Teroristu paradīze
(Foto no autora personiskā arhīva)
feļetons

Ilmārs Zvirgzds

Teroristu paradīze

Sarunas ar mirušajiem

Kad 2001. gada 11. septembrī Muhameds Ata iestūrēja vienu no lidmašīnām Ņujorkas Twin Towers, viņš droši vien bija pārliecināts, ka nokļūs paradīzē, jo kāds no American Airlines darbiniekiem pēc tam zināja stāstīt, ka Bostonā viņam palicis koferis, kurā atradies tumši zils uzvalks, balts krekls, smaragdzaļa kaklasaite, paliela smaržu pudele, kā arī Korāns grezni apzeltītā ādas iesējumā. Visticamākais, ka nelaiķis nebūt nebija tik naivs, lai iedomātos, ka, nokļuvis paradīzē, varēs dižoties smalkā uzvalciņā un laistīties ar dārgu parfīmu, taču tieši viņa paveiktā terora akta dēļ atraisījās vidējā rietumnieka fantāzija, ļaujot rasties dažādām versijām, kā tad tur paradīzē īsti izskatās.

Dārzs

Kamēr vieni sacer leģendas un mītus par to, ka paradīzē tiek apmierinātas visas cilvēka zemes dzīvē nepiepildītās ilgas, piemēram, ka tur nonākušo sagaida bars kailu sieviešu (vai zēnu), visur plūst gardi dzērieni un hašiša smarža, bet citi prāto par to, kurš tad īsti kvalificējas nokļūšanai apsolītajā vietā, būtībā ir visai maz iespēju par paradīzi kaut ko uzzināt. Vidusjūras reģiona reliģijās vārds “paradīze” kļuvis par patstāvīgu lielumu. No vienas puses, ar to var tikt apzīmēts gan kāds senatnē pastāvējis ideāls laikmets, kad debesis bijušas zilākas un zāle zaļāka, bet, no otras, tā ir vieta, kur kādā noteiktā kvalitātē nonāk mirušā dvēsele, ķermenis vai cita veida substance. Protams, ka šādā vietā nekā nedrīkst pietrūkt, taču, pat pilnīgi izvairoties no reliģijas zinātnei vai teoloģijai raksturīgām spekulācijām, ir vērts piebilst, ka tāda vieta, kur nekā netrūkst, ir deficīts un tur nebūt nenokļūst visi, kas to vēlētos. Kamēr klasiskajā jūdaismā paradīzei netiek atvēlēta īpaša loma, bet kristiešu teksti par to runā tikai caur puķēm, islāms ir simpātisks tieši ar to, ka nemēģina slēpt, kā tad tur īsti būs. Pakāpelējoties pa Korāna sūrām, var mēģināt ielūkoties, kas varētu darīties vidēja terorista prātā, sniedzot lasītājam palīdzīgu roku savas paradīzes versijas izveidē.

Saskaņā ar islāma tradīciju, cietējs (tas var būt kāds, kas atdevis savu dzīvību par ticības ideāliem, bet tikpat labi arī tāds, ko nogalinājuši neticīgie), tūdaļ pēc nāves nokļūst paradīzē. Kaut gan Korānā tas nav tieši aprakstīts, ticīgā nākotne ir atkarīga no tā, kā viņš izskatīsies un smaržos – diemžēl lidostas darbinieku nolaidības dēļ Muhameds Ata nevarēja veikt rituālo apmazgāšanos ar dārgu parfīmu, bet gan jau arī tāpat viņš bija pietiekami glīts un smaržīgs. Paradīzes jēdziens Korānā nav īpaši sistematizēts, šī vieta tiek apzīmēta gan ar klasiskās arābu valodas vārdu džanna, gan no persiešu valodas aizgūto bustān, tāpat lietoti persiešu termini fardūs un džanna adn  (Ēdenes dārzs). Visi šie jēdzieni turpina ebreju Bībeles tradīciju par sākotnējo dārzu, kur valdījusi ideāla un lieliska dzīve, taču ir daudz interesantāki tajā ziņā, ka tautas kūsājošā iztēle lielu uzmanību pievērsusi dažādiem paradīzes līmeņiem – lai atceramies kaut vai latviešu valodā pazīstamo izteicienu “septītās debesis” – un, protams, krāšņajiem aprakstiem par to, kā tiek apmierinātas ticīgā vēlmes pēc dzīves laikā kārotā, bet nesasniegtā. Daži islāma teologi gan līdzīgi jūdiem un kristiešiem mēģina visu samaitāt, mēģinādami sagaidāmās baudas raksturot kā abstrakcijas, bet tā nu ir viņu pašu darīšana. Palūkosimies secīgi, kā tad ar tām jaunavām, zēniem, ūdeni, vīnu, augļiem un bagātību tur ir.

Hūrijas

Tās ir brīnišķīgi skaistas jaunavas, kuru Arābijas tuksnešos nemaz nav tik daudz, un ja arī ir, tad tās ir tikpat viegli iegūt, kā saskatīt ēnu tuksneša vējam. Islāma naidnieki uzsver, ka ar hūrijām Muhameds mēģinājis iekārdināt savus sekotājus, padarot tos par sava veida seksa vergiem, taču diezin vai šie pretinieki paši vēlētos sapņot par paradīzi, kur, piemēram, visu laiku būtu jāstrādā pie vērpjamā ratiņa vai dzirnavās. Korānā par to sacīts: “Tur būs jaunavas…tās nebūs skāris ne vīrs, nedz džinns”(55, 70–77), “Tur taisnīgais pagodināts, viņam būs dārzi un vīnogulāji, un plaukstošas jaunavas kā pārplūstošs kauss” (78, 31), “Mēs radījām hūrijas, brīnišķās jaunavas, tās mīlēs tos, kuri sēž pie labās rokas”(56, 7–40). Hūrijas parasti aprakstītas kā kuplas meitenes tumšām acīm (44, 450–55), tās salīdzinātas ar pavērušos austeri (37, 40–48), ar koraļļiem un rubīniem (55, 57–58). Neraugoties uz iespējamajām, vēlamajām un gaidītajām dzimumattiecībām, hūrijas tomēr visu laiku vienalga saglabā jaunavību, bet to skaits ir pietiekams visiem. Ar pēdējo motīvu – pietiekamību – gan nav tik vienkārši. Saskaņā ar tradīciju hūriju skaits ir 72. Nav zināms, vai populārais franču rakstnieks Mišels Velbeks, kas pazīstams ar savu nicinošo attieksmi pret musulmaņiem, apgalvodams, ka “man par politkorektumu neviens nesola pat 70 jaunavas”, tomēr cerēja uz atlikušajām divām, bet par skaitu tomēr nevajadzētu satraukties. Komentējot sūru 55:72, Ibn Katīrs (miris ap m.ē. 1373. gadu) raksta: “Ir dzirdēts, ka pravietis Muhameds sacījis: “Pat vismazākais atalgojums tiem ļaudīm, kas nokļūs paradīzē, ir telpa, kur uzturas 80 000 kalpu un 72 hūrijas, un tā ir izgreznota ar pērlēm, smaragdiem un rubīniem, un tā ir tik liela kā no Al Džabījas (Damaskas priekšpilsēta līdz Sanai (Jemenā – aut. piezīme)””.Hadīsos (islāma tradīcijā – aut. piezīme) minēta vēl kāda versija: “Alī zināja stāstīt, ka Allāha sūtītais (Muhameds – aut. piezīme) ir teicis: “Paradīzē ir tirgus, kur vairs netiek ne pirkts, ne pārdots, un tur var atrast gan vīriešus, gan sievietes. Ja kādam vīram iekārojas kādu skaistuli, viņš var to piegulēt.”” (Al Hadīs, 4.172.34). Pliķis tirgus ekonomikai un pesimistiem, kuri domā, ka visiem jau nepietiks.

Zēni

Kaut gan pašlaik arābu valstīs homoseksuālisms ir tabu, sensenos laikos ar to bija pavisam citādi. Pazīstamais viduslaiku arābu dzejnieks Abū Nuvāss ne vienā vien pantā slavēja vīriešu mīlas saldmi, un, kaut gan viņam jau tolaik netrūka kritiķu, palasoties Korānu, var domāt, ka arī šādas izvēles iespēja paradīzē būs pieejama. “[Ticīgie] viens otram no rokas rokā pasniegs kausu, tur nebūs nedz kņadas, nedz grēka – un tiem piekalpos jauni zēni, aprūpēti kā pērles” (52, 25). Ar vārdiem “jauni zēni” apzīmēts pirmspubertātes vecums, un, protams, arī uz zēniem attiecas mūžīgās jaunavības princips, kaut gan islāma tradīcija to skaitu ierobežo līdz 28, bet paplašinošu hadīsu man nav izdevies atrast. Arī zēniem raksturīga mūžīga jaunība, tie nenoveco (56, 18), un ir tik skaisti, ka ikviens, kas tos uzlūkojis, var domāt, ka ir pārskatījies un redz izkaisītas pērles (76, 19). Salīdzinājums ar pērlēm Korāna semiotikas mozaīkā ir norāde uz homoerotisma elitārismu iepretī heteroseksuālā erotikas motīva egalitārismam. Zēni ir dārga manta, kas jāsargā, un tie tiek vienīgi tekstā un atziņā izmanīgajiem. Kad viduslaiku arābu valodā rakstošie nemusulmaņu dzejnieki sacentās ar musulmaņiem dzejas mākā, viņi itin bieži izmantoja zēnu daiļuma un klasiskās arābu dzīru dziesmas motīvus, lai pierādītu klausītājiem, ka spēj rakstīt ne mazāk izsmalcināti.

(Foto no autora personiskā arhīva) (Foto no autora personiskā arhīva)

Ūdens

Arābu kultūrā kretīns ir nevis tas, kurš mētā apkārt maizi, bet gan tas, kurš nelietderīgi iznieko ūdeni, kas tuksneša apstākļos ir dārgākā manta. Ikdienā ūdens ir luksusa prece, absolūts deficīts, un arābu tirgos vēl šobaltdien saglabājušies tīra un vēsa ūdens tirgotāji, kuri, piedāvājot preci, ar izteiksmīgu žestu norāda, ka tāds dabūjams tikai pie viņiem un vēl tikai paradīzē. Reiz ūdens tirgotājs Abū Jusūfs man izrādīja savu plašo namu, ko trīs paaudzes sarūpējušas, tirgojot pagalma ēnā apslēptā avota valgmi. Korāna zīmju sistēmā ūdens kā rimuma, miera un lēnprātības simbols ir pretstats smiltīm kā agresijas, ciešanu un ikdienas zīmei. Kopš senatnes līdz mūsdienām arābu kultūrā ūdens ir galvenais lokālu konfliktu cēlonis, un ūdens pārpilnība paradīzē nozīmē ne tikai labklājību un komfortu, bet galvenokārt mieru un saticību. Korānā sacīts, ka “paradīzē taisnīgajam ir apsolītas plūstoša ūdens straumes” (13, 35),  “Tie, kuri bīstas Dievu, mājos dārzos, kurus caurstrāvos ūdens straumes, kas nekad nestās tecēt” (3, 198), ūdens tiek salīdzināts ar strūklakām (15, 45), tas plūdīs no diviem avotiem (55, 50–51; 55, 66–67), tas noteikti būs tīrs un tādā daudzumā, kas salīdzināms ar upēm  (47, 15). Ūdens apraksti ir ne tikai pretstats ikdienā pieejamajam ūdenim, kura ir maz,  kas plūst sīkām tērcītēm, gandrīz vai sulo no avotiem – zemes acīm/krūtīm –, bet tie saprotami arī kā norāde uz paradīzē pieejamo lietu radikālo kvalitātes atšķirību.

Vīns

Kaut gan Allāhs aizliedz apreibināties ar vīnu,  tas paradīzē tomēr ir pieejams. “Paradīzē plūst vīna upes” (47, 15). Kad nemirstīgie un mūžīgi jaunie zēni pasniegs paradīzē nokļuvušajiem kausus, tur, protams, iekšā būs vīns (56, 7–40). Ikdiena paradīzē būs nemitīgas dzīres, atlaidušies ērtos zviļņos, dzīrotāji līksmu vaigu raudzīsies apkārt, baudīdami neatšķaidītu un gardu vīnu (83, 23–26). Vīna apraksti Korāna sūrās šķiet literāri pārāki gan par homo/hetero erotiskajiem motīviem, gan pat par ūdens dzestro malku. Vīna tekstualitāte funkcionē kā atceltā aizlieguma motīvs – kas gan nav dzirdējis, ka Korāns, un līdz ar to arī islāma tradīcijas aizliedz lietot reibinošas dziras. Tomēr tikpat daudzi noteikti zina, ka tieši no arābiem eiropieši aizguva destilācijas procesa noslēpumu un iepazinās ar “garīgiem dzērieniem”, kā burtiski varētu tulkot arābu mašrubāt rūahija. Paradīzē pieejamo vīnu gan Korāns raksturo kā tādu, “kas šļāksies no avota, un šķitīs dzērējiem balts un gards.  Tas neaptumšos viņu maņas un no tā nereibs” (37, 40–48). Varbūt ar to domāts kāds viedumu rosinošs dzēriens, varbūt vīns ir mīlas metafora? Varbūt to var pagatavot pats?

Augļi

Reizumis dzirdēti rietumniecisku skeptiķu apgalvojumi, ka viņiem nemaz nekārojoties nokļūt paradīzē, jo ne visai garšojot nektārs. Turklāt dzirdēti vēl skeptiskāki apgalvojumi, ka Korāna rašanās laika arābiem bijušas vien kaltētas dateles un pāris granātābolu un pat sapņot par svaigu un sulīgu augļu kalnu bijis krietni vien nereālāk nekā par iknakts seksu ar kādu no daudzajām sievām vai piegulētājām. Taču Korānā augļiem kā paradīzei vispiemērotākajam ēdienam veltīta ne viena vien rinda. “Taisnīgais paradīzē baudīs mūžīgus augļus” (13, 35), “Paradīzē būs tāda augļu pārpilnība, ka ikviens varēs ēst līdz sātam”  (43, 68–73), “Lūk, kāda līdzība tiek stāstīta par paradīzi, kurā nonāks taisnīgais – tur būs piena upes, un tā garša vienmēr paliek nemainīgi laba, tur būs vīna upes, par prieku tiem, kas no tām dzers, tur būs tīra medus upes un visa veida augļi jo lielā dāsnumā” (47, 15), no visa veida augļiem būs pieejami vairāki komplekti, kas Korāna raksturots ar vārdiem “pa diviem”  (55, 52–53), augļi būs viegli aizsniedzami un nevajadzēs pūlēties, lai tos noplūktu“  (55, 54–55), protams, nav aizmirstas arī dateles citi pazīstamie augļi (55, 68–69), šaubīgajam vienlaikus apliecinot, ka pieejami būs  “visu veidu augļi” (44, 51–55), kas dzīru laikā “nokarāsies no griestiem” (76, 13–21).  Tālākā islāma tradīcija hadīsos vēl piemin,  ka augļu ēdēji neizdalīs nekāda veida šķidrumus vai ekskrementus, nedz arī pārēdīsies,  varbūt vienīgi “svīdīs saldus sviedrus”  (Kitāb Sahīh Muslim 39, 6798, stāstījis Džabīrs ibn Abdallāhs).

Bagātība

Tā nu gan nav lieta, kas pieejama katram, kas to gribētu. Tālab paradīzē tās netrūks. “Tiem, kuriem ir ticība un kas darījuši labus darbus, Dievs ļaus ienākt dārzā, kur plūdīs ūdens straumes. Tie segsies ar pērlēm un zelta rotām, un valkās zīda drānas” (22, 23), “viņiem būs zelta šķīvji un paplātes, viss, ko viņu dvēsele un acs kāro”,  “viņi zvilnēs uz zaļiem zviļņiem un paklājiem  (55, 70–77), “ietinušies krāšņā zīdā un brokātā  (44, 51–55), bet “zviļņi būs rotāti dārgakmeņiem” (56, 7–40). Nav izlaistas arī sudraba rotas, kas varbūt vairāk ietu pie sirds kādam latviešu izcelsmes musulmanim (76, 13–21). Katrā ziņā Korāna attieksme pret bagātību un skaistu dzīvi paradīzē ir visai tīkama, īpaši ņemot vērā salīdzinājumu ar rietumniekiem labāk pazīstamo kristietību, kur pat īsteni ticīgi ļaudis nereti izsaka aizdomas, ka paradīze varētu būt sasodīti garlaicīga vieta, kur nekas nenotiek.

Kas nokļūst paradīzē?

Bez šaubām, paradīzē nokļūs tie, kas dzīvojuši godīgu dzīvi un darījuši labus darbus. Sliktie puiši nokļūs ellē. Dzīvot godīgu dzīvi Korāna izpratnē nozīmē gandrīz to pašu, ko jūdaismā  un kristietībā, papildus vēlams ticēt, ka pravietis Muhameds ir Dieva sūtnis. Visticamāk, ka agnostiķi, ateisti, politeisti un Ābrahāma reliģijām (kristiešiem un jūdaistiem) nepiederīgie paradīzē nenokļūs. Problēma ir ar teroristiem, jo līdz pat šai dienai musulmaņu autoritātes nav spējušas vienoties, vai viņi pieskaitāmi labajiem vai sliktajiem. Korānā sacīts, ka “šīs zemes dzīve ir skaista tikai neticīgajiem, un viņi nereti izsmej ticīgos. Taču tie, kas bīstas Dievu, ir par viņiem pārāki, un to viņi piedzīvos augšāmcelšanās dienā, jo Dievs dod tiem, kam viņš grib, bez īpaša aprēķina” (2, 212). Korānā piesaukta arī līdzība par Kainu un Ābelu, kā viņi abi pienesa upuri, bet tas tika pieņemts tikai no viena, kas bijis taisnīgs, uzsverot, ka “Dievs pieņem upurus tikai no dievbijīgajiem” (5, 27). Līdzīga domu gaita ir sastopama vēl daudzās Korāna vietās, hadīsos, musulmaņu teologu darbos un pat interneta mājaslapās. Ņemot vērā šādu vispārēju noskaņu, kļūst smieklīgi mediju mēģinājumi islāma teroristus pasniegt kā sapīpējušos bandītu grupu, kura labprāt uzspertu gaisā visu pasauli, ja vien zinātu, kur ir sarkanā poga. Islāma tradīcijā galvenais ir labs un godīgs cilvēks, un pat terorists nokļūst paradīzē tikai tad, ja veicis taisnīgu lietu, pats būdams taisnīgs, nevis tādēļ, ka viņam sakārojies īpašā vīna vai hūriju pieskāriena. Bet, no otras puses, Korāna paradīzes aprakstu reālisms ir tik krāšņs, ka tikai galīgi samaitāts gnostiķis varētu aizsapņoties par abstrakcijām un metaforām – kā tur rakstīts, tā arī ir, pats esmu ieskatījies pa atslēgas caurumu.

Raksts no Jūnijs, 2004 žurnāla