Tiesības izlīst no alas

Ikvienam stāstam ir laimīgas beigas, mēs nospriedām, meklējot vispiemērotāko attēlu žurnāla Rīgas Laiks jūnija numuram. Mūsu rokās bija trīs estētiski nevainojami attēli, kas vienlīdz labi derēja vāka izrotāšanai un katrs izraisīja savādākas pārdomas. Varētu teikt arī smagāk — pieprasīja savādākas pārdomas, kuru iznākums ne vienmēr iepriecina dvēseli, ģimeni un apkārtējos. Pārdomas vispār ne vienmēr iepriecina.

Fotogrāfija numur viens: cienījams pusmūža vīrs ar nevainojami sasietu kaklasaites mezglu sper pirmo soli ārā no kādas tumšas un savādas alas, par durvīm tās grūti nodēvēt, lai arī mēs zinām — šo četrstūraino, pusotru metru augsto aili marmorbaltajā sienā sauc par Pazemības durvīm. Tā ir centrālā ieeja pasaules galvenajā kristīgajā baznīcā, kas pieder vienlaikus Romas katoļu, grieķu pareizticīgo un armēņu draudzēm. Šķiet, šī ir ēka, kas visvairāk tikusi ielenkta, iekarota, aizsargāta, atņemta un iekārota visos pasaules karos un slaktiņos. Vēsture arī 21. gadsimtā prot vienīgi atkārtoties, šī gada aprīlī un maijā baznīca un tajā patvērušies cilvēki 39 dienas atradās armijas ielenkumā. Sienas nosargāja. Tās būvētas neatminami sen ap klints iedobumu Betlēmē — vietā, kur kādai nevainīgai meitenei pirms pāris tūkstošiem gadu piedzimis bērniņš. Fotogrāfijā redzamais vīrs, kas labās rokas pirkstu galiņiem neviļus noglāsta akmens vēso mūri, droši vien nav īsti pārliecināts, vai pieminētās dzemdības pasaules vēsturei būtu bijis kas ārkārtīgi svarīgs.

Viņam, iespējams, pietiek savu rūpju un ciešanu. Viņš ir Jeruzalemes palestīniešu muftijs Akrama Sabrī un viņam ir nācies mācīties pazemību un piedošanu krietni vien citādā skolā. Viņam ir nācies būt bērēs, kurās tiek glabāti neeksistējošas valsts pilsoņi un viņa ticības brāļi. Pārāk daudz vienai neeksistējošai valstij un pārāk daudz vienam priesterim. Interesanti, vai viņš ir lasījis Platonu? Nē, tas nav cinisks jautājums, mani interesē, vai Sokrata alas alegorijai ir iespējama karalaika interpretācija? Vai cilvēki, kas 39 dienas, 40 gadus vai visu mūžu pavadījuši ieroču, granātu, tanku un avīžu tuksnesī, spēj atšķirt optiskā tēmekļa sarkano gaismiņu alas pretējā sienā no dzīva cilvēka ēnas savā sirdī? Vai kristīgas, musulmaniskas, jūdaiskas alas iekšpusē saskatāmie priekšmetu un būtņu attēli ir patiesāki un pārliecinošāki par ārpusē staigājošiem dīvaiņiem, kas nezin kāpēc nemaz nevēlas, lai viņus pamana, viņi, kā stāsta Sokrats, nes virs galvas dažādus akmens un koka dzīvnieku un cilvēku tēlus. Lai iespaids būtu pārliecinošāks, dažkārt šie koka tēli šauj un nogalina. Nestāstiet man, ka to dara cilvēki. Reti kurš cilvēks prot šaut.

Fotogrāfija numur divi: samulsis un pavecs ebrejs, kura bērnišķīgā sejas izteiksme prasmīgi slēpj smieklus. Īstenībā tas, ko redzam viņa acīs, ir vieglas, nu jau laikam neizdzēšamas skumjas. Viņu vienlaicīgi skūpsta divas skaistākās Holivudas aktrises Tifānija Tīsena un Debra Mesinga. Nav iemesla šaubīties par to, ka šim vecajam vīram dzīvē ir paveicies. Un tomēr acis tādas kā skumjas. Kannu festivāls esot iesācies ar politisku skandālu. Lielās amerikāņu studijas pieteikušas Francijai boikotu antisemītisma dēļ, kas uzviļņojis Izraēlā apšauto palestīniešu dēļ, kas apšauti augošās musulmaņu neapmierinātības dēļ, kas izpaudusies terora aktos pret ASV un tās kultūras ekspansiju, kas lielā mērā ir Holivudas radīta un balstīta. Bet ebrejs Allens Stjuarts Kēnigsbergs (dz. 1936), kas pasaulei pazīstams kā Vudijs Allens (dz.1952) uz festivālu atvedis filmu Holivudas gals. Viņš pats tajā tēlo režisoru, kurš īsi pirms filmas uzņemšanas sākuma kļūst akls. Gluži kā tie Sokrata alas iemītnieki, kas, beidzot sadūšojušies izlīst ārā, saules gaismā un pirmajā brīdī nepazīst neko, nesaprot neko un negrib neko. Kad filma tiek uzņemta, režisors izveseļojas un atgūst redzi, savā ziņā nomirst. Ne reizi vien iekūlies skandālos ar to, ka mīlējis pārlieku daudz un pārlieku jaunas meitenes, Vudijs Allens, šķiet, vienmēr ir centies piemānīt nāvi. Sak, piedodiet, neesmu vēl gatavs, vēl tikai vienu filmu, vēl tikai vienu meiteni, vēl tikai pārīti ironisku anekdošu. Ludziņā Nāve atklāj kārtis viņa varonis Nats runā ar Nāvi.

Nats: Tu, protams, atvaino, bet es neticu, ka tu esi Nāve.

Nāve: Kāpēc gan? Ko tad tu gribēji ieraudzīt — Marlonu Brando?

Nats: Runa nav par to.

Nāve: Piedod, ja liku vilties.

Nats: Nē, tu neuztraucies. Es nezinu, es vienmēr esmu domājis, ka tu esi... nu... garāka auguma.

Nāve: Piecas pēdas, septiņas collas. Vidējais augums pie mana svara.

Nats: Un vispār tu izskaties līdzīga man.

Nāve: Kam lai es citam līdzinos? Es taču, galu galā, esmu tava nāve.

Fotogrāfija numur trīs: laimīga, smaidoša ģimene. Četrdesmit trīs gadus vecā Daiana Pritija, viņas vīrs un meita. Brīdī, kad izdarīts uzņēmums, Daianai neklājas īpaši labi. Viņa jau vairākus gadus slimo ar kustības nervu deģenerāciju, viņa nespēj pati kustēties, pamazām pārstāj klausīt arī iekšējie muskuļi, brīžiem apstājas elpošana. Smadzenes spītīgi turpina darboties, apziņa par savu bezspēcību ir mokošāka nekā sāpes. Daiana, kas redzama fotogrāfijā, grib mirt, taču nespēj to izdarīt saviem spēkiem. Vīrs ir gatavs viņai palīdzēt, taču tad viņam pienāktos cietumsods līdz 14 gadiem. Gandrīz gadu Daiana tiesājās dažādās instancēs Lielbritānijā un Eiropas Cilvēktiesību tiesā, lai atgūtu tiesības nomirt ar cieņu. Strasbūrā 7 tiesneši nolēma, ka viņai ir jāturpina dzīvot. Pēc 3 dienām Daianai pārstāja darboties plaušas, 10 dienas vēlāk viņa nomira, paralizēta, bez elpas, bez tiesībām mirt. Savāda lieta ir morālais spriedums. Savādu atbildību vai ik mirkli pasaulē uzņemas simti un tūkstoši tiesnešu. Izlemj un turpina dzīvot, bet viena acumirklīga lēmuma dēļ kādam citam dzīve kļūst beigta. Daianas Pritijas prasība balstījās 3 punktos. Pirmkārt, cilvēka tiesības paredz, ka neviens nedrīkst tikt pakļauts necilvēcīgai vai pazemojošai eksistencei. Aizliedzot Daianas vīram veikt nāvējošu injekciju, likums nolemj Daianu šādai eksistencei. Otrkārt, ikvienam ir tiesības uz savu ķermeni, tiesības rīkoties ar to brīvi, bez valsts iejaukšanās. Daianas veselības stāvoklis neļāva viņai realizēt šīs tiesības, tāpēc viņai bija nepieciešama trešās personas palīdzība. Liedzot to, valsts pārkāpj Daianas tiesības. Treškārt, neviens cilvēks nedrīkst tikt diskriminēts. Fiziski veseliem cilvēkiem ir dotas iespējas izdarīt pašnāvību, to neaizliedz neviens likums. Daiana tiek diskriminēta tikai tāpēc, ka slimības dēļ nespēj to izdarīt pati. Tiesa paziņoja, ka viņas cilvēktiesības nav pārkāptas nevienā punktā, bet tiesības dzīvot neietver sevī tiesības izdarīt pašnāvību. Nē, tā nav drukas kļūda — tiesas spriedumā tika iekļauta filozofiska atziņa — tiesības dzīvot neiekļauj sevī tiesības mirt. Atziņa, kas arī turpmāk var tikt izmantota par precedentu, juridiskā vieglprātībā aizmēžot miljardiem citu precedentu — cilvēku dzīvju, kas, piedodiet par cinismu, agri vai vēlu beigušās, beidzas un beigsies ar nāvi. Jebkura nāve ir pašnāvība, cilvēks vienmēr nomirst viens pats. Galu galā, tā ir viņa paša nāve. Taču izskatās, ka Sokrata nāvei nav bijis nekādas jēgas, viņa teiktais ir aizmirsts, ievadīts mirušu mācību programmu vēnās un pieder pavisam citai garīgai kultūrai. Aizmirsts, ka dzīve jāizmanto, lai pienācīgi sagatavotos nāvei, un jāmirst ir tad, kad cilvēks tam gatavs, nevis par ātru, par vēlu vai nelaikā. Aizmirsts, ka gaili Asklēpijam ziedot pienāktos vienīgi tad, kad cilvēks ir pilnībā izārstēts.