs tāda cīņa par mieru, ka no pasaules nekas pāri nepaliks.” [1. Vārdu spēle: krieviski “pasaule” un “miers” ir viens un tas pats vārds.] Patlaban var teikt, ka būs tāda cīņa par drošību un Rietumu civilizācijas vērtībām, ka no šīs civilizācijas nekas nepaliks pāri.
Vai es teicu, ka šajā jautājumā Krievija virzās kopējā “civilizētās pasaules” problēmu gultnē? Ne gluži. ASV, pagarinot “USA PATRIOT likumu” [2. USA PATRIOT – Uniting and Strenghtening America by Providing Appropriate Tools Required to Intercept and Obstruct Terrorism (angļu val.).], deputāti sadalījās divās nometnēs, un automātiska pagarināšana tika bloķēta. Tika izteikti nopietni iebildumi, sabiedrībā norisinās vairāk vai mazāk nopietna šī jautājuma apspriešana. Piemēram, pavisam nesen Amerikas Uzņēmējdarbības institūtā notika autoritatīva diskusija, kurā piedalījās amerikāņu tieslietu speciālisti un politologi. Varētu teikt, ka divās nometnēs sadalījušies gan deputāti, gan visa valsts. (Es pat nerunāju par Eiropu.) Krievijas deputāti likumus pieņem automātiski un vienbalsīgi, sabiedriskā doma gandrīz vienmēr klusē. Krievijas iedzīvotāji vispār ir pieraduši savas tiesības nevērtēt sevišķi augstu. Lielākā daļa amerikāņu savas tiesības novērtē, taču ir gatavi tās upurēt drošības vārdā. Taču, šķiet, Franklins teica, ka tas, kurš ir gatavs savu brīvību atdot pret drošību, nav pelnījis ne vienu, ne otru. Un baidos, ka ne vienu, ne otru neiegūs.
