Tēlot, netēlot vai uzsvilpt

Televīzijas reklāmā par Ādažu čipšiem viens puika diviem citiem pusaudžu žargonā cenšas iedvest sev uzticību kā “īstam savējam, reāli”… Puikas tikai skeptiski novelk: “Jā, jā,” un kratās vaļā no uzspēlētā “svojaka”… Šī domāta kā līdzība tēmai par Bībeles tuvināšanu tautai, izmantojot vizuālu žargonu – fotogrāfijas, kas svārstās starp ilustrētu nedēļrakstu un populāru internacionālo sieviešu žurnālu raksturīgo attēlu valodu.

Runa ir par pagājušajā gadā Latvijas Bībeles biedrības izdoto Bībeli – Jaunās un Vecās Derības tekstiem, kas papildināti ar krāsainiem, ilustrētiem komentāriem – uz pasmaga, spoža krītpapīra nodrukātām burtnīcām. Ieliktņi (tā tie nosaukti titullapā) pārpublicēti no Vācijas Bībeles biedrības 2002. gada izdevuma. Spriežot pēc Latvijas Bībeles biedrībā izstādītās Bībeles mūsdienu izdevumu kolekcijas, līdzīga rakstura izdevumi sāka parādīties 70. gados Amerikas Savienotajās Valstīs un pēc tam izplatījās arī Eiropā.

Pirmoreiz sastopoties ar šo izdevumu, biju pārsteigta gan par vizuālās valodas lietojumu, gan arī par pašu pārsteigumu. It kā jau pierasts pie dažādu gaumīgu, nejauku vai intriģējošu “gļuku” (ar to domāju kaut ko līdzīgu neordinārai vizuālai pieredzei) pārpilnas dzīves. Tomēr šis gadījums ilgi neiziet no prāta un, katru reizi grāmatiņu atverot, pārsteigums ir atkal svaigs. Turklāt šī Bībele veiksmīgi maskējas – visumā jaukais Ievas Krūmiņas vāka dizains nemaz neliecina par to, kas lasītāju sagaida iekšpusē.

Piemēram, komentāru nodaļu Kur mājo Dievs ievada krāsaina fotogrāfija, kurā uzņemta vienkārša, kopta sieviete bez uzkrītoša grima un aksesuāriem, raugoties kaut kur lappuses augšējā labajā stūrī. Līdzīga bildīte ievietota nodaļas Kā drīkst iztēloties Dievu sākumā, vienīgi nofotografēta citas rases un vecuma grupas pārstāve ar skatienu arī augšējā, bet šoreiz kreisajā stūrī… Savukārt komentāram par Dziesmu Dziesmu pievienotas vairākas fotogrāfijas: vienā no tām attēlots jaunu cilvēku pāris, kas apskāvušies stāv uz tādiem kā laivu steķiem, aiz viņiem ir mazliet mākoņains, bet visumā zils debesu fons. Blakus mazākā bildītē redzamas sadotas rokas ar gredzeniem un gabaliņš balta rožu pušķa.

Ārkārtīgi populistiskajā dizainā nav nekā nepiedienīga, uzbrūkoša, provocējoša, vispār nekā īpaši uzrunājoša. Tā laikam gan ir galvenā ieliktņu nelaime, ka tie ar savu iecerēti demokrātisko, plašai auditorijai piemēroto stilistiku vēršas pie skatītāja ar apmēram līdzīgu tekstu: “Esmu vienkārša, jauka Bībele. Lai jums ātrāk un ērtāk pielec, vispirms apskatiet bildītes un izlasiet īsos tekstiņus. Nenāku jūs gruzīt ar visādām tur pārdomām un atklāsmēm, nav te nekādu noslēpumu – kalns izskatījās apmēram šādi, Austrumu gudrajiem bija apmēram šitik šķības acis un jocīgas drēbes, plūdos bija apmēram šitik daudz ūdens…” Manuprāt, tikpat labi (un ietaupot līdzekļus) Latvijas Bībeles biedrība varētu cilvēkiem, piemēram, uzsvilpt.

