Tieksme būt augšā

Argentīnā dzimušo amerikāņu arhitektu Cēzaru Pelli (1926) Amerikas arhitektūras institūts jau 1991. gadā atzina par vienu no ietekmīgākajiem amerikāņu arhitektiem un 1995. gadā par mūža ieguldījumu arhitektūrā apbalvoja ar Zelta medaļu. No 1977. gada līdz 1984. gadam Pelli bija Jeila arhitektūras skolas dekāns. Viņa firma Cēzars Pelli un partneri projektējusi tik nozīmīgas celtnes kā Petronas torņus Kualalumpurā Malaizijā, Kanarīvorfu Londonā, Kārnegī zāles torni Ņujorkā, Klusā okeāna dizaina centru Losandželosā, Reigana starptautisko lidostu Vašingtonā. Tagad, kad vairs nav Dvīņu torņu, klasiskās Manhetenas silueta pamatelements ir četri Pelli projektētie Pasaules finansu centra debesskrāpji. Savā darbā arhitekts Cēzars Pelli iemieso vienkāršo ideju, ka labi nami ir labi cilvēkiem.

Rīgas Laiks: Par jūsu grāmatas Piezīmes jauniem arhitektiem[1. Cesar Pelli. Observations for Young Architects. – The Monacelli Press, Ņujorka, 1999.] moto izvēlēts teikums no Imanuela Kanta: “Viegls balodis, kas brīvā lidojumā šķeļ retinātu gaisu, izjūtot tā pretestību, varētu iedomāties, ka daudz brīvāk un ātrāk viņš varētu pārvietoties bezgaisa telpā.” Kāds šim izteikumam ir sakars ar grāmatu par arhitektūru?

Cēzars Pelli: Daudzi arhitekti iedomājas, ka budžets, klients, funkcijas ir traucēkļi viņu mākslai. Manuprāt, šīs grūtības ir mūsu nodarbošanās būtiska sastāvdaļa. Arhitektūra barojas pati no savām grūtībām, no problēmu risināšanas. Šāda neizpratne varētu būt saistīta ar 20. gadsimta glezniecības paradigmu, teiksim, Pikaso varēja izlemt gleznot uz sava audekla, ko vien viņš gribēja, kādā formātā vien gribēja. Gribēja gleznot 20 gleznas ar buļļiem, un viņš gleznoja 20 gleznas ar buļļiem, gribēja – pārslēdzās uz Madonnu. Bet mēs, arhitekti, tā nevaram. Mums ir jāprojektē vietā, kuru prasa klients, jākonstruē funkcija, kas vajadzīga klientam. Es varu vēlēties projektēt lielu katedrāli, bet kāds pie manis atnāk un vēlas, lai es uzprojektēju zinātnisku laboratoriju. Un būtu stulbi žēloties, ka nevaru projektēt katedrāli, vai pat vēl sliktāk – no laboratorijas censties iztaisīt katedrāli. Nē! Mans arhitekta darbs – kas, manuprāt, ir tikpat lielā mērā māksla kā glezniecība vai mūzika – ir pēc iespējas vairāk saprast par laboratorijām un uzprojektēt vislieliskāko laboratoriju, kādu vien es spēju.

RL:Es ar jums vēlējos parunāt par debesskrāpjiem…

Pelli: Es mīlu debesskrāpjus!

RL:Varbūt jūs atceraties tādu Šarla Bodlēra dzejoli par aklajiem, kas, sadevušies rokās, iet un it kā skatās debesīs, un dzejnieks uzdod jautājumu: “Ko viņi, aklie, debesīs tur meklē?” Kāpēc debesskrāpjiem vajadzētu būt augstākiem par dievnamiem?

Pelli: (Smejas.) Es domāju, ka tieksme celt augstu ir ļoti sena kaislība, tā drīzāk ir raksturīga cilvēku dzimtai vispār un nav jāsaista ar reliģiju. Neapstrīdami, gadsimtos, kad dominēja reliģija, kad baznīca kontrolēja naudu, lielākajai daļai augstu celtņu bija reliģisks raksturs. Teiksim, daļa Senās Ēģiptes obelisku ir saistīti ar reliģiju, taču patiesībā tie tika celti faraoniem, tā teikt, publisko attiecību jomā, vairāk kā simboli nevis ar reliģiskiem mērķiem. Un bez šaubām, Vašingtona monumentam vai Eifeļa tornim nav nekāda sakara ar reliģiskiem mērķiem. Interesanti – angļu valodā vai spāņu valodā, kas ir mana dzimtā valoda, lielākajai daļai vārdu, kas saistīti ar augstumu, ir pozitīva nokrāsa, daudz pozitīvāka nekā tiem vārdiem, kas apzīmē kaut ko zemu. Ja jūs sakāt par domām, ka tās ir “augstas”, tas nozīmē, tās ir kaut kas svarīgs, nozīmīgs, ja jūs sakāt – “zemas” domas vai jūtas, tas nozīmē kaut ko sliktu. Tā ka pacelšanās ir kaut kas labs, nolaišanās – kaut kas slikts. Domāju, ka vertikalitātes kaislība nav saistīta tikai ar augstumu. Obelisks Senajā Ēģiptē nav tik augsts kā pirmīda, taču tas ir vertikālāks un tam ir lielāks spēks nekā piramīdai.

Bet kaislība uz vertikāli, manuprāt, nākusi no cilvēka ķermeņa formas. Mēs esam šī ļoti garenā lieta, kas staigā vertikāli – tā ir ļoti dīvaina konstrukcija. Tā nav nevienam dzīvniekam, tiesa, ir dzīvnieki, kas staigā uz divām kājām, teiksim, dinozauri vai lāči, taču to ķermeņi ir horizontāli. Bez tam mēs neesam tikai šī ļoti slaidā lieta; mūsu acis – punkts, no kura mēs redzam pasauli, ir novietots pašā augšā. Tiešām jocīga konstrukcija. Man šķiet, ka šo cilvēka ķermeņa garenību un vertikalitāti lieliski atainojis Džakometi. Ja jūs iedomājaties cilvēka ķermeni tā sākotnējā ainavā, Āfrikas savannā – ļoti ļoti sausa prērija un šis vertikālais elements pret horizonta līniju aizmugurē. Es domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs vertikalitātei piešķiram tik būtisku nozīmi.

RL:Pirmie debesskrāpji tika uzbūvēti tieši Amerikā. Šķiet, jūs reiz teicāt, ka debesskrāpji Ņujorkā iemieso noteiktus ņujorkiešu dzīves ideālus.

Pelli: Nē, es to neesmu teicis, nē. Ja runā par tehnisku risinājumu, pirmie debesskrāpji tika uzbūvēti Čikāgā. Tomēr tie nebija īsti debesskrāpji, tādas celtnes, kādas cēla Lūiss Salivens, šodien neviens pat neiedomāsies nosaukt par debesskrāpjiem, tās bija zemas – divpadsmit stāvu, augstākā bija 14 stāvu celtne. Jēdziens “debesskrāpis”, bez šaubām, ir relatīvs: 14 stāvu celtne pilsētā, kur pārējās mājas ir sešstāvu, ir debesskrāpis, bet tur, kur lielākā daļa māju ir 30 vai 40 stāvu augstas, kā tas ir Čikāgā, četrpadsmitstāvīgu namu pat nepamanītu.

Vārds “debesskrāpis” ir tulkojums no itāļu valodas, no gratacello, ko attiecināja uz ļoti augstiem torņiem Itālijā; prātā nāk, teiksim, kampanile Sv. Marka laukumā vai torņi Sandžiminjano. Bet lai nu kā, pirmie debesskrāpji tika uzcelti Amerikā. Manuprāt, pirmais reālais debesskrāpis bija Woolworth ēka, ko uzcēla 1914. gadā. Un tas ir debesskrāpis līdz pat šai dienai.

RL: Bet mums tomēr varētu būt kāda ideja, kādu cilvēcisku sapratni, kādus ideālus, kādu dzīvi debesskrāpji simbolizē.

Pelli: Es domāju, ka vispirms bija kaislība būvēt vertikālo, un jau pēc tam var runāt par simbolismu. Teiksim, Eifeļa tornis ir Parīzes simbols, Vašingtona monuments ir ASV simbols, un tas nenozīmē neko vairāk. Bet šie simboli tiek attiecināti uz kādu ļoti garu vertikālu objektu, kas izraisa mūsos noteiktu emocionālu atsaucību. Tas spēj skart tik daudzu cilvēku sirdis, tādēļ valsts, vai arī, teiksim, baznīca šīs ēkas saista ar sevi. Tā ka jums būs jājūt bijība pret baznīcu, lojalitāte pret valsti vai vienkārši mīlestība pret kādu pilsētu. Tas kļūst par simbolu, kad cilvēks saprot – uh, tas ir kaut kas varens, es vēlos kaut ko no tā!

RL:Jūs droši vien atceraties, ka Japānā, kur ir ļoti daudz debesskrāpju, pastāv arī princips: mazs ir brīnišķīgs.

Pelli: Manuprāt, tās ir divas atšķirīgas izjūtas. Interesanti: mums bija jāprojektē divi debesskrāpji Tokijā blakus kādam ļoti vecam budistu templim. Un budistu mūki biji ļoti priecīgi, ka blakus templim būs tie divi debesskrāpji, jo tie solīja būtiski palielināt tempļa ienākumus. (Smejas.)

RL:Pirms divām dienām es Ņujorkā centos saprast, no kurienes lai skatās uz debesskrāpjiem. Šķiet, ka uz tiem tikpat kā nav iespējams skatīties no ielas, no apakšas. Neviens nestaigā ar atgāztu galvu.

Pelli: Es uzskatu, ka vislabāk uz debesskrāpjiem skatīties no attāluma. Teiksim, uzEmpire State celtni es vislabprātāk skatos no Ņūdžersijas, no turienes tas izskatās brīnišķīgi. Tas piešķir pilsētai raksturu un formu. Taču, kad es eju garām Empire State, es pat nezinu, vai tas tur ir, to nevar ieraudzīt. Jo tas novietots uz pamatnes, kas aizsedz skatu uz torni, un šī teorētiski neatrisinātā problēma ir debesskrāpjiem raksturīga.

RL:Grūti iedomāties, kāpēc cilvēki tiecas apdzīvot debesskrāpjus, iekārto tajos birojus?

Pelli: Daži cilvēki augstu vērtē iespēju būt cik vien iespējams augstāk. Biroju ēkās augstākā cena vienmēr ir augšējiem stāviem, un tad tā pakāpeniski samazinās lejup. Tas nozīmē, ka cilvēki ir gatavi maksāt vairāk naudas, lai būtu augstāk. Un tas pats ir ar dzīvokļiem – cilvēki maksā vairāk, lai būtu pašā augšā. Es domāju, ka te savienojas divas lietas – viens ir parādīt, ka tu esi augšā, ka tu esi svarīga persona – nu, tāda ļoti cilvēciska vēlēšanās. Bet ir arī tas, ka cilvēkiem vienkārši patīk būt tur augšā, jo no turienes ir tālu redzams. Man arī tas patīk, lai arī es dodu priekšroku šim (rāda uz ielu caur otrā stāva logu). Bet man patīk arī skatīties no debesskrāpja: patiešām, jūs, atrodoties Manhetenā, mierīgi varat redzēt Ņūdžersijas laukus, jūs bez pūlēm redzat 30, 40 jūdzes tālu.

RL:Viens no pirmajiem, kas Eiropā uzkāpis kādā kalnā, lai no turienes ieraudzītu visu, esot bijis Petrarka.

Pelli: Kad es biju jauns, man patika kāpt kalnos Ziemeļargentīnā. Tas bija vareni – sasniegt kalna virsotni un ieraudzīt, kas tur ir otrā kalna pusē. O, tas bija tik labi! Skats jau bija tāds pats, tomēr tā bija otra puse. Es noņēmu mugursomu, izsaiņoju sviestmaizi, ielēju glāzi vīna, un tā bija pilnīga laime. Līdzīgi ir arī ar tik mākslotu lietu, kā par katru cenu sasniegt Everesta virsotni, un tas ir daudz svarīgāk, nekā uzkāpt kādā citā kalnā turpat blakus, kas tomēr ir mazliet zemāks. Iespējams, ka šeit nozīme ir arī sacensību garam mūsos, šeit savienojas daudzas emocijas…

RL:Tad jūs arī droši vien esat lepns, ka jūsu projektētie Petronas torņi ir augstākie pasaulē? [2. Petronas torņi ir augstākā celtne pasaulē, to augstums ir 452 metri.]

Pelli: Nē, patiesībā tas, ka tie ir augstākie pasaulē, man neko nenozīmē, es šiem sacensību cipariem nekad neesmu pievērsis nekādu uzmanību. Kad Petronas torņi bija uzbūvēti, es biju ļoti pārsteigts par to milzīgo popularitāti, kas bija saistīta ar to augstumu. Bet tas taču ir tikai cipars, tas neko nenozīmē! Bet man patīk, ka Kualalumpurā jūs varat ieraudzīt Petronas torņus no visdažādākajām vietām. Es reiz ar draugiem biju kaut kur nopirkt dāvanas – malaizieši auž ļoti skaistus krāsainus grozus –, un tā bija pavisam necila nomale, un pēkšņi no turienes pavērās skats uz Petronas torņiem. Fantastiski! Tas bija tāds prieks! Ir priecīgi arī redzēt Petronas torņus gandrīz uz ikviena tēkrekla pilsētā. Tas nozīmē, ka Kualalumpuras iedzīvotāji tos ir pieņēmuši kā savējos, ka tie nepieder vis man, bet viņiem.

RL:Sakiet, kas, ja mēs nerunājam tikai par vertikāli, ir galvenais debesskrāpī?

Pelli: Vertikalitāte tomēr man šķiet pamatelements. Iespējams, ka debesskrāpja spēks ir arī tajā, ka debesskrāpis ir pašpietiekams, tāds axis mundi, zemes ass, kas savieno debesis ar zemi. Un šī mitoloģiskā ass – acīmredzot tā ir nepieciešam cilvēka psiholoģiskajai vai morālajai pasaulei, tā atspoguļo kaut ko, kas atrodas dziļi mūsos, mūsu prātā vai sirdī. Tā izraisa emocijas, protams, ja runa ir par reliģisko praksi.

RL:Bet debesskrāpjiem jau nav nekādas saistības ar reliģiju.

Pelli: Ziniet, reiz es biju Metropolitēna muzejā uz lekciju par Svētajiem kalniem Ķīnā. Svēto kalnu kults sākās kādus 200 gadus pirms mūsu ēras. Un arī tur cilvēki uzskatīja, ka augstas virsotnes savieno debesis un zemi un šis spēks caur tiem ieplūst arī cilvēkos. Tādēļ Svētos kalnus sāka reproducēt mākslas darbos – gleznot, attainot nelielās skulptūrās – un šiem darbiem arī it kā piemita tas pats spēks. Un es pēc lekcijas pajautāju šim jaukajam džentlmenim – es neteicu, ka esmu arhitekts –, vai Manhetenas debesskrāpjus arī varētu uzskatīt par tādiem “kosmiskiem stabiem”, tā viņš bija nosaucis tos kalnus. Viņš acīmredzami bija pārsteigts par šo jautājumu, bet, padomājis, atbildēja, ka jā. Ja tie ir cēli, tad – jā.

RL:Es biju pārsteigts, kad kādā jūsu projektētā debesskrāpī Buenosairesā mazliet zem jumta ieraudzīju koku vairāku stāvu augstumā. Tādējādi jūs it kā esat radījis pārrāvumu starp zemi un debesīm.

Pelli: Tas nav īsts debesskrāpis. Vienkārši tornis.

RL:Un ko tādā gadījumā jūs saucat par īstu debesskrāpi?

Pelli: Par debesskrāpi es uzskatu ēku, kam piemīt emocionāls spēks un kas ir acīmredzami fiziski augstāka nekā apkārtējās ēkas.

RL:Un kāda tad ir starpība starp debesskrāpi un torni?

Pelli: Piemēram, Honkongā ir simtiem torņu, bet tur ir tikai viens vai divi debesskrāpji. Bet man ir grūti pateikt, kāda ir atšķirība. Nu kā jūs pateiksiet, vai kāda uzprojektēta māja ir vienkārši celtne vai mākslas darbs. Te nav likumu, un dažādi cilvēki spriež atšķirīgi. Manhetenā ir tikai dažas ēkas, ko es sauktu par debesskrāpjiem – Empire State celtni, Chrysler celtni– un, šķiet, tas būtu viss. Vairāk debesskrāpju tur nav.

RL:Un Petronas torņi – vai tie ir debesskrāpji?

Pelli: O, jā – tie ir debesskrāpji! Absolūti! Divi debesskrāpji. Brīnišķīgi debesskrāpji.

RL:Vai mēs varam atgriezties pie tās celtnes Buenosairesā?

Pelli: Tas ir tikai tornis. Ļoti jauks tornis.

RL:Kāpēc jūs to nesaucat par debesskrāpi?

Pelli:Jo tam nav tās īpašās vertikalitātes, tās īpašās tiecības pretī debesīm. Ja tu skaties uz labu debesskrāpi, tam tevi jāsagrābj un jāceļ augšup debesīs. Ar skatīšanos vien! Un labākais ir Kreislera debesskrāpis.

RL:Kādas ir jūsu izjūtas attiecībā pret sagrautajiem Dvīņu torņiem?

Pelli: Dvīņu torņus es nekad neesmu uzskatījis par debesskrāpjiem. Tie bija ļoti augsti, un tomēr tie nebija debesskrāpji. (Smejas.)

RL:Vai jūs, arhitekti, projektējot kādas celtnes, iedomājaties, ka ar šīm celtnēm reiz varētu notikt kaut kas tik briesmīgs?

Pelli: Jā, protams! Bet tā tas ir vienmēr, kad jūs veidojat kaut ko, kas ir ļoti dārgs vai vērtīgs. Jo dārgāks, jo vairāk tas būs pakļauts briesmām. Tā dzīvē ir. Ja jums ir ļoti skaista sieva, viņa, protams, ir pakļauta daudz lielākam riskam, nekā tāda, kas nebūtu tik skaista. (Smejas.) Ja jūs ceļojat ar portfeli, kas pilns ar naudu, jums briesmas draud vairāk, nekā tad, ja jūs ceļojat bešā.

RL:Ir tāds Tomasa Manna stāsts, kurā jauns puisis iemīlas vecā sievietē, un viņi, staigājot pa kādu pili, pēkšņi nokļūst slepenā telpā, kur mīlējas… Vai arhitekts, projektējot ēku, spēj paredzēt šāda veida gadījumus?

Pelli: (Smejas.) Jā, es domāju, ka var. Es lasīju kādu vecu grāmatu, kur šāda 18. gadsimtā būvēta pils bija aprakstīta. Tā bija uzcelta tieši tādēļ, lai ar tās palīdzību varētu pavest sievieti. Patiešām, arhitekts kaut ko var izdarīt, un tomēr šajā jomā viņš var gaužām maz. Manuprāt, tā vairāk ir un paliek vien tāda vēlme.

RL:Kā jūs varētu komentēt jūsu kolēģa Bernarda Čumi izteikumu: “Arhitektūrā runa, iespējams, ir ne tik daudz par funkcionālajiem standartiem, kā par mīlestību un nāvi.”

Pelli: (Smejas.) Es domāju, ka tas vairāk ir tāds veikls izteikums, es nedomāju, ka tam ir kāds sakars ar realitāti. Kaut kādā ziņā viss, ko dara cilvēks, ir par mīlestību un nāvi. Viss, ko mēs darām. Bet tādā gadījumā tāds izteikums neko nepaskaidro par arhitektūru.

RL:Bet jūs pats esat teicis: “Es uzticos arhitektūrai, kas apliecina dzīvi. Pārāk ilgi arhitektūra bijusi apsēsta ar pretošanos nāvei.”

Pelli: Es runāju par to, ka ēkas tika celtas ar nolūku, lai pagarinātu mūsu dzīves. Tādēļ faraoni cēla piramīdas, tādēļ valdnieks Mausols uzcēla milzīgu mauzoleju savai sievai Halikarnāsā – tā ir vēlēšanās cik vien iespējams pagarināt cilvēka mūžu. Bet šī vēlme padara arhitektūru nedzīvu, tā turas tikai savu nāves tendenču dēļ – kā akmens. Tas ir tas, kas piramīdas patiešām ir: no gabaliņiem uzcelta milzīga spica klints. Šo vēlmi es parasti mēdzu salīdzināt ar templi Isē, Japānā. Templim ir apmēram 700 gadu, tas uzcelts saskaņā ar sintoisma reliģiju. Ik pēc 20 gadiem templi uzceļ par jaunu, bet veco aizvāc. Templim ir 700 gadu, taču fiziski tam ir tikai divdesmit. Un šī celtne saglabājas nevis tādēļ, ka ir mirusi, bet gan tādēļ, ka to uztur cilvēku rūpes. Tā ir atkarīga no dzīves, kas apliecina dzīvi. Es jūsu minēto teikumu rakstīju laikā, kad bija postmodernisma triumfa gājiens un ikviens gribēja projektēt tādas ēkas kā Renesansē, akmens celtnes, kas būtu ļoti izturīgas un stāvētu mūžīgi, bez kādas cilvēciskas klātbūtnes. Es iestājos par mūsdienu celtņu dabisko trauslumu – lai tās tiktu celtas no stikla un tērauda. Un ja jūs atstājat tās savā vaļā, stikls ļoti ātri izbirst, iekšā sāk nākt ūdens, tērauds sāk rūsēt…

RL:Kā daudzas mājas Padomju Savienībā…

Pelli: Nīderlandē es redzēju ēkas, brīnišķīga mūsdienu arhitektūra, slaveni arhitekti, tās bija būvētas cilvēkiem, kas slimo ar tuberkulozi.Un, kad apstākļi mainījās, mājas tika pamestas – visi logi bija izbiruši, cauri bija izaugušas saknes…

RL:Jums tās patika?

Pelli: Nu… tās bija tādas ļoti spēcīgas izjūtas… Tas ir tāpat, kā skatīties fotogrāfijas, uz kurām redzams Ankorvata templis Kambodžā, kurā saaugušas varenās gumijkoka saknes… Tu redzi, ko cilvēks dara iepretim dabai… Bet mans arguments bija, ka mūsdienu arhitektūrai vajadzētu būt atbilstošai mūsu dzīvei, kas ir trausla un laicīga, un mums jāsamierinās, ka mūsu dzīve ir īsa, un tāpat arī mūsu celtnes – tām būtu jābūt īslaicīgām.

RL:Kādas jūtas jūs gribētu izsaukt cilvēkos ar savām celtnēm?

Pelli: Tas ir atkarīgs no tā, par kādu celtni ir runa. Jo savas spējas – ja runa ir par spējām manipulēt ar šīm jūtām – es tās izmantotu mērķim, kuram atbilstoši tiktu projektēta celtne. Ja es projektētu teātri – un es esmu tos projektējis daudz –, es vēlētos, lai cilvēki uzreiz sajustu, ka viņi ienāk pasaulē, kas pilnīgi atšķiras no viņu ikdienas dzīves. Kad viņi ienāk zālē, apsēžas savās vietās pirms izrādes sākuma – lai viņi sajustu, ka atrodas kādā ļoti īpašā pasaulē – atšķirīgā, cēlākā, kurā jūt daudz dziļāk, stiprāk nekā pasaulē ārpusē. Un tad viņi, protams, būtu daudz labāk sagatavoti uzņemt uzveduma emocijas, nekā ja viņi būtu vienkārši aizgājuši uz kādu pieticīgu kinoteātri.

RL:Vai mēs varētu vēlreiz atgriezties pie tā Buenosairesas torņa?

Pelli: Ceļot to, bija divi uzdevumi: viens bija praktisks, otrs – simbolisks. Praktiskais bija tāds, ka viņi vēlējās, lai ēkas augšpusē būtu izvietotas komunikāciju iekārtas. Un stikls, ko mēs izmantojām visā pārējā ēkā, tur nebija izmantojams, jo tas nelaida cauri radioviļņus. Tāpēc mums nācās izmantot stiklu, kas tos laistu cauri – tur iekšpusē ir pilns ar antenām un uztvērējiem. Un otrs iemesls bija, ka celtnei gribējās piešķirt tādu kā pabeigtību, virspusi. Manuprāt, ēkas ir kā cilvēki, es tās redzu kā cilvēkus, saskatu tajās cilvēka formas: seju, priekšpusi, muguru, galvu… Tādējādi es piešķiru ēkai seju, kaut ko no personības. Šī ēku grupa Buenosairesā ļoti atšķiras no pārējām ēkām pilsētā, tur ir plānots celt tikai torņus, ļoti augstus torņus – plānotāji tos nosaukuši par “ļoti mūsdienīgiem mistiskiem torņiem”. Un es gribēju panākt kaut ko vairāk nekā modernu mistisku torni, gribēju radīt ļoti mūsdienīgu torni ar zināmām simboliskām iezīmēm.

RL:Ir skumji skatīties uz ēkām, kas izpostītas kara laikā, teiksim, uz fotogrāfijām ar sabombardētām pilsētām. Sakiet, vai jūs ticat, ka mājas varētu cilvēkus darīt labākus?

Pelli: (Smejas.) Netieši. Bet es ticu, ka mājas varētu darīt labāku cilvēka dzīvi. Un arī sliktāku – kā tas bieži notiek.

RL:Starp 8 principiem, ko jūs minat savā grāmatā jaunajiem arhitektiem, viens princips mani samulsināja – es runāju par “sevis” principu.

Pelli: Nē, tie nav principi, es runāju par zināmām sakarībām, nenovēršamām saistībām.

RL:Labi. Tātad es gribēju jautāt par saistību starp arhitektūru un sevi.

Pelli: Visdrīzāk šī saistība ir nepieciešama jebkurā nopietnā intelektuālā darbā vai mākslinieka darbā. Tas nozīmē, kā jūs pieklauvējat pie tā, ko jūsu dvēsele, jūsu sirds, jūsu prāts var piedāvāt. Kā būt drošam, ka šī jūsu klauvēšana ir pie jūsu paša saknēm un nevis pie ietekmes, kādu jūs saņemat ar ikvienu žurnālu vai ikvienu televīzijas pārraidi. Jums jābūt saistītam pašam ar sevi, ja jūs vēlaties būt īsts mākslinieks, nevis tikai vienkārši kaut ko strādāt, un lai būtu sieva un bērni – tad tas nav svarīgi, un jūs varat dzīvot ar drumslām, ko jums dod ziņas vai televīzija, vai redaktora sleja kādā žurnālā. Jums nepieciešams pašam savs viedoklis jeb pašam savas domas. Un vēl es domāju arī, ka šis spēks – tā ir arī saistība ar visām jūsu atmiņām, jūsu izjūtām, ko esat piedzīvojis jau kopš bērnības, un tas viss iespaido jūsu arhitektūru pat arī tad, ja jūs to negribat.

RL:Ja nemaldos, jūsu grāmatas tēma ir saistība starp realitāti un arhitektūru. Bet arhitektūra pati taču ir tāda zināma realitātes struktūra jeb ideja…

Pelli: Ēkas – tās man ir realitāte. Ēkas ir ļoti reālas. Un arhitektūra man ir ēkas. Tās neatrodas manā prātā.

RL:Vai jūs atceraties Platonu ar viņa idejām? Kaut kur taču vajadzētu atrasties pašai idejai par ēku.

Pelli: Kaut kur vajadzētu atrasties pašai idejai par ēku, bet realitāte atrodas ēkas reālumā. Un ēkas ir reālas.