Tiesa, sava auditorija atrodas visam. Laikam jau pat apsveikuma bildītes ar kaķēniem un šampanieša glāzēm nepaliek bez cienītājiem un lietotājiem. Tātad no tirgzinību viedokļa – produkts tuvinās patērētājam, un zināmā mērā ieliktņu veidotāju mērķis ir panākts (ja pareizi iztēlojos, kāds tas bijis): attēli un teksti tiešām nepārprotami asociējas ar mūsdienām. Apskatot citās valstīs un citos gadu desmitos izdotās konceptuāli līdzīgās ieliktņu Bībeles, pēc šrifta, salikuma, kā arī pēc fotogrāfijās redzamo personu un vides veidola var atšķirt 70., 80. gadu utt. izdevumus. Bildīšu stilistiskie analogi sastopami žurnālu vai populāru interneta portālu rakstos – par, piemēram, Mēness fāžu ietekmi uz diētu, kontracepciju vai jebko citu – kā arī aviokompāniju atlaižu un jebkuru citu pakalpojumu vai produktu reklāmās.

Līdzīgā garā 2001. gadā izdota tā saucamā pusaudžu Bībele, kuras vizuālais pielikums un makets atgādina kaut ko vidēju starp skolēnu dienasgrāmatu un meiteņu atmiņu kladi. Uzmanības pievēršanai domātas īpašas atstarpes, mazas, lakoniskas rindkopas un krāsainas fotogrāfijas, kas maz atšķiras no pieaugušajiem domātā izdevuma. Par pusaudžu Bībeli Latvijas Bībeles biedrība rīkojusi mērķauditorijas aptauju, kur citu jautājumu vidū izdevēji mēģinājuši noskaidrot attieksmi pret pielikumiem. Gandrīz 90 % aptaujāto apstiprinājuši, ka, viņuprāt, krāsainie ieliktņi palīdz iepazīties ar Bībeles saturu, taču ir arī tādi, kas uzskata, ka Bībelē nevajadzētu būt nekādiem paskaidrojumiem. Cerības, ka pieaugušo auditorijā proporcijas būtu citādas, nevaru apstiprināt ar aptaujām. Tomēr pārstāvu patērētājus, kas drīzāk mūk no šādi tuvināta produkta, zem virspusēji nevainīgā uzstādījuma jaušot kaut ko līdzīgu profanācijai, vienalga, apzinātai vai ne.

Tas nenozīmē, ka iebilstu pret Svēto Rakstu iesaistīšanu pirkšanas–pārdošanas attiecībās. Turklāt Bībeles (tieši kā rakstu krājuma, grāmatas, nevis reliģisku sižetu) vizualizācijas vēsture ir brīnišķīgu paraugu pilna. Līdzās mākslinieciskajai kvalitātei un gandrīz vai neticamai amatnieciskajai veiklībai, šis greznums bijis saistīts ar sava laika naudas un varas attiecībām, jo, protams, krāšņāka Bībele ir dārgāka, prestižāka un tamlīdzīgi. Līdz ar drukas tehnoloģiju ieviešanos Bībele sāk tuvoties masu jeb populārās kultūras laukam, mūsdienās kļūstot arī par gluži nepretenciozu produktu starptautiskajā tirgū. Tomēr neaptverami plašajā un daudzveidīgajā vizuālās komunikācijas jeb vienkārši attēlu un to radīšanas iespēju jūrā arī mūsdienās ir iespējams vismaz mēģināt meklēt iecerei atbilstošus izteiksmes līdzekļus. Īpaši, ja izdevēji izšķīrušies par labu attēlošanai, uzskatot neattēlošanu par mazefektīvu.

Vēsturiski veidojušās divas konceptuāli atšķirīgas pieejas Svēto Rakstu vizuālajam veidolam: rotājoša, kas saglabājusies jūdaismā, un tēlojoša, kuru kopš viduslaikiem piekopj kristietība un kuras sākotnējais iegansts – apgaismot lasītnepratēju tautu – skaidro un pamato vēl mūsdienās objektīvo vajadzību pēc, piemēram, bērniem domāto Bībeles izdevumu ilustrācijām. Ir arī izdevumi, kuros ievietotas tematiski atbilstošu gleznu vai zīmējumu reprodukcijas, piemēram, Dīrera, Rembranta, Grīnevalda, Šagāla un citu populāru mākslinieku darbi. Bez iracionālās mākslas vērtības, to uztverē zināma nozīme ir arī ikonogrāfijas pārzināšanai, lai Bībeles sižetus nolasītu daudzmaz adekvāti, pazīstot simboliskus tēlus un priekšmetus.

Taču ieliktņu Bībeles sakarā ir iemesls padomāt tieši par fotoestētikas iespējām Bībeles ilustrāciju jomā. Visbiežāk izdevēji izvēlas izmantot fotogrāfijas “lēto un vieglo galu”, cenšoties vai nu kā ģeogrāfiskā atlantā parādīt Bībelē minēto vietu izskatu mūsdienās vai arī piedāvāt vietu un parādību asociatīvus vai tiešus ekvivalentus. Piemēram, pie tekstā aprakstītajiem Grēku plūdiem tiek ievietots attēls ar mutuļojoša ūdensklaja fragmentu. Šāda pieeja šķiet tukša un muļķīga, jo kāda gan vajadzība ar attēlu burtiski, bez jebkādas papildus nozīmes atkārtot tekstā minēto ūdeni? Iznāk, ka grāmata šai vietā it kā pasaka: “Ūdens, ūdens,” izraisot lasītājā tādu kā drukas kļūdas sajūtu.

Ja, piemēram, rakstītā tekstā ir sajaukta burtu vai vārdu kārtība, ja pazīstami burti nodrukāti nepazīstamā kārtībā – ir skaidrs, ka tas traucēs lasīt tekstu vai arī tas netiks uztverts kā jēdzīgs teksts. Līdzīgi noticis ar ieliktņu Bībelēm – noteiktā veidā (grūti pateikt, kā – nepareizi, muļķīgi, amizanti, vieglprātīgi…) lietojot vizuālo valodu, tā pauž saturu, kas, manuprāt, atrodas ļoti dīvainās attiecībās ar tekstā iemiesoto saturu.

Piemēram, lūkojoties uz rotaļu zaķu un olu bildēm šķirklī par Lieldienām, iznāk, ka tekstā lasām “Lieldienas”, bet bildītē – “zaķis un olas”. Protams, nav iespējams nofotografēt iespaidu vai priekšstatu par Lieldienu notikumiem. Ar šādu uzdevumu pietiekami nopūlējušies arī grafiķi un gleznotāji, kuru rīcībā, atšķirībā no fotogrāfiem, ir arī tas, kas nav acīmredzams un ko var tikai iztēloties. Taču šai gadījumā fotografēto ilustrāciju var uztvert ne vien kā nevainīgu norādi uz populāro svētku aksesuāriem, bet arī kā frivolu repliku, kas novērš uzmanību no Lieldienu notikumu satura un nozīmes, piedāvājot tā vietā ērto un drošo iepirkšanās, dekorēšanas un mielošanās čaulu.

Mazliet citādi, proti, provokatīvi fotogrāfijas izmantojusi Zviedrijas Bībeles biedrība, 2000. gadā izdodot Lūkas evaņģēliju, kura dizains (gan formāts, gan salikums) apzināti tuvināts mūsdienīga, populāra ilustrētā žurnāla veidolam. Fotogrāfijas šai izdevumā ne vien precīzi imitē reklāmas foto stilistiku, bet arī atklāti polemizē par sabiedrībā pieņemtajām klišejām, aizspriedumiem, aktuālām sociālām problēmām. Piemēram, uz pirmā vāka redzama liela fotogrāfija, kurā kadrēts kādas sievietes dekoltē tuvplāns ar palielu, dārgakmeņiem rotātu krustu ķēdītē. Izdevumā iekļautas detalizētas zīmētas dažādu norišu, piemēram, apgraizīšanas un krustā sišanas ilustrācijas, kā arī analogi ieliktņu Bībelēm – īsi komentāri lasītāju pievilināšanai.

Komentējot šo izdevumu (Svētdienas Rīts, 23.03.2002), Latvijas Bībeles biedrības ģenerālsekretārs Valdis Tēraudkalns šaubās, vai Latvijas auditorijā šāds projekts varētu gūt atsaucību, tomēr jaunas formas tiekot meklētas. Izrādās, ka ar jaunajām formām domātas ieliktņu Bībeles. “Zviedru publicētajā evaņģēlija versijā izmantotās bildes var dēvēt nevis par teksta ilustrācijām, bet asociācijas veidojošiem attēliem, kas potenciālajam lasītājam – sekulāram cilvēkam – atgādina par viņam tuvo un ierasto reklāmas mediju un masu informācijas līdzekļu radīto simbolisko pasauli un līdz ar to palīdz pieņemt Bībeles tekstu kā savu,” avīzei teicis Valdis Tēraudkalns.

Vizuālās reklāmas stilistika tiešām ir pazīstama, bet grūti saprast izdevēju cerību, ka tas ir īstais veids, lai kaut ko tuvinātu, jo cilvēki šo valodu ne vien pazīst, bet arī ir noguruši no tās. Turklāt jāņem vērā, ka posttotalitārās sabiedrībās masīvais komerciālās reklāmas slānis savā ziņā pārklājies pāri padomju uzskatāmajai aģitācijai, kas arī diez vai lielai sabiedrības daļai asociējas ar ko pievilcīgu un vērtīgu. Arī fotogrāfiju izmantošana stipri atgādina “sociālistiskā reālisma” definīcijā ietverto pragmatismu – lai masas saprastu. Fotogrāfijas šķiet saprotamākas ne vien sava demokrātisma dēļ, proti, katrs var nospiest podziņu un iegūt bildīti, bet arī tāpēc, ka fotoattēls ir “reāls”, “dokumentāls”, “kā dzīvē”, tas sasniedz auditorijas uztveri daudz ātrāk nekā, piemēram, zīmēti vai gleznoti tēli.

Reklāmiskā Lūkas evaņģēlija izdošanu inspirējusi kāda zviedru reklāmas aģentūra, kas pārliecinājusi Zviedrijas Bībeles biedrību, ka “nevar gaidīt, lai cilvēki lasītu šādu grāmatu – tekstu, kas salikts kolonnās, 2000 lappušu un neviena attēla!” (Svētdienas Rīts, 23.03.2002) Tas atbilst tā saukto sabiedrisko attiecību uzturētajam populārajam mītam, ka, lai vispār varētu pastāvēt, visam – cilvēkiem, idejām, dizainam un pat tekstiem – jābūt aktuālam, atraktīvam un seksīgam.

Par gluži citu Bībeles izdošanas praksi liecināja daži Latvijas Bībeles biedrības bibliotēkā atrodamie izdevumi, kuru vizuālā veidola autori nodarbojušies nevis ar zīmēšanu vai fotografēšanu, bet gan ar dizainu – apjomu, materiālu, šriftu un salikumu, atļaujot tekstam pašam tikt galā ar saturā minētajām vietām, personām un notikumiem. Manuprāt, tāda pieeja ir goddevīga gan pret pašu grāmatu, gan – tās lasītpratēju auditoriju. Ja nu izdevēji tomēr vēlas masu atzinību, arī dizains bez bildītēm var būt provokatīvs, aktuāls, atraktīvs un seksīgs.

Manuprāt, bilžu (un īpaši bildīšu) izvēle Bībelē ir sarežģīta un atbildīga lieta, jo attēls kaut kādā ziņā kaitina un izaicina tekstu, apšaubot, ka iesākumā bija vārds, kaut vai vienkārši tāpēc, ka bildītes apsteidz tekstu un var manipulēt ar tā uztveri